Jahovičs par ASK laikiem, smago pieredzi Polijā un funkcionāra darbu

Seškārtējā Latvijas čempionvienība basketbolā “VEF Rīga” nesen paziņoja par vadības maiņu – ilggadējo prezidentu Edgaru Jaunupu amatā nomainīja Gatis Jahovičs, kurš iepriekš strādājis kluba sistēmā gan jauniešu, gan pēdējos gados pieaugušo komandā.

FOTO: VEF Rīga

“Sporta pils” aicināja Jahoviču uz sarunu, lai atskatītos uz viņa profesionāļa karjeru vadošajos Rīgas klubos un pie trakā slovēņu trenera Andreja Urlepa Vloclavekā, tāpat par to kā viņš 31 gada vecumā no spēlētāja negaidīti pārtapa par funkcionāru, par latviešu spēlētāju prasībām, ja līgumu piedāvā vefiņš, un daudz ko citu.

Profesionālo karjeru uzsāki “Skonto” klubā, ko tolaik vadīja Valdis Valters. Kā Tu atceries šos laikus?

Gāju vēl vidusskolā un tiku pie iespējas trenēties un spēlēt profesionālā klubā. “Skonto” laikus atceros labi. Sastāvā bija vairāki labākie sava vecuma jaunie latviešu spēlētāji, kā arī pieredzējušie un leģionāri. Trenējāmies tobrīd jaunuzceltajā “Ķeizarmeža” sporta bāzē un dienu pirms mačiem tur dzīvojām un gatavojāmies. Lai arī sastāvs bija labs, tolaik “Ventspils” bija galvas tiesu pārāki. Pats arī paralēli spēlēju otrajā līgā, kur man gāja labi, savukārt pirmajā komandā sākumā laukumā tiku epizodiski. Bija viens brīdis, kad traumu guva Edgars Šneps un tiku pie iespējas pāris spēles sākt sākumsastāvā, bet kopumā pirmā pieredze profesionālajā basketbolā man nebija tāda, kādu es biju cerējis.

Uz kādiem nosacījumiem “Skonto” spēlēji?

Pirmā alga, vai var to citādāk saukt par kabatas naudu, man bija 50 dolāri mēnesī un divas reizes dienā ēdināšana. Vienu gadu visiem komandas spēlētājiem bija salīdzinoši mazas algas, bet toties strādāja bonusu sistēma. Par katru uzvaru uz komandu bija pāris tūkstoši un tad tos izdalīja uz visiem, vadoties pēc dažādiem aprēķiniem – skatījās lietderību, punktus, u.t.t. No vienas puses tā bija laba motivācija, jo komandā spēlēja daudz jauno spēlētāju, bet ja ir tikai zaudējumi, tad motivācija var zust. Bet mēs visu laiku bijām stabili otrajā vietā, tāpēc šī sistēma bija adekvāta.

“Skonto” aizvadīji divas ar pusi sezonas un tad pārcēlies uz Poliju – Vloclavekas “Anwil”, kuru trenēja Andrejs Urleps, kura darba metodes tiek vērtētas neviennozīmīgi. Kādas ir tavas atmiņas par darbu ar viņu?

Pārejot no jauniešu basketbola uz profesionālo, jau “Skonto” laikos man sākumā likās grūti, bet kad aizbraucu uz “Anwil”, man tas viss pareizinājās ar divi. Ja šobrīd, kaut vai “VEF Rīga”reizēm ir viens treniņš dienā, tad tajos laikos komandas trenējās pa divām reizēm dienā – gan ar komandu, gan individuāli, kā arī svaru zālē. Treniņi pie Urlepa bija gan grūti, gan ilgi, ieskaitot video sesijas. Atceros, ka pēc pirmās nedēļas bija domas, ka varbūt jābrauc atpakaļ, jo būs par grūtu un vienā brīdī salūzīšu. Sāpēja kājas, ka nevarēju pat apsēsties. Iepriekš tādu slodzi dzīvē nebiju “izbaudījis”. Tomēr izturēju un iemantoju trenera uzticību, un jau otrajā sezonā tiku pie solīda spēles laika.

Spēlēji kopā ar Armandu Šķēli un Jāni Blūmi, vēlāk Rinaldu Sirsniņu. Kāpēc latviešus Polijā, it īpaši “Anwil”, tā mīlēja? Salīdzinoši zema tirgus cena pret kvalitāti, vai pirmais sevi pierādīja, ka atstāja labu iespaidu vai kādi bija tie iemesli, Tavuprāt?

