Ar Kanādas izlases triumfu Rīgā jūnijā noslēdzās pasaules čempionāts hokejā, kurā piedalījās arī Latvijas valstsvienība. Šis čempionāts bija izaicinājums ne tikai Latvijas hokejistiem, bet arī turnīra rīkotājiem, kuriem diezgan īsā laikā vajadzēja sagatavot visu nepieciešamo sekmīgai turnīra norisei. “Daugavas” stadiona ledus halles nodošana ekspluatācijā, Olimpiskā sporta centra pielāgošana hokejam, Covid-19 protokola ievērošana, kā arī dalībnieku dzīvošana burbulī bija tikai daži no jautājumiem, kuri bija jāatrisina līdz ar čempionāta sākšanos. Tā laikā radās arī citi izaicinājumi, ar kuriem bija jātiek galā pasaules čempionāta orgkomitejas vadītājam Edgaram Buncim. Par tiem arī šajā mūsu sarunā.
Edgar, atceros tavu interviju šī gada februārī, kad Tu Latvijas Hokeja federācijas mājas lapa tiki citēts un sacīji, ka gaidāmajā pasaules čempionātā mūs sagaida sportiska drāma. Atskatoties atpakaļ uz minēto interviju, diez vai Tu tajā brīdī paredzēji, ka Latvija uzvarēs Kanādu, dāņi – zviedrus, Lielbritānija pārspēs baltkrievus un abās apakšgrupās būs vēl citi pārsteidzoši rezultāti?
Es vairāk biju šo frāzi domājis par B apakšgrupu, kurā spēlēja Latvijas izlase, lai gan arī A apakšgrupā jau sākumā varēja manīt, ka solās būt spraigas cīņas. Manuprāt, A apakšgrupa nomināli arī bija spēcīgāka par otru grupu. Daži hokeja cilvēki runāja ar Baltkrievijas treneri, kurš teica, ka ceturtdaļfinālos A apakšgrupas izlases pārbrauks pāri pretiniecēm. Taču redzējām, ka visas B apakšgrupas izlases iekļuva pusfinālā. No sportiskā viedokļa turnīrs bija interesants. Daudzi teica, ka šis turnīrs bija vājāks, jo tajā nepiedalījās zvaigžņu, taču tas ir pasaules čempionāts un izlases sapulcināja tos spēlētājus, kuri bija gatavi piedalīties. Viens no maniem kolēģiem teica, ka Kanādas izlase naudas izteiksmē bija vērtīgākā komanda turnīrā. Kanādas izlases spēlētāju līgumu kopsumma bija virs 40 miljoniem. Fināls arī bija interesants – ar pagarinājumu un skaistu finišu tam.
Šie pārsteidzošie rezultāti laikam jau saistīti ar pandēmijas atstāto ietekmi uz sagatavošanās posmu.
Protams. Arī Latvijas izlasei pietrūka vismaz vēl divas pārbaudes spēles pirms čempionāta. Mēs varam runāt par fizisko formu, bet, ja nemaldos, Kaspars Daugaviņš izteicās, ka fizisko formu var uzturēt tikai caur spēļu ritmu, bet nevis trenažieru zālē. Vai šīs divas pārbaudes spēles mainītu mūsu sniegumu pret Kanādu, to nevaru apgalvot, bet, sastādot čempionāta kalendāru pērn vēlējāmies ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus. Gribējām un cerējām atklāšanas spēlē pret Kanādu redzēt pilnu arēnu, kā arī pieļāvām, ka kanādieši parasti turnīru sāk lēni un neizteiksmīgi. Sapratām, ja Kanāda ir uzvarama, to var reālāk paveikt turnīra sākumā, nevis izskaņā. Pēdējais mačs ar Vāciju bija dežavu sajūta kā 2017. gadā Ķelnē, kad izšķirošajā mačā tika noskaidrots ceturtdaļfinālists. Arī toreiz varējām aizķert uzvaru.
Ko Tu kā čempionātā orgkomitejas vadītājs un Latvijas Hokeja federācijas pārstāvis pirms šī mača domāji par publiskajā telpā izskanējušo viedokli, ka abām izlasēm iekļūšanai ceturtdaļfinālā der neizšķirts un “nav izslēgts, ka abu komandu pārstāvji varētu būt vienojušies par šādu mača iznākumu”? Kā tobrīd uztvēri šo informāciju un ko nodomāji pie sevis?
