Pēdējā septembra mēneša nedēļas nogalē norisinājās viens no pēdējo gadu skatāmākajiem boksa smagsvaru dueļiem. Pārpildītā Londonas futbola kluba “Tottenham” stadionā vietējās publikas mīluli un lielu daļu pasauli šokēja ukrainis Oleksandrs Usiks, kurš diezgan pārliecinoši pēc punktiem uzveica līdzšinējo vairāku čempionu jostu turētāju britu Entoniju Džošua.
Iespēja, kuras varēja arī nebūt
Pirms pieskaramies notikušajam un Usika nākotnes plāniem, ir jāatgādina kāda svarīga lieta – šai cīņai nemaz nebija jānotiek. Vismaz ne tik ātri. Iepriekš bija paredzēts, ka Džošua cīnīsies ar savu tautieti Taisonu Fjūriju un eksperti jau paspēja to nosaukt par Lielbritānijas boksa vēsturē visu laiku vērienīgāko supersmagsvaru cīņu, kurā tiktu noskaidrots absolūtais čempions. Tomēr šķīrējtiesa lēma, ka Fjūrijam savs WBC tituls jāaizstāv pret bijušo tās īpašnieku amerikāni Deonteju Vailderu. Tā abiem būs trešā tikšanās reize. Pirmajā abu duelī tika fiksēts neizšķirts, bet otrajā devītajā raundā ar tehnisko nokautu uzvarēja Fjūrijs. Viņš ieguva ne tikai iepriekš Vailderam piederošo WBC jostu, bet arī respektablā žurnāla “The Ring” jostu.
Fjūrijs pēc uzvaras paziņoja, ka ir gatavs aizvadīt titulu apvienojošo cīņu ar Džošua, kas paredzēja vismaz divus dueļus, līgumā iestrādājot abiem bokseriem revanša iespējas. Tomēr tam ceļā nostājās Vailders. Abu līgumā arī bija iestrādāts punkts, ka Vailderam zaudējuma gadījumā ir tiesības uz revanša cīņu. Pēdējo reizi abi ringā tikās 2020. gada februārī. Tikmēr WBO uzstāja, ka Džošua šīs organizācijas tituls jāaizstāv pret Usiku. Beigās Džošua promouteri vienojās ar Usika komandu par visu Džošua piederošo jostu cīņu.
Pēc cīņas preses konferencē Usikam tika vaicāts, vai viņš ir pateicīgs Džošua pusei par šo iespēju. Usiks atbildēja savā stilā: “Es vienmēr novērtēju, ja man kāds iedod iespēju. Bet par šo iespēju nav jāpasakās Entonijam. Man ir jāpasakās dievam! Viņš man to iedeva un es to izmantoju!”
Usiks – čempions bez pastāvīga trenera
Pirms cīņas daudzi eksperti paredzēja, ka Džošua uzvarēs viegli, iespējams, pat ar nokautu, ņemot vērā, ka Usiks supersmagajā svarā bija aizvadījis tikai divas cīņas un tās pašas nepārliecinoši. Lielas problēmas Usikam sagādāja viņa pēdējais pretinieks, Džošua tautietis Dereks Čisora, kurš, piekopjot klasisko smagsvaru stilu – reti, bet spēcīgi sitieni, kā arī daudz tuvcīņas un ”mīcīšanās” – daudziem ekspertiem pat lika domāt, ka cīņai nebija jābeidzas ar ukraiņa uzvaru. Usiks bija izdarījis secinājumus.
Jau no pirmā raunda Usiks ringā sāka “strādāt” kā pirmais numurs, nevis kā daudzi bukmeikeru kantori bija nosprieduši, ka viņš ir underdogs. Eksperti pirms cīņas bija pārliecināti – Džošua mēģinās savu pretinieku uzveikt, ejot agresīvi virsū, izdarot spēcīgus, varbūt retākus sitienus, un arī uz atlētisma rēķina. Nekas no tā nenotika. Vēl jo vairāk – Usiks sev ierastajā manierē katrā raundā “pielika” gan ātrumā, gan sitienu spēkā, kad jau cīņa vēl nebija pusē, Džošua bija ļoti apskādēta seja.
