Kārlis Muižnieks ir vienīgais treneris, kurš ar Latvijas komandām spējis izcīnīt godalgas starptautiskajā arēnā – 2002./03. gada sezonā ar BK “Ventspils” izcīnot trešo vietu FIBA čempionu kausā, kā arī 2007./08. ar Rīgas “Barons”/”LMT” triumfējis FIBA kausa izcīņā. Strādājis arī ar nacionālo izlasi un smēlies pieredzi Ukrainā. Vārdu sakot – profesionāls un dzīves pieredzējis treneris. Pabijis gan kā spēlētājs varenajā Maskavas CSKA, veiksmīgi vadījis Latvijas klubus un ieguvis vārdu tolaik bagātajā Ukrainas līgā, kur viņu atceras vēl līdz šodienai.
Tāpēc “Sporta pils” aicināja Muižnieku izteikties par 12 jēdzieniem un tematiem, šajā domu kokteilī kopā sajaucot sporta pasaules īpatnības, savu pieredzi un atmiņas.
Pirmās basketbola kedas
Tajā laikā tādas apavu izvēles kā mūsdienās nebija – kādas bija pieejamas, tādas arī vilku. Tās sauca par eksperimentālajām kedām, jāsaka – diezgan neveiksmīga kopija amerikāņu ražotajam “All Star” modelim. Materiāls bija tāds, kuru tagad izmanto ielas apavu ražošanai. Ja tev bija tāda veida apavi, tad varēja domāt, ka viss ir kārtībā un esi pilnvērtīgi ekipēts basketbolists, jo pat šīs kopijas dabūt bija ļoti grūti.
Pirmos īstos basketbola apavus ieguvu aptuveni 10 gadu vecumā. Neatceros, cik tie maksāja, jo galvenais bija – dabūt! Naudai tolaik nebija lielas vērtības, preču deficīts bija ikdiena. Nebija svarīgi, cik maksāja, piemēram, Žigulis. Galvenais, ka tu varēji to dabūt! Tā, lūk, tolaik dzīvojām.
Kļūšana par veci
Manā izpratnē kļūšana par veci un sevis pilnveidošana ir nepārtraukts process visas dzīves garumā. Nāk dažādi pārbaudījumi un izaicinājumi, kā piemēram, karjera, ģimene, profesionālais sports un citi. Veci definē tas, kā un cik prasmīgi tu ar to visu tiec galā. Manā gadījumā, tie noteikti bija kādi 16, 17 gadi, kad kļuvu par pilntiesīgu VEF meistarkomandas spēlētāju. Jā, kā jaunais sākumā vairāk laika pavadīju uz rezervistu soliņa nekā laukumā, bet man tolaik jau maksāja algu biedrībā “Daugava”. Paralēli sportam mācījos 6. vidusskolā un garajos starpbrīžos devos uz biroju, lai saņemtu algu. Tajā brīdī domāju – kļūstu par vīrieti! Man taču maksā par to, ko daru ārpus skolas. Pieņēmu, ka esmu pakāpies nākamajā atbildības līmenī, bet tagad, atskatoties atpakaļ – vairāk gan liekas, ka tā gan nemaz nebija.
Ģimene
Uzskatu, ka ģimene ir svarīgākais sasniegums ikviena cilvēka dzīvē. Bērniem – tajā vecumā, kad vecāki ieliek pamatus visai turpmākai dzīvei, noteikti liela loma ir brāļiem un māsām, ar kuriem kopā audz. Nākamais līmenis ir – kā cilvēks pats ir spējis veidot ģimeni, to nosargāt un parūpēties par to, vienlaikus saņemot atbalstu no pārējiem tās locekļiem. Ģimenes atbalsts ir tas, kas jebkādos apstākļos – grūtākos vai labvēlīgākos – motivē virzīties uz priekšu. Uzskatu, ka ģimene ir atskaites punkts katram cilvēkam individuāli – daudzus secinājumus var izdarīt novērojot, kāds cilvēks ir ģimenes lokā, kā viņš izturas pret savējiem. Tieši tāpēc ģimene man ir pats dārgākais dzīvē.
Maskavas CSKA
Maskavā nokļuvu 24 gadu vecumā un tas bija kā nākamais solis uz priekšu ne tikai profesionālajā karjerā, bet arī personīgajā dzīvē. Jauns izaicinājums visos līmeņos. Sportiskajā ziņā šī ir bijusi vienreizēja iespēja spēlēt kopā ar daudz meistarīgākiem partneriem, pierādīt un parādīt arī sevi starptautiskajā mērogā daudz nopietnāk. Tas, protams, uzlika arī papildus atbildību un spiedienu. Taču , ne tikai. Īstenībā arī motivāciju kļūt labākam. Pārbaudīt sevi jaunos apstākļos un uzzināt savu spēju robežas. Nav noslēpums, ka vienīgi izejot no komforta zonas, ir iespējams progress. Un pavadītāis laiks CSKA man šo visu sniedza.
