Latviešu treneris Kristaps Zeids iepriekšējo pusotru gadu strādājis VTB Vienotās līgas kluba Saratovas “Avtodor” sistēmā, trenējot jaunatnes komandu, kā arī sezonas izskaņā apostījis gaisu pieaugušo komandā kā trenera asistents. Šobrīd viņš ir atgriezies Latvijā, lai attīstītu jaunu projektu – Latvijas Basketbola līgas (LBL) čempionu “VEF Rīga” sadarbību ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), kas kļuvis par tā fārmklubu.
“Sporta pils” aicināja Zeidu uz sarunu, kurā viņš dalījās iespaidos par iepriekš pavadīto laiku Liepājā, kas noslēdzās ātri, kā viņš nonāca Krievijā un kādas ir ambīcijas jaunajam sadarbības projektam ar RSU.
Pastāsti, lūdzu, kā tev ir gājis pēdējās sezonās?
Pirms tam sezonu noslēdzu kā asistents Mārtiņam Gulbim Jūrmalas komandā, pēc kuras sekoja ilgtermiņa piedāvājums no Liepājas, kas noslēdzās īstermiņā. Bet tāda ir trenera darba specifika. Ja godīgi, tad jau no pirmajām nedēļām radās sajūta, ka kaut kas mums kopā līdz galam nesanāk un nesaprotamies. Es tomēr nenācu kā ”zaļš” treneris, jo iepriekš Valgā biju strādājis par galveno treneri, kā arī bijis labā līmenī par asistentu. Man ir savas prasības un redzējums kā es gribu būvēt komandu. Redzēju, ka bija daļa cilvēku no vadības, kas man ticēja, bet daļa, ja ne neticēja vai neļāva strādāt, tad apšaubīja, ko es daru. Apšaubīja vai es varēšu izdarīt plānoto. Un jau pēc pāris pirmajām spēlēm atnācu mājās un sievai teicu, ka būšu pārsteigts, ja šeit nostrādāšu līdz sezonas beigām. Kaut gan centāmies visu savu tuvāko nākotni plānot ap Liepājas pilsētu. Bija tikko piedzimusi meita un noslēgts līgums uz 2 + 2 sezonām.
Tomēr tāds ir trenera darbs. Treneris nedrīkst baidīties, vai fokusēties uz šīm lietām, tad tur nekas labs nekad nesanāks. Jāiet un jādara tā, lai pēc tam var ar vieglu sirdi paskatīties spogulī un pateikt, ka esi no savas puses izdarījis visu. Arī, ja man kāds netic, cenšos pieturēties pie saviem principiem, lai nebūtu tā, ka centos kādam izpatikt un pielīst, bet beigās nožēlot, ka nedarīju visu pēc savas formulas un uzskatiem. Iepriekš bija labs posms Valgā, izveidojām saliedētu kolektīvu un spēlējām labu basketbolu. To pašu vēlējos izdarīt arī Liepājas komandā. Protams, nevar atnākt uz citu vietu un komandu, un darīt tās pašas lietas un cerēt uz rezultātu, bet tomēr ir pamata lietas pēc kuram vados.
Tagad Liepājā ir iestājusies stabilitāte zināmā mērā, bet pirmie divi gadi jaunajam veidojumam no malas izskatījās nedaudz haotiski. Vai nebija tā, ka vasarā ir viena vīzija kā virzīties, bet sezonas sākumā notiek pavisam kas cits?
Bija brīži, kad esam vienojušies, es neteiktu ar visu organizāciju kopā, bet ar atsevišķiem cilvēkiem, par vienu lietu, bet pēc nedēļas runājam par kaut ko citu. Tas bija gan par darba procesu, gan spēlētāju piesaistīšanu. Nesaku, ka esmu tas cilvēks, kurš uzspiež savas idejas. Noteikti nē. Cenšos ieklausīties un man vēl pašam ir daudz ko mācīties un augt. No katras pieredzes jāmācās un arī šī deva mācību. Tā bija pirmā reize, kad man darba attiecības noslēdzās tik ātri, sezonas laikā.