Ja tiešām abas izlases nospēlētu neizšķirti, būtu bijis liels troksnis, jo situācija nebija apskaužama. Neizšķirts derēja abām izlasēm, situācija bija slidena. Manuprāt, izlašu līmenī vienoties par šādu mača iznākumu ir gandrīz nereāli. Hokejā kopumā ir grūti vienoties par rezultāta ietekmēšanu. Lai gan no otras puses – neviena jau no izlasēm nezaudētu, bet būtu godīgs neizšķirts. No vienas puses labi, ka spēle noslēdzās tā, kāds bija rezultāts. Sports ir sports, aizkulišu vienošanās palika otrajā plānā. Katrā ziņā, ja spēle būtu beigusies neizšķirti, Kanāda nebūtu kļuvusi par pasaules čempioni (smejas).
Tu iepriekš teici, ka Latvijas puse varēja plānot un sastādīt pasaules čempionāta kalendāru. Vai Latvijas spēli ar Vāciju mēs varējām ielikt citā dienā?
Man grūti atcerēties visas versijas, bet mēs pirms turnīra pārcilājām septiņus kalendāra variantus. Mums bija jāievēro daudzi noteikumi kalendāra izstrādāšanā. Piemēram, turnīra pirmajā sestdienā iekrita Eirovīzijas fināls, un, ņemot vērā, ka uzņēmums “Infront” un Zviedrijas televīzijas cilvēki fokusējas uz to, mūs lūdza pārcelt dažas spēles. Pirms turnīra cerējām, ka būs atļauta skatītāju klātbūtne un prioritāri cerējām, ka būs nosacīti divas mājinieku komandas – Somija un Latvija. Plānojām tā, lai pēc iespējas mazāk sakristu abu izlašu spēles vienā dienā.
Kādas ir atskaņas pēc aizvadītā čempionāta gan no IIHF pārstāvjiem, gan no citām organizācijām?
Man jāsaka, ka pārsteidzoši pozitīvas. Process nebija viegls, bija daudz un dažādi izaicinājumi, problēmas un tā tālāk. Jāatzīst, ka bija brīži, kad šķita – viss aizies šķērsām. Manuprāt, gan IIHF, gan “Infront” novērtē, ka turnīrs vispār notika. Netika fiksēti pozitīvi Covid-19 gadījumi, tāpat arī izlases nesaņēma aizrādījumus. Vienīgi ir žēl par to, ka neatnāca skatītāji. Bet viena spēle ar Vāciju arēnā vismaz radīja patīkamu sajūtu. Protams, ka arēna bija pustukša, bet bija gandarījums, ka uz īsu brīdi esam atgriezušies vecajās sliedēs. Uzskatu, ka vēl labāk noorganizēt čempionātu šajos apstākļos bija grūti.
Vai pirms turnīra lielākā sāpe bija par “Daugavas” stadiona ledus halli un tās gatavību čempionātam?
Februārī man šķita, ka “Daugavas” stadiona ledus halles jautājums problēmas neradīs. Par olimpisko centru arī satraukuma nebija. Stresā iedzina iepirkumu procedūras, jo mēs saņēmām valsts finansējumu. Kamēr tikām galā ar visām specifikācijām un konkursiem, šķita, ka kaut kas noies greizi, bet galarezultātā “izšāva” tās lietas, par kurām mēs vismazāk varējām paredzēt. “Daugavas” stadiona ledus halle izlīda ārā pa adatas aci. Ja mēs laicīgi nebūtu sākuši ledus liešanu, tad komandas nevarētu tur aizvadīt treniņus. Visu laiku bija sajūta, ka kaut kas var nojukt, kaut kas var apstāties. Tāpēc mēs paralēli arī sākām gatavot rezerves variantu “Volvo” hallē. “Infront” nepieļautu izlasēm pārcelties uz nesagatavotu treniņu halli, viņu pārstāvji pie šāda scenārija drīzāk atceltu treniņus. Pats piedalījos divās tikšanās ar būvniekiem un “Daugavas” stadiona pārstāvjiem, cenšoties saprast, cik tālu esam. Nedēļu pirms slavenās piektdienas bija sajūta, ka ir ļoti slikti. Tobrīd Rīgā ieradās pārraugs no Somijas un privātā sarunā ar mani teica, ka jānotiek brīnumam, lai līdz pasaules čempionāta sākumam treniņhalli nodotu ekspluatācijā. Brīnums notika un nebija jākrīt vispārējā kaunā, par ko gan es pats tieši nebūtu atbildīgs. Labi, ka izdevās halli pabeigt. Protams, ka pēdējā laika notikumi Baltkrievijā arī bija blieziens visiem.
