Par Jurija Žigajeva viesi raidījumā “Bez fola” kļuva Latvijas izlases basketbolists Žanis Peiners. Pieredzējušais spēlētājs pastāstīja par dažādiem savas karjeras posmiem, draudzību ar Latvijas basketbola zvaigzni Kristapu Porziņģi un iespējamo karjeras beigšanu.
Par izlaisto sezonu
Vasarā izārstēju cēli un bija paredzēts, ka rehabilitācija ilgs aptuveni četrus mēnešus. Man tas bija pirmais savainojums un es īsti nezināju, kā pareizi jārīkojas. Trenējos caur sāpēm un beigās izrādījās, ka tikai visu pasliktināju. Nācās pusotru mēnesi pavadīt ļoti saudzīgā režīmā. Visās līgās transfēru periods jau bija noslēdzies, esmu sapratis, ka vienkārši jāsāk gatavoties jaunajai sezonai.
Par sirds problēmām
U16 izlasē spēlēju ar Igauniju, izgāju laukumā, nedaudz noskrēju un sirds sāka kaut kā dīvaini sisties. Paprasīju, lai mani nomaina, dakteris paklausījās un teica, ka man ir sirds aritmija. Vēlāk tā bija katru vasaru, sezonas laikā retāk. Sanāca tā, ka dažas reizes sezonā bija brīži, kad pēkšņi bija aritmija. Kad parakstīju līgumu ar VEF, man pēc pirmā gada uztaisīja padziļinātu apskati un teica, ka lai vispār beidzu spēlēt. Mēģināju atrast citu komandu, bet neviena vienība nevēlējās riskēt. Beigās mani paņēma “Latvijas Universitātē”, bet es parakstīju dokumentu, ka pats atbildu par savu veselības stāvokli.
Par “small ball”
Garie centri pamazām izmirst, piemēram, viens no maniem draugiem Artjoms Parahovskis, agrāk spēlēja TOP līmenī, bet tagad viņam ir grūtības ar komandas meklēšanu, kaut gan nav pārāk vecs – 32 gadi. Laikam vairs nav tik ātrs un nevar dominēt, pats saka, ka būtu gatavs spēlēt pat par kapeikām, vienkārši nav piedāvājumu.
Par draudzību ar Porziņģi
Sanāca, ka izlasei bija nometne Liepājā un Kristaps atnāca. Sākām runāt, jo sēdējām blakus. Man bija interesanti pajautāt, kā lietas notiek NBA. Pēc tam pāris reizes sazinājāmies, tad bija 2017. gadā izlasē. Viņam bija vieglāk to komunikāciju sākt ar mani, jo jau bijām pazīstami. Viņš ir jautrs čalis. Tajā pašā laikā Kristaps ļoti smagi strādā, mēs nācām uz zāli, bet Porziņģis jau lej sviedrus. Divu mēnešu laikā izlasē no viņa neizskanēja neviena slikta vārda, viņš nekad ne ar ko neizrādīja neapmierinātību.
Par Porziņģa savainojumu
Skatījos to spēli. Viņš nokrita, es uzreiz uzrakstīju īsziņu. Kristaps atbildēja ātri – “domāju, viss ir kārtībā, pēc sajūtām nekas briesmīgs.” Uzreiz atcerējos situāciju, kad Kristaps Dārgais guva līdzīgu traumu, un domāja, ka tur viss ir kārtībā, bet no rīta izrādījās, ka ir krustenisko saišu plīsums. Uzrakstīju, lai ir uzmanīgs, kamēr nav diagnozes. Un tad no rīta noskaidrojās, ka savainojums ir visai smags.
Par līdzjutējiem
“Partizan” mierīgi varētu savākt pilnu arēnu tikai ar basketbola līdzjutējiem. PAOK bija tā, ka uz mačiem nāca daudz futbola fanu. Sanāca, ka spēlējam, piemēram, pret “Neptunas”, un tribīnēs ir ļoti maz cilvēku, jo viņiem šī komanda nav zināma. Un tad tajā pašā nedēļā spēlējam pret “Partizan”. Starp abu komandu līdzjutējiem ir ļoti siltas attiecības, viņi ir t.s. melnbaltie brāļi. Pilna arēna, viņu fani dzied labas dziesmas par PAOK, mūsu fani dzied labas dziesmas par “Partizan”. Un pavisam cita gaisotne, kad ir derbijs – visi kliedz, met priekšmetus, dedzina petardes.
Man viss bija kārtībā, bet, piemēram, “Crvena Zvezda” līdzjutēji visu maču dziedāja dziesmas par mūsu kapteiņa meitu, kurai ir četri gadi, ka viņa ir vieglas uzvedības meitene. Tobrīd komandā spēlēja prezidenta dēls, un mūsu fani visu maču dziedāja līdzīgu dziesmu par viņa mammu, pašam basketbolistam spēles beigās acīs bija asaras. Tiesneši pienāk pie mūsu kapteiņa un saka, ka pietiek, bet mūsu līdzjutēji sāk dziedāt vēl skaļāk. Ielās viņi gan tā neuzvedas, pat ja satiek pretinieku komandas spēlētāju.
Par dzīvi pēc karjeras beigām
Domāju, ka tā nebūs saistīta ar basketbolu. Es vairāk nodarbojos ar kaut kādām investīcijām, ceru, ka turpmākajai dzīvei pietiks un nebūs jānodarbojas ne ar ko citu. Bizness un investīcijas man interesē. Protams, basketbolu es no dzīves neizsvītrošu – regulāri sazvanos ar aģentu, apspriežam kaut kādus spēlētājus. Sazvanījos ar Janičenoku un Ciprusu, viņu lūdza savākt viedokli par turku treneri. Vienkārši redzu arī medaļas otro pusi – kāds vienmēr būs neapmierināts un es negribētu saskarties ar šo negatīvo lietu.
Piedāvājumi bija sezonas laikā, daži no tiem bija labi, bet es nevarēju braukt. Transfēru loga beigās bija trīs normāli piedāvājumi, kur es aizbrauktu bez sarunām. Ik pa laikam sezonas laikā ir vieglāk atrast labu līgumu nekā vasarā. Ja būtu piedāvājumi tikai no Latvijas, tad es, visticamāk, noslēgtu karjeru. Protams, atkarīgs no finansēm – situācija var mainīties un būs jāspēlē par tādu naudu, kādu piedāvā. Mentāli es pašlaik neesmu gatavs justies tā, kā agrāk, kad es LU sastāvā spēlēju par 40 latiem, pēdējā gadā LU es pelnīju 80-100 latus. Savukārt lielākā alga man bija 20 tūkstoši eiro mēnesī.