Kā jau teicu – jutu, ka līdz galam kārtībā tur viss nenotika un to arī pierādīja tie procesi klubā, kad es aizgāju prom. Bet ļaunu prātu neturu un aizvainojuma nav. Esmu daudz no šīs pieredzes mācījies. Prieks, ka šobrīd Liepājas klubs ir nostabilizējies. Tomēr tā ir svarīga vieta uz Latvijas basketbola kartes ar lielisku sporta infrastruktūru un basketbolam tur ir jāattīstās. Arī Kristaps Porziņģis nāk no Liepājas, kas ir svarīgi no mārketinga viedokļa, ko jāprot izmantot. Noteikti neesmu no tiem, kurš skatās Liepājas spēles un cer, ka komanda zaudēs. Novēlu klubam attīstību nākotnē.
Un ko darīji pēc šķiršanās no Liepājas?
Redzi, dzīvē viss, kas notiek, notiek uz labu, vai kā tam jānotiek. Mēnesi atpūtos, pamācījos un investēju laiku sevī. Pavadīju laiku ar ģimeni, jo tieši bija piedzimusi meita un tas notika Liepājā. Bet decembrī nāca piedāvājums no Saratovas jauniešu komandas.
Kā viņi ar tevi sazinājās?
Man palīdzēja aģents Raivis Ušackis, ar kuru mums ir sadarbība. Viņš piedāvāja šādu variantu, izrunāju visu ar sievu un, ilgi nedomājot, piekritu. Nospriedām, ka jāpaņem maksimums no šīs iespējas un nevienu brīdi neesmu to nožēlojis.
Kādi bija sadzīviskie apstākļi Saratovā? Tā tomēr nav Krievijas metropole.
Es tiešām to zinu, nezinu kā tu to zini (iesmejas). Bet nopietni runājot, es ar sievu bijām patīkami pārsteigti un viss apmierināja. Varu teikt tikai to labāko. Man piedāvāja līgumu līdz sezonas beigām, kas ir četri mēneši plus pāris nedēļas, ja tiekam “play-off” un VTB jaunatnes līgas čempionāts noslēdzas diezgan ātri, pirms VTB līgas “play-off”, jo daudzi spēlētāji ”staigā” no jauniešu uz pieaugušo komandām. Sākotnējais plāns bija, ka došos uz Saratovu viens un uz četriem mēnešiem, jo nezināju, ko sagaidīt. Ne es, ne sieva nekad nebijām bijuši Krievijā, un domājām, ka ar mazu bērnu tur braukt varbūt nevajadzētu.
Saratova nav tā pilsēta, kas ir tūrisma firmu iecienītākais galamērķis Krievijā. Tomēr jau pēc divām nedēļām, ko biju tur pavadījis, teicu sievai, lai brauc šurp – te viss ir ideāli. Klubs par visu bija parūpējies – iedeva ļoti labu dzīvokli pie Volgas upes ar panorāmas logiem un lielisku skatu. Kad pateicu, ka vēlos, lai sieva brauc, arī to visu viņi sakārtoja. Beigās viņai pat nebija jābrauc vienai, jo mums bija spēle Maskavā, pēc kuras es lidoju uz Rīgu, lai uztaisītu darba vīzu. Sākumā man uztaisīja tūrista, jo tā bija ātrāk, citādi nevarētu sākt strādāt uzreiz. Iesnieguma procedūra ir salīdzinoša ilgāka darba vīzai.
Kluba prezidents man arī diezgan ātri piedāvāja līgumu uz nākamo sezonu, bet teicu, ka nevaru pieņemt lēmumu bez sievas. Viņa atbrauca un jau pēc dažām dienām pateica, ka viss apmierina un ka varam dzīvot šeit arī visu nākamo sezonu. Protams, Saratova nav Milāna vai Barselona, bet viss ir sakārtots pēc VTB līgas standartiem. Arī cilvēki ir ļoti labsirdīgi un pretimnākoši. Kad pandēmija pierimsies, ir plānā, ka vairāki draugi no Saratovas brauks ciemos. Ir saglabājušās ļoti labas attiecības. Visi mani uzskatīja par eiropieti. Vairākkārt jautāja, itsevišķi taksisti: “Kā jums tur Eiropā? Noteikti, ka ir labāki ceļi.” Bet teicu, ka tik lielas atšķirības nav, tas tomēr ir tepat ap stūri. Vairākas reizes nācās arī šķērsot robežu kājām, kas bija interesanta pieredze.
Kāda bija klubam piederošā infrastruktūra?
