Profesionālie sportisti mēdz to noliegt, taču nav noslēpums, ka atlēti ir visai māņticīgi. Tas attiecas uz visiem līmeņiem – gan uz amatieriem, kuri dzena bumbu darba dienu vakaros, gan uz tiem, kuri ar savu sniegumu sporta laukumos pelna miljonus. Parasti sportisti vairās izmantot vārdu “māņticība” – kāds to sauc par pirmsspēles rutīnu, kāds par nepieciešamo rituālu, kāds par tradīciju. Dažas no šīm darbībām no malas izskatās visai dīvaini, taču paši sportisti ir pārliecināti, ka tas viss palīdz viņiem demonstrēt labāko sniegumu.
Sagatavoties spēlei palīdz Kriminālkodeksa lasīšana
Iespējams, Tima Grīna vārds nav īpaši labi zināms mūsu reģionā, ja vien jums neinteresē Nacionālā futbola līga (NFL) – amerikāņu futbola lielākais turnīrs. Visu karjeru Atlantas “Falcons” vienībā pavadījušajam spēlētājiem pirms mačiem bija visai īpatnējs rituāls. Proti, pirms katras spēles viņš atvēra ASV Kriminālkodeksu, lai no galvas iemācīties vienu pantu. Runā, ka tādējādi viņš vienkārši gatavojās darbam pēc karjeras beigām, jo, pieliekot punktu futbolista gaitām, viņš pabeidza studijas juridiskajā fakultātē un paralēli darbam televīzijā strādāja juridiskajā firmā.
Ja pārceļamies uz Eiropu un pievēršamies parastajam futbolam, tad arī te netrūkst dīvainību. Piemēram, četrkārtējām Anglijas čempionam Ērikam Kantona pirms katras spēles bija nepieciešama karsta vanna. Islandiešu uzbrucējs Eidurs Gudonsens, kurš kopā ar Londonas “Chelsea” divas reizes triumfēja Anglijā, dažas minūtes pirms došanās laukumā devās uz tualeti, kur bučoja savu spēles kreklu tik reizes, cik vārtus viņš vēlētos gūt gaidāmajā mačā.
Bučošana vispār ir populārs rituāls gan futbolistu, gan arī pārējo sporta veidu pārstāvju starpā. Ir vārtsargi, kuri bučo vārtu stabus, tādējādi cerot uz to palīdzību bumbas atvairīšanā. Ir spēlētāji, kuri, pirms kāpt laukumā, bučo zāli, lai tā būtu draudzīga. Savukārt kādreizējais Francijas izlases aizsargs Lorāns Blans pirms spēles bučoja ne vārtu stabu un ne zāli, bet vārtsarga Fabjēna Barteza pliko galvu un bija pārliecināts, ka tas viņam palīdz spēlēt krietni labāk.
Gulēšana pretinieku formā
Mūsdienās pretinieku analīze ir krietni augstākā līmenī nekā pirms 10-20 gadiem. Tagad komandām ir iespēja skatīties visdažādākos video, lai atrastu ieročus pret oponentiem. Lai arī jau 21. gadsimta sākumā tehnoloģijas bija spērušas lielu soli uz priekšu, Džeisonam Terijam bija savs veids, kā atbruņot pretiniekus gaidāmajā mačā. 2011. gadā ar Dalasas “Mavericks” par čempionu kļuvušais aizsargs pirms katra mača gulēja tās komandas šortos, pret kuru bija jāspēlē nākamajā dienā. Līdz ar ko viņa mājās vienmēr varēja atrast visu NBA vienību šortus. Savukārt pazīstamākā “šortu rituāla” autors ir NBA leģenda, Maikls “His Airness” Džordans, kurš laukumā devās divos komplektos – zem Čikāgas “Bulls” šortiem bija arī viņa koledžas komandas “North Carolina” šorti.
Daudzi basketbolistu rituāli ir saistīti ar bumbu un grozu. Pieckārtējām NBA čempionam Timam Dankanam bija tradīcija…runāt ar bumbu, kas viņam karjeras laikā ļāva vidēji iemest 19 punktus un izcīnīt 10,8 atlēkušās bumbas. Dvaitam Hovardam patīk pirms iesildīšanās iemest bumbu grozā no laukuma centra. Karjeru noslēgušajām Dueinam Veidam patika pievilkties uz groza stīpas.
Sportistiem svarīga ne tikai noteiktu rituālu ievērošana, bet arī to secība. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Vinss Kārters, kurš īsi pirms spēles sākuma ņēma bumbu no arbitra, devās pie trīspunktu līnijas un tēloja, it kā viņš izdara metienu. Tad Kārters atdeva bumbu, gāja pie groza, pievilkās pie stīpas un bučoja to. Visi tiesneši jau bija pieraduši pie šādām darbībām astoņkārtējā NBA zvaigžņu spēles dalībnieka izpildījumā.
Uz šī fona dažu pārējo basketbolistu rituāli izskatās pārāk vienkārši. Piemēram, Kevinam Lavam, kurš karjeras laikā kļuvis par pasaules, olimpisko un NBA čempionu, bija svarīgi uz parketa doties pirmajam. Savukārt Rons Artests pirms mačiem klausījās paša sacerēto mūziku. Vēl pirms kļūšanas par NBA čempionu amerikānis izlaida repa albumu, kas gan nebija īpaši veiksmīgs un izpelnījās lielu kritiku no šī mūzikas stila piekritējiem.
