Kontinentālās hokeja līgas klubs Rīgas “Dinamo” aiz Latvijas nacionālās izlases, patīk kādam tas vai nē, pēc hierarhijas ir otrā svarīgākā šī sporta veida komanda valstī, savukārt nacionālā vīriešu basketbola izlase – svarīgākā līdztekus sieviešu izlasei (bez seksisma izpausmēm un ar cieņu to atgādinot). Abas vada augsta līmeņa treneri ar vārdu – Pēteris Skudra un Roberts Štelmahers. Kādas paralēles var vilkt starp abiem speciālistiem?
Par Štelmahera iecelšanu valsts galvenās basketbola komandas vadībā Latvijas Basketbola savienības (LBS) lēmumu pieņēmēji (valde) kopīgā dziesmā vienojās jau 2019. gada vasarā, savukārt “Dinamo” svarīgo lietu risinātāji (citādāk grūti to nosaukt, jo tur katra funkcijas atšķiras uz papīra, bet lēmumu pieņemšana notiek it kā kolektīvi, bet kad noiet kaut kas greizi, vainīgais parasti ir viens cilvēks ar diviem amatiem – treneris + ģenerālmenedžeris) par Skudras piesaistīšanu šajā. Pirmā kopīgā iezīme – abi attiecīgajam amatam bija visloģiskākie un sakarīgākie kandidāti un viņu iecelšana bija vairāk nekā likumsakarīga.
Štelmahers pēdējo piecu sezonu laikā bija izcīnījis LBL titulus ar divām komandām (“Valmiera”/”ORDO” un “Ventspils”) plus sagādājis sensāciju Polijā, kad ar “Czarny Energie” “play-off” pirmajā kārtā kā pēdējā izsētā vienība uzveicot regulāras sezonas uzvarētājus “Anwil”. Līdz medaļām gan pietrūka, bet latviešu speciālista sniegumu atzinīgi novērtēja vietējie eksperti un līdzjutēji. Savukārt Skudram bija pieci gadi pie Ņižņijnovgorodas “Torpedo” stūres, liekot komandu respektēt katru sezonu, tad naudīgāks piedāvājums no Čeļabinskas “Traktor”, kur gan noturēties izdevās pāris pirmos sezonas mēnešus. Bet, nu, pārējie Latvijas hokeja treneri – lūdzu, tieciet kaut līdz turienei.
Turpinājums gan abos gadījumos nav sekojis tāds, kā “visi” gribētu. Protams, varam apelēt pie tā, ka basketbola izlases gadījumā nekas traģisks nav noticis, jo atliek vien noslēdzošajā FIBA EČ kvalifikācijas logā savstarpējā spēlē uzveikt bulgārus, bet veiksmes gadījumā ir iespējas pacelties arī uz otro vietu grupā (no četrām komandām biļeti uz EČ finālturnīru iegūst trīs). Savukārt “Dinamo” variantā pastāvēja cerība, ka Skudra beidzot būs tas, kurš spēs sapurināt kūtro latviešu puišu raksturus un pēc daudzu domām iestigušo vietējo spēlētāju motivāciju, kuru pieveikušas dāsnās algas, kas daudzu džeku gadījumā plūst caur viņu bankas kontiem jau gadiem. Tieši Skudra tika uzskatīts kā potenciāli galvenais glābējs, kurš varētu dinamiešus pēc sešu gadu pārtraukuma ievest Gagarina kausa izcīņā. Rezultāts – pēdējā vieta līgā un sapnis par “play-off” pat īsti tā arī pie horizonta neparādījās.
Abi arī pazīstami kā (cits vairāk, cits mazāk) autoritatīvi un emocionāli treneri, nedaudz spītīgi, kas izpaudies arī esošajās darba vietās. Sāksim ar Štelmaheru.
Cīņa par EČ finālturnīru latvieši uzsāka 2020. gada februārī un jāteic, ka sastāvā bija daudz robu, jo dažādu iemeslu dēļ no sākotnējā paplašinātā kandidātu saraksta komandai nevarēja palīdzēt deviņi spēlētāji. Tiesa, kā tautā runā, tad divus – Ingu Jakoviču un Andreju Gražuli – izlasē neredzējām nu jau bijušā ģenerālamenedžera Artūra Štālberga dēļ, un jāatzīmē, ka vairāki citi bija ar Eirolīgas pierakstu un tika tajā iekļauti preventīvos nolūkos un ar mazu cerību, ka patiešām spēs palīdzēt. Tātad skaidrs bija tas, ka Štelmahers rēķinās ar sev izdomātu kodolu, bet par dažiem viņam bija jautājuma zīmes.