Ja Eiropā visi zina, ka serbu skolas pārstāvjiem ir zināmas kvalitātes zīmes, tāpat kā lietuviešiem un citiem lielo valstu pārstāvjiem, tad tolaik, domāju, ka noteikti latvieši sevi bija pierādījuši. Iepriekš spēlējis bija arī Edgars Šneps un Raimonds Miglinieks, tad Šķēle un mēs pēc tam pārējie. Atceros, ka pirms “Anwil” ieradās Sirsniņš, man par viņu prasīja. Laikam viņiem bija svarīgas labas atsauksmes.

Runājot par naudu, godīgi sakot, tajā laikā nemaz nezināju, cik maksā maniem komandas biedriem. Protams, mums kā latviešiem, kur jaunajiem spēlētājiem maksāja ļoti maz vai nosacīti, piedāvājums Polijā likās “wow”! No otras puses – varbūt vienaudži no Lietuvas vai Serbijas saņēma par mums vēl divas reizes vairāk, es nezinu. Iespējams, tās bija tirgus tendences, kad par mazāku naudu var paņemt tikpat kvalitatīvus spēlētājus.

Ja “Skonto” laikos treniņu apstākļi bija jaunā kompleksā “Ķeizarmežā”, bet eirokausu spēles aizvadījāt jau tolaik vecajā sporta manēžā, tad kā Tu salīdzinātu toreizējos apstākļus Polijā – infrastruktūra, fanu interese, ceļošana, u.t.t.

Runājot par zālēm, “Anwil” pirms manas atbraukšanas bija izcīnījuši Polijas titulu un tieši bija pabeigta jaunās halles būvniecība. Tā bija jauna un moderna. Ja Sporta manēžā bija aptuveni divi ar pusi tūkstoši skatītāju vietu, tad tur bija ap četriem. Arī organizētības ziņā “Anwil tolaik bija priekšā Latvijas klubiem. Nezinu gan kā bija Ventspilī, jo tur nespēlēju un viņi bija regulāri eirokausu dalībnieki, kur cīnījās par rezultātiem. Pieļauju, ka “Anwil budžets tāpat bija pāris reizes lielāks nekā Latvijas klubiem.

Ģeogrāfiski Vloclaveka atrodas Polijas vidū, tāpēc mēs visur braucām ar autobusu. Zinu, ka citas komandas, kuras atradās pie ziemeļu un dienvidu robežām, uz atsevišķiem mačiem lidoja. Pārbraucieni, it īpaši ziemas laikos, nebija pārāk komfortabli, jo arī ceļu kvalitāte nebija tik laba kā šobrīd, bet es biju jauns un nepārdzīvoju. Ātri pieradu un nelikās, ka tas ir kaut kas ārpus normām.

Polijā ļoti populāri sporta veidi bija futbols un spīdvejs, bet Vloclavekā pirmajā vietā bija basketbols. Fanu kultūra bija attīstīta jau tad un, pasekojot līdzi “Anwil” klubam sociālajos tīklos, redzu, ka tas viss ir saglabājies vēl līdz šodienai. Ir, tā saucamās, “ultras”, kas nāk uz spēlēm nokrāsojuši sejas, spēļu kreklos un ar bungām un taurēm, kā arī “parastie” līdzjutēji, kuri gan arī vairums ģērbās ar kluba vai pilsētas simboliku saistītos kreklos. Mūsu spēles vidēji apmeklēja kādi divi tūkstoši, bet cīņās pret vadošajām komandām zāle bija pilna. Un tā nebija tikai Vloclavekā, bet visur, kur braucām, pārsvarā bija vismaz savs tūkstotis vai divi uz mačiem. Varbūt lielākās pilsētās tas nebija tik izteikti jūtams. Atceros, ka Varšavā ar to bija problēmas, bet mazākās pilsētās noteikti atmosfēra bija lieliska.

Pirms devies uz “Anwil”, vai par tevi nebija interese arī no citiem profesionāliem klubiem ārpus Latvijas robežām?