Nerunā ar mammu un met ripu trenera virzienā
Viens no pazīstamākajiem hokejistu rituāliem attiecas uz “play-off” spēlēm, kuru laikā nedrīkst skūt bārdu ar ūsām un griezt matus. Jau esam pieraduši, ka klubu turnīru finālos hokejisti izskatās kā seno cilšu pārstāvji, jā vēl ņem vērā to, ka bieži vien hokejistiem nav dažu zobu. Šī ir kopējā tradīcija, kuru ievēro visi. Tāpat daudziem hokejistiem nepatīk, ja kāds aiztiek viņu nūju, it īpaši tad, kad tā jau ir aptīta ar līmlenti. Ja tas notiek, tad viss jāpārtaisa.
Viens no šādiem spēlētājiem ir Kanādas zvaigzne un Teodora Bļugera komandas biedrs Pitsburgas “Penguins” rindās Sidnijs Krosbijs. Tāpat viņam ir vēl divi ļoti īpatnēji rituāli. Spēles dienā “Supersids” nekad nerunā ar mammu, jo iepriekš pamanījis, ka pēc šādām sarunām komanda allaž zaudē. Savukārt, kad komandas autobuss šķērso dzelzceļā pārbrauktuvi, kanādietis paceļ kājas un pieskaras logam. Šī rituāla nozīme nav skaidra, taču diez vai pasaules čempionam, divkārtējām olimpiskajām čempionam un trīskārtējām Stenlija kausa ieguvējam būtu kaut kas jāskaidro. Vēl viens pingvīns pirmsspēles treniņa beigās met ripu fiziskās sagatavotības trenera Krisa Stjuarta virzienā. Nav zināms, vai pats speciālists ir sajūsmā par šo rituālu.
Daudzas māņticības ir saistītas arī ar apakšveļu un kaut kādiem spēļu formas elementiem. Piemēram, NHL leģenda Bobijs Ors nemainīja un nemazgāja zeķes līdz brīdim, kamēr viņš neiemeta ripu pretinieku vārtos. Vēl viena diezgan izplatīta tradīcija bija leģendāram trenerim Skotijam Boumenam, kurš pēc uzvarām nemainīja apģērbu, savukārt pēc zaudējumiem nekavējoties to darīja. Tikmēr viņa vadītās Detroitas “Red Wings” aizsargam Krisam Čeliosam bija svarīgi, lai viņš laukumā parādās pēdējais.
Vēl viena NHL leģenda Veinam Greckim arī bija sava tradīcija – pirms spēles viens no visu laiku labākajiem uzbrucējiem izdzēra četrus dzērienus noteiktā secībā – diētiska “Coca-Cola”, aukstais ūdens, enerģijas dzēriens “Gatorade” un vēl viena “Coca-Cola”. Iespējams, tā bija kolas un enerģijas dzēriena reklāma, tomēr kurš var pateikt, ka rituāls ar četriem dzērieniem bija neefektīvs? Četri Stenlija kausi, 2857 punkti 1487 NHL pamatturnīra spēlēs un vēl 382 punkti 208 “play-off” mačā visu izsaka labāk par jebkādiem vārdiem.
Latvijas sportistu māņticība
Protams, ka arī Latvijas sportisti nav izņēmums. Vārtsargs Edgars Lūsiņš, kuram ir neliela pieredze arī Rīgas “Dinamo” un Latvijas izlasē, stāstīja, ka bija laiks, kad viņš pirms spēles ēda mandarīnus un tas palīdzēja uzvarēt. Tikmēr pludmales volejbolists Jānis Šmēdiņš 2016. gadā atklāja, ka viņam pirms mača patīk doties uz kafejnīcu, lai vienatnē izdzertu kafiju. Viņa partneris Aleksandrs Samoilovs atzina, ka pats nav māņticīgs, tomēr Šmēdiņa rituālu respektēja un tajā neiejaucās. Tāpat Jānis stāstīja, ka ja ir šorti, ar kuriem spēle neiet, tad jāvelk citi.
Tāpat ir zināms, ka savulaik Sandis Ozoliņš, būdams Rīgas “Dinamo” kapteinis, palūdza “Arēnās Rīga” ledus meistaru pretinieku vārtos iesaldēt 21 santīmu. Sezonā, kad tas tika izdarīts, rīdzinieki “play-off” pirmajā kārtā apspēlēja vareno Sanktpēterburgas SKA, kaut arī neviens īpaši neticēja, ka kaut kas tāds ir iespējams. Jāatzīmē, ka arī pašu Sandi varētu nosaukt par “Dinamo” talismanu – pēc aizsarga karjeras beigām komanda vairs nav spējusi iekļūt izslēgšanas turnīrā.
Par māņticību žurnālam “Sports” stāstījis arī Latvijas vieglatlēts bijušais treneris Andis Austrups. “Savulaik Tallinā junioru Eiropas čempionātā izšķirošajā lēciena laikā apķēros ap koku un aizvēru acis. Palīdzēja — pārleca. Lēciena laikā treneris neko vairs nevar ietekmēt, tikai atbalstīt sportistu,” atklāja Austrups.
Kādreizējais Latvijas futbola izlases kapteinis un bijušais Latvijas futbola federācijas (LFF) prezidents Kaspars Gorkšs sarunā ar Armandu Puči raidījumā “Hat-trick” sportistu māņticību skaidroja šādi: “Ja tu kaut kādai lietai pieķeries, tad sāk darboties “placebo” efekts un tu sev vari paskaidrot un pārliecināt par jebko. Ja tas palīdz, tad kāpēc nē? Kaut kādi rituāli jau karjeras laikā veidojas.”