VTB jaunatnes līgu vērtēju kā ļoti pozitīvu projektu, kas ir audzis kopā ar lielo līgu un izaudzinājis daudzus talantīgus krievu basketbolistus. Visām VTB krievu komandām ir obligāta prasība, lai ir jauniešu komanda. Tāpat ir arī dažas Superlīgas komandas, kas tēmē uz VTB, un tāpēc iesaistās jaunatnes līgā. Ir klubi, kas to dara ķeksīša pēc. Viņiem galvenais ir spēlēt VTB un interese attīstīt jauniešus nav nekāda. Iesaistot minimālas investīcijas un darbu, nemeklējot jaunos talantus pa visu Krieviju. Saratovas ”Avtodor” kā organizācija jau izsenis ir pazīstama kā jauno talantu veiksmīga attīstītāja. Arī kad nebija jaunatnes līga. Saratovas sistēma izauguši tādi spēlētāji kā Viktors Hrjapa, Sergejs Moņa un tagad arī Ņikita Mihailovskis. Prezidents ir ļoti ieinteresēts jauniešu komandas attīstībā. Reizēm pat šķiet, ka vairāk nekā pieaugušo. Var redzēt, ka viņam deg acis un viņš ir gatavs šo lietu attīstīt. Ir uzbūvēta piramīda – VTB, tad U21, ko es vadīju, un U18 komanda.
Jaunieši visi dzīvo internātā, kur ir trīs reizes dienā ēšana un uz treniņiem visus ved ar autobusu. Jā, varbūt zāles nebija tādas kā olimpiskie centri Latvijā, bet bija tiešām pietiekami, lai jaunieši varētu attīstīties. Zāles bija pavecas, bet vismaz gandrīz vienmēr pieejamas, ja prasījās kāds papildus darbs. Arī trenažieru zālei nebija ne vainas. Visas pamata lietas tika nodrošinātas. Jauniešiem arī dega acis, jo viņi tiek meklēti pa visu Krievijas teritoriju. Protams, talantīgākos savāc CSKA, ”Khimki” un ”Zenit”, bet ja skatāmies procentuāli, tad ”Avotodor” noteikti neatpaliek no izaudzināto talantu skaita VTB līgā un Krievijas izlasē. Šis projekts ir izbūvēts ļoti stabils un kvalitatīvs.
Kādas ir jauno krievu basketbolistu iezīmes, kas atšķiras no latviešiem?
Krieviem ir milzīgas darba spējas. Tas saistāms ar to, ka tur ir liela atlase un ja tu nespēj izpildīt, ko no tevis prasa, neviens ar tevi neauklējas un nāk vietā nākamais, kurš to grib. Arī jaunatnes līgā prasības ir lielas. Tur spēlē arī izlašu pārstāvji. Piemēram, mums vairākas mājas spēles nospēlēja Antons Kvitkovskis, kurš šosezon tika izsaukts uz Krievijas pieaugušo izlasi. Tāpēc līdz galam nesauktu to par jauniešu līgu. Tur piekoptais basketbols ir kā pie večiem, tikai tur spēlē daudz jauni un talantīgi puiši. Tāpat viņi ir ļoti fiziski spēcīgi.
Ja salīdzinām ar Latvijas U19 vecuma grupu, mūsējiem sākums būtu ļoti grūts, kamēr pierastu. Līgā tiek pieļauts ļoti fizisks basketbols, bieži uz soda robežas. Kas varbūt nemaz nav tik slikti, jo tu izej cauri ”gaļas mašīnai” un gūsti rūdījumu. Ko es novēroju krievu basketbolistiem, viņiem trūkst spilgtu līderu, kas var uztaisīt spēli vienatnē. Nesaku, ka vispār nav, bet uz to kvantitāti tādu ir ļoti maz. To arī pierāda VTB līga, kur ir ļoti daudz labu lomu spēlētāju, bet spilgtu un individuāli spēcīgu līderu starp krievu spēlētājiem nemaz tik daudz nav. Manuprāt, viņi šo domu pieņem ļoti ātri, ka varēs spēlēt VTB un saņemt labu naudu kā lomas spēlētāji, jo VTB reglamentā ir punkts, ka komandā jābūt vismaz sešiem krievu basketbolistiem.
