Latvijas čempione “Riga” iepriekšējā nedēļā neiekļuva UEFA Konferences līgas grupu turnīrā, kas principā ir loģiski. Tikai vienreiz kāda Latvijas komanda spēlējusi Eirokausu grupu turnīrā, tāpēc tas, ka arī šosezon tas nav noticis, nekāds drausmīgais pārsteigums nav. Tāpat arī, lai kā dažiem likās, nekāds drausmīgais pārsteigums nav tas, ka izšķirošajā spēlē par Latvijas komandu pārāks izrādījās Gibraltāra klubs.
Kaut kā atmiņā iesēdušies ne tuvu viennozīmīgi vērtētā bijušā LFF ģenerālsekretāra Jāņa Mežecka vārdi, ka “Latvijas futbolu viegli kritizēt”. Reputāciju un stereotipus ir nežēlīgi grūti salauzt, it īpaši tad, kad tie lielā mērā arī attaisno sevi. Latvijas futbola izlase iepriekšējos gados patiešām vairākkārt smagi izgāzusies, bīdījusi trenerus pa labi un pa kreisi, līdz beidzot nonākot pie ne visiem saprotamā Daiņa Kazakeviča varianta, un arī neveiksmes pret pundurvalstīm bijušas ēdienkartē.
Tagad Virslīgas čempionvienība “Riga” divu spēļu summā neprot pieveikt kaut kādus tur Gibraltāra pastniekus, un atkal nav labākas reakcijas, kā pasmīnēt, sak, tas jau tas mūsu nabaga futbols. Par Latvijas futbolu viegli smieties, un daudzie iekšējie skandāli, nebūšanas un pīšanās secinājumos dažus vietējos smaidus padara vēl plašākus.
Objektīvs skats no malas vispār ir tāds diezgan liels luksuss visās dzīves tēmās, un diez vai vajadzētu gaidīt, ka Latvijas futbola sakarā pēkšņi vidējais līdzjutējs sociālajos tīklos izrādītu īpašu sapratni par to, ka ne jau Gibraltāra klubs savus spēlētājus savāca pa taisno no bāra un ar īpašu UEFA atļauju varēja spēlēt Konferences līgas “play-off” kārtā. “Red Imps” to paveica ar visnotaļ cienījamu spēli Čempionu līgā, kur pārvarēja pirmo kārtu, bet pēc tam Eiropas līgā piedāvāja pieklājīgu cīņu pret Bratislavas “Slovan” (1:3 un 1:1). Iepriekšējos gados “Red Imps” izcēlusies ar sekmīgiem rezultātiem Eirokausos pret Igaunijas, Fēru salu un Velsas komandām, kā arī pratusi pieveikt Glāzgovas “Celtics”. Proti, nu nav tagad tā, ka “Riga” kļuvusi par pirmo komandu Eiropā, kas nokārtām galvām atstājusi spēli pret “Red Imps”.
Protams, šī ir Rīgas neveiksme. Jautājumi jāuzdod ne tikai par rezultātu (1:1 un 1:3 papildlaikā), bet arī parādīto sniegumu otrajā puslaikā Gibraltārā. Ar tādu varbūt tiešām labāk Eirokausu grupu turnīra debiju nedaudz vēl atlikt. Galvenais treneris Andris Riherts saņem pamatīgu kritikas devu, un pilnīgi noteikti pamatotu, bet nu šeit būtu vērts paskaitīt, cik Latvijas treneri iepriekšējos gados (visos sporta veidos) bijuši galvenie noteicēji klubos ar vairāku miljonu budžetu. Tieši tā, sanāk uz vienas rokas pirkstiem skaitāms, tāpēc varbūt arī par Rihertu smīniem nevajadzētu būt tik plašiem.
Konferences līga ir jauna lieta, un tās dēļ Eirokausu grupu turnīru vērtība mazinās. Kā nekā, salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu, šoreiz rudenī Eirokausos spēlēs par 16 komandām vairāk nekā iepriekš. “Riga” arī pierādījusi sevi, ka nav vienas sezonas projekts, un uzdevums – tikt grupu turnīrā – patiešām ir reāla lieta, nevis kā, piemēram, LFF publiskā sapņošana par “Euro 2024” finālturnīru.
Cīņā pret “Red Imps” Rīgas komanda zaudēja prēmiju divu miljonu eiro apmērā, bet tāpat no UEFA prēmijā iegūs 1.4 miljonus. Tas ir vairāk nekā visas Latvijas hokeja Virslīgas klubu gada budžetu kopējā vērtība. Latvijas futbola klubi – arī Valmiera, RFS un Liepāja – šovasar Eirokausos kopā nopelnīja gandrīz trīs miljonus eiro. Ja reiz tik ļoti gribās salīdzināt nesalīdzināmu sporta veidu līmeņus, Latvijas basketbola, hokeja un visu pārējo sporta veidu līgas uz šādām summām vēl ilgi nepretendēs, un arī līdzjutēju skaita ziņā vietējām līgām nav daudz iemeslu smīnēt par futbolu. Taču stereotipi ir iesēdušies, un par Latvijas futbolu viegli smieties.