Šī gada pasaules hokeja čempionātam Šveices pilsētās Cīrihē un Lozannā bija jānotiek no 8. līdz 24. maijam, taču koronavīrusa pandēmijas dēļ tas tika atcelts. Latvijas izlasei bija jāspēlē pret Somiju, ASV, Norvēģiju, Itāliju, Kazahstānu, Krieviju un Šveici, bet nākamgad čempionātā Rīgā mūsu apakšgrupa būs līdzīga, tikai pēdējo divu valstsvienību vietā uz Rīgu dosies Kanāda un Vācija. Kā norit darbs pie čempionāta rīkošanas, un vai varam būt droši, ka turnīrs tiešām nākamgad notiks? Par šiem un citiem jautājumiem aprunājos ar Latvijas Hokeja federācijas sporta direktoru un SIA “Hokeja Akadēmija” valdes locekli Edgaru Bunci, kurš ir arī 2021. gada pasaules hokeja čempionāta orgkomitejas vadītājs.
Kādas ir sajūtas jūlija vidū? Esi pārliecināts, ka čempionāts Rīgā notiks vai joprojām Covid-19 situācija Tevi dara bažīgu?
Šis jautājums man galvā ir katru dienu. Ne tikai sarunās ar potenciālajiem sponsoriem vai sadarbības partneriem un medijiem. Situācija kopumā “sēž uz kakla”. Manas sajūtas nepilnus 11 mēnešus pirms čempionāta saka, ka tas notiks. Respektīvi, mēs darbojamies un rīkojamies tā, ka čempionāts nākamgad notiks. Gan aktivitāšu plāni, gan biļešu pārdošanas plāni šobrīd pilnībā balstīti uz to, ka ierobežojumu nav jeb tie beigsies. Biļešu tidzniecību plānojam uzsākt oktobra sākumā. Protams, ka Covid-19 atstāja ietekmi uz mārketinga projektiem un tie mums ir aizkavējušies. Piemēram, talismana ražošana, jo tā notiek Kanādā. Pasaules čempionāta mārketinga pārstāvim “Infront” ir līgums ar kanādiešu uzņēmumu, trīs animatori brauks uz Rīgu un trīs uz Minsku. Mūsu pienākums ir šo talismanu pasūtīt pie viņiem. Ja nebūtu izsludināta ārkārtas situācija, šo talismanu Rīgā būtu prezentējuši maija sākumā, bet pēc tam viņš dotos uz Šveici, kur no turnīra rīkotājiem pārņemtu stafeti. Šī laikam ir vienīgā būtiskā aizkavēšanās, ja runājam par praktiskiem darbiem, kuri saistīti ar nākamā gada čempionātu.
Ja čempionāts Šveicē būtu norisinājies, Tev kā orgkomitejas pārstāvim būtu iespēja no šveiciešiem pārņemt šo stafeti, kā arī iegūt zināmu pieredzi turnīra laikā. Šī pieredzes apmaiņa Tev palīdzētu čempionāta rīkošanā. Vai šis tukšais hokeja pavasaris kaut kā ietekmēja Tavu darbu?
Nē. Jau 2006. gadā, kad čempionāts notika Rīgā, strādājot “Arēnā Rīga” iepazinos ar turnīra norisi. Jāatzīst, ka pēdējos trīs gados, braucot līdzi izlasei uz čempionātiem, redzēju, kā tiek rīkoti šie turnīri. 2019. gadā Bratislavā IIHF nākamo trīs gadu čempionāta rīkotājus iepazīstināja ar pasākuma norisi, kā arī pastāstīja par prasībām, kuras jāizpilda, lai spēles varētu notikt. Organizatoriskā ziņā bažu nav, bet ir citi aspekti, kas rūp.
Kādi?
Šogad Šveicē bija plānots ieviest inovatīvus risinājumus, kas palīdzētu gan komandām, gan arī līdzjutējiem. Šveicē tas bija paredzēts kā testa projekts, jo gan čempionāts, gan arī IIHF atrodas vienā vietā. Diemžēl šie jauninājumi izpalika. Jāsaka, ka nākamgad mēs Rīgā tos vēl neredzēsim, jo mums infrastruktūra atšķiras no tās, kas ir Baltkrievijā. Minēšu piemēru, ko IIHF plāno ieviest nākamgad, un Rīgā jau tas būs. Spēlētāju ģērbtuvēs uzstādītie ekrāni parasti rādīja laiku līdz spēles sākumam, bet jaunie risinājumi paredz, ka šis laiks būs detalizētāks, un hokejisti redzēs, cik atlicis līdz iesildīšanās beigām.Tas atvieglos darbu ne tikai sportistiem, bet arī apkalpojošajam personālam. Čempionāta laikā ritenis ir tā iegriezts, ka, piemēram, ekipējuma menedžeris caurmērā guļ tikai divas, trīs stundas, un vienā brīdī viņš jau vairs nenojauš, kas tagad sekos. Tie ir it kā sīkumi, bet palīdz ikdienas organizatoriskajos jautājumos.
Kas ir mūsu paslēptais trumpis nākamgad? Ko Tu drīksti atklāt? Varbūt uz arēnas kuba augšā redzēsim kaut ko tādu, ko līdz šim čempionātos neesam pieraduši redzēt un būsim pirmie, kas to izdara?