Nonācām sarunā arī pie šī karogu jautājuma, kas uzvirmoja čempionāta laikā. Pie viesnīcas “Radisson Blu Hotel Latvija”, kur izlikti pasaules čempionāta hokejā dalībvalstu karogi, Baltkrievijas oficiālais karogs tika nomainīts pret Baltkrievijas vēsturisko sarkanbalto karogu. Rīgas mērs Mārtiņš Staķis to argumentēja, sakot, ka viņš un Rīga nevar ignorēt to, kas notiek netālu esošajā Baltkrievijā. Es nosodu Baltkrievijā notiekošos brutālos pasākumus, taču pilnībā nepiekrītu Staķa pozīcijai. Baltkrievu hokejisti nekādi nav vainīgi pie tā, kas notiek viņu mājās. Otrkārt, valsts karogs ir svēts simbols, un šāda rīcība no Latvijas politiķu puses ir patvaļīga, izaicinoša un apkaunojoša. Kādam var nepatikt Latvija, un tas nozīmē, ka citos sporta forumos arī mūsu valsts karogu var neizkārt. Man cilvēcīgi bija žēl šos baltkrievu hokejistus.
Piekrītu, man arī bija žēl spēlētājus. Mums kā turnīra rīkotājiem tas radīja galvassāpes, jo baltkrievu hokejisti šeit ieradās spēlēt hokeju, cīnīties, neskatoties uz viņu pārliecību vai situāciju valstī. Neviens viņiem nejautāja – atbalstāt Lukašenko vai nē. Tu pareizi saki, cilvēciski viss ir saprotams, taču uzstādīt karogus Rīgā nebija IIHF lēmums, tā bija pašas Rīgas iniciatīva, kura, protams, ir apsveicama. Taču uzskatu, ka Baltkrievijas opozīcijas karoga ielikšana šajā dekorācijā bija sava veida situācijas izmantošana. Arī pie operas ir uzvilkts Baltkrievijas vēsturiskais sarkanbaltais karogs, bet šis ir ļoti sensitīvs jautājums. Pēc statūtiem IIHF ir apolitiska organizācija un šādā vidē ķerties klāt karogiem var vērtēt neviennozīmīgi. Ir lietas, kuras tomēr nevajadzētu aiztikt. Mēs varam izteikt savu viedokli, bet ir simboli, kas ir valsts apliecinājums. Īpaši, ja mēs par to runājam pasaules čempionāta kontekstā. Manuprāt, abu politiķu rīcība bija pārsteidzīga. Kāpēc tas bija jāizdara tieši pie viesnīcas? Ir taču daudzi citi mehānismi, kā paust savu viedokli. Šis solis no viņu puses nebija pārdomāts. Tās bija saprotamas emocijas, bet nepareiza rīcība.
⬜?⬜Starp hokeja čempionāta karogiem paceļam brīvās Baltkrievijas karogu, kuru man uzticēja baltkrievu politiskie bēgļi! Rīgā nedrīkst plīvot karogi, kas simbolizē režīmu, kurš nodarbojas ar valsts terorismu – tos esam noņēmuši. #BrīvībuBaltkrievijai #FreeBelarus #ЖывеБеларусь pic.twitter.com/BgVOFtXNFX
— Mārtiņš Staķis (@MStakis) May 24, 2021
Tu esi dusmīgs vai vīlies Mārtiņā Staķī?