Jaunie spēlētāji to saprot, ka darot noteiktas lietas, viņiem atradīsies vieta un laba alga Krievijā, kādu nekur citur Eiropā viņi par to nedabūtu. Iespējams, tā apziņa ieslēdzas pārāk ātri. Varbūt arī treneri jau ”laicīgi” uz to liek uzsvaru, redzot, ka var spēlēt labi aizsardzībā un iemest trīspunktu metienu, tātad viņam atradīsies vieta VTB līgā. Trūkst tādu spēlētāju kā Aleksejs Šveds, vai brāļu Kulaginu. Es viņus saucu par māksliniekiem. Kuri var paši izveidot situācijas un man, kā trenerim nav viņam viss jāzīmē uz dēlīša, bet tikai jāiedod rokās bumba. Manā komandā bija 2002. gadā dzimis spēlētājs Vitālijs Pranausks, kurš tika iesaistīts arī pieaugušo komandā. Viņam uzreiz varēja redzēt šīs kvalitātes un arī prezidents pamanīja viņa talantu un saprata, ka tas jāattīsta. Bet viņam tēvs ir lietuvietis. Nezinu, iespējams notiek kaut kāds pārrāvums šajās lietās pie kā būtu cītīgāk jāstrādā. Ja runājam par krievu jauniešiem un konkrētu uzdevumu izpildīšanu laukumā, tad tādu spēlētāju viņiem ir pietiekami daudz, bet spilgtu līderu, kuri varētu sevi apliecināt ārpus Krievijas robežām, nav. Tikai pagaidām Šveds, kurš būtu pieprasīts jebkurā Eirolīgas komandā, bet viņš izvēlējās CSKA.
Piebilstot vēl par salīdzinājumu ar latviešiem, es neteiktu, ka būtu tik ievērojamas atšķirības. Arī Krievijā seko līdzi mūsdienu basketbola tendencēm, izglītojas un skatās dažādus pamācošos video. Galvenā lieta – kvantitāte un konkurence. Latvijā ir daudz talantīgu spēlētāju, bet ja mēs paskatāmies Eiropas kontekstā, tad uz kopējā skaita tas nemaz nav tik daudz. Mums ir jāsaprot, ka esam tikai divi miljoni iedzīvotāju un ar katru talantu ir īpaši jāstrādā. Kā tas izdosies – tas ir jautājums. Savukārt Krievijā ir lielāk konveijers. Ja neesi supertalants, kā iepriekš pieminētie Mihailovskis un Pranausks, tad kluba vadība arī tieši pasaka – ja tu negribi un vai nevari, nav problēmu. Jaunieši stāv rindā, lai iegūtu šādu iespēju. Tavā vietā atbrauks cits. Saskāros arī ar to, kad ņēmām spēlētājus no provincēm, kur nav izveidota piramīda, kad ir robi pamata lietās. Bet tas arī viss. Neteiktu, ka arī Latvijā tā nemēdz būt. Tas ir atkarīgs no treneriem un kā viņi strādā.
Kā ir ar stipendijām un līgumiem. Minēji, ka visi dzīvo internātā, bet vai kādam arī maksā?
Ar visiem spēlētājiem, kas ir kluba sistēmā, tiek slēgts līgums, sākumā ar jauniešu komandu. Tiklīdz sevi pierādi, tā tiek slēgts ilgtermiņa līgums ar VTB klubu. Visiem tiek maksāts tāds kā iztikas minimums, arī U18 komandā. Kuri ir vecāki, tiem palīdz iestāties institūtā. Cik viņš katrs mācas, tas ir individuāli, bet visiem palīdz, lai vismaz kaut kā to pabeigtu un būtu augstākā izglītība. Kāds pabeidz pats, kādam palīdz menedžeris (iesmejas).
Un kā jūs devāties uz mačiem – lidojāt vai kā?
Principā pārvietojāmies tāpat kā VTB komanda. Ir lidots, ir arī braukts 10 stundas ar autobusu un pavadītas 35 stundas vilcienā, kad braucām no Permas mājās. Tas bija interesants piedzīvojums. Varbūt reizēm braucam tādā budžeta variantā, viss atkarīgs no finansiālajām iespējām. Tiešo lidojumu praktiski nemaz nav, viss notiek caur Maskavu. Reizēm pat ar vilcienu ir labāk, ņemot vērā, ka Maskavā bieži ir vairākas stundas jāsēž lidostā, kamēr vilcienā iekāp vakarā, pa nakti brauc un paguli un no rīta esi klāt. Bet vienmēr ierodamies dienu ātrāk, nevis spēles dienā.
