Pasaules čempionāta sākumā Latvijas valstsvienību sagaida smags pārbaudījums. Jau piektdien plkst. 20:15 mājiniekiem pretī stāsies Kanādas izlase, kura pēdējā notikušajā turnīrā 2019. gadā spēlēja finālā. Hokeja ziņā Latvija un Kanāda atrodas dažādos līmeņos un lielākā daļa no kanādiešiem diez vai spētu kaut ko pastāstīt par mūsu hokeju. Tomēr pretinieku sastāvā ir daži spēlētāji, kuri Latvijas vārdu pirmo reizi izdzirdējuši nevis PČ rīkotājvalsts kontekstā, bet kā valsti, kurā dzimuši viņu komandas biedri. Un dažiem no kanādiešiem aizvadītās sezonas laikā bija diezgan cieša saikne ar Latvijas izlases hokejistiem.
Liams Fudijs (Kolumbusas “Blue Jackets” / Klīvlendas “Monsters”)
Joprojām nav zināms, kurš sargās Latvijas izlases vārtus pret Kanādu. Ir pamats domāt, ka tas varētu būt Matīss Kivlenieks. 24 gadus vecais latvietis labi sevi parādīja otrajā pārbaudes spēlē pret Šveici, kā arī viņš lieliski orientējas Ziemeļamerikas hokejā – šajā lauciņā Jāņa Kalniņa un Ivara Punnenova pieredze ir krietni mazāka. Ja Kivlenieks tiešām piedzīvos debiju PČ ar spēli pret Kanādu, tad viena seja pretinieku rindas viņam būs vairāk zināma nekā citas.
Talantīgais aizsargs Fudijs, 2018. gada drafta 18. numurs Kolumbusas “Blue Jackets” sistēmā atrodas jau trīs gadus un tieši šosezon ieguva Džona Tortorellas uzticību, aizvadot 24 spēles NHL pamatturnīrā. 21 gadu vecais hokejists spēlēja kopā gan ar Elvi Merzļikinu, gan ar Kivlenieku, tiesa, ar Matīsu tas bija nevis NHL, bet Amerikas hokeja līgas (AHL) AHL laukumos. Fudijs allaž bijis rezultatīvs aizsargs, un tikai “Blue Jackets” rindās punkti nekrājas tik raiti, kā gribētos pašam jaunietim.
Ņemot vērā viņa uzbrūkošo stilu, nav šaubu, ka Klīvlendas “Monsters” treniņos Fudijs ne reizi un ne divas mēģinājis pārspēt Kivlenieku. Tobrīd vēl neviens no viņiem nevarēja iedomāties, ka dažus mēnešus vēlāk abi (iespējams) dosies laukumā jau Kivlenieka teritorijā un pārstāvēs dažādas komandas. Kā teica Jānis Kalniņš, viņš nepēta pretinieku sastāvus, jo klubā un izlasē hokejistu loma var atšķirties. Iespējams, arī Kivleniekam ir līdzīga filozofija, bet Fudijam viņa zināšanas par Matīsu var noderēt – gadījumā, ja talantīgajam latvietim tiešām tiks uzticēta vieta komandas vārtos.
Džastins Denforts (Maskavas apgabala “Vityaz”)
Pēc vairākiem AHL pavadītajiem gadiem uzbrucējs nolēma doties uz Eiropu. Par viņa pirmo pieturvietu kļuva Somijas līgas klubs “Lukko”, kurā Denforts uzreiz parādīja savas labākās īpašības. 2019./2020. gada sezonā viņš kļuva par visas līgas rezultatīvāko hokejistu un vienīgo kanādieti Somijas čempionāta labāko bombardieru TOP10. Uzbrucēja sniegumu novērtēja arī KHL menedžeri un 2020. gada maija sākumā Denforts kļuva par Maskavas apgabala “Vityaz” uzbrucēju.
Kopā ar viņu uz “Vityaz” pārgāja zviedrs Matiass Tedenbijs, nākamajā dienā kluba sastāvu papildināja Kaspars Daugaviņš, un šovs varēja sākties. Proti, Maskavas apgabala vienības galvenais treneris Mihails Kravecs nolēma “neizgudrot divriteni” un salika visus trīs ārzemniekus vienā maiņā, uzdāvinot līgai vienu no labākajiem un rezultatīvākajiem uzbrucēju trijniekiem. Denforts 58 spēlēs guva 55 (23+32) punktus, Daugaviņš tālu neatpalika – 49 (17+32) punkti, savukārt Tedenbijam rādītāji pieticīgāki – 35 (17+18) punkti.
“Spēle mums sanāk diezgan labi. To varu paskaidrot ar divu ļoti ātro hokejistu darbību, pirmkārt viņi pelnījuši uzslavas, ne es. Tedenbijs un Denforts ar savu slidošanu vienkārši nogalina pretiniekus, bet es vairāk viņiem palīdzu,” sarunā ar KHL preses dienestu teica Latvijas izlases kapteinis pēc “Vityaz” spēles pret Rīgas “Dinamo”, kurā Daugaviņa pārstāvētā vienība uzvarēja ar 6:1, bet pats Daugaviņš atzīmējās ar četriem punktiem.