Zinu, ka kaut kāda interese bija, bet vairāk detaļās neatceros. Pirms vēl “Skonto”, kad mācījos 10. klasē, es devos uz Vāciju mācīties privātskolā, kur paralēli augstā līmenī attīstīta bija arī basketbola izaugsmes programma. Tolaik BS “Rīga” bija panākusi sadarbību ar to skolu un katru gadu pāris jaunieši devās uz turieni. Dzīvojām internātā un mācījāmies vācu valodu, spēlējām vietējā jauniešu čempionātā. Kad redzēja manu līmeni, lika trenēties pie pieaugušajiem arī. Kad mācību gads noslēdzās, man bija piedāvājums palikt – dzīvot un mācīties, kā arī attīstīties kā basketbolistam. Ja toreiz būtu pieņēmis lēmumu palikt, mana dzīve noteikti būtu mainījusies par 180 grādiem. Noteikti sieva būtu ne latviete, bērni būtu tikai pus-latvieši (iesmejas) un daudz citas lietas.

Tur bija jaunieši no vairākām pasaules valstīm – Marokas, bija puisis, kuru vēlāk es satiku, kad viņš spēlēja jau Vācijas izlasē, tāpat no Francijas un Beļģijas. Acīmredzot, tā bija vieta ar atpazīstamību, ja reiz tur brauca no dažādām pasaules valstīm. Es gan neko par to nezināju.

Pēc “Anwil” nāca ASK posms. Pirms devies tur, ko zināji par to projektu, un vai nebija varianti ārzemēs?

FOTO: LETA

Šo to par projektu zināju, bet tajā laikā gan man bija vairāki piedāvājumi no ārzemēm. Biju pat atrādīties Udīnes “Snaidero”, kur tolaik spēlēja Kristaps Valters. Iepriekš biju labi nospēlējis pret viņiem eirokausos un tāpēc bija interese. Beigās gan tur situācija bija ne tāda, kādu biju iedomājies. Aizbraucu atradīties uz treniņiem, kur pulcējušies vairāk bija juniora vecuma spēlētāji, tāpēc nekāds nopietns piedāvājums nesekoja. Zinu, ka paralēli bija piedāvājums no Belgradas “Zeleznik”, kur tobrīd spēlēja Milošs Teodosičs. Savukārt Latvijā mani gribēja abi Rīgas klubi – ASK un “Barons”.

Notika pat zināma tirgošanās – viens piedāvāja tik, cits atkal vairāk un tā kādu laiku, līdz piekritu spēlēt ASK par mazāku atalgojumu nekā būtu saņēmis “Baronā”. Neatceros precīzi, kas mani pamudināja uz tādu lēmumu, bet, visticamāk, tās bija manas domas, kura komanda izcīnīs titulu. Beigās “Barons” uzvarēja gan LBL, gan FIBA kausā… Nepareizi sajutu (iesmejas).

2000. gadu beigas bija “pīķis” Latvijas klubu basketbolā pēc neatkarības atjaunošanas – gan sportiskajā, gan finansiālajā līmenī. Šodien atskatoties, nešķiet, ka tolaik algas bija “uzpūstas”?

Manuprāt, tās bija reālas algas attiecībā pret esošo situāciju, bet līdz kliņķim visu jau noveda krīze kā tāda, nevis klubu pārlieku lielā izšķērdība, jo cieta visi. Nemācēšu teikt, cik precīzi ASK bija budžets, bet salīdzinot ar VEF un laikiem, kad komandā bija Roulends, varētu būt ļoti līdzīgi.

Vieni no atbalstītājiem bija “Parex” banka un mačos bieži bija redzami tās lielākie akcionāri – Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis. Vai viņi bieži kontaktējās ar spēlētājiem vai nāca ģērbtuvēs?

Krasovicki praktiski vispār neatminos, ka viņš būtu piedalījies kādā publiskā pasākumā ar komandu vai ar kādu runājis. Kargins kaut kur parādījās, bet minimāli.

Titulu tā arī neieguvāt, bet ASK laikos iedzīvojies ļoti nopietnā savainojumā – krustenisko saišu plīsumā…

Sanāca ļoti neveiksmīgi. Biju nospēlējis izlasē EČ kvalifikācijas spēli Portugālē un bijām vairāki spēlētāji no ASK – Ernests Kalve, es, Sandis Valters un Uvis Helmanis, kurš zvanīja [Ramūnam] Butautam un prasīja vai mēs kluba pārbaudes turnīrā varam paņemt brīvu, lai atpūstos, jo viņi jau bija aizlidojuši uz Ukrainu. Butauts pateica, ka, neskatoties uz to, ka bijām izlases mačos, brīvdienu dot nevar, jo ir pārāk maz spēlētāju un tad no tik lielām slodzēm notraumēsies kāds no viņiem. Aizlidojām naktī uz Rīgu, pēc tam no rīta jau jālido uz Ukrainu, kur bija divas spēles dienā. Otrajā mačā gāju caurgājienā un sadursme, kā rezultātā trauma…

