Latviešu vārtsargs Jānis Auziņš jau otro sezonu pavada hokejam eksotiskā valstī Japānā. Valstī, kur savulaik neilgu laiku pavadīja leģenda Helmuts Balderis, bet Auziņa pārstāvēto klubu “East Hokkaido Cranes” šobrīd trenē Zemga Girgensona tēvs Aldis. “Sporta pils” aicināja Auziņu uz sarunu, kurā viņš dalās iespaidos par dzīvi Āzijā, hokeja popularitāti šajā reģionā, kā arī atskatījās uz iepriekšējām pieturvietām karjeras laikā. Tāpat viņš atklāja, ka pie iespējas Rīgas “Dinamo” rindās nav ticis, jo dzirdējis, ka tā brīža galvenais treneris Ģirts Ankipāns viņu nav uzskatījis par vārtsargu…
Āzijas līgā spēlē jau otro gadu, bet kā Tu tur nonāci? Iepriekš tomēr daudzi latvieši tur nav bijuši.
Šķiet, ka tikai Sergejs Pečura [Āzijas līga – red.] un vēl senāk Helmuts Balderis spēlēja Japānas čempionātā. Manu esošo komandu trenē Zemga Girgensona tēvs Aldis, bet viņš nebija tas, kurš mani uzrunāja. Tā bija viena sieviete no Latvijas, kura strādāja kopā ar kluba īpašnieku. Viņš, starp citu, to pārņēma vien pagājušajā gadā. Tad vēl tur kā trenera asistents strādāja Henrijs Uzraugs, kurš mani ieteica tālāk, par mani bija labas atsauksmes un vienojāmies par sadarbību. Tajā brīdī man tikko bija nojucis viens darījums – bija variants braukt uz Ukrainu. Henrijs gan klubā strādāja tikai pagājušajā sezonā.
Runājot par Balderi, mums ir komandā tulks, kura tēvs ir spēlējis kopā ar viņu. To uzzinot, uzreiz vaicāja viņa numuru, gribēja piezvanīt un apsveicināties, pateikt, ka viņu vēl aizvien cilvēki atceras. Viņš šeit bija zvaigzne.
Kas ir kluba īpašnieks?
Man nav ne jausmas, ar ko viņš nodarbojas, un īsti arī tas neinteresē, bet pie “kaut kādas naudas” viņš noteikti turas, ja var atļauties uzturēt solīda līmeņa klubu. Zinu, ka viņš japānis (iesmejas).
Kāda Japānā ir Covid-19 situācija?
Tikko bija Japānas kausa finālturnīrs, kas norisinājās vienā pilsētā. To mēs uzvarējām, bet pēc šī turnīra vienam cita kluba galvenajam trenerim, kurš vienlaikus vada arī Japānas nacionālo izlasi, bija pozitīvs tests. Un iepriekš notika arī izlases sabraukums, uz kuru tika izsaukts viens spēlētājs no mūsu komandas. Tā iemesla dēļ mums visiem bija jāpavada 10 dienas pašizolācijā, nevarējām neko darīt. Nodevām testus, tie bija negatīvi, un atgriezāmies treniņos.
Runājot par situāciju pilsētā, tad nevarētu teikt, ka ir “baigie” ierobežojumi. Dzīve rit savu gaitu. Jā, veikalos ir lūgums vilkt maskas, bet ja ieiesi bez tās, neviens ārā nedzīs. Restorāni, bāri, lielveikali un citas izklaides un publiskās vietas strādā. Arī uz spēlēm nāk diezgan daudz skatītāju. Varētu būt no 800 līdz 1000, 1200.
Pie kā bija visgrūtāk pierast, kad sāki dzīvot Japānā?
Pie viņu mentalitātes. Viņi nesaprot daudzas lietas, ko mēs saprotam. Viņiem ir savādāka humora izjūta, smejas par tādām lietām, par kādām mēs nē. Ir diezgan lielas atšķirības ar Eiropu. Te jābūt uzmanīgam ar emociju paušanu, sīvā spēlē nevar sabļaut kādam virsū vai lamāties, lai sapurinātu. Vajag mierīgi un lēni visu paskaidrot un pasniegt. To var redzēt pat satiksmē uz ielām – visi brauc ļoti lēni un mierīgi, reizēm pat pārāk piesardzīgi. Ja te atbrauks kāds latvietis un brauks, kā pierasts pie mums, tad vietēji sajuks prātā (iesmejas). Neviens nekur nesteidzas, visi ir tādi “pauzētāji”, kā saka.