Visas spēles ir sadalītas pa diviem izbraukumiem, vadoties pēc reģionālā principa. Mēs bijām kopā ar Samāru. Piemēram, braucam uz Ņižņijnovgorodu un Kazaņu un sākumā spēlējam vienā pilsētā un tad maināmies ar Samāru un braucam uz otru. Spēles bija divas dienas pēc kārtas ar katru komandu. Tātad – vienā izbraukumā četras. Sastāva rotācija ir atkarīga no kluba vadības un trenera. Ja ir vajadzība uzvarēt, tad spēlē ar īsāku rotāciju. Ja ir tā, ka vēlamies attīstīt kādus konkrētus spēlētājus, tad iespēlējam viņus un rezultāts nav pirmajā vietā. Saratovā ar prezidentu atradām kopīgu redzējumu, uz kuriem vēlamies likt uzsvaru, un spēlētāju attīstība bija pirmajā vietā. Ja ir mājas spēle, piemēram, pret CSKA, uz kuru nāk arī pietiekami daudz skatītāju un ir prestižs uzvarēt, tad, protams, mēs spēlējam uz rezultātu. Ja ir izbraukuma mačs pret vidusmēra komandu, tad prezidents uzreiz pasaka, ka viņam šīs divas uzvaras nav vajadzīgas, un izrunājam, kuru spēlētāju uzlaist laukumā vairāk, varbūt arī citā pozīcijā, kur iepriekš nav spēlējis, lai attīstītu citas iemaņas.
Vai ar VTB jaunatnes līgas klubu vidējo budžetu būtu iespējams izveidot LBL līmeņa klubu?
Šaubos, jo Krievijā viss maksā lētāk. Transports, ēdināšana, dzīvošana un pārtikas cenas Saratovā ir par aptuveni 30% lētākas nekā tas ir Latvijā. Es teiktu, ka nav tālu no LU budžeta.
Kāda ir krievu jauniešu mentalitāte salīdzinājumā ar latviešiem?
Par to runāju arī ar U18 Komandas treneri, kurš ir lietuvietis. Viņš mācējā pastāstīt kā ir tur, bet mēs dzīvojam interneta laikmetā, kur jaunieši patērē principā vienu un to pašu saturu, ģērbjas vienādi, sociālajos tīklos seko vienām un tām pašām slavenībām, u.t.t. Pastāv uzskats, ka slāvi ir ”žostkāki” vai kā, bet latviešiem nav uzvarētāju mentalitātes – nepiekritīšu tam. Visur ir ļoti līdzīgi. Tas viss ir jāmāca jau no bērnu kājas. Tad arī būs rezultāts. Esmu strādājis arī vienā no vadošajām Spānijas akadēmijām Kanāriju salās un neviens tur nepiedzimst ar uzvarētāja mentalitāti. Tas sākas no vecākiem, tālāk gulstas uz jaunatnes treneriem un vēlāk profesionālajā sportā. Ir jābūt pastāvīgai tieksmei uz progresu, visu laiku kļūt labākam.
Savukārt treneriem ir jāmāca, ka sportā jebkurā situācijā ir jāgrib uzvarēt. Man bija situācijas Krievijā, kad saskāros ar to, ka spēlētājam trūkst ambīcijas un viņš ir samierinājās ar vienu lomu un īsti negrib darīt vairāk. Tāpat viņiem bija jāmāca, ka uz treniņu nedrīkst ierasties piecas minūtes pirms tā sākuma, bet gan vismaz pusstundu. Ka ir jādara lietas pirms komandas treniņa un tas jāsaprot pašam, nevis man jāstāv ar mietu un jāsit pa muguru un jādzen uz priekšu. Personīgi man nepatīk zaudēt pat spēlējot akmens, šķēres, papīrīts, izņemot savai mazajai meitai. Ir jābūt arī piemēram, pēc kā vadīties. Mums ģimenē labs piemērs ir Jānis Blūms. Šķiet, nevienam viņa darba ētika nav vēlreiz jāatgādina. Kad ar viņu ģimenē spēlējam kārtis, tas nav tā, ka vienkārši uzspēlējam. Abi gribam uzvarēt. Tas pats ar jebko citu, ko darām. Viss iet roku rokā. Ir jābūt sportiskajai nekaunībai un tieksmei būt labākam. Tas neaprobežojas ar nacionālo piederību. Ir uzvarot griboši krievi un tādi, kuriem nav šīs īpašības, un tas pats ir ar latviešu puikām.