Atgriezos mājās, veicu pārbaudes un operāciju, un sāku rehabilitāciju. Un tad jau pēc pāris mēnešiem sākās pirmās algu nemaksāšanas līdz ap jauno gadu puse bija palaista prom uz citām komandām. Palika tie, kas piekrita spēlēt par samazinātu atalgojumu un jaunieši. Tad arī sākās manas sarunas ar kluba vadību. Solīja vienu laiku, bet kavēja. Bijām vienojušies par atmaksas grafiku. Tajā laikā nāca piedāvājums no VEF. Viņiem pateicu – esmu gatavs iet uz VEF, neprasu nekādu naudu uz priekšu, tikai to, kas man pienākas līgumā, kamēr šeit esmu bijis. Sapratu, ka nebiju spēlējis, jo ārstēju traumu, bet sportā gadās visādi un tāpēc tiek slēgti līgumi, kuros ir atrunāts, ka arī traumas gadījumā spēlētājam maksā un man tā bija.

Bija meli – man visu laiku solīja, ka nauda tūlīt būs, tad, ka naudas nav un nevienam nemaksā. Es piezvanīju pāris puišiem apvaicāties vai ir samaksāts un – ir! Savukārt es zvanu vadībai un man jau neceļ telefonu… Vēlāk pat gāju uz tiesu, kur sprieda par kluba maksātnespēju. Naudu tā arī neieġuvu un klubs vēl palika valstij pārādā tuvu 10 tūkstošiem nodokļos par manu nodarbināšanu…

Parakstīju ar VEF trīs ar pusi gadu līgumu, jo vēlējos pēc traumas stabilitāti, kā arī VEF vadība izklāstīja savu vīziju – nebūt tikai kā jauniešu komanda, atcerēsimies, to pat mēdza saukt par “talantu laboratoriju”, kas noteikti arī tam atbilda, jo cauri kluba sistēmai izgāja daudzi tobrīd talantīgi jaunie spēlētāji, kuri vēlāk iekļuva izlasē, tāpat arī ārzemnieki – Ivans Ņeļubovs, Maksims Šeleketo un Jevgēņijs Koļesņikovs aizkļuva līdz VTB līgai. “VEF Rīga” noteikti redzēja, ka vadošos Rīgas klubus piemeklējušas finansiālas problēmas un ieraudzīja savu iespēju iet nopietnākā līmenī un pārņemt pilsētas vadošā kluba statusu.

Kā klubs auga, gadiem ejot?

Pirmie gadi noteikti pagāja mācoties, bet treniņu apstākļi nav mainījušies – pārsvarā trenējamies un spēlējam Olimpiskajā sporta centrā un “Arēna Rīga”. Sākumā uz visu komandu bija viens dakteris un masieris, taču tagad mums ir vesela komanda, kas rūpējas par spēlētaju veselību. Video sesijas notika mazā kabinetā, tolaik vēl Jānis Gailītis kā spēlētājs mums grieza video, skaidroja. Principā gatavojās jau laicīgi trenera arodam. Tāpat pēc pāris pirmajiem gadiem klubs labiekārtoja un sāka īrēt atsevišķu ģērbtuvi ar visiem modernajiem standartiem – pirti, aukstajām un karstajām vannām, zābakiem, lai atjaunotos, logo pa vidu, u.t.t. Par to vislabāk liecina budžets – gadiem ejot, tas auga. Ja nemaldos, tad 2012./13. gada sezonā budžets bija pat pie trīs miljoniem.

Atminies savas karjeras smagākās traumas?

Jau minēju ASK rindās krustenisko saišu plīsumu un vienreiz izlasē savainoju papēdim ahila cīpslu. Vairāk tādu lielu operāciju nebija, vienīgi operētajam celim laiku pa laikam radās kādas problēmas. Bija viens moments karjeras laikā, kad pēc kārtas sakrita trīs dažādas traumas, kuras atmeta atpakaļ par vairākām nedēļām. Tas gan bija vairāk VEF laiku sākumā, bet vēlāk, pēdējos gados, bija problēmas ar muguru.