Man bija situācijas, kad pēc spēles vai starp periodiem gribēju sapurināt komandas biedrus un nedaudz uzbļāvu, kā bija pieņemts visās iepriekšējās vietās, kur biju, bet te sākumā gāja un sūdzējās menedžerim. Prasīja: “Kas tas par vārtsargu, kurš ārdās?” (iesmejas)
Kā ir ar leģionāriem – cik to var būt, un vai klubiem ir ārzemju treneri?
Katrā komandā var būt divi viespēlētāji. Mūsu komandā sakritis tā, ka gan šogad, gan pērn esam divi latvieši – bija vēl Edmunds Augstkalns, bet tagad Sandis Zolmanis.
Arī ārzemju treneri ir. Šogad parādījās jauns klubs un to vada kanādietis, par kuru gan es neko nezinu. Ir vēl vienā citā komandā somu treneris un divi somu leģionāri.
Šogad savā starpā spēlē tikai piecas Japānas komandas, jo valstī pandēmijas dēļ nelaiž iekšā korejiešus un krievus. Plānots, ka nākamajā gadā tās komandas atgriezīsies, plus būs vēl viena jauna no Japānas. Runā, ka, neskaitot Sahalīnu, būs vēl viena krievu komandu. Tāpat ir interese arī no Ķīnas klubiem, bet tas viss pagaidām ir tikai sarunu līmenī.
Un kādu hokeja stilu tur piekopj?
Viņi ir ļoti ātri – pat Zolmanis, kurš pats skaitās ātrs slidotājs, teica, ka japāņi burtiski “lido” pa laukumu. Viņiem slidojums ir ļoti labā līmenī, pietrūkst varbūt tehniskais izpildījums un spēles sapratne. Te cenšas spēlēt Ziemeļamerikas stila hokeju – ātru un fizisku. Bet laukumi tāpat ir diezgan lieli, nevis “mazie”.
Nezinu no kā, bet japāņi ļoti labi pielabo metienus no zilās līnijas. Pirmajā gadā biju nelielā šokā, bija jābūt modram katrā epizodē, jo varēja kaut kā “iebakstīt”. Mest pa vārtiem prot, slidot arī, bet vairāk jāapgūst arī teorētiskās lietas un spēles zīmējums.
Cik Japānā un Āzijā kopumā hokejs ir populārs?
Protams, neapgalvoju, ka uz kopējā fona tas skaitā ļoti populārs, bet interese ir diezgan liela. Neorientējos tik labi, cik mūsu hallē un citās ir vietas, bet tūkstotis vai vairāk noteikti. Pilsētā ir tā – ieeju veikalā un citviet – mani atpazīst. Tāpat nesen gāju pie ārsta un satiku tur vienu fanu, kurš man nāca klāt un teica, ka zina, ka spēlēju hokeju. Cilvēki zina, kad mums ir spēles un seko tām līdzi. Arī pilsētas policija tagad sāka jaunu informatīvo kampaņu pret braukšanu reibumā un izvietoja uz ielām plakātus, uz kuriem redzams esmu arī es. Mūsu komanda iesaistās sociālās aktivitātēs, tā kā viss ir ļoti profesionāli arī ārpus laukuma.
Kāda ir Kuširo pilsēta, kurā dzīvo?
Es teiktu, kā Daugavpils. Centrs tāds – nekāds. Pāris lielie veikali un viss. Bet dzīvot var, kādu reizi aiziet uz kino vai boulingu. Kopumā nedaudz drūma pilsēta. 200 tūkstoši iedzīvotāju. Pilsēta ir liela, bet ne pārāk attīstīta. Ir maz jaunceltņu daudzdzīvokļu māju, pārsvarā katram ir sava maza privātā koka mājiņa. Tiesa, daba, kas ir apkārt, ir diezgan skaista. Šeit ir kalnains, tieši uz jauno gadu brauksim 5h ar mašīnu uz Miheko kalnu. Domāju, viens no top kalniem pasaulē. Dabas skatus šeit tiešām ieteiktu nobaudīt, ja ir iespējas.
