Aigars Ciprusa vārds Latvijas hokeja sabiedrībā ir labi zināms. Viņš bija ilggadējs Latvijas valstsvienības spēlētājs, kurš savā karjerā spēlēja augsta līmeņa komandās. Pēc karjeras beigām Cipruss izvēlējās trenera arodu, pastrādājot gan ar jauniešiem, gan arī ar pēdējo gadu Latvijas hokeja smagsvaru Rīgas “Dinamo” kā asistents. Sarunā ar “Sporta pili” speciālists nekautrējās skeptiski vērtēt vairākus šī kluba pieņemtos lēmumus, kā arī dalīties pārdomās par dažiem Latvijas hokejistiem. Tiesa gan, bijušais hokejists norādīja, ka viņam nav pārmetumi nevienai no pieminētajām personām intervijā, taču, iespējams, katram no viņiem būtu jāpaskatās spogulī un jāpavaicā sev – vai sasniegts ir maksimums.
Kā Tev paiet šis smagais pandēmijas laiks un kā virslīgas klubs “Olimp/Venta 2002” iziet tam cauri?
Stāvoklis ir dīvains, jo nevar zināt, kad situācija mainīsies. Viss notiek diezgan strauji. Ja paskatāmies nedaudz atpakaļ, laiks, kad iesaistījos klubā, bija trīs dienas pirms čempionāta. Vasaras laikā biju darba meklējumos, un mani piesaistīja Ventspils klubam “Venta”, kur ar tā vadītāju Uldi Kristiņu nolēmām, ka būšu galvenais treneris. Situācija bija sarežģīta, jo Ventspilī tika izveidots vēl viens klubs un bērni tika sadalīti. Līdz ar to mums process bija lēns un sarežģīts, jo lielākā grupa no bērniem aizgāja prom. Strādājām ar tiem, kuri palika, savukārt, lai bērni nepaliktu bez spēļu prakses, piesaistījām Tukuma komandas audzēkņus. Visās vecuma grupās ir komanda “Tukums/Venta”. Šim klubam piesaīstīja arī virslīgas klubu “Olimp”, bet kā fārmklubs palika šī apvienotā komanda, kura spēlē JAHL čempionātā. Savukārt es kā “Ventas” pārstāvis vienojos ar “Olimp” vadību, ka iesaistos darbā ar virslīgas komandu. Pandēmija mums uzlikusi savus šķēršlus, bet pamata uzsvars ir uz virslīgu. Iespēju robežās dodos arī uz Ventspili.
Vai virslīgas klubam finansējumu piešķir arī Ventspils dome?
Par finansēm es nevaru precīzi atbildēt, bet zinu, ka klubam palīdz sponsori. Cik es zinu, tad pārsvarā klubs tiek uzturēts no sponsoru naudas.
Kāda ir “Olimp/Venta 2002” kluba vīzija?
Viens no uzdevumiem ir piesaisīt šos jaunos hokejistus no JAHL komandas. Mēs to esam iesākuši. Pēdējās divās spēlēs sastāvam piesaistījām 2003. gada hokejistu Robertu Siliņu, kurš ir “Ventas” audzēknis, taču ir vēl spēlētāji, kurus mēs vēlētos redzēt lielajā komandā. Jāsaka, ka situācija ir sarežģīta. Ir spēlētāji, kurus jau šodien es vēlētos piesaistīt virslīgai, taču Latvijas Hokeja federācija reglamentā ir ielikusi punktu, proti, ja spēlētājs no JAHL tiek pieteiks virslīgai, viņš vairs JAHL turnīrā spēlēt nevar.
Manuprāt, dīvains reglamenta punkts.
Jā, piekrītu. Uzskatu, ka šis ir nepareizs lēmums, tas attiecas uz 1999. gadā dzimušiem hokejistiem. Līdz ar to es nevēlos sačakarēt kādu spēlētāju, izsaucot uz virslīgu. Cik man zināms, šādu lēmumu pieņēmusi treneru padome. Manuprāt, tas nav godīgi pret spēlētājiem. Ceru, ka nākotnē ieklausīsies arī citos treneros.
Vai “Olimp/Venta 2002” plāno pastprināt sastāvu, ņemot vērā, ka šogad tirgū ir ļoti daudz brīvu hokejistu, tajā skaitā arī Latvijas izlases kandidātu?