Nē, absolūti neesmu. Tā ir katra cilvēka kā politiķa izvēle. Atkārtošu – es neatbalstu to, kas notiek Baltkrievijā. Lidmašīnas nolaupīšana ir prātam neaptverams notikums.
OK. Paskatāmies uz šo karogu skandālu citādāk. Pieņemam, ka Staķis Rīgas vai valsts labā izdarīja cēlu žestu. Kā šis gadījums var ietekmēt Latvijas izredzes nākotnē sarīkot dažādus lielus starptautiskus hokeja turnīrus vai pasaules čempionātus?
Jau teicu, ka nevajadzēja aiztikt šo karogu kompozīciju. Ir starpība, ka tu paud savu viedokli kā pilsētas mērs, bet pavisam kas cits, ja aizskar pasaules čempionāta vai olimpiādes dalībvalstis. Šī nebija īstā platforma, kur to darīt. Ir simboli, kurus starptautiskā mērogā neaiztiek. Pēc baltkrievu opozīcijas karogu uzlikšanas un IIHF noņemšanas Krievijas pārstāvji sāka interesēties, kāpēc pilsētā ir Krievijas olimpiskās komitejas karogi, sakot, ka sportisti taču pārstāv valsti. Savukārt slovāku pārstāvis izteicās, ka viņš nevēlētos redzēt savas valsts karogu blakus Krievijas karogam, ja tāds tiktu izkārts. Vai tad nāktos Slovākijas karogu noņemt? Karogu jautājums ir baigā ņemšanās.
Piemērs ar baltkrievu hokejistu tikšanu mājās pēc turnīra. Lai izlase varētu aizlidot mājās, Baltkrievijas valdībai vajadzēja uzrakstīt lūgumu ļaut to izdarīt, taču viņi to atteicās darīt. Tika nolemts braukt ar autobusu līdz robežai. Mums bija pārrunas ar policijas vadību un izdomājām, ka izlasi vajadzētu pavadīt ar policijas eskortu, lai spēlētāji justos droši. Pēc pusstundas mēs sākām domāt – kā šo mūsu soli uztvers baltkrievi? Vai kā labvēlīgu žestu vai drīzāk pretēji, ka mūs izraida no valsts un mēs pat benzīntankā nevaram apstāties.
Vai turnīra laikā Tev ar Baltkrievijas Hokeja federācijas pārstāvjiem bija kaut kādas sarunas par karogu skandālu un citām tēmām?
Ar mani sarunu nebija, čempionāta laikā par komunikāciju atbild IIHF personas. Šie jautājumi bija IIHF prezidenta Renē Fāzela pārziņā. Direktoriātā teicām, ka darīsim visu, lai baltkrievu hokejisti Rīgā justos komfortabli gan no drošības, gan attieksmes viedokļa.
Tavuprāt, kā Baltkrievijas delegācija jutās?
Man bija sajūta, ka viņiem ļoti pieauga spiediens no Minskas, jo parādījās informācija, ka Lukašenko pats varētu atsaukt izlasi no čempionāta. Tad gan varēja just, ka stresa līmenis komandā pieauga. Kā jau minēju, baltkrievi atbrauca spēlēt hokeju, bet pēkšņi tika ierauti politiskā skandālā. Arī IIHF pateica, ja Baltkrievijas izlase tiks izslēgta no turnīra, kādam par to var nākties atbildēt.
Kopumā atziņas par turnīru ir pozitīvas no dalībnieku nometnes? Mēs pēc pāris gadiem atkal varam gaidīt pie sevis pasaules labākās izlases?