Kādā stāvoklī ir klubu mājas spēļu arēnas?
Halles ir ļoti koptas un modernas. Varbūt mums nav tā jaunākā, bet viss ir līmenī un kārtīgs. Iepriekš bija vienai komandai tāda pa-vecāka, bet šogad vietā uzcēla pavisam jaunu. Tā kā visi klubi par to piedomā un spēj nodrošināt labu līmeni.
Kādas ir lielākās īpatnības, komunicējot ar vietējiem iedzīvotājiem?
Ja tu viņiem palūdz nosūtīt kādu sūtījumu, tas ir 10 reizes jāatgādina. Viņi regulāri aizmirst, kas vēl papildus jādara. Bet viņi ir ļoti strādīgi. Ja ir uzdots uzdevums un tā izpildē nesanāk iekļauties darbalaikā, tad viņi noteikti paliks kaut līdz naktij, tikai lai pabeigtu. Un vienalga, kura diena tā ir – pirmdiena vai brīvdienas. Pats esmu braucis uz kluba sporta kompleksu sestdienas vakarā astoņos, lai ieietu pirtī, bet redzu, ka ofisā vēl cilvēki strādā. Viņi ir darbaholiķi. Tad kompleksā ir arī basketbola zāle, kas sadalīta divās daļās – puse ir ar svariem un paklājiem, kur var vingrot, otrā grozs. Tad ir ēka ar pirti, aukstās un karstās vannas, u.t.t.
Tāpat viņiem ir tāds interesants nerakstītais likums. Ja tu esi jaunāks par saviem kolēģiem un ātrāk esi pabeidzis visus darbus ofisā, tu nedrīksti iet prom pirms nav aizgājuši vecākie. Protams, nav tā, ka aizliegts iet prom, tikai pie viņiem tas tā nav pieņemts.
Kā pārvietojaties uz spēlēm?
Uz tuvāko izbraukumu mums ir jābrauc divas stundas ar autobusu, bet ilgākais ir ar prāmi. Tad mūs pie halles savāc autobuss, piebrauc arī furgons, kur saliekam somas, tad mūs aizved uz prāmja un iekārtojamies kajītēs. Pa nakti paguļam un no rīta esam klāt, aizbraucam uz viesnīcu un vakarā varam spēlēt. Bet pārējie visi ir lidojot pāris stundas, ilgāk ir uz Tokiju, kas aizņem piecas.
Parunāsim par Tavu iepriekšējo pieredzi Anglijā, kur kopā aizvadīji trīs sezonas. Kā Tu raksturotu līgu, ko vari teikt par tā līmeni?
Kad es uz turieni aizbraucu, klubs kādus septiņus vai astoņus gadus nebija izcīnījis nevienu kausu. Teikšu godīgi, aizbraucu tur par diezgan zemu atalgojumu, jo galvenais treneris man teica, ka viņš ņem “kaķi melnā maisā”. Bet dos iespēju. Man izdevās sevi labi parādīt un arī komanda izcīnīja līgas titulu.
Sanāca tā, kad nebiju vēl nospēlējis līdz galam pirmo sezonu, man jau piedāvāja līgumu uz otro, un tāpat notika otrajā, kad vienojāmies laicīgi par trešo. Bet tobrīd mani viss apmierināja un biju tur laimīgs. Līmenis bija, treneris man uzticējās. Viņš bija dzimis Ukrainā, bet ieguvis trīs pilsonības – krievu, ukraiņu un angļu. Viņa tēvs bija Ukrainā labi pazīstamā kluba “Donbass” galvenais treneris, tāpat vadīja arī ukraiņu nacionālo izlasi. Varēja redzēt, ka mans treneris bija daudz no tā mācījies un kluba organizācija arī bija labā līmenī, tāpēc arī es tur paliku trīs sezonas.
Nepaliku, jo tā līga vienkārši izjuka, un man bija jādodas citur. Bija piedāvājums no Kazahstānas un piekritu.