Daudziem Latvijā ir uzskats, ka par katru cenu noteiktā vecumā ir jāpamet valsts robežas, ja ir vēlme basketbolā ko sasniegt. Vienlaikus daudzi neapzinās, ka ārzemnieki nereti tur tiek izmantoti kā sparinga partneri talantīgākajiem vietējiem jauniešiem. Ko tu par to domā?
Uzskatu, ka nav obligāti jābrauc prom no Latvijas. Manuprāt, šis prom braukšanas bums pie mums ir aizgājis par tālu, jo var attīstīties arī šeit. Ja skatāmies procentuāli, es teiktu, ka vairāk ir gadījumi, kad aizbraukšana prom nav atmaksājusies nekā ir. VTB jaunatnes līgā nevar spēlēt ārzemnieki, bet ja varētu, tad latviešiem tur būtu noderīgi braukt tikai tad, ja tur par labu sakristu vairāki apstākļi. Zinot fiziskās sagatavotības atšķirības, un ja vēl uz turieni aizbrauc 18 gados, bet priekšā ir divus un trīs gadus vecāki puiši, kas ir daudz spēcīgāki, pēc divām nedēļām par tevi tur aizmirsīs. Katrā siuācijā ir jābūt plānam un idejai, kāpēc Tu to dari un kā Tev tas palīdzēs progresēt. Jāsaprot, vai Tevi grib treneris, vai brauc tikai prom braukšanas pēc, kādi ir kluba standarti uz jauno spēlētāju attīstību, kādas ir papildus treniņu iespējas, fiziskā sagatavotība, uzturs, attīstības plāns. Tas ir galvenais, nevis valsts, kurā Tu attīsties.
Pagājušās sezonas beigās tiki arī pie iespējas pastrādāt par ”Avtodor” trenera asistentu VTB līgā. Pastāsti par šo pieredzi.
Domāju, ka tiem, kas seko līdzi, nekāds lielais pārsteigums, ka ”Avtodor” regulāri mainās galvenie treneri, nav. Tā ir pierasta lieta. Būšu atklāts – kad nostrādāju pilnu kalendāro gadu, visi klubā mani apsveica, jo biju pirmais ārzemnieks, kuram tas šajā organizācijā izdevies (smaida). Bet ar jauniešu komandu bija palikušas vien četras spēles, kamēr VTB vienība pēc vairākiem zaudējumiem atlaida treneri, bet viņa vietā nāca krievu speciālists, kurš tur ilgus gadus ir strādājis par asistentu. Viņam deva iespēju noslēgt sezonas beigas un izvēlēties – varēja atstāt Gordija Herberta asistentu vai paņemt mani. Viņš izvēlējās otro opciju. Ar jauniešiem man bija palikušas spēles tikai mājās un palūdza tās novadīt, paralēli strādājot ar pieaugušo komandu. Divas nedēļas sanāca, ka grafiki pārklājās un bija ļoti saspringts laiks, bet pēc spēlēm jauniešus trenēja mans asistents, kamēr es pilnībā pievērsos lielajai komandai.
Mērķis bija iekļūt ”play-off” un brīdī, kad notika treneru maiņa, bijām 10. vietā. Beigās pietrūka viena uzvara līdz kārotajam astotniekam. Protams, ka sezonas gaitā ienākt un visu izmainīt kā līdz šim bijis ir ļoti grūti, bet domāju, ka dažas lietas paspējām izmainīt. Viņš man ļāva uzņemties iniciatīvu gan treniņos, gan spēlēs, kā arī kopā apspriedām visus taktisko risinājumus un lēmumus pieņēmām kopā. Viņš ļoti ieklausījās. Ļoti izbaudīju šo laiku un daudz ieguvu. Bija sarunas, ka varētu dot iespēju šim krievu trenerim darbu turpināt arī šajā sezonā. Viņš man uzreiz pateica, ja tā notiks, tad viņš mani vēlas redzēt atpakaļ sev par asistentu. Beigās kluba vadība nolēma piesaistīt serbu speciālistu, kurš nāca ar savu asistentu, un tā arī viss apstājās. Man piedāvāja turpināt darbu kā jauniešu komandas trenerim, bet izsverot visus par un pret un šī brīža situāciju, nosliecos par labu tam, ka palikšu Latvijā.