Pilnīgi noteikti jā. Tas, ka spējām veiksmīgi sarīkot šo turnīru, viņiem ir palicis atmiņā. Protams, ka IIHF vēlētos redzēt čempionātu pie pilnām tribīnēm. Izaicinājums ir, vai turnīru rīkot ar kādu valsti kopā vai atsevišķi. Būtiskākais ir infrastruktūras jeb otras spēļu halles jautājums. Ja tās nav… Organizēšana kopā ar kādu valsti no vienas puses ir saprotama un loģiska, bet realitātē tās ir lielas galvassāpes visiem. Abām iesaistītajām valstīm, IIHF, kā arī “Infront” kompānijai. Tas nav vienkārši noorganizējams pasākums. Varbūt tā tikai šķiet, ka Zviedrija un Somija čempionātu varētu sarīkot uz vienas nots, bet tā gluži nav. Sociālā vide, kampaņas, arī loģistikas jautājumi katrā vietā ir citādāki. Rezultāts beigās saplūst kopā. Ja čempionāts notiktu Rīgā un Minskā, es nezinu vai normālā situācijā to būtu vieglāk noorganizēt nekā vienā pilsētā. Mūsu gadījumā ir krasi atšķirīga mentalitāte, arī valsts iekārta un izpratne par to, ko nozīmē starptautisks pasākums. Atceroties Somijas – Zviedrijas un Vācijas – Francijas kopā rīkotos čempionātus jāatzīst, ka arī IIHF sacīja, ka šāds formāts īsti labi nefunkcionē. Bet vienā valstī izveidot šādu pasākumu ir grūtāk.
Pakomentē, lūdzu, biļešu cenu politiku čempionātā šogad! Latvijas – Vācijas spēlē biļete maksāja 110 eiro, ceturtdaļfinālā 165, pusfinālā 220, bet, lai klātienē skatītos finālu, līdzjutējiem bija jāšķiras no 340 eiro. Varbūt pareizāk bija krietni samazināt biļešu cenas un ielaist arēnā vairāk skatītājus?
Lielais izaicinājums bija nevis cena vai biļešu tirdzniecība, bet Covid-19 sertifikāta esamība. Lai izpildītu prasību ielaist apmeklētājus, no mūsu budžeta tas prasīja vairākus desmitus tūkstošus eiro. Protams, ka beigās arī parādījās loģisks jautājums vai vispār atmaksājās vērt skatītajiem vaļā arēnas durvis. Taču vēlme bija to izdarīt krietni ātrāk, lai skatītāji varētu sajust hokeja atmosfēru. Tiešām cerēju un es arī IIHF sacīju, ka izdosies pārdot visas biļetes uz Latvijas – Vācijas spēli, bet rezultāts bija tāds, ka mūs gāza riņķī ar jautājumiem, e-pastiem un zvaniem par Covid-19 sertifikātu. Cilvēki nāca ar dažādiem papīriem, dokumentiem, ārsta izziņām, bet mūsu pienākums bija pārbaudīt šo kodu, kas kalpotu kā ieejas biļete. Internetā šo sistēmu palaida rīta pusē, bet spēle bija astoņos vakarā. Starp citu, pulksten 12.15 uz dienas pirmo spēli jau bija viens apmeklētājs, kurš paguva tikt pie sertifikāta.
LHF prezidents Aigars Kalvītis pēc čempionāta sacīja, ka biļešu jautājums turnīra laikā atsevišķu politiķu izpildījumā tika izmantots politisko mērķu sasniegšanai. Esot bijuši blakusefekti, kas rīkotājiem radīja grūtas dienas un nedaudz iedragāja Latvijas reputāciju. Kalvītis izteicās, ka “valdība izdarīja visu, lai skatītāji arēnā nenokļūtu.” Tu, Edgar, valdības darbu īsi pirms turnīra slavēji. Kādas ir Tavas domas tagad pēc čempionāta?
Kad lēmums par biļešu tirdzniecību tika pieņemts, kaut kā jau uz priekšu tikām. Tikai jāsaka, ka par biļešu risinājumiem mēs runājām jau divus mēnešus iepriekš. Piekrītu Kalvītim, ka netika meklēti veidi, kā risināt šo jautājumu. Otras puses mērķis bija, ka mēs nepagūsim uz Latvijas – Vācijas maču ielaist līdzjutējus. Ja Latvija netiktu tālāk, tad objektīvu iemeslu dēļ līdzjutēji nenāktu uz izslēgšanas mačiem. Mums nav Kanādas fenomens, kur līdzjutēji gatavi skatīties jebkuras izlases spēles. Latvijas fani ir izteikti savas izlases atbalstītāji. Ļoti maz cilvēku klātienē šeit skatīties Kanādas izlases spēli, kurā nav lielu zvaigžņu. Ja biļete maksātu 50 eiro, uz finālu nebūtu 2 600 skatītāju. Kā jau minēju – šķēršļi tika salikti tā, lai pēc iespējas mazāk cilvēkiem būtu iespēja redzēt šīs spēles. Ja būtu spēles iespējams apmeklēt somiem, kuriem noņemta pašizolācija, tad gan, iespējams, būtu izpārdotas visas biļetes.