Neiedziļinoties personālijās, Roberts nolēma pieturēties pie sev zināmiem kadriem, kā rezultātā no palikušajiem padsmit karavīriem astoņi bija ar Latvijas un Igaunijas apvienotās līgas pierakstu. Uzreiz acīs iekrita, ka pirmajā mača Rīgā divpatsmitniekā, kas devās cīņā par ceļazīmi uz EČ, nebija redzams Artūrs Žagars – spēlētājs, kurš pēdējos gadus ir ar Eiropas labākās vietējās līgas Spānijas ACB pierakstu. Cits stāsts par viņa lomu, bet “savas minūtes” tobrīd viņš dabūja. Pirmais mačs tika zaudēts, neskatoties uz to, ka trešās ceturtdaļas vidū mūsējie atradās vadībā ar 12 punktu pārsvaru. Iemesls – noslēdzošajā ceturksnī gūti vien astoņi punkti.
Vēlāk gan Štelmahers atzina, ka Žagara nepieteikšana esot bijusi kļūda, ko parādīja arī otrais mačs ar Bulgāriju viesos, tiesa, tieši Žagars tajā pieņēma nedaudz pārsteidzīgu lēmumu, kad pie +7 izlēma izdarīt tālmetienu, nevis pieturēt bumbu, kas ļāva mājiniekiem atspēlēties.
Un tad nāca otrais logs, kur treneris atkal nedaudz nepatīkami pārsteidza. Arī šoreiz traumas un kovids ieviesa savas korekcijas, bet Štelmahers sacīja, ka lēmums par sastāva aprisēm, kas bumbosies uz Sarajevas parketa, kurš stipri līdzīgis vecajai “Sporta pilij”, tika pieņemts balstoties uz arī uz mikrotraumu rēķina. Tiesa, Jakovičam tādas nebija. Pirmajā mača spēlei netika pieteikts Jakovičs, bet uzvarētājus nesoda, jo grieķi tika pieveikti. Pret bosniešiem Ingus ierindā bija, bet laukumā netika. Treneris to paskaidroja šādi: “Jakovičs vislabāk darbojas otrā numura pozīcijā, kurā efektīvi bija Aigars Šķēle un Rihards Lomažs.” Viņam tika norādīts saspēles vadītāju trūkums, kur lielu daļu smago minūšu nastas uz saviem pleciem nesa Kristers Zoriks, bet Jakovičs arī var pildīt šos pienākumus. “Jā, bet, manuprāt, Kristers Zoriks un Mārcis Vītols, lai arī ne bez kļūdām, tika galā ar saspēles organizēšanu un Jakovičs, kā jau teicu, ir mazliet cita stila spēlētājs.” Zīmīgi, ka spēlē pret Bosniju un Hercegovinu, kad ūdens jau smēlās pāri lūpām, pie skābeļa izdevās tikt tieši tajā brīdī, kad laukumā nebija Zorika, bet tieši divi kombo aizsargi – Šķēle un Lomažs. Tā vietā Jakovičs, kurš Itālijas līgā ikdienā vidēji mača laukumā pavada tuvu 20 minūtēm, bija “sliktāks” par vietējiem kadriem.
Tāpat varam piezīmēt arī attieksmi pret Rolandu Freimani, kurš turpina veiksmīgi spēlēt FIBA ČL un VTB vienotajā līgā, bet otrajā sasaukumā sākotnēji neizpelnījās pat vietu paplašinātajā sarakstā. Vēlāk gan viņu pasauca, bet izčakarēja, īsti spēles laiku nedodot. Freimanis atbildēja spēcīga, kad uzreiz pēc izlases sabraukuma iemeta 12 punktus varenajam Maskavas CSKA un izcēlās ČL turnīrā ar 26 punktiem. Bet tāds spēlētājs Latvijas izlasei izšķirošos mačos bija vajadzīgs vien uz pāris minūtēm. Un tas pats attiecas uz viņa komandas biedru klubā Jāni Bērziņu, kurš, lai arī latvieši bosniešiem cīņā zem groziem zaudēja katastrofāli (vien pēdējās minūtēs “sauso” statistiku padarot nedaudz “slapjāku”), viņa 200 centimetri arī netika izmantoti. Pamatojums – Robertam nepatika viņa īsā iesaistīšanās spēlē mačā pret Grieķiju.