Kādu hokeju piekopa Anglijas līgā?
Kad es pirmajā gadā tur aizbraucu, mums bija gados jauna komanda un “uz papīra” izskatījās kā viena no vājākajām, jo arī budžets bija viens no mazākajiem līgā. Līdz ar to bija nenormāli daudz metienu uz mūsu vārtiem, bija nedaudz grūti sākumā pierast. Metieni bija no visurienes – varēja mest kaut vai no aizvārtes vai nulles leņķa. Laukumi bija mazi, borti tuvu, aizsardzības zona maza, un notika arī daudz kautiņu kā NHL. Mums komandā pat bija “policists”, kurš kāvās ar citiem sava amata brāļiem un aizstāvēja mūsējos, kad tas bija nepieciešams. Sākumā tur varēja būt četri leģionāri, katrā bija pa kādam čeham, somam, kanādietim vai amerikānim.
Līdzjutēju interese? Zinām, ka britiem daudz lielākā cieņā ir futbols un regbijs.
Mums sākumā nāca maz, jo visi domāja, ka būsim pēdējie vai tuvu tam, un ne par ko lielu necīnīsimies. Tomēr sezonu iesākām labi, skatītāji nāca aizvien vairāk un beigās regulāro sezonu noslēdzām ceturtajā vietā, bet uz “play-off” arēna bija pārpildīta. Pirmo reizi mūžā redzēju, kad cilvēki stāv pat pie bortiem. Ietilpība tur varētu būt ap trīs tūkstošiem, bet visi skatītāji ir ļoti tuvu, un tas emocijas paspilgtina. Daudzi palika aiz durvīm, jo nebija vienkārši kur viņus iebāzt (iesmejas).
Par Kazahstānu ir dzirdēti vairāki stāsti. Kāda bija Tava pieredze?
Nezinu, ko par turieni runā, bet man, paldies dievam, viss beidzās labi. Aizbraucu uz “try-out”, izturēju un mani parakstīja uz visu sezonu. Nospēlēju līdz jaunajam gadam, līdz dabūju traumu – pārplīsa kājai muskulis. Atceros, kā biju pie ārsta un viņš man paziņo, ka plīsis muskulis un kādu laiku nevarēšu spēlēt. Dodos mājās ar kājām, kas ir septiņu minūšu gājiens, un pēc 20 man jau zvana kluba direktors. Saka, ka jābrauc uz halli. Iekāpu taksī un biju klāt. Bet viņš man saka: “Piedod, bet mēs tavā vietā parakstījām jaunu vārtsargu. Tu mums diemžēl traumēts nederi. Mums vajag divus veselus. Es tev samaksāšu par šo un nākamo mēnesi un vari būt brīvs.” Kas interesanti – kamēr atrados ārsta kabinetā, viena no līgas komandām atteikumu draftā bija ievietojusi tieši vārtsargu. Un kamēr es no ārsta devos uz halli, man 20 minūšu laikā tika atrasts aizvietotājs.
Savukārt man mēnesi vispār neko nedrīkstēja darīt, un vēl mēnesi vajadzētu, lai atgūtu formu un pilnībā izārstētos. Klubam tas nederēja, jo tad sezona būtu gandrīz beigusies. Bet solījumus izpildīja – izmaksāja solīto, bonusus un aizlidoju mājās.
Kādas ir pilsētas un halles, skatītāju interese par hokeju, ja salīdzinām ar Latviju?
Interese noteikti ir lielāka, arī halles ir ietilpīgākas. Vairāki tūkstoši noteikti. Varbūt lielākajās pilsētās, piemēram Astanā [tagadējais nosaukums – Nursultana, red.], tik daudz nenāk, jo visi vairāk uzmanības pievērš KHL klubam “Barys”. Taču mazāku pilsētu klubos kā “Beybaris”, tur ir lielāka ažiotāža. Runājot par līmeni, tas ir solīds. Tur ir daudzi ar KHL pieredzi, kuri ir karjeras beigu daļā vai tādi, kuriem līdz galam neizdevās sevi tur apliecināt. Teiktu, ka Kazahstānas čempionāts noteikti ir spēcīgāks par Latvijas. Protams, nezinu kā ir šobrīd, bet tobrīd bija gan.
