Visi zina UEFA Čempionu līgu, ko vada un pārvalda, protams, UEFA. Daži klubi jau pirms vairākiem gadiem saprata, ka liela daļa Čempionu līgas reputācijas balstās uz viņu pleciem, taču naudu turpina sadalīt UEFA. Daži klubi nolēma, ka var iztikt bez vidutāja un izveidot līgu paši, pie reizes arī naudu sadalot paši. Tas tika beidzot oficiāli paziņots naktī uz pirmdienu, taču paveikts tik pārsteidzoši neprasmīgi, ka jau naktī uz trešdienu jaunās līgas projekts tika iesaldēts. Kas te īsti vispār notika? Kā Superlīga, kas bija ieguvusi finansiālās garantijas vairāku miljardu dolāru apmērā, varēja šādi sačakarēt visu pāris dienu laikā?
Pirmkārt, jau pats pieteikums par Superlīgu bija, atvainojos, drausmīgi amatierisks (un šoreiz šis vārds patiešām domāts negatīvā nozīmē). Mediji jau svētdien pa dienu sāka ziņot par gaidāmo Superlīgas izveidošanu, kas deva laiku UEFA sākt sniegt pretsparu un sagatavot savas rindas. Pati līgas atklāšana bija sausa – dažas rindkopas teksta, apstiprinot Superlīgas izveidi, teksti klubu mājaslapās un… nu, kas tad vēl? Īsti nekas. Šādu rezultātu principā var sasniegt arī Latvijas hokeja čempionāta komandas.
Nākamajā dienā nekas īpaši nemainījās. Gandrīz vai izskatījās, ka Superlīgas dalībnieki paši kautrējās no sava paveiktā. Kamēr citi grandi “Bayern” un PSG varēja uzspodrināt sev spalvas un lepni norādīt, ka netaisās līgā piedalīties, tikmēr “United”, “Inter” un “Liverpool” klusēja un gaidīja, kurš tad viņus aizstāvēs un kurš te visu paskaidros. To tad pirmdienas vakarā izdarīja Madrides “Real” prezidents Florentino Peress, viens no galvenajiem idejas iniciatoriem, taču, ja mērķis bija pierādīt, ka Superlīga nemaz nav augstprātīga un alkatīga ideja, tad galvenais runātājs nebija izvēlēts pats piemērotākais.
Tikmēr UEFA, kas būtu galvenā zaudētāja Superlīgas izveidošanās gadījumā, mobilizēja teju visus savus pieejamos resursus un ātri pagrieza sabiedrisko viedokli sev vēlamajā virzienā. Superlīgas klubi tika raksturoti kā pārbēdzēji un futbola nodevēji, kas grasās atņemt naudu pārējiem, šo viedokli ātri uzķēra futbola līdzjutēji un apskatnieki, šo balsi tūkstoškārtīgi atbalsojot. Ātri galdā tika mesti draudi par diskvalifikāciju jau no pašreizējās sezonas un spēlētāju nepielaišanu izlašu spēlēm, kas no juridiskā viedokļa nemaz nebūtu tik viegli izdarāms, taču nav šaubu, ka pašiem futbolistiem tas lika satraukties un sākt vaicāt, vai mums tiešām tas ir vajadzīgs? UEFA agresīvā atbilde iekļāva arī politiķu un futbola funkcionāru mobilizāciju, un otrdienas pēcpusdienā jau teju visaptveroša bija nostāja, ka Superlīga ir slikta un ka kārtīga futbola līdzjutēja pienākums ir to nosodīt. Vienīgā īstā Superlīgas klubu atbilde bija… izstāšanās no projekta, skaidrošanās un atvainošanās.
Protams, tā ir absolūta izgāšanās Superlīgas idejas autoriem, kas jau prasījusi vairākus upurus klubu vadībās un atbildīgajos amatos. It kā gan vēl tiek saglabātas cerības līgu atjaunot, taču arī šis paziņojums tika izziņots pārsteidzoši vienkārši, uz baltas papīra lapas un drukas kļūdām. Superlīgas reputācija ir ļoti iedragāta, un, visticamāk, tai būs nepieciešams ļoti smalks pārbūves process, lai panāktu kāroto.