Plus gandrīz visi šie spēlētāji, ar kuriem nepilnus divus gadus strādāju, bija pārauguši U21 vecumu un komandas kodols veidojās no U18 komandas atnākušajiem. Sapratu, ka ir nepieciešams trīs gadu attīstības plāns kā ar šiem jauniešiem strādāt un jutu, ka pats to nevēlos tik ilgi vēl darīt. Turklāt, pastrādājot vēl VTB līgā par asistentu, ambīcijas kļuva lielākas un pie nosacījuma, ja brauktu atpakaļ, gribēju spert soli uz priekšu, nevis palikt uz vietas. Trīs gadus sevi turpat vairāk neredzēju.
VTB līmenis ir ļoti augsts – gan spēles līmeņa, gan organizatoriskajā ziņā. To parāda arī krievu klubu pozīcijas starptautiskajā arēnā, kur tās allaž ir starp vadošajām vietām. Vienlaikus šajos divos mēnešos sajutu, ka esmu gatavs strādāt tādā līmenī un ka šo iespēju esmu nopelnījis, nevis kāds man to iedevis avansā. Un tas bija viens no iemesliem kāpēc atteicu jauniešu komandai.
Kad atgriezies no Krievijas, bija daudz piedāvājumu?
Šovasar bija ļoti saspringta vasara, bija daudz un dažādi piedāvājumi. Tiesa, bija daudz pus-varianti, kad jūtu, ka interese ir liela, bet pats vairāk sliecos uz ko citu, vai arī situācijas, kad pats būtu gatavs pieņemt piedāvājumu, bet manā vietā izvēlas citu. Pienāca augusts un parādījās RSU projekts, kam noteikti ir ilgtermiņa raksturs. Izrunājām visu ar ”VEF Rīga” un RSU vadību un vienojāmies. Lai pieņemtu darba piedāvājumu, man ir vienlīdz svarīgas trīs lietas. Pirmkārt, jābūt sportiskajam izaicinājumam, lai jūtu, ka to nedaru darīšanas pēc un tas nav tikai pelnīšanas darbs. Otrkārt, ģimene – man ir svarīgi, lai sieva un meita justos labi, kur dzīvojam un akceptētu to, ko es daru. Tagad varam dzīvot Rīgā un sieva var strādāt, apmierinot arī savas profesionālās ambīcijas, bet meita iet bērnudārzā. Treškārt, jābūt arī pietiekami normālam finansiālajam atspaidam, jo vairāk nav 18 gadu un neesmu viens. Visi šie aspekti salikās kopā.
Uz cik gadiem esi noslēdzis vienošanos?
Uz trīs. Un man tas bija ļoti svarīgi, jo šeit ir mērķis izveidot ko ilgtermiņā, nevis vienkārši savākt komandu un novadīt sezonu, un tad skatīties, ko no šī visa var izspiest. Visas puses ir interesētas izveidot ko ilgtspējīgu un kvalitatīvu. Visi kopā vēlas augt. Projekta mērķis ir izveidot, lai talantīgi jaunieši, kuri grib apvienot basketbola spēlēšanu ar kvalitatīvu izglītību, neskatītos uzreiz uz ārzemēm, bet paliktu Latvijā. Mēs varam piedāvāt profesionālu treniņu procesu un augsta līmeņa izglītību, kā arī izaugsmes iespējas piramīdā, kas ir ”VEF Rīga”. Tā kā jaunieši, kas šobrīd mācās vidusskolā, var nopietni skatīties uz palikšanu, nevis par katru cenu doties uz ASV vai Spāniju. Kā jau iepriekš minēju, aizbraucot prom, jaunietis nokļūst ”gaļas mašīnā”. Ir, kas izdzīvo, ir kas nē. Ja esi aizbraucis kā ārzemnieks, tev ir jābūt kā minimums nedaudz labākam par vietējo. Tāpat ir arī ar treneriem. Arī mums bija domas jau šosezon piesaistīt vienu ārzemnieku, taču viņš nespēja pierādīt, ka ir labāks par vietējiem. Un kāpēc man kā trenerim būtu jāaudzina leģionārs? Protams, profesionālajā līmenī pasē neviens neskatās, bet šādā jauniešu izaugsmes projektā tas ir citādāk. Te ir garantija, ka mēs ar viņiem strādāsim, kamēr ārzemēs tādas nav.