Teikšu godīgi – ir tāda doma, taču spēlētājiem bieži ir savas intereses. Jāskatās, kādi ir finansiālie nosacījumi, jo par velti neviens nevēlas spēlēt. Šis jautājums ir atklāts, bet, protams, ir pozīcījas, kuras mēs izskatām. Bet procesu mēs nesasteidzam. Kā jau teicu, šodien dzīvojam tādā situācijā, ka nevaram paredzēt, kas notiks rīt. Tāpat jāsaprot, ka ir spēlētāji, kuri var parakstīt līgumu, taču viņi pēc kāda laika būtu gatavi doties uz ārzemēm, un to mums jāpatur prātā. Mums vairāk interesē spēlētāji, kuri varētu pievienoties klubam un palikt līdz sezonas beigām. Bet, protams, meklējam papildinājumu un esam arī runājuši ar spēlētājiem.
Man pietrūkst “Kurbada” jeb vēl viena spēcīga kluba Latvijas čempionātā.
Viennozīmīgi. Jāteic, ka tāds klubs kā “Kurbads”, kuram ir solīda infrastruktūra, ir zaudējums Latvijas hokejam. Žēl, ka vairs nav šīs komandas virslīgā. Cerams, ka tas ir laika jautājums un “Kurbads” atkal reiz spēlēs čempionātā.
Kā Tu vērtē virslīgas čempionātu, un vai tas pēdējos gados palicis spēcīgāks?
Pieminēšu HS “Rīga” jaunos puišus, kuri ar katru gadu aug un paliek stiprāki. Tas viņiem ir liels pluss. Vadošie klubi treniņprocesu aizvada trīs vai četras reizes nedēļā, varbūt “Liepāja” un “Zemgale” to veic mērķtiecīgāk par citiem, bet spēlētāji virslīgas līmeni ir pacēluši. Liepājā atgriezās vairāki labi hokejisti, “Mogo” ir piesaistījusi virkni labu hokejistu, un rezultāti vairs nav tik graujoši kā agrāk. Katram klubam ir savas intereses un iespējas. “Mogo” piesaistīja Krišjāni Rēdlihu, Oskaru Bārtuli, Robu Šrempu, Kārli Čuksti – tie ir spēcīgi papildinājumi. Spēles ir interesantas. Tajā pašā laikā pieredzējušie spēlētāji paliek vecāki un sāk nedaudz atpalikt fiziskajā sagatavotībā. Bet tas skaidrojams ar to, ka daudzi ikdienā paralēli hokejam strādā, un ar katru gadu viņiem paliek grūtāk noturēt sevi labā formā. Mēs klubā cenšamies pieturēties vismaz pie minimālās fiziskās slodzes, kas nepieciešama spēlētājiem.
Kā Tu jūties pēc diviem gadiem galvenā trenera asistenta amatā Rīgas “Dinamo”, tagad vadot virlīgas klubu? Tur no treneriem prasīja rezultātu, bija liela atbildība un stress.
Protams, ka šeit trenera darbs ir mierīgāks un nav tāda spriedze kā KHL, kur ir cīņa par katru punktu. Tur sevi visu laiku jāpierāda un jāuzņemas atbildība. Virslīgā man kā trenerim ir lielāka iespēja izpausties, spēlētāji šajā līmenī spēlē brīvāk.
Tu virslīgā hokejistiem ļauj vairāk nekā “Dinamo”? KHL par kļūdām “devi iekšā” spēlētājiem, bet virslīgā līdzīgās situācijās reaģē citādak.
Jā, tā ir. Virslīgā uz dažām lietām pieveru acis, tik agresīvi neaizrādu. Taču es daru savu darbu un mēģinu dot visu labāko. Apzinos, kāds ir virslīgas līmenis un daudzās situācijās esmu piezemētāks. Spēlētāju tehniskā sagatavotība atšķiras, lai gan to pašu var teikt arī par “Dinamo” hokejistiem. Tur gan ir ļoti liels darba apjoms jāpaveic.