Jo Superlīgas ideja kā tāda principā jau nav nekāds brīnums. Loģiski saprotams, ka Madrides “Real” un “Barcelona” ar savu neatkārtojamo brendu un milzīgo atpazīstamību skatās uz priekšrocībām, kuras bauda, piemēram, Nacionālās basketbola asociācijas klubi. NBA būtībā ir privāta līga, tā pieder pašiem klubiem, kuri paši vienojas par noteikumiem un paši sadala ienākumus. NBA ir ieguvusi tādu finansiālo spēku un varu basketbola pasaulē, ka var bez mazākajiem satraukumiem ignorēt FIBA vēlmes vai prasības. Manīts salīdzinājums, ka Superlīga būtu bijusi kā basketbola Eirolīga, taču cerība noteikti bija nevis uz Eirolīgas līmeni, bet gan uz NBA līmeni. Protams, kāpēc lai UEFA to pieļautu?
Šobrīd plaši kritizētajam “Juventus” vadītājam Andrea Anjelli trešdien intervijas noslēgumā tika vaicāts, vai viņš nenožēlo šajās dienās izmantotās metodes, atsaucoties uz pēkšņo Superlīgas paziņojumu, kas sekoja neilgi pēc klubu pozitīvā balsojuma par UEFA Eirokausu izmaiņām (vēl viens iebildums – nu kāpēc tieši tagad? Kurš izdomāja, ka tieši šis ir īstais brīdis likt galdā vairākus gadus tapušu projektu?). Anjelli atbildēja, ka profesionālā futbola industrijā kopumā nav pārāk daudz godīguma un atklātības, un te arī nonākam pie lietas, kurai jāpiekrīt.
Jo šobrīd tika nostatīti pretstati – 12 ļaunie un alkatīgie Superlīgas klubi un pārējais lieliskais un uz līdzjutējiem tendētais pārējais futbols. Kopš kura laika tāda Anglijas Premjerlīga nav biznesa projekts, kura mērķis ir pārdot biļetes pēc iespējas ātrāk? Vai kādam ir šaubas, ka UEFA nebūtu iebildusi pret Superlīgas projektu, ja vien tas solītu lielākus ienākumus pašiem un nostiprinātu UEFA varu? Pārējo Anglijas futbola klubu futbolisti asi iebilda pret Superlīgas izveidi, sakot, ka futbols ir domāts līdzjutējiem un ka sportiskais princips tajā ir svarīgākais. Atvainojos, bet tas viss nāca no personām, kas Premjerlīgā pelna simtiem tūkstošu mārciņu nedēļā, turklāt šī nauda lielā mērā rodas tieši no Superlīgas klubu brendu spēka. Līdsas “United” mārketinga cilvēki pirmdien ātri uzķēra iespēju likt par sevi runāt, spēlē pret “Liverpool” izejot ar Superlīgu nosodošiem krekliem, taču kopš kura laika Līdsas “United” ir paraugs domāšanā par līdzjutējiem? Anglijas augstākajā līmenī jau sen tiek runāts par pārspīlētajām biļešu cenām un futbolistu pārmaksāšanu, un Superlīgas klubi šajā ziņā nemaz īpaši neizceļas.
Profesionālais futbols ir milzīgs bizness, un ar to rēķinājās Superlīgas autori. Taču šajā biznesā nekas nenotiek bez līdzjutēju kopīgās masu ilūzijas, ka spēle ir domāta viņiem un ka futbola maģija notiek laukumā, nevis grāmatvedības papīros. Tā pati maģiskā UEFA Čempionu līgas himna, kas daudziem uzdzen skudriņas pār muguru, būtībā ir sen komercializēta skaņa, ko UEFA rūpīgi sargā. Nu, un šobrīd arī nosargāja.