Vēlāk viņš atzinās, ka pēc devītā raunda nav redzējis vispār ar vienu acis, bet līdzjutēji varēja redzēt, ka Usiks 12. raunda sākumā agresīvi gāja virsū, cenšoties savu pretinieku nokautēt. Viņa stūris gan nomierināja, atgādinot – Džošua vēl aizvien var trāpīt vienu kritisko no labās. Tas nenotika. Usiks visas cīņas garumā izskatījās pārliecinoši labāks, kamēr Džošua, šķiet, vispār neizmantoja savas stiprās puses attiecībā pret savu pretinieku. Cīņas laikā bija vērojamas pāris epizodes, kur arī Usiks “aizpeldēja”, bet Džošua minstinājās iet agresīvā uzbrukumā. Tas, šķiet, viņu iegāza un deva papildus pārliecību ukrainim.
Usiks gan atklāja, ka vēlējies Džošua nokautēt jau ātrāk: “Mans mērķis nebija nokautēt Džošua. Kaut gan pirmajos raundos uz to gāju. Treneri gan mani apstādināja, teica, lai to nedaru. Kopumā cīņa bija tieši tāda, kādu to biju iztēlojies. Bija daži momenti, kuros Entonijs mani mēģināja spiest, taču tas nebija nekas īpašs.”
Tienešu vērtējums bija sekojošs – 115:113, 117:112m 116:112. Vienbalsīgi un pārliecinoši. Starp citu, Usiks 19 no savām uzvarām tikai sešas nav pabeidzis ar nokautu vai TKO, bet no pārējām sešām cīņām, kuras ilgušas 12 raundus, tikai vienā viņam nav piešķirta uzvara pēc vienbalsīga tiesnešu lēmuma. Tas bija ne pret vienu citu kā mūsu Mairi Briedi (viens tiesnesis deva neizšķirtu, divi ar nelielu pārsvaru uzvaru ukrainim) “Arēnā Rīga” Pasaules boksa supersērijas pusfinālā.
Cīņa ar Briedi – grūtākā dzīvē un kā glābējzvans?
Usikam preses konferencē pēc cīņas tika uzdots jautājums, vai duelis pret Džošua viņam bijis grūtākais karjerā, uz ko viņš atbildējis noraidoši. Tiesa, Maira vārdu viņš neminēja, bet gan teica: ”Mana grūtākā cīņā noteikti vēl ir priekšā.’ Savukārt šo rindu autors māk stāstīt, ka cilvēki, kuri ir zināmi ar Usikam pietuvinātām personām, neformālās sarunās ir atklājuši – Oleksandram ringā ne pret vienu kā pret Briedi tik grūti nav klājies.
Tāpat arī daudzi eksperti aizvien uzskata, ka tā ir bijusi Usika grūtākā cīņa karjerā. Tiesa, Usiks vēlāk norādīja, un arī ne uzreiz pēc cīņas ar latvieti kā īstens džentlmenis, nenoniecinot savu pretinieku, kurš jebkurā gadījumā izrādīja spēcīgu pretestību, ka sagatavošanās posmā bija daudz grūtību, ar kurām viņam nācās saskārties.
”Cīņā ar Briedi es guvu pieredzi, ka, neraugoties uz apstākļiem, kas norisinās privātajā dzīvē, nevajag atkāpties no sagatavotā treniņu plāna. Tur plāna nebija vispār. Taču arī tādas cīņas ir nepieciešamas. Ja es būtu uzvarējis ar nokautu, es nebūtu pārskatījis un pienācīgi izanalizējis savas darbības. Pēc tās uzreiz komandā un arī ar mani notika uzlabojumi. Tad komandai pievienojās cilvēks, kurš ir bijis man blakus visas manas karjeras laikā – Anatolijs Nikolajevičs Lomačenko,” stāsta Usiks. Anatolijs ir Vasīlija Lomačenko tēvs, kurš gatavojis teju visus labāko Ukrainas bokserus, tostarp amatieru izlasi, bet Ukrainā talantu netrūkst.