Cik grūti Latvijas treneriem ir dabūt darbu komandās? Spēlētājiem palīdz aģenti, bet kāda ir situācija ar treneriem? Zināmi vairāki gadījumi, kad galvenais treneris jaunajā darba vietā par palīgu uzaicina savu iepriekšējo kolēģi, tomēr tie ir atsevišķi piemēri. Reālā situācija rāda, ka daudzi treneri ar grūtībām tiek pie līgumiem un vairākus gadus viņi ir prom no hokeja vai arī vada zemāka līmeņa komandas.
Situācija ir sarežģīta, bet tas ir process, kurā ir iesaistīti gan aģenti, gan paziņu loks. Bet nav tik viegli vienoties par darbu. Piemēram, Viktors Ignatjevs tagad strādā Podoļskas “Vitjaz”, bet ir virkne treneru, kuriem nav šādu iespēju. Vai viegli atrast darbu Latvijā? Protams, ka gribas strādāt mājās, un, runājot par sevi varu teikt, ka pēc “Dinamo” nebija konkrētu piedāvājumu, kur uzreiz lekt iekšā. Trūkst arī pieredzes, jo “Dinamo” es tomēr vairāk skaitījos kā asistents. Tāpēc es vairāk raugos ar skatu par Latviju. Protams, virslīga Latvijā pēc “Dinamo” ir augstākais punkts, bet gribu savu pieredzi nodot arī bērniem. Darbs ar pieaugušajiem ir liels izaicinājums, taču tam līdzi nāk arī neziņa par savu tālāko nākotni, jo es esmu kā uz čemodāniem. Esmu izvērtējis šīs situācijas un vēlos darbu, kur nav jāuztraucas par to, ka mani varētu atbrīvot, pēc kā nāktos meklēt jaunu komandu. Cenšos pielāgoties situācijām.
Kad sāki strādāt par treneri, kurā brīdī saprati, ka vēlies iet tieši šo ceļu, nevis, piemēram, kļūt par ģenerālmenedžeri?
Kad beidzu spēlētāja karjeru, pirmājā gadā biju “Dinamo/Juniors” menedžeris. Es gan baigi strikti nenovilku līnijas – viss gāja plūsmā uz priekšu, es varbūt neizvēlējos konkrētus amatus, bet drīzāk pielāgojos situācijām. Pie šīm situācijām paliku, nekur nelecu ārā un turpināju strādāt par treneri. Sākumā šeit uz vietas, tad Lietuvā, bet vēlāk atkal atgriezos mājās. Nedaudz arī hokeja skolā “Lido” pastrādāju, bet pēc tam sekoja virslīga. Nevar tā vienkārši izdomāt – es būšu menedžeris. Zinot un runājot par situāciju “Dinamo”, uzskatu, ka pēdējos gados kluba virziens šajā jautājumā aizvirzījies prom. Es runāju par menedžeru un treneru izvēlēm un apstiprināšanām amatos. Uzskatu, ka šie jautājumi tomēr netika līdz galam profesionāli risināti. No vadības izskanēja viedoklis, ka menedžeris klubam varbūt nav vajadzīgs, bet uzskatu, ka šādā līmenī tādi jautājumi pat netiek apspriesti. KHL klubā noteikti ir jābūt menedžerim, kurš ir tiešā saiknē ar vadību un galveno treneri. Tam visam ir jābūt pakārtotam. Ir sarežgīti būt trenerim un menedžerim vienā personā. Kad pie “Dinamo” stūres bija Peka Rautakalio un Kari Heikila, bet ģenerālmenedžeris bija Normunds Sējējs, tad darbs tika sistematizēts un bija kārtība. Taču nākamajos gados šīs iestrādes izpalika.
Sākās darbu apvienošana, kur treneris kļuva arī par kluba menedžeri.
Jā. Šodien mēs esam tur, kur esam, bet uzskatu, ka tas nav pareizi.
Kas pietrūka “Dinamo” pēdējās sezonās, jo rezultāta nav? Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka komandai nebija jaunu, spēcīgu līderu un tieši uzbrukumā. Vairāki “Dinamo” pārstāvji pauda viedokli, ka komandā ir Lauris Dārziņš, kurš ir spilgta personība, komandas kapteinis un līderis, tomēr jāatzīst, ka viņš jaunāks nepaliek. Nav šo svaigo asiņu, es neredzu nevienu citu, kurš būtu gatavs kļūt par nākamo komandas zvaigzni vai uzbrukuma līderi.