Saraut krusteniskās saites pirms 10 gadiem un tagad – tā tomēr ir neliela atšķirība, jo mūsdienu medicīna gājusi straujiem soļiem uz priekšu. Vai tevi šī trauma izmainīja kā spēlētāju?

Atskatoties atpakaļ un lasot par medicīnisko pusi aprakstus, saprotu, ka tolaik laukumā atgriezos par ātru. Augustā sarāvu, bet jau februārī pie VEF sāku spēlēt. Nepilni septiņi mēneši, bet tagad ieteicamais laiks standartā ir vismaz deviņi mēneši, citi izlaiž pat gadu. Laikam sasteidzu. Nebūtu to sezonu vispār trenējies, gājis uz vingrošanu un svaru zāli tikai, ceļa muskulis noteikti būtu saaudzis labāk. Savukārt no psiholoģiskā viedokļa skatoties, pirms traumas biju aizvadījis individuāli labu LBL finālu, radās lielāka pārliecība pār saviem spēkiem uzbrukumā, bet trauma atmeta atpakaļ, jo pa vidu bija arī citas problēmas.

Pēc “VEF Rīga” posma uzspēlēji “Barons” rindās. Nevarējāt vienoties par sadarbības turpināšanu?

Klubs gribēja īsāku, savukārt es – garāka termiņa līgumu. Nesanāca vienoties, bet domāju, ka varbūt varēšu aizbraukt aiz robežām, taču arī no turienes nekādu nopietnu piedāvājumu nebija. Pienāca augusts un biju nobriedis iet uz VEF, bet viņi pa to laiku bija veiksmīgi parakstījuši līgumus ar Mareku Mejeri un Jāni Timmu. Zvanīju Nikolajam Mazuram, bet viņš teica: “Piedod, Gača, tagad jau ir par vēlu. Esam parakstījuši līgumus un brīvu līdzekļu budžetā vairs nav.”

Vienojos ar “Baronu” ar domu, ka sezonas laikā aizbraukšu uz ārzemēm, tāpēc noslēdzu atvērto līgumu līdz februārim, kad Eiropā vēl ir vaļā pāreju logs. Bet tas gads iznāca saraustīts – komanda spēlēja ne pārāk labi, kaut gan sastāvā uz brīdi bija arī Kaspars Kambala un Kristaps Valters, pašam individuāli arī nekas spīdošs neizdevās. Pienāca februāris un biju nolēmis tā gada “play-off” izlaist, bet tad pienāca zvans no Helmaņa, kurš tobrīd bija Liepājas komandas galvenais treneris. Teica, ka savākta laba komanda un par bronzu noteikti jāpacīnās! Tā arī viņš mani pierunāja.

FOTO: LETA

Pēc sezonas vasarā centos iekļūt “VEF Rīga” sastāvā, bet tolaik pirmo reizi komandu vadīja ne-Baltijas treneris, bet spānis Karloss Frade. Viņam bija savs redzējums par basketbolu. Teica, ka mēs, latvieši, neko nesaprotam. Nezinu, varbūt tā arī ir (smaida). Frades uzstādījums bija spēlēt ātri pie katras mazākās iespējas un vienalga, cik mums iemetīs, mēs iemetīsim vairāk. Kādu laiku trenējos ar komandu un beigās manā vietā paņēma pāris jaunos spēlētājus. Tad nāca lielās pārdomas, ko lai dara, zvanīja arī Helmanis, kurš atkal gribēja mani Liepājā. Teicu, ka padomāšu.

Vēlāk man piezvanīja Artūrs Šēnhofs un dienu pēc Mārtiņš Lauva, kuri pastāstīja par “VEF skolas” ideju, proti, par niansēm un Lauva piedāvāja man kļūt par tās direktoru. Apdomājos un piekritu.

Noteikti nebiji gaidījis, ka jau tajā vasarā pievērsīsies funkcionāra darbam. Kādi darba pienākumi slēpās zem vārdu salikuma “VEF skolas direktors”?