Jāatzīmē, ka abu speciālistu darba specifika ir atšķirīga – Štelmaheram uzdevums ir mobilizēt labākos spēkus uz vienu nedēļu pa divām spēlēm, bet Skudram ir maratons. Izejot no tā, varam secināt, ka Štelmaheram vieta kļūdīties ir atstāta ievērojami šaurāka nekā Skudram. Taču viena Pētera kļūda iekrita acīs uzreiz. Tā ir vārtsargu izvēle. Taustīšanās notiek aizvien, jo “Dinamo” ir uzstādījuši KHL rekordu, proti, vienas sezonas ietvaros vārtos stājušies jau astoņi šī aroda pārstāvji (četri no tiem ar Krievijas pasi). Rīgas komandai pieder arī dalītā otrā vieta, kad savulaik sezonā tika izmantoti seši vārtu vīri. Kas interesanti – Skudra lika savus trumpjus uz diviem krieviem – Iļju Proskurjakovu (jau prom no komandas) un Staņislavu Gaļimovu (saņem vēl naudu Rīgā) – kuriem ticēja, šķiet, tikai viņš, bet jau pirms sezonas vairāki eksperti norādīja, ka, visticamāk, tie nebūs glābēji, kas, diemžēl, pierādījās praksē.
Tāpat Skudras nepārvaramo vēlmi Rīgas komandu izmantot kā tramplīnu “padzīvojušajiem” krievu spēlētājiem daži cilvēki (konfidenciāli) no hokeja virtuves tulko pat kā konspirācijas teoriju, proti, arī pašam Pēterim “gan jau ir kāds labums”. Šo rindu autors gan tādam viedoklim nepievienojas, bet arī neizslēdz – maziņš procents sazvērestībai vienmēr jāatstāj. Atcerēsimies kaut vai vienu traģisku 11. septembri, kad visiem sākumā likās, ka Dvīņu torņi paši tik smuki sabruka… Vēl viena tāda pat rakstura teorija ir, ka “naudas maisi” no Krievijas, ar kuru gādību Rīgas klubs turpina savu eksistenci, ir devuši norādes, ka būtu labi, ja sastāvā būtu arī pāris viņu tautieši. Kā ir patiesībā? Parastie mirstīgie to tāpat nekad neuzzinās.
Dīvaini arī likās Skudras izteikumi pirms sezonas preses konferencē, kad viņš publiski paziņoja, ka runās ar vairākiem pieredzējušiem latviešu hokejistiem kā Oskaru Bārtuli, Artūru Kuldu, Mārtiņu Karsumu un citiem, tomēr ar visiem runāts netika. Izrādās, ka ar Karsumu komunikācija bija, bet piedāvājums bija tik ļoti zem viņa tirgus cenas, ka bija skaidrs, ka Karsums Rīgā nespēlēs. Kāpēc tā? Atkal jājautā Skudram. Par Kuldu atcerējies vien nesen neilgi pirms viņa došanās uz Vāciju, savukārt Bārtulis un citi tika aizmirsti pavisam. Vēl jo vairāk – Bārtulis tika ignorēts (pilnu interviju ar aizsargu varat lasīt ŠEIT).
Un te neviļus jāvelk paralēles ar vēl trešo personu, Ministru prezidenta kungu Krišjāni Kariņu. Kurš runā un pievienotā vērtība viņa sakāmajam nav jūtama ne pārskatāmā, ne tūlītējā laikā. Par vienu citu Ilzi labāk nerunāsim, bet tik nokorekts kā viņa Skudra nav. Šo rindu autors šajā kontekstā var vilkt paralēles ar vienu piemēru no dzīves. Proti, jauniešu gados bijām devušies uz turnīru vienā no attīstītajām Eiropas valstīm. Vienā dienā treneris X nolemj veikt izmaiņas dienas režīmā un nozīmē mums treniņu brīvā dabā, nevis basketbola zālē. Tā kā neesam Latvijā, un arī ne Krievijā, kuras valsts valodu treneris pārzināja, bija jārunā angļu valodā. Viena no turnīra darbiniecēm prasa – vai jums būs nepieciešama zāle jeb “do you need a gym”? Uz ko atbilde – “yes, yes, but we will go out”. Un tas ir no sērijas kā izteicās Skudra – proti, “es runāšu, es darīšu”, bet ne runāja, ne darīja. Tikai atšķirība ir tā, ka vienam tas sanāca neapzināti, otram – vairāk nekā apzināti. Retorisks jautājums – vai tas ir profesionāli? Īsts vecis būtu uzreiz pateicis, ka šos puišus sastāvā neredz un vēlāk atbildējis ar rezultātu. Bet, protams, šobrīd neapšaubu Skudras vīrišķību. Drīzāk ir neizpratne, kāpēc tā.