Es tev lielā mērā piekrītu, taču es vairāk tomēr domāju, ka mēs nošāvām un nošaujam greizi ar treneru izvēli. Varam palūkoties uz visām 12 aizvadītajām “Dinamo” sezonām. Piemēram, Artis Ābols. Uzskatu, ka viņš ir viens no tiem mūsu speciālistiem, kurš ir izgājis cauri kārtīgai treneru skolai, strādājot vairākus gadus par palīgu Juliusam Šupleram un Rautakalio. No viņiem bija iespēja mācīties. Tālāk jau viss aizgāja putrā. Sandis Ozoliņš beidza spēlēt un kļuva par galveno treneri. Uzskatu, ka viņš tika pamests zem vilciena. Viņš vēl tikko bija spēlētājs. Tas ir rets gadījums, kad spēlētājs uzreiz pēc karjeras beigām kļūst par treneri un paveic kaut ko grandiozu. Pēdējās sezonās “Dinamo” nav bijuši treneri, no kuriem mācīties. Ja spēlējam šādā līgā, tad ir jābūt trenerim ar vārdu, un, protams, paralēli jāaudzina arī savi jaunie speciālisti. Ir jābūt smagsvaram, bet blakus trīs vai četrus gadus ir jāatrodas treneriem, kuri no viņa mācās. Kamēr es biju “Dinamo”, ģenerālmenedžeris bija Normunds Sējējs, bet tiklīdz kaut kas nesanāca, mainījās amati un jaunais galvenais treneris kļuva arī par menedžeri. Tā arī bija, kad pie stūres atradās Ģirts Ankipāns. Un tagad var pievērsties tam, ko Tu minēji – spēlētāji un viņu meistarības līmenis. Es negribu teikt, ka mums nav labu spēlētāju, taču mums visu laiku kaut kas pietrūka, tajā skaitā arī rezultāta. Izaugsme puišiem ir, bet tā nav jūtama, jo visu laiku pārdzīvo par to, ka zaudē. Jebkuram spēlētājam, kurš spēlē komandā, kura cīnās par “izdzīvošanu”, progresēt ir ļoti grūti. Tev ir jāmāk uzvarēt. Spēlētājiem pietrūkst uzvaru un emociju. Ir jābūt uzvarām un plejofiem. Kā piemēru varu minēt Miku Indraši. Viņs “izšāva” šeit, aizbrauca uz Maskavu, izdarīja lietas, kuras bija vērtīgas priekš sevis, atgriezās, bet es tagad viņu vispār vairs laukumā nemanu, lai gan viņam ir 30 gadi. Viņš ir viens no piemēriem, bet šāda tipa spēlētāju mums nav daudz.
Acīmredzot, trūkst dzirksteles acīs.
Jā, bet kāpēc? Ir mums profesionāļi, bet viņiem ir savs tehniskais līmenis. Ja kādam nedeg acis, tad viņš jāliek rezervē. No sevis ārā var dabūt tikai tad, kad pašam ir vēlme. Roberts Lipsbergs, Oskars Batņa, Nikolajs Jeļisejevs – viņi nebūs KHL pirmās maiņas spēlētāji. Tāpat Edgars Kulda, kuram bija MVP tituls junioru līgā… Mēs labi redzējām, kāds bija viņu devums spēlēs. Tādu spēlētāju kā Lauris Dārziņš mums citu šodien nav. Varbūt pie tā ir vainīgi treneri, ka neesam izkopuši spēlētāju talantu. Cepuri nost Kristapam Zīlem par raksturu, viņš ir cīnītājs, bloķētājs, bet tas arī viss. Viņš nemetīs golus. Viņš ar savu raksturu pierādīja, ka vēlas KHL būt. No viņa gūtos vārtus neviens neprasīs, bet viņš zina, kas ir viņa tiešie pienākumi – bloķēt metienus un nospēlēt aizsardzībā. Mums ir daudzi, kuri grib, bet patiesībā no viņiem vairāk izspiest nevar. Šosezon man grūti novērtēt “Dinamo” sniegumu, jo pandēmijas situācija visu sagriezusi kājām gaisā, taču uzskatu, ka sastāvs ir ļoti labs. Zinot to, kādas iespējas ir dotas Pēterim Skudram, viņa priekšgājējiem šada rocība nekad nav bijusi. Nevienam citam trenerim iepriekš “Dinamo” nav bijusi tāda iespēja piesaistīt tik daudz ārzemnieku. Taču iejaucās COVID-19, līdz ar to nevaru objektīvi novērtēt patiesos spēku samērus.