Es šo amatu nosauktu kā “direktors/menedžeris”, jo es darīju visu. Sākot ar darba organizēšanu, ieskaitot treneru darba plānu uzraudzīšanu – rediģēju tos, ieteicu, ko pats domāju, vadoties no savas pieredzes, turpinot ar ikdienas darbiem – ūdeni atnest uz treniņiem/spēlēm, sakārtot reklāmas, tiesnešu un spēles “galdiņa” jautājumi, u.t.t. Protams, viens no svarīgākajiem darbiem bija spēlētāju piesaistīšana un komunikācija ar vecākiem, kas paņēma lielāko daļu laika. Bija daudz jābrauc ciemos uz citām pilsētām, vajadzēja runāt un pārliecināt. Mūsu ideja bija tāda – paņemam jaunieti savā paspārnē no 10. klases, pārsvarā tie bija no reģioniem, bet nereti ir ļoti grūti pārliecināt vecākus palaist savu bērnu lielajā pilsētas dzīvē, ja tā var teikt.

Loģiski, ka es par viņiem visiem Rīgā biju atbildīgs. Pirmajos gados mums bija aptuveni 40 jauniešu no reģioniem, tad var saprast, cik daudz laika un enerģijas paņem visus darbus izdarīt – vai tā būtu ekipējuma atrašana vai formu apdruka, nemaz nerunājot par nestandarta situācijām, kad skolā sataisa nepatikšanas un jārunā ar skolotājiem. Ja kāds “basto”, kam zvana? Man, jo vecāki nav Rīgā. Daudz laika esmu pavadījis arī ārstniecības iestādēs. Jebkurš, kurš ir tur bijis, zina – vienmēr būs jāpasēž pāris stundas rindās. Kad kaut kas notiek, braucu līdzi. Nereti vecāki rakstīja man pilnvaru, lai varu būt klāt, ja atgadās kaut kas nelāgs. Tie, kuri ikdienā strādā ar jauniešiem, saprot šo darba specifiku.

Daļa jauniešu dzīvo 49. vidusskolas dienesta viesnīcā, bet īrējām arī atsevišķus dzīvokļus – par visu ir padomāts.

Strādājot “VEF skolā”, kādas galvenās problēmas redzēji jauniešu sistēmā? Vai varbūt tādu nemaz nav?

Galvenā problēma ir treneru atalgojums. Viņi ir pārslogoti un saņem mazu atalgojumu. Labi, “VEF skolā” ir citādāk, bet šobrīd runāju par pašvaldību skolu treneriem. Ir likme par konkrētu grupu skaitu un stundām, līdz ar to, lai kaut cik varētu nopelnīt, ir jāņem vairākas grupas, kā rezultātā zūd kvalitāte.

Kā veidojas “VEF skola” budžets?

Tas sastāv tikai no privātajiem līdzekļiem. Personīgi budžeta vākšanā neesmu piedalījies, bet ir valdes locekļi, kuri ar to nodarbojās. Ar naudu palīdz draugi, paziņas, kuri ir uzņēmēji. kā arī citi sadarbības partneri.

Cik izmaksā uzturēt vienu jaunieti sezonā?

Uz vienu jaunieti neesmu rēķinājis, bet varu pateikt, ka kopējais budžets “VEF skolā” iepriekš bija kā vidēja līmeņa klubam Latvijā. Tiesa, kad es sāku strādāt, man budžets atnāca eiro valūtā, bet iepriekšējie cipari bijuši tādi paši tikai vēl latos. Ja ņemam vienu jauniešu komandu, lai viņus uzturētu, ir nepieciešami vairāki desmiti tūkstoši eiro. Savulaik mums bija arī komanda atsevišķi LBL2 un parēķinām pragmatiski – trenerim vien alga ir 1,5 tūkstoši + nodokļi, pieskaitām treniņu zāles, transporta, ēdināšanas un medicīnas izdevumus.  Jāsaprot, ka profesionāli no jauniešiem spēlēs labi ja viens vai divi spēlētāji, varbūt trīs, bet četri jau diez vai. Ja komandā ir 10 bērni, nevar izdalīt tā, ka uz katru sanāk mums iziet pieci tūkstoši. Jo tiem, kuri vēlāk turpinās profesionāli, vajag ar ko trenēties kopā, vajag komandu, u.t.t. Vienlaikus mēs arī nodrošinām sociālo funkciju un bērni sporto savai veselībai.

Biji arī “VEF Rīga” direktors. Ar ko atšķiras direktora pienākumi klubā un skolā?