Tiesa, Skudra savā ziņā no pirms sezonas ieņemtajām domām galvā tomēr nedaudz ir atteicies tās gaitā. Runa ir par brāļu Bukartu piesaisti. Kā ziņo armēņu radio, viņš abus radiniekus vasarā sastāva aprisēs nav redzējis, bet tagad viņi ir paņemti. Līdzīga situācija bija arī ar Gunāru Skvorcovu un Jāni Jaku, kuri vasarā lēja sviedrus ar pārbaudes laika līgumiem, pie pilnvērtīgiem netiekot, bet tagad ir paņemti sastāvā. Tāpat arī Andris Džeriņš sezonas otrajā pusē pēkšņi kļuva derīgs, pat esot bez kluba vairākus mēnešus.
Un “interesanta” liekas arī Ginta Meijas un Miķeļa Rēdliha “izčakarēšana”. Abi bija ilggadēji kluba spēlētāji, nebaidos šī vārda – sava veida simboli līdzās citiem. Meija vispār ir KHL rekordists viena kluba pārstāvēšanā, bet tieši viņi tika pasludināti kā galvenie grēkaži sezonas pirmajos mēnešos, kad spēle nevedās. Tā vispār nevedās arī turpmāk, vien tagad piedzīvojot īsus un skatāmus uzplaiksnījumus. Jautājums – ko Meija un Rēdlihs varēja izdarīt labāk, un ko Skudra nezināja par abiem uzbrucējiem? Protams, vienmēr var spēlēt labāk, bet šajā situācijā tas vairāk izskatījās pēc psiholoģiska gājiena, sak’, neviens no jums nav pasargāts! Turklāt, tāds solis arī izskatījās novēlots, jo kārotā astotā vieta, kas garantē dalību “play-off”, jau slīdējā kā (cenzēts) caur pirkstiem. Un tas laikam strādā arī otrā virzienā ar nosauktajiem hokejistiem, kas sezonas gaitā tomēr izpelnījās trenera labvēlīgu un tika pie iespējas algas čekiņu papelnīt atkal Rīgā.
Ja runājam par to, kuram no treneriem ir grūtāks uzdevums, viennozīmīgi atbildēt nevar. Abiem tas nav viegls, ņemot vērā blakus apstākļus – basketbola izlases gadījumā tas ir īsais laiks un neziņa par sastāvu, ar kuru būs iespējams strādāt, bet “Dinamo” kovida radītājs haoss (divreiz sezonas laikā visai komandai bija jādzīvo karantīnā), samazinātās finanses, kas jau tā nebija uz pārējo fonu ir tādas, par kurām skaļi gribētos runāt. Starp citu, Skudra pilda ne tikai trenera pienākumus, bet arī ģenerālmenedžera, kas laikam “Dinamo” ir raksturīgi – ietaupīsim! Taču praksē pierādījies, ka tā nav normāla situācija. Kaut vai kā bija agrāk, kad aizkavējas algas un nauda prasīt jāiet pie tā paša cilvēka, kuram reizēm grūti paskatīties acīs pēc aizvadītajām spēlēm. Nu, nestrādā tas tā! Tomēr arī no tādām situācijām ir izeja un neba to nesaprot arī abi speciālisti.
Ja rezumējam trīs vārdos kopīgo – autoritatīvi, spītīgi un zem savu spēju līmeņa šobrīd performējoši. Skarbi, bet patiesība. Jā, traģēdija nav notikusi – “Dinamo” kārtējo reizi būs “nākamais gads”, bet basketbolistiem vien jāuzveic bulgāri. Starp citu, Skudras retorika nedaudz pamainījusies, jo tagad viņš gatavs sezonas noslēdzošajā daļā iespēlēt jaunos spēlētājus ar domu par nākotni. Pamēģiniet tikai pirms vasaras ko tādu stingrajam trenerim pateikt – viņš jūs neklausītos. Štelmaheram gan tādas iespējas nav, jo jāuzvar būs uzreiz februārī. Kā viņš pats izteicās pēc zaudētās spēles pret Bosniju un Hercegovinu, tad “atmiņā paliek pēdējais iespaids”. Un tieši tā! Atliek kvalificēties uz EČ, aizvadīt labu turnīru tad, bet tur jau būs pavisam cits materiāls ar ko operēt, un visi aizmirsīs, ka Štelmahera vadībā vien knapi tikām uz finālturnīru.
Savukārt Skudram, pagaidām no malas tā izskatās un kā ziņo avoti, arī neviens vilka pasi nesteidz parādīt, un, visticamāk, viņam būs iespējas savu mundieri uzspodrināt nākamajā sezonā. Ko arī novēlam – izdošanos!