Tu pieminēji Pēteri Skudru. Viņš atnāca uz Rīgu strādāt, bet komandā vairs nepaturēja Tevis minētos Robertu Lipsbergu un Oskaru Batņu.
Jā, tā ir. Bet piebildīšu, ka gan Sējējam, gan Ankipānam tika dots uzstādījums – komandā var būt seši ārzemnieki, bet pārējiem jābūt vietējiem spēlētājiem. Un cīnies, kā pats gribi. Lipsbergs un Batņa nav pat komandas tuvumā.
Iespējams, ka viņi tur nav savas meistarības dēļ.
Jā, arī. Bet kopumā “Dinamo” Latvijas spēlētājiem ir dieva dāvana. Piņķos bez līgumiem slido virkne izlašu kandidātu, vesela komanda sanāktu. Mārtiņš Karsums, Vitālijs Pavlovs… Atgriežoties pie Batņas – viņš aizbrauca uz Franciju, bet tā nav Somijas, Zviedrijas vai Vācijas līga. Ja spēlējiet “Dinamo” ceturtajā maiņā – gūstiet baudu no spēles, celiet sevi griestos, pilnveidojiet sevi! Bet visi gaida, kad atbrauks ārzemnieki un glābs situāciju. Paši dariet! Kas to liedz? Kas Razgalam junioram liedz cīnīties par vietu sastāvā?
Iespējams, ka raksturs.
Par to jau ir runa. Mēs priecājamies, ka uzbrucējs ir iemetis divus vai trīs vārtus sezonā, un sakām: “Opā, laba sezona!” Nu veči, beidziet! Visu cieņu Gintam Meijam par pavadītajiem gadiem “Dinamo”, bet viņš nebūs pirmās maiņas uzbrucējs, taču, kad viņam bija labas sezonas, tad bija jāspiež no sevis ārā. Cik daudz viņš no sevis izspieda? Jaunībā viņš meta golus, Gints bija rezultatīvs spēlētājs, bombardieris jebkurā komandā. Bet kur tas pazudis ir tagad? Viņš savās komandās bija kā līderis, bet kāpēc vairs tas nav šodien? Mēs bieži hokejistus pasludinām par aizsardzības tipa spēlētājiem. Piemēram, Vitāliju Pavlovu, Andri Džeriņu, Meiju. Kāpēc? Piemēram, kāpēc Dārziņš nevar spēlēt aizsardzībā? Kāpēc citi līderi nevar palīdzēt aizsardzībā? Vai tad viņi nemāk spēlēt vai slidot? Es uzskatu, ka tās ir funkcijas, kuras jādara jebkuram. Goli nav jāmet tikai Laurim vienam. OK, tas ir viņa pienākums, bet, ja viņš arī vēl mazākumā nogulsies zem ripas, viņš visu soliņu pacels kājās. Un vēl ar “C” burtu uz krūtīm. Ļoti daudz skatos KHL spēles un došu vēl vienu piemēru – Kazaņas “Ak Bars” kanādietis Džastins Azevedo katrā mazākumā dodas laukumā un vēl gūst vārtus, augumā ap metru un sešdesmit centimetriem. Protams, ka Azevedo ir komandas līderis, bet mums Dārziņš ir tāds pats līderis, šīm izpausmēm ir jābūt. Spēle mazākumā – tā ir atbildības sajūta.
Varbūt šie Tavi minēte piemēri kaut kādā veidā ir saistīti ar to, ka vairāki spēlētāji Rīgā spēlē daudzus gadus un ir zaudējuši motivāciju vai arī ikdienas rutīna viņus pārņēmusi? Atceros, ka pirms pāris gadiem Kristaps Sotnieks devās uz NHL kluba Vašingtonas “Capitals” vasaras treniņnometni, taču vietu sastāvā neizkaroja. Tagad, skatoties viņa sniegumu laukumā, secinu, ka Kristapam labākās sezonas ir aiz muguras un viņš vairs augstāk par sevi neuzlēks.