FOTO: “VEF Rīga”

Darba apjoms. Viss ir attiecīgi reiz 10. Gan naudas ziņā, gan pienākumu. Ja “VEF skolā” ir trīs treneri un pāris darbinieki, tad lielajā komandā jau vien galvenais ar trīs asistentiem, mārketinga cilvēks, dakteri, menedžeris, u.t.t., kuri nosacīti ir manā pakļautībā. Arī spēļu organizēšanā pie lielās komandas ir jāpieiet daudz nopietnāk, jo prasības ir pavisam citas – LED reklāmas, biļešu tirdzniecība, zāles prasības, mūzika, izklaides plāni skatītājiem, u.t.t.

Kāda ir lēmumu pieņemšanas kārtība “VEF Rīga”?

Protams, galvenais atbildīgais par sastāva komplektāciju ir galvenais treneris, bet viņu ieceļ valde, ar kuru viņš vienojas par saviem asistentiem. Konkrēta ģenerālmenedžera pozīcija mums nav, bet ar to palīdz Ivars Bērziņš, kur runā arī ar aģentiem. Es kā prezidents būšu kā trešā persona bez kura piekrišanas spēlētāju parakstīt nevarēs. Protams, neviens jau nesaka – ņemam šito, jo es gribu, vai kā. Tas ir sarunu process, kura laikā mums jāsaprot, kas nepieciešams komandai un kā tas samērojams ar kluba iespējām.

FIBA paziņoja, ka Čempionu līgas turnīrā tiks samazināts komandu skaits grupās – no astoņām uz četrām, kas nozīmē, ka starptautiskajā arēnā būs vien sešas, nevis kā iepriekš plānots 14 spēles un par četrām mājas spēlēm mazāk. Zināms, ka profesionālie sporta klubi piekopj praksi ar kapitāldaļu sabiedrībām slēgt reklāmas līgumus, kuru apjoms lielā mērā atkarīgs no aizvadīto spēļu skaita. Kāda ar sponsoriem ir situācija šobrīd, ņemot vērā ievērojamu plānoto maču skaita kritumu?

Līdz šim ar sponsoriem par konkrētu spēļu skaitu vēl neesam vienojušies, kas pie esošās situācijas varētu būt mūsu pluss. Situācija pastāvīgi mainās, tāpēc paši ar konkrētiem piedāvājumiem vēl nevērsāmies, lai iegūtu pilnīgāku skaidrību. Pastāv dažādi attīstības scenārijiem, vienu no tiem var minēt potenciālo spēlēšanu “burbuļos”, vai kādus citus apstākļus. Šobrīd pāragri spriest, kā tas ietekmēs vai neietekmēs darbu.

Prēmija par dalību ČL grupu turnīrā ir 50 tūkstoši eiro. Tā nemainīsies?

Tā paliks iepriekšējā apmērā.

Kā vispār tiek veidots “VEF Rīga” budžets?

Reklāmu līgumi, pašvaldības atbalsts, kuru ieguvām otro gadu, un privātais atbalsts. Atbalstīt sportu Latvijā – tas ir mecenātisms, nevis bizness. No sponsoriem neesmu izjutis spiedienu, tas tieši palīdz, ejot pie nākamajiem. Citi redz, ka kāds viņiem zināms mūs jau atbalsta, tāpēc uz to skatās pozitīvāk.

Īsumā par VTB Vienotu līgu – galvenie iemesli, kāpēc aizgājāt un vai nav bijušas domas par atgriešanos?

Pats galvenais – finansiālu apsvērumu dēļ. Bija sportiski neveiksmīgs gads un zinājām, ka gaidāms budžeta kritums 30% apmērā. Bija skaidrs, ka spēcīgu sastāvu atbilstoši tam līmenim mums savākt nebūs iespējams, bet cīnīties par pāris uzvarām sezonā…

Kuluāros dzirdēts, ka VTB līga par piedalīšanos vien klubiem piešķir no 100 līdz 200 tūkstošiem dolāru?

Tā nav tiesa, ka vienkārši tāpat iedod. Strādā noteikti kritēriji – izcīnītās uzvaras, vieta turnīra tabulā un budžets pret vietu tabulā, ko rēķināja ar koeficientiem. Protams, CSKA ar saviem tuvu 40 miljoniem šis rādītājs ir vājš (iesmejas), bet vefiņam tur gāja salīdzinoši labi uz kopējā līgas fona, jo tikām “play-off”, bet budžets bija salīdzinoši mazs. Vēl viena lieta, kas VEF bija problēma – skatītāju apmeklējums. Krievu klubi darīja tā, ka ar brīvbiļetēm arēnā ielaida armijniekus vai rūpnīcu strādniekus, jauniešus no skolām un sporta nometnēm, u.t.t. Pēdējos gados VTB vadība gan sāka šķirot, vaicājot cik biļetes iedotas pa brīvu, cik pārdotas. Izrietot no šiem visiem aspektiem, līga arī sarēķināja, cik naudas katram klubam jāpiešķir. Vienu sezonu varējām saņemt 150 tūkstošu, citu vairāk vai mazāk, atkarībā kā izpildījām nodalītos kritērijus.