Pirms turnīra es pieļāvu, ka kādā no izlasēm varētu būt saslimušie ar Covid-19, taču čempionātā laikā netika fiksēts neviens šāds gadījums.
Tas ir faktors, pie kura daudz strādājām un cīnījāmies gan ar IIHF, gan ar SPKC. Jāatzīst, ka tas nostrādāja ļoti labi. Kad izlases ieradās Rīgā un gatavojās ieiet burbulī, šīs piecas dienas pirms čempionāta sākuma deva rezultātu. Komandām bija liegta iespēja atrasties ārpus burbuļa. Šo apstākli varējām kontrolēt, bet tāpat bija daudz “caurumu”, kur vīruss varēja iespraukties. Pozitīvo testu neesamība bija patīkams pārsteigums. Lai arī mums bija daudz informācijas par visiem dalībniekiem saslimšanas sakarā, grūti bija paredzēt, kā tas var izvērsties Rīgā.
Ar ko var izskaidrot to, ka čempionāta pirmajās dienās atšķīrās abu haļļu ilustrācijas un dažādi video uz kuba jeb tablo? Piemēram, sākumā nerādīja atkārtojumā noraidījumus, bet vēlāk to ieviesa. Tāpat tikai vēlāk turnīra gaitā varēja redzēt otrā hallē notiekošās spēles rezultātu.
Pirmkārt, visas spēles tika rādītas tā dēvētajā IP TV signālā no arēnām. Arī visās trijās viesnīcās tika rādīta nevis TV tiešraide, bet šis signāls no hallēm. Pirmajā dienā tika novērots, ka viesnīcā iekārtas neatspoguļo šo signālu labā kvalitātē, kā rezultātā šis signāls arī norises vietā pasliktinājās. Pieļauju, ka šie tehniskie traucējumi bija par iemeslu, kāpēc hallēs spēļu laikā nerādīja citu spēļu video. Savukārt noraidījumu atkārtošana kubā bija Fāzela iniciatīva. Ja arēnā ir skatītāji, šādas lietas nerāda, lai lieki neuzkurinātu publiku. Ņemot vērā, ka līdzjutēju praktiski nebija vai viņu bija maz, atļāva rādīt šos noraidījumus. Vēl aizliedza rādīt atkārtojumā epizodes, kurās hokejistiem traumu rezultātā tek asinis, kā arī atkārtojumus diskutabliem vārtu guvumiem.
Ja rīt sāktos pasaules čempionāts Rīgā, ko Tu izmainītu, ņemot vērā nesen aizvadīto turnīru un esošo pieredzi?
No šodienas skatu punkta es pamēģinātu samainīt vietām Latvijas izlases spēli ar Kazahstānu un Itāliju. Protams, nevar zināt, varbūt tas būtu vēl neprātīgāk, ja pēc Kanādas mača spēlētu ar Itāliju un būtu līdzīgi mocījušies kā ar kazahiem vai zaudējuši. Ja runājam par turnīru kopumā, tad čempionāts tika aizvadīts desmit ballu skalā uz desmit. Šodienas apstākļos man ir grūti atrast vai pieminēt kaut kādu kritiku. Es ar lielāko prieku sadzirdētu to mūsu virzienā, ka kaut kas nav izdevies. Būtu labi, ja kāds pateiktu, ka tur sanāca “feileris” un uzdotu jautājumu: “Kāpēc tā notika?” Man pašam to būtu interesanti uzzināt, lai izprastu visu līdz pēdējai niansei. Kā vienu pārmetumu gan varu minēt to, ka olimpiskā centra ģērbtuvēs nebija griestu. Taču jau pirmajā dienā izlases savā starpā vienojās par mūzikas skaļumu un pielāgojās viena otrai. Negribu sevi lielīt, bet visa orgkomitejas komanda nostrādāja lieliski.