Ventspils
Komanda, kurā es noslēdzu spēlētāja karjeru un uzsāku jaunu dzīves posmu, kļūstot par tās treneri. Šis pārejas posms man personīgi ir bijis ļoti nozīmīgs. Šis klubs un pilsēta man joprojām ir ļoti nozīmīgi. Man ir tikusi dota iespēja noslēgt profesionālā spēlētāja karjeru un kļūt par treneri, kuru, manuprāt, es godam izmantoju. Manā skatījumā Ventspils posms ir bijis labs turpinājums un iespēja palikt sportā, vienlaikus – atspēriens trenera karjera attīstībai.
Kļūt par treneri
Neskatoties uz to, ka biju labs un aktīvs basketbolists, kā tagad izrādās (iesmejas), jo pašam sevi jau ir grūti novērtēt, tas man nedeva nekādas garantijas, ka arī trenera arodā būšu veiksmīgs. Es biju no tiem basketbolistiem, kurš lielu uzmanību pievērsa ne tikai fiziskajai un tehniskajai sagatavotībai, bet arī taktikai. Proti, sekot līdzi spēlei, “lasīt” notikumus uz laukuma, aizdomāties kāpēc viena vai otra kombinācija nostrādā vai nenostrādā. Esmu nonācis pie secinājuma, ka lai kļūtu par veiksmīgu treneri, ir jāpiedzīvo daudzas sarežģītas situācijas, jāpieņem atbildīgi un smagi lēmumi. Tas ir grūtāk, nekā būt spēlētājam.
Uzskatu, ka katram jaunam trenerim ir nepieciešams personīgais mentors, kurš ieliek pamatus , parāda ceļu, iedod atgriezenisko saiti. Manā gadījumā tas viennozīmīgi ir bijis Armands Krauliņš. Armands iedeva vīziju, iedrošināja un pats galvenais – sniedza man iespēju. Viņš man lika saprast un noticēt, ka man piemīt visas nepieciešamās kvalitātes, lai es kļūtu par labu speciālistu. Pāreja no spēlētāja uz trenera amatu, pateicoties Armandam, noritēja gludi. Kad esi spēlētājs, domā, ka visu zini, bet, kļūstot par treneri, šī ilūzija ātri vien zūd.
Vienalga kurā jomā – darbā vai sportā jāvadās pēc kādas vīzijas. Pats galvenais ir smagi un daudz strādāt un, bet lai to varētu darīt, Tev ir jābūt tā saucamajam draivam (no angļu valodas “drive” – red.). Jāgūst pārliecība par to, ko dari, taču vienlaikus darbs ir arī jāizbauda. Ja ir mērķi un tu kaut ko dari, lai tos sasniegtu, grūtības ir neizbēgamas, bet ir jāsaņemas un tās jāpārvar – vai tā būtu zaudēta spēle vai kāds cits nepatīkams notikums. Ir jāmīl tas, ko dari, un jāspēj tikt galā ar dzīves liktajiem pārbaudījumiem. Jābūt enerģijai un entuziasmam, pārliecībai – tad jebkurš darbs izdosies. Un trenera darbs man par tādu kļuva – neskatoties uz grūtībām, es to baudīju.
Latvijas izlase
Par Latvijas vīriešu nacionālās izlases galveno treneri kļuvu brīdī, kad mana karjera trenera lomā bija tikai aizsākusies. Biju maz pieredzējis, taču enerģijas pilns un ļoti gribēju sevi pierādīt. Un to nebija viegli izdarīt, jo vadīju ne tikai izlasi, bet ikdienā strādāju arī klubā. Tolaik izlasē nebija tik spoži spēlētāji kā šobrīd, kad mums ir vairāki NBA un Eirolīgas veči, taču ambīcijas nebija mazākas – aizvien gribējām uzvarēt katrā mačā.
Man kā jaunam trenerim vienmēr ir bijis svarīgi aizraut līdzi komandu, un pēc manām domām, tad man tas izdevās. Mēs spēlējām ātri, aizrautīgi, enerģiski un azartiski. Iespējams, ka gaidītos rezultātus, kurus vēlējāmies arī mēs, neizdevās sasniegt, taču neviens nevarēja apgalvot, ka spēlējām “bez uguntiņas”. Līdzīgi, kā šobrīd tiek norādīts , ka hokejisti kādā klubā vai futbola izlasē spēlē. Tām komandām, ar kurām strādāju vadot izlasi, tādu problēmu nebija. Varam runāt par veiksmes faktoru, traumām un reizēm trūkstošo meistarības līmeni izšķirīgajos mačos , salīdzinot ar pretiniekiem . Tas noteikti ir palicis arī manā atmiņā, mēs varējām izdarīt vairāk.