Arī Denforts nekautrējās atzīmēt savu maiņas partneru lomu. “Viņi man daudz ko ir iemācījuši sezonas laikā. Mēs uzlādējamies viens no otra un labi spēlējam kopā. Visi ārzemnieki laiku pavada kopā. Cenšamies, lai dzīve ir interesanta un daudzveidīga,” intervijā ar “Izvestiya” pastāstīja pats Denforts. Spēlēšana ar tik labiem partneriem palīdzēja viņam nopelnīt līgumu ar Kolumbusas “Blue Jackets”, kā arī pirmo reizi karjerā saņemt izsaukumu uz Kanādas izlasi, ja neskaita dalību Špenglera kausā.
Sezonas laikā Denforts labi iepazina Daugaviņa plusus un mīnusus. Zinot kanādiešu azartu, uzbrucējs noteikti mēģinās noķert Latvijas valstsvienības kapteini uz spēka paņēmienu. Kaspars arī parādā nepaliks, līdz ar ko šo vīru divcīņas varētu būt visai interesantas.
Kolins Millers (Bufalo “Sabres”)
Vēl viens hokejists, kurš noteikti kaut ko dzirdējis par Latviju, ir Bufalo “Sabres” aizsargs Kolins Millers. Viņa karjera NHL sākās 2015. gadā Bostonā, tad turpinājās Vegasas “Golden Knights”, kur uzrādīja karjeras labāko rezultātu – desmit vārti un 31 piespēle 82 mačos, komandai savā debijas sezonā iekļūstot Stenlija kausa finālā. Nākama sezona AHL čempionam vairs nebija tik veiksmīga un viņš tika aizmainīts uz Bufalo. Ņemot vērā “Sabres” rezultātus pēdējos gados, šāds darījums piebremzēja viņa karjeru, jo pagaidām Millers nav spējis atgūt gūto vārtu un izdarīto piespēļu garšu.
Jau divus gadus Millers spēlē vienā komandā ar latvieti, kuram ir garākā NHL karjeru no tiem mūsu valsts pārstāvjiem, kuri vēl nav to noslēguši – Zemgu Girgensonu. Mēs zinām, ka latviešiem patīk saviem komandas biedriem Amerikā stāstīt par mūsu valsti, jo ziemeļamerikāņi ne pārāk labi orientējas Austrumeiropas ģeogrāfijā – daudziem šis reģions joprojām nav zināms un Latvijas sportisti kalpo kā savas valsts vēstneši (spilgtākais piemērs ir Kristaps Porziņģis).
Millers ir aizsargs, Girgensons ir uzbrucējs, ir iespēja, ka abiem gadījies spēlēt viens pret otru treniņos. Šosezon tas gan nav bijis iespējams, jo īsi pirms čempionāta latvietis guva savainojumu un laukumā tā arī neparādījās. Nebūs viņš redzams arī pasaules čempionātā, savukārt Milleram tā arī būs debija Kanādas valstsvienībā.
Mario Ferraro (Sanhosē “Sharks”)
Vēl viens debitants Kanādas izlasē, kurš iepriekš nav spēlējis nedz pieaugušu izlasē pārbaudes mačos, nedz dažāda vecuma U izlasēs. 2017. gadā “Sharks” šo aizsargu draftēja otrajā kārtā ar 49. numuru. Divas sezonas viņš pavadīja koledžu hokejā un tad pa taisno ieleca NHL vilcienā, kārtējo reizi apliecinot pēdējo gadu tendenci par to, ka arī no NCAA ir iespējams iekļūt pasaules labākajā līgā.
Līdz pagājušam gadam Ferraro, iespējams, nemaz nenojauta par tādu valsti kā Latvija. Tas nebūt nav pārspīlējums. Piemēram, Kanādas U18 izlases uzbrucējs Konors Bedards dažas dienas pirms izsaukuma uz komandu nemaz nezināja, ka šajā vecuma grupā katru gadu tiek izspēlēts pasaules čempionāts, rakstīja “The Hockey News”. 15 gadus vecajam brīnumbērnam tas netraucēja sakrāt 14 (7+7) punktus un kopā ar Kanāda izcīnīt titulu.
Līdzīgs stāsts ir arī ar Ferraro – iespējams, pirms pasaules čempionāta viņš nemaz nezināja par tādu turnīru, toties šosezon viņš iepazina Latvijas hokeju caur vienu no tā pārstāvjiem – Rūdolfu Balceru. Liepājnieks pēc treneru neuzticības Otavā restartēja karjeru Sanhosē un demonstrēja saturīgu sniegumu, 41 spēlē gūstot astoņus vārtus un izdarot deviņas piespēles.
Feraro ir labs piespēlētājs, taču šoreiz Balcers nebūs blakus, lai vērotu viņas sniegumu. Latvietim nav līguma uz nākamo sezonu un šogad tika pieņemts lēmums uz pasaules čempionātu nedoties. Diez vai pats kanādietis par to uztraucas, jo viņam ir citas lietas, par ko domāt.