Viņš arī atklāja: ”Es braucu pie viņa runāt un lūdzu – sagatavojiet mani nākamajai cīņai, jo neviens cits to nevar izdarīt. Un sakrita tā, ka viņam bija brīvs laiks. Pārējais jau ir vēsture – es kļuvu par neapstrīdamu krūzeru čempionu.” Starp citu, Lomačenko vecākais arī sagatavoja Usiku uz Londonas OS 2012. gadā, kur viņš izcīnīja zeltu.
Treneri tiek padzīti bez minstināšanās
Kāpēc svarīgi ir pieminēt treneru faktoru? Jo Usikam nemaz nav bijis pastāvīgs treneris visas viņa profesionālās karjeras laikā un ar visiem viņš ir šķīries, kā saka tautas valodā, ne pārāk smukā veidā.
Kad viņš pārgāja no amatieriem un uzsāka profesionāļa gaitas, viņu trenēja iespaidīgs treneru štābs – Džeims Ali Baširs, kurš pieredzi un zināšanas bija smēlies no nelaiķa Emanuela Stjuarta. Abu šo speciālistu slavenākais audzēknis kopš 2000. gada bija neviens cits kā Vladimirs Kļičko. Sadarbība ar Baširu bija vairāk nekā auglīga – Usiks progresēja no cīņas uz cīņu un jau savā piektajā profesionālajā duelī tika pie iespējas cīnīties par kontinentālā pasaules čempiona titulu. Baširs viņu aizveda arī līdz ”īstā” titula cīņai pret Kšištofu Glovacki. Taču viss mainījās, kad par Usika menedžeri kļuva lietuvietis Egis Klimas. Neilga pēc tam, 2017. gada sākumā, visiem par lielu izbrīnu tika paziņots, ka sadarbība ar Baširu tie pārtraukta.
Usiks to skaidroja šādi: ”Baširs ir labs treneris, kā arī labs cilvēks. Tomēr viņam ir sava pieeja treniņiem. Bet pienāca brīdis, kad es apjautu – man ar viņa metodēm vairs nav pietiekami. Tāpēc nolēmu izmainīt visu, ko biju darījis līdz šim. Paldies, ka viņš visu šo laiku bija man blakus un palīdzēja augt. Nekā personīga, tas ir tikai darbs. Domāju, ka tas netraucēs mūsu personīgajām attiecībām arī turpmāk.”
Tikmēr treneris bija daudz atklātāks un norādīja, ka Usika attieksme ievērojami izmainījusies tieši pēc tam, kad viņa komandai pievienojās Klimas.
”Viss izmainījās, kad viņš kļuva par WBO čempionu un tad pieslējās Klimas. Man ar viņu bija jātiekas Kijevā un prasīju, kāds ir tikšanās iemesls. Viņš man saka – tava atlaišana. Biju neizpratnē, jo Oleksandrs man nebija neko teicis vai pat devis mājienus. Vēlāk viņš to visu apspēlēja kā joku. Tas manī radīja izbrīnu,” sacīja treneris, kurš piebilda: ”Nav iespējams trenēt bokseri, ja viņš paralēli klausās vēl divos vai trīs cilvēkos, kas viņam jādara. Sporta zālē galvenais biju es, bet ārpus tās viņš pavadīja laiku ar pavisam citiem cilvēkiem. Un vienā jaukā dienā viņš uz zāli vairāk neatnāca. Jo tie cilvēki bija viņam pierunājuši ausis, stāstījuši, kas viņam jādara labāk.”
Pēc šķiršanās no Bašira Usiku sāka trenēt Sergejs Vatamanjuks, kurš iepriekš bija nodarbojies tikai ar Usika fiziskās sagatavotības uzlabošanu. Viņa vadībā Usiks aizvadīja vairākas veiksmīgas cīņas ASV un uzsāka dalību Pasaules boksa supersērijā. Tieši pēc cīņas ar Briedi abu ceļi šķīrās.
”Vatamanjuks man nebija pilnvērtīgs treneris, viņš tikai palīdzēja piestrādāt pie dažām niansēm. Tagad mēs šķiramies, jo darbs ar viņu man nepalīdzēja attīstīties. Negribu strādāt kopā ar cilvēku, lai viņš vienkārši būtu man būšanas pēc. Sergejs ir lielisks puisis, tikai šī nav viņa īstā profesija,” diezgan skarbi tolaik stāstīja Usiks.