Ukraina
Pirms Ukrainā sākās karadarbība, basketbola līga strauji attīstījās. Tika veidoti klubi ar apjomīgiem budžetiem un sastāvi tikuši komplektēti no augsta līmeņa spēlētājiem. Pirms pats nokļuvu Ukrainā, pāris gadus biju “metis aci” uz darba iespējām šajā valstī, taču dažādu apstākļu dēļ tolaik bija citas prioritātes.
Ukrainas līgā ir viena īpatnēja nianse – pārsvarā visu klubu vadība, kas nav bijuši treneri un spēlētāji, nāca ar savu redzējumu uz to, kam jānotiek laukumā un treniņu laikā. Jāatzīst, ka treneriem tādos apstākļos ir diezgan sarežģīti pilnvērtīgi strādāt, ir grūti ilgtermiņā noturēt savas pozīcijas. Kaut vai piemērs iz’ dzīves Južnijas pilsētas klubā – piecu sezonu laikā tajā tika nomainīti septiņi treneri…
Tā specifika ir tāda, ka treneriem ir jāprot sastrādāties ar kluba “lielajiem vīriem”, kas ir autoritatīvi un ar savu redzējumu uz procesiem komandā. Neapšaubāmi, arī interesantiem raksturiem un nereti grūti izdibināmiem. Vienlaikus, nedrīkst pazaudēt savu seju un raksturu, un jāatrod veidi kā korelācijā ar attiecībām ārpus laukuma ar vadību likt komandai spēlēt tā, lai piepildītu tava kā trenera basketbola redzējumu, un, kas nav mazsvarīgi – sasniegt rezultātu. Man tas izdevās, jo Ukrainā sasniedzu augstus rezultātus – izcīnīju gan līgas čempiona titulu, gan vicečempionu titulu. Tāpat komanda veiksmīgi nospēlēja Eirokausos.
Pēc vairāku gadu pauzes bija arī otrais piegājiens darbam Ukrainā, jāatzīmē – nekas nebija mainījies. Ar kluba vadību aizvien bija daudz diskutējām par to, kā būtu jāspēlē, un kā lietām laukumā būtu jānotiek. Varu atzīties, ka otrajā reizē man tik labi neizdevās ar to visu tikt galā. Domāju, ka tas ir skaidrojams ar to, ka gadiem ejot un kļūstot pieredzējušākam, ir aizvien grūtāk atkāpties no saviem principiem. Līdz ar to, šoreiz nesanāca. Katra diena Ukrainā man kā trenerim varēja būt pēdējā, pat ja komanda ja spēlē labi.
Uzvara
Ir bijušas daudzas un skaistas uzvaras gan klubu līmenī, kad pretī stājās ievērojami, labāk nokomplektēti sastāvi. Vai izlašu līmenī, kad tika sagādāti kādi pārsteigumi. Analizējot, nonācu pie secinājuma, ka vislabāk atmiņā paliek tās uzvaras, kurās ir iegūts tituls. Manā karjerā tā ir noteikti ir 2007./08. gada sezonas FIBA kausa fināla spēle, kad ar “Baronu” uzveicām komandu no Beļģijas. Kā jebkurā finālā, tā noteikti nav bijusi tā skatāmākā spēle un ne visiem spēlētājiem viss izdevās, taču iekšējā sajūta un intriga, noteikti pozitīva spriedze, tas viss šo uzvaras vērtību tikai paaugstina. Vēl neilgu laiku atpakaļ, pārslēdzot TV kanālus, redzēju, ka šo maču rāda atkārtojumā. Pēc 12 gadiem! Un aizvien jutu piedzīvotās emocijas, kuras atceros līdz šai baltai dienai!
Neaizmirstu arī par sasniegumu kopā ar BK “Ventspils”, kad FIBA kausā izcīnījām trešo vietu (potenciāli otrais vai trešais augstākais Eiropas klubu līmenis, tolaik tik viennozīmīgi to pateikt nevarēja). Varam secināt, ka Latvijas profesionālo klubu vēsturē esmu stāvējis klāt abiem augstākajiem rezultātiem pēc valsts neatkarības atjaunošanas.