Pēc Kazahstānas Tev bija īsa pieredze Polijā.
Izārstēju traumu un parādījās variants. Iekāpu personīgajā auto un aizbraucu, lai aizvadītu sezonas beigas. Bet atkal neveiksmīgi – biju aizvadījis pāris spēles, bet vienā neveiksmīgi ripa trāpīja pa pēdas malu, kas nozīmēja, ka “play-off” piedalīties nevarēšu. Iznāca traumatiska sezona.
Un kā tu salīdzinātu Polijas un Latvijas čempionātu līmeņus?
Te atkal teiktu, ka Latvijas čempionāts ir augstāka līmeņa. Varbūt pāris top komandas, kuras ir piesaistījušas solīdus leģionārus, varētu pacīnīties ar mūsējām, bet kopumā viņi netiktu galā. Par čempioniem kļūtu latvieši. Hokeja spēles stils teju identisks kā Latvijā, bet mums ir vairāk labu izpildītāju.
Biji arī sezonu “Prizmā”. Aizvadīji to ļoti labi, bet vai tavs vārds togad parādījās arī Rīgas “Dinamo” sakarā?
Teikšu tā – ar pašu “Dinamo” man vai manam aģentam personīgi sarunu nebija, bet bija kaut kādas runas citos līmeņos. Tolaik galvenais treneris bija Ģirts Ankipāns, kurš, kā biju dzirdējis, mani neuzskata par vārtsargu. Mums bija turnīrs ar Latvijas izlasi Baltkrievijā, kurā uzvarējām, un Edgars Masaļskis pateica, lai pamēģinu atnākt uz “Dinamo” “try-out”, bet tur priekšā bija Ankipāns, un tā arī neviens man no vadības nezvanīja un neinteresējās. Bija arī varianti aizbraukt uz ārzemēm, bet “Prizmas” galvenais treneris Ēriks Miļūns man piedāvāja algas pielikumu un tāpēc nolēmu palikt. Nospriedu, ka nav jēgas raustīt sezonu, un mani arī viss apmierināja. Spēlējām labi, sākumā pat gājām pa pirmajām vietām, līdz vairāki pieredzējušies spēlētāji aizbrauca prom.
Uz cik gadiem Tev ir līgums ar Hokaido klubu?
Man ir spēkā līgums uz šo un nākamo sezonu, plus vēl diviem. Sanāk tā – ja pēc nākamā gada klubu viss apmierina, viņiem ir opcija to pagarināt vēl uz diviem.
Starp citu, kādā valūtā saņem algu?
Alga līgumā ir noteikta eiro, bet viņi konvertē jenās, bet es atkal mainu atpakaļ.
Un kādi šobrīd ir komandas sportiskie mērķi?
Tikko “paņēmām” Japānas kausu, kas ir ļoti prestižs. Nemaz nezināju, ka tas rada tik lielu interesi, jo par to presē un televīzijā runāja diezgan bieži. Te ir vairākas kausa izcīņas ar gadu desmitu ilgām tradīcijām. Tāpēc šis panākums mums ir ļoti liels, ņemot vērā, ka komandas jaunais īpašnieks to vada tikai otro gadu. Nākamais mērķis ir uzvarēt čempionātā. Pagaidām esam otrajā vietā, bet sākam pamazām iespēlēties un iespējas “izcelt” titulu ir.
Esi nobriedis tur aizvadīt vēl četrus savus dzīves nākamos gadus?
Esmu jau par to domājis – ja viss šeit ir labi, tad nospēlēju tos četrus gadus, šo ieskaitot, un ar hokeju beidzu. Šāds scenārijs mani apmierina. Ir, protams, arī domas sevi realizēt citās jomās. Darbojos ar vārtsargu skolām tepat, uz vietas, bet pandēmija visus plānus, protams, izjauca. Skatīsimies, kā viss attīstīsies. Pagaidām mani šeit viss apmierina. Galvenais pārdzīvot pandēmijas laiku un drīz jau viss ieies atkal normālajās sliedēs un jomas, kur izpausties, netrūks.