Treneris gan bija šokēts par šādiem izteicieniem: ”Tie kas mani pazīst, zina, ka es neatbalstu savu personīgo vai biznesa attiecību publisku apspriešanu presē. Tomēr šis paziņojums mani nepatīkami pārsteidza. Es nezinu un nesaprotu, kāpēc viņš pateica tieši to, ko pateica. Ar Usiku esmu bijis kopā jau kopš viņa profesionālās karjeras sākuma. Tie ir bijuši labi pieci gadi. Nevēlos ieslīgt detaļās, bet varu teikt, ka man bija jānodarbojas ne tikai ar trenēšanu, bet arī ar dažādu citu ar to nesaistītu lietu kārtošanu. Man tika uzkrauti vairāki pienākumi, ne tikai trenēšana, ar ko man bija jātiek galā. Tas arī viss, ko jums varu pateikt.”
Pēc tam trenera funkcijas ringa stūrī veica katmens (no angļu vārda ”cutman”) Rass Abners. Tas ir pārsteidzoši, bet tik biežas kadru maiņas treneru korpusā neietekmēja Usika rezultātus. Ja viņš savus pretiniekus neiznīcināja, tad vismaz uzvarēja bez šaubām kā minimums.
”To ir viegli paskaidrot. Savākt profesionālu komandu, kas ar jums strādās kopā ļoti ilgi, ir grūti. Es atradu treneri, normālu boksa treneri tikai pēc tam, kad kļuvu par pasaules čempionu. Manā komandā uz pilnu laiku nav tādi cilvēki kā Anatoliju Lomančenko un Sergeju Lapinu, kaut gan viņi man ir palīdzējuši visas karjeras laikā,” sacīja Usiks, kurš jau ir aizmirsis par Baširu un Vatamanjuku, kaut gan tieši viņi bija klāt ukraiņa pirmajos soļos un lielajos panākumos.
Šobrīd Usiks oficiāli strādā kopā ar Juriju Tkačuku, ar kuru sadarbojās vēl amatiera karjeras laikā Ukrainas izlases sastāvā, bet pirms cīņas ar Džošua bija skaidrs, ka viņam ir nepieciešams treneris ar daudz lielāku autoritāti un pieredzi. Tāpēc atkal tika piesaistīts Lomačenko, kurš pieslēdzās arī Usika trenēšanai pirms Supersērijas fināla 2018. gadā. Toreiz par Usika sagatavošanās plāniem un norisi medijos informācijas bija maz. Viņš cīņai gatavojās gandrīz absolūtas izolācijas apstākļos. Kas interesanti – Lomačenko vecākais tā arī nepaņēma par to naudu. Ierasti ir tā, ka trenerim pienākas aptuveni 10% no kopējā boksera honorāra.
Pēc cīņas ar Muratu Gasijevu Usiks atklāja: ”Jā, tā ir taisnība [ka Lomačenko nepaņema naudu]. Viņš ir cilvēks, kuru nauda absolūti neinteresē. Kā viņš man vienreiz teica – laimei nevajag daudz. Kā sakrita tas, ka viņš kļuva par manu treneri? Tā bija mūsu liela vēlme. Kāpēc par to netika publiski runāts? Kāpēc par to vispār būtu jārunā un jākliedz? Ir taču forši, ka pastāv arī nezināmais. Tobrīd biju atslēdzies no ārpasaules. Man bija izslēgts telefons, nelietoju arī sociālos tīklus. Principā biju ielīdis mežā. Draugi mani aicināja uz Čempionu līgas spēli futbolā VIP ložā. Dzīvojām nostāk no pilsētas vienā mājā. Gāju pie trenera un prasīju, vai es varu aiziet uz maču. Viņš uz mani paskatījās un prasīja – tev to vajag? Paskaties pa televizoru. Lūk, tā mēs gatavojāmies.”