Šīs situācijas spēlētājam pašam ir jāizvērtē. Arī Meija visas sezonas nospēlēja “Dinamo” un tas ir apsveicami, savukārt citam varbūt ir nepieciešams pamainīt vidi. Sotnieks bija Toljati “Lada” rindās, atgriezās, un varbūt kaut kas apstājās viņa spēlē. Manuprāt, Sotniekam psiholoģiski jāpārvar šķēršļi, jo viņš daudz pārdzīvo par savām kļūdām. Jāmāk pašam izanalizēt un novērst savas kļūdas. Mūsdienās, ja treneris priekšā nepateiks, spēlētāji paši neko nedarīs. Treneriem jāskubina čaļi doties uz trenežieru zāli vai iesildīšanos, bet spēlētāji paši nav gatavi pielikt piepūli. Es ieeju ģērbtuvē un skatos, ka jaunieši ar nokārtām galvām ielīduši telefonos. Bet atgriežoties pie treneru darba – mēs “Dinamo” visi vārījāmies savā sulā. Nesānāca vienam, nāca kāds cits no asistentiem kā galvenais pie stūres. Tagad Ozoliņš ir Ņižņijnovgorodā palīgs Deividam Nemirovskim, un tas varētu būt viņa paša ieguldījums nākotnē. Savukārt “Dinamo” sakarā varu teikt, ka jebkurš treneris, kurš kā nākamais ievedīs Rīgas komandu “play-off”, būs karalis. Agrāk vai vēlāk, bet tas notiks. Vai tas būs Skudra? Nezinu, jo sākums šogad komandai ir smags. Kurš tas būs? Tā ir loterija. Mēs neizkopjam mūsu trenerus. Latvijas Hokeja federācija rīko treneru seminārus, bet ir arī citi lielāki semināri ārpus Latvijas, piemēram Somijā, kur var iegūt plašas zināšanas.
Jāatzīst, ka nav mums spēcīga un slavena vietējo hokeja treneru skola. Ārpus Latvijas tikai daži mūsu speciālisti strādā augsta līmeņa komandās.
Tā ir. Ja paskatāmies mūsu vadošo treneru sastāvu ārpus Latvijas, tad kā galveno treneri varam izcelt vienīgi Leonīdu Tambijevu. Tas ir “Dinamo” vadības kompetencē, taču mans viedoklis, ka Tambijevam šosezon vajadzēja būt kā galvenajam šajā komandā. Pēc iegūtajiem tituliem Krievijas augstākajā līgā, šis būtu viņam īstais laiks vadīt “Dinamo”. Tagad viens no “Dinamo” treneriem ir jaunais Raimonds Vilkoits, bet uzskatu, ka viņam vismaz četrus vai piecus gadus šajā līmenī jāpastradā kopā plecu pie pleca ar kādu pieredzējušu treneri, no kura var mācīties. Par piemēru varu minēt Omskas “Avangard”, kuru vada Bobs Hārtlijs. Komandas treneru štābā ir vietējie speciālisti, kuri paši spēlēja Omskā. Kad Hārtlijs aizies, paredzu, ka kāds no vietējiem arī nāks viņa vietā.
Lai Rīgā būtu līdzīgi, tas lielā mērā ir atkarīgs no “Dinamo” vadības darba stila, ilgtermiņa plāniem un vadlīnijām.
Katrs ir gatavs strādāt un ziedot sevi darbam, bet treneri ir jāskolo un jāsūta uz semināriem. Tāpat trenerim ir jābūt autoritātei. Ja runājam par Latvijas hokeja nākotni, tad sākumā visiem jātiek galā ar COVID-19. Ir melnie periodi, bet pēc tiem nāk arī gaišie brīži.
Ja nākamgad Latvijā notiks Pasaules čempionāts hokejā, tas varētu būt jauns atspēriens ne tikai hokeja sabiedrībai, bet arī nākamajai paaaudzei.
Piekrītu. Bet pašlaik turnīru norise tuvākajā nākotnē ir neskaidra. Mēs visi vēlamies uzvarēt un sasniegt labus rezultātus. “Dinamo” pirmajās sezonās bija uzvaras un pilnas tribīnes, un nevienam neinteresēja, kurš un cik nopelna. Taču tagad nav rezultāta un visiem interesē, cik liela ir viņa alga. Rezultāts dod emocijas un pacēlumu.