Mēs kā turnīra rīkotāji to pat nespējam ietekmēt. Visas komerctiesības un digitālie risinājumi ir “Infront” un IIHF pusē. Tad, kad nākamgad maijā Rīgā ieradīsies šo abu organizāciju pārstāvji, tikai tad mēs uzzināsim, ko un kā viņi taisās producēt. Šis jautājums ir viņu pārziņā, un mūs tur klāt neaicina. Piemēram, ja 2006. gadā Rīgā čempionātu filmēja ar 19 TV kamerām, tad pērn Bratislavā bija jau 36 kameras. Līdz ar to arēnā ir ļoti grūti kaut ko noslēpt. Redz visu, īpaši to, kas notiek uz laukuma un spēlētāju soliņa. Protams, ka IIHF un “Infront” attīsta digitālo mārketingu, un daudzi jaunievedumi kļūst atraktīvāki. Piemēram, vārtu guvumus telefonā no dažādiem rakursiem atkārtojumā var redzēt jau pēc divām minūtēm. Arī televīzijas skatītāju auditorija aug.
Kā norit sadarbība ar vietējiem sponsoriem? Daudzus no viņiem noteikti ietekmēja pandēmija. Vai viņi gaida labākus laikus un pauzē sakarā ar potenciālo atbalsta sniegšanu čemponātā? Vai kopumā Covid-19 ietekmēja sponsoru piesaisti?
Jā, ietekmēja. Esam nopirkuši desmit pozīcijas, kuras varam atvēlēt potenciālajiem sponsoriem, taču mums jārēķinās ar dažādiem liegumiem. Piemēram, “Škoda” ir “Infront” partneris un mēs Latvijā nevaram uzrunāt nevienu citu auto tirgotāju. Tātad viena nozare mums kā turnīra rīkotājiem ir slēgta. Mums bija izveidojusies interesanta sadarbība ar pašmāju uzņēmumu, kas ražo sāļās uzkodas. Kad “Infront” pārstāvjiem jautājām vai varam slēgt līgumu, mums atbildēja, ka nē, jo viņiem pašiem ir savs sadarbības partneris šajā kategorijā. Ir nozares, kuras būtu gatavas mūs atbalstīt, bet mēs nedrīkstam ar tām slēgt līgumus, savukārt ir citas, ar kurām drīkstam. Protams, ka krīze skāra daudzus uzņēmumus, un liela daļa šobrīd nogaida. Daudziem tieši mārketinga aktivitātes ir apturētas, un to parāda arī mediju vide, ka reklāmu apjoms ir būtiski krities.
Šajā stāstā noteikti var atrast arī pozitīvo aspektu. Daudz līdzjutēji būs noilgojušies pēc izlašu spēlēm, un es domāju, ka nākamgad turnīru varētu apmeklēt kupls skaits fanu no dažādām valstīm.
Pat, ja mēs notirgotu visas desmit atvēlētās sponsoru vietas, tas čempionātu neglābtu, jo mums kā rīkotājiem galvenais ienākumu avots ir biļešu tirdzniecība. Nekādus citus ienākumus mēs negūstam, arī ne no lielajiem sponsoriem vai TV translācijām. Jāņem vērā, ka arēnā ir 10 300 skatītāju vietu, bet mēs patlaban plānojam, ka halles ietilpība turnīra laikā būs 7 500 skatītāji. Ja izdosies vienoties ar IIHF par “Škoda” automašīnu veiksmīgu izvietošanu arēnā, tad maksimālais skatītāju skaits varētu sasniegt 8 000. Mums ir jānodrošina biļetes IIHF pārstāvjiem un viesiem, kā arī 200 sēdvietas medijiem. Un tās nav vienkārši sēdvietas, bet vietas, kur žurnālisti var rakstīt un strādāt ar datoru. Šīs organizatoriskās prasības “nogalina” daudz sēdvietu, kas citkārt mums atnestu ienākumus no biļešu tirdzniecības. Līdzīgi ir arī ar TV operatoriem, kuriem nepieciešamas platformas, lai filmētu spēli. Katra šāda pozīcija var ietekmēt blakus esošās sēdvietas. Tu jau pareizi teici – daudzi būs noilgojušies pēc hokeja, un to redzēt klātienē ir mūsu lielā cerība. Mana pārliecība ir, ka Latvijas izlases spēles tiks izpārdotas, taču, raugoties, kāda ir Rīgas apakšgrupa, redzam, ka lielākais līdzjutēju skaits būs tieši no šīm valstīm – Somijas, Vācijas, Norvēģijas un Latvijas. Mēs nevaram paļauties, ka Rīgā ieradīsies liels skaits līdzjutēju no ASV un Kanādas. Arī itāļu un kazahu atbalstītāju šeit nebūs daudz.
Bet Kanādas – ASV savstarpējā spēle viennozīmīgi tiks izpārdota.
Es tam piekrītu, bet liela daļa no klātesošajiem būs Latvijas līdzjutēji. Tajā pašā laikā šī spēle būtu interesanta arī lietuviešiem un igauņiem, kā arī skandināviem. Tie, kuri vēlēsies redzēt kvalitatīvu hokeju, atnāks. Bet jāsaprot, ka no biznesa viedokļa tās ir divas dažādas spēles – Kanāda ar ASV un Kanāda ar Itāliju. Tas ir izaicinājums, ar ko mums nāksies saskarties. Par to būs jādomā un cilvēkus jāpārliecina, ka šīs spēles ir vērts klatienē skatīties, lai sajustu patieso hokeja atmosfēru.
FOTO: LETA/Edijs Pālens