Basketbola fanu vidū mūžīgais jautājums vienmēr ir bijis – kas “VEF Rīga” traucēja nokomplektēt sastāvu VTB un ČL, bet vietējā līmenī spēlēt ar pusi komandas jauniešiem + tiem, kuri nav līderi galvenajā komandā. Cik Latvijā vispār ir reāls tāds scenārijs?

Jāskatās no daudziem apstākļiem, bet pats galvenais – spēļu kalendāra sastādīšana. Šobrīd, manuprāt, tas vairāk nav iespējams. Jāsaprot, ka tādā gadījumā nepieciešams piesaistīt papildus apmēram 10 spēlētājus, tikai ar jauniešiem arī nevaram spēlēt, jo “play-off” pirmajā kārtā varam iegūt neparocīgu pretinieku, un tad jau mums no tā arī nav liela interese. Tāpat jautājums kā tiktu organizēts treniņu process ar 20 pāri spēlētājiem. Visticamāk, tas ir papildus viens treneris, jo asistenti arī ne vienmēr varētu sadalīt savu laiku. Latvijas – Igaunijas līgā komandai arī ir izbraukumi, kas ir papildus menedžeris, transporta īre, u.t.t. Ļoti daudz papildus līdzekļi būtu nepieciešami, jo viss ir reiz divi! Es to redzu, ka, ja arī būtu tāda komanda, tā varētu saukties VEFs, bet darbotos atsevišķi, nevis kā kopīgs mehānisms. Līdzīgi kā fārmklubs.

Par kuriem spēlētājiem esiet saņēmuši kompensācijas?

Tobrīd biju vēl aktīvs spēlētājs, tāpēc konkrētas summas nezinu, bet zinu, ka par Rodionu Kurucu no “Barcelona”, šķiet, ka arī par Dairi Bertānu uz Bilbao un simboliski par Ronaldu Kariju pērn. Tur gan bija savdabīga situācija. Bijām labi iesākuši sezonu, ČL pirmā uzvara, bet viņam radās personiskas problēmas un viņš mums izvirzīja ultimātu – vai nu laidiet prom, vai es beidzu spēlēt basketbolu. Viņš bija viens no mūsu vadošajiem spēlētājiem un teicām, ka tā vienkārši prom iet viņš nekur nevar. Tam ir nepieciešama brīvlaišanas vēstule, tāpēc beigās mums par viņu samaksāja vienu vai divu mēnešalgu apmēru.

Vai vietējie spēlētāji reizēm neuzliek savas finansiālās prasības pārāk augstu, lai piekristu spēlēt Latvijā? Zinām, ka ir spēlētāji, kas tiek izlasē un kotējas, kā arī spēlē labos Eiropas valstu čempionātos, vienlaikus tikai pārītis saņem vairāk pa 10 tūkstošiem mēnesī, bet Latvijā prasa vismaz pusi no tā.

Es domāju, ka spēlētāji prasa tik, cik viņiem liekas, ka var dabūt. Tirgus cenas visi aptuveni zina, tās nekur nepaliek. Esmu dzirdējis stāstus, ka spēlētājs ir gatavs spēlēt kādā citā komandā par vienu summu, piemēram, diviem tūkstošiem, bet ja piedāvā VEF, tad prasa četrus, jo domā, ka mēs varam iedot. Bet mēs taču arī vadāmies pēc tirgus tendencēm – cik viņš maksā, tik arī maksā.

Vai “VEF Rīga” ir ilgtermiņa attīstības plāns?

Uz “papīra” oficiāli nav, bet manās domās ir. Ar savām idejām esmu iepazīstinājis valdi un kluba pārstāvjus. Ceru, ka būšu te vēl ilgu laiku, tāpēc ilgtermiņa stratēģijai jābūt, par ko noteikti domāsim. Šobrīd gan pandēmijas iespaidā grūti ko saplānot pāris nedēļas uz priekšu, kur nu vēl šobrīd domāt par vairāku gadu plāniem…

sportapils