Aizbraucot prom, ir jāsakrīt ļoti daudz lietām, lai tā izvēle būtu pareiza. Sistēmai ir jābūt tendētai uz visu jauniešu izaugsmi, nevis tikai uz atsevišķu talantu. Trenerim ir tevi jāgrib tur redzēt un jābūt ieinteresētam tavā izaugsmē un pēdējais – ir jāpierāda, ka esi labāks par vietējiem. Ir dzirdēti daudzi stāsti, kad noslēdz ilgtermiņa līgumu, kas ir labi, bet jau pēc diviem gadiem jauniešu sistēmu pāraug, tāpēc tie spēlētāji tiek izīrēti uz trešās vai ceturtās Spānijas līgas klubu. Bet problēma ir tā, ka viņiem vispār nav nekāda interese šos jauniešus audzināt. Viņi var dot rezultātu spēlēs, bet ar viņiem netiek strādāts individuāli. Turklāt ceturtajā līgā līmenis vairs nav tik profesionāls, drīzāk tuvāk pus-profesionālam. Jā, basketbola līmenis noteikti ir augstāks nekā LBL2, bet organizācija un iespējas noteikti nav. Ir dzirdēts, ka aizbrauc ar cerībām uz ceturto līgu, bet ir viens treniņš dienā, uz kuru visi nāk pēc darba, bet brīvdienās zāle ir ciet. Rezultātā sanāk četri treniņi un viena spēle, kas 18,19 gadīgam jaunietim ir katastrofa.
Un to savā ziņā var saprast, jo kāda var būt interese kā ceturtās līgas komandas trenerim papildus nodarboties ar spēlētāju no kāda ACB kluba sistēmas, ja pasaka, ka tagad viņš pie tevis būs tikai gadu? Un pēc tam viņš aizbrauc prom un dod rezultātu citiem. Trenera pievienotā vērtība būtu turēties uz entuziasmu? Cik tad pasaulē ir daudz tādu treneru, kas uz tā rēķina to darītu? Jā, es, varbūt, darītu, jo mīlu basketbolu un gribu palīdzēt kādam, bet tā diemžēl nav vairumā gadījumu. Var arī cilvēcīgi saprast tos trenerus. Kad viņi 10 gadus strādā šajā līmenī, pie viņiem atbrauc kaut kādi ārzemnieki, uz kuriem nav tik liela interese tērēt savu privāto laiku, kas tiek atņemts arī ģimenei, lai viņi pēc tam aizbrauktu tāpat prom. Un tikai kādā intervijā pateiktu viņiem paldies. Tā ir fantāzija, ka tā notiek.
Tāpēc RSU un ”VEF Rīga” projekts ir veidots tā, lai tiktu nodrošinātas iespējas gan tiem, kas sapni par profesionālo sportu ir nolikuši malā un jau strādā arī pilna laika darbu sevis izvēlētajā nozarē, bet vienlaikus vēlas spēlēt pietiekami kvalitatīvā līmenī, kāds ir LBL2, kā arī atrast kvalitatīvu balansu starp jauniem un perspektīviem spēlētājiem, kuri tiecas uz profesionālu karjeru. Un ja jaunietis atrodas starp LBL2 un VEF sastāvu, varam skatīties, kur viņu izīrēt tepat Latvijā. Pieredzējušie var palīdzēt viņiem ar labu sparingu treniņos, kā arī noturēt RSU līmeni, kas vienmēr ir bijis cīnīties par augstākajām vietām LBL2 turnīrā. Jaunie ir tendēti sasniegt profesionālu līmeni un dod papildus enerģiju. Kopā sanāk labs balanss. Mērķi nav mainījušies – strādāsim arī uz rezultātu! Jo šī gada turnīrs būs ļoti intriģējošs. Varu nosaukt ap astoņām komandām, kas potenciāli cīnīsies par medaļām.
Vai iesaistīsies arī ”VEF Rīga” treniņu procesā?
RSU ir fārmklubs un mēs cieši sadarbosimies. Strādājam kā viens vesels un man ir iespējas iet uz katru VEF treniņu un tas ir pat ieteicams. Iespēju robežās centīšos to darīt. Regulāri komunicēju ar Jāni Gailīti, kā arī viņa asistentiem par to, kā jāstrādā ar tiem spēlētājiem, kas ir ”VEF Rīga” sistēmā. Lēnā garā saaugam kopā. Un visas indikācijas norāda, ka abas puses ir ieinteresētas attīstībā un katrai no tām šis kopdarbs sniedz pievienoto vērtību.