Šoreiz gan, gatavojoties cīņai ar Džošua, tik drastiskas metodes nebija, bet tāpat – Usiks plašsaziņas medijos parādījās mazāk nekā ierasts un arī Usiks bija kluss. Tas daudziem lika uzdot jautājumus – ar ko viņš nodarbojas? Bija daudz nezināmo un viņš šīs šaubas atspēkoja ringā, pārliecinoši uzvarot apvienoto čempionu Džošua.
Kas notiks tālāk?
Atgriežoties pie raksta sākumā minētā, visiem galvās jau bija Džošua – Fjūrija duelis. Šī ideja nepārstāja izskanēt arī tad, kad abiem tika nozīmētas cīņas ar citiem pretiniekiem. Arī Džošua promouters Hērns pirms cīņas intervijās nekautrējās runāt, ka pēc Usika uzveikšanas viņi skatās Fjūrija virzienā. Protams, ieturot diplomātisku pietāti, ka tas sākumā ir jāpaveic. Tomēr Usiks visus plānus ir izjaucis. Arī Fjūrijam vēl sava cīņa vispār ir jāuzvar. Lai arī otro dueli pret Vailderu viņš uzvarēja pārliecinoši un beigās ar tehnisko nokautu, ir vairāki apstākļi, kas viņam nerunā par labu – cīņa tika pārcelta divas reizes, otrajā reizē pie vainas esot tam, ka Fjūrijs saslima ar covid19, kā dēļ nācās izlaist daļu no iepriekš sagatavotā plāna.
Vienlaikus viss vēl nav zaudēts. Proti, Džošua kā čempionam pienākas tiesības uz revanšu, ko viņš apliecināja uzreiz pēc cīņas: ”Gribu atgriezties zālē jau nākamnedēļ, bet mana komanda liek man atpūsties. Es būšu gatavs, progresējis un izlabojis savas kļūdas.”
Tikmēr Usiks sacīja: ”Apzinos, ka būs revanša cīņa. Gatavošos tai tikpat nopietni kā visām pārējām. Pēc tam redzēsim – ja aizstāvēšu titulus, vēlos kļūt par neapstrīdamo čempionu arī smagajā svarā.” Usikam šobrīd pieder WBA (World Boxing Association), IBF (International Boxing Federation), WBO (World Boxing Organization) un IBO (International Boxing Organization) čempionu jostas, kamēr Fjūrijam WBC (World Boxing Council), kas gan vēl otrajā oktobrī jāaizstāv.
Zīmīgi, Fjūrijs savulaik diezgan kritiski izteicies par Usika kvalitātēm smagsvaru divīzijā, vienlaikus paziņojot: ”Ja man nāktos tikties ringā ar Usiku, es viņu izsmērētu pa grīdu. Viņam nav nepieciešamais spēks un jauda, lai kļūtu par čempionu smagsvaros.” Tagad ukrainis ir pierādījis pretējo, potenciāli pietuvojoties iespējai ar Fjūriju tikties ringā. Tomēr ir jānotiek daudzām lietām, lai tas piepildītos.
Pirmkārt, Usikam revanša cīņā atkal jāuzveic Džošua, kurā šoreiz, šķiet, viņš būs favorīts. Otrkārt, Fjūrijam jāuzveic Vailders. Iespēja, ka tas notiks, ir lielāka nekā, kad Usiks uzvarēs otro reizi, jo bija redzams, ka Džošua ir vietas, kur progresēt. Tomēr arī Usiks izteicās: ”Jūs neredzējāt labāko Usiku! Es varu būt vēl labāks!”
Usika elks ir Muhameds Ali, kuru viņš piemin teju pirms katras cīņas un arī pēc. Abiem ir teju identiski parametri – augums norādīt 191cm, kā arī svars bijis aptuveni vienāds. Tāpat arī Ali karjeru sāka pirmā smagā svara bokseris un abi ir olimpiskie čempioni. Pat boksa stils ir ļoti līdzīgs, ja runājam par uzbrukuma arsenālu. Vai Usikam izdosies iet Ali pēdās un kļūt par neapstrīdamo čempionu smagsvaros? Pirmais solis tajā virzienā ir sperts. Pārliecību Usiks ir ieguvis. Cieņu pasaules boksa aprindās par sevi kā supersmagsvaru – tagad arī. Atliek vien to noturēt.