Neveiksme
Lai kā arī gribētos uz katru zaudējumu skatīties filozofiski un no tiem mācīties, tomēr nav noslēpums, ka treneri katru zaudējumu uztver personīgi. Tāpēc ir tikai loģiski, ka atmiņā vairāk paliek sāpīgie zaudējumi, nevis skaistās uzvaras. Tāda ir cilvēka daba. Man tādi ir divi – mājas spēle ULEB kausa ietvaros, kad savu skatītāju priekšā ar “Ventspili” zaudējām ar viena punkta starpību Belgradas “Hemofarm” un neiekļuvām “Final Four”. Zaudējām var teikt ar pēdējo soda metienu…
Savukārt, otra – ir izlases spēle 2007. gada EČ, kad pirmajā dienā uzveicām horvātus, bet noslēdzošajā zaudējām Portugālei. Sastāvā bija Andris Biedriņš un arī citi labi basketbolisti, bet vienlaikus bija arī lieli iztrūkumi komplektācijā. Es gan zaudējumu nenorakstu vienīgi uz to – noteikti, ka arī paši varējām izdarīt daudz vairāk, lai uzvarētu. Bet atmiņā šī spēle ir iespiedusies.
Bizness
Pirmkārt, dzīves laikā es vienmēr esmu centies būt godīgs pret sevi un apkārtējiem, darīt lietas, kuras sagādā gandarījumu pašam un citiem . Taču atzīšos – dzīve nesastāv tikai no basketbola vai kādas vienas konkrētas sfēras, kurā cilvēks darbojas.
Daudziem ir viedoklis, ka, lūk, tas treneris ir basketbola fanātiķis, u.t.t. Man gan šāds apzīmējums nekad nav īsti gājis pie sirds, jo vārds „fanātiķis” var nozīmēt to, ka tu neko citu neproti, kā tikai būt labs vienā atsevišķā sfērā. Tāpēc vienmēr esmu cienījis un apbrīnojis tos cilvēkus, kuri ir sevi realizējuši vai joprojām realizē dažādās dzīves jomās. Piemēram, ja cilvēkam ir dažādi hobiji– māksla, mūzika, arī bizness vai kādi citi. Arī es nonācu pie secinājuma, ka gribētu realizēt sevi arī kādā citā jomā. Izvēle krita uz biznesa lauciņu. Jāņem vērā, ka ja katru dienu ejot uz darbu tas nesagādā prieku, ja uzmanība tiek pievērsta vairāk grūtībām, nekā pozitīvajam, tad ir kā ir… Pirms paņēmu pauzi trenera darbā, atzīšos, ka lēnā garā tādas domas un sajūtas laiku pa laikam pie manis atnāca. Ir svarīgi šo brīdi piefiksēt un to apjaust.
Otrkārt, ka man kā sportistam, vēlāk jā trenerim karjeras laikā ir bijis daudz jāceļo un jāpārceļas. Tas atstāj iespaidu uz emocionālo stāvokli, attiecībām ģimenē. Nolēmu, ja reiz ir iespēja sevi pamēģināt citā jomā un es skaidri redzi savu mērķi, ka tas ir realizējams, es to darīšu un godīgi – man tas sagādā lielu prieku un es to daru ar azartu. Patreizējo biznesa projektu uztveru kā kārtējo izaicinājumu savā dzīvē, esmu enerģijas pilns un ar vēlmi (galvenokārt, jau sev) pierādīt, ka varu ar šo tikt galā. Un vēl aizvien neesmu projektu metis malā. Neskatoties uz to, trenera arods ir un būs manai sirdij vistuvākā nodarbošanās. Vienkārši nedrīkstu aizmirst par citām lietām, kas var palīdzēt man kā personībai attīstīties.
Padoms sev pirms 40 gadiem
Tad man bija 16 gadi. Ko lai es sev iesaku? Ja es pats sev sešpadsmitgadīgam kaut ko ieteiktu, protams, ka uzklausītu. Jo vecākus cilvēkus ir jāuzklausa, lai arī apzināmies, ka realitātē bieži vien tas tā arī paliek – kā formāla uzklausīšana, nevis reāla piemēra un pieredzes pārņemšana. Lai gan, tā tas nav vienmēr. Mums ikvienam pašam ir jāpiedzīvo un jāiziet cauri grūtībām, ir arī jāaplaužas. Patiesību sakot, reti kurš mācās no citu pieredzes un padomiem. Un arī es tajā vecumā nebiju izņēmums.
Ja tomēr runājam konkrēti, tad galvenais ieteikums sev – pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar saviem vecākiem, to izbaudīt. Jo šis dzīves posms ir tas, kas iespiedīsies atmiņā visdziļāk. Un visvairāk iemācīs un sagatavos tālākām dzīves gaitām.