Ko nevar nopirkt par naudu, to var nopirkt par ļoti lielu naudu. Vai futbols kļuvis pārāk paredzams?

Lai arī pandēmijas dēļ sezona bija krietni ilgāka, nekā ierasts, tituli beidzot sadalīti visās Eiropas pašmāju futbola līgās, kuras izvēlējās cīņu turpināt. Turīnas “Juventus” devīto reizi pēc kārtas kļuva par Itālijas čempioni, Minhenes “Bayern” astoto reizi kļuva par Vācijas čempioni, bet PSG, kas Francijā jau iepriekš bija triumfējusi septīto reizi astoņos gados, savāca arī kārtējos divus kausus.

Nevarētu teikt, ka futbola lielvalstīs tamlīdzīga situācija būtu kas pilnīgi jauns. Itālijas futbola čempionāta vēsture sākās ar “Genoa” sešiem zeltiem septiņās sezonās, Berlīnes “Dynamo” no 1978. līdz 1988. gadam kļuva par desmitkārtēju Austrumvācijas čempioni, bet par pirmo dominējošo superklubu kļuva “Real Madrid”, kas no 1953. līdz 1990. gadam izcīnīja 23 no 37 Spānijas tituliem un sešas reizes triumfēja arī visā Eiropā. Un tomēr rodas sajūta, ka mūsdienās šī dažu vai pat tikai viena kluba dominances tendence ir kļuvusi krietni izteiktāka un izplatītāka.

Paskatāmies šo desmitgadi. PSG kopš 2011. gada, kad klubā ieplūda Kataras bagātības, ir ieguvusi septiņus no deviņiem tituliem un 18 no 27 mazajām pašmāju trofejām. Ja rēķina no 2014./2015. g. sezonas, tad PSG ir palikusi bez tikai trim no 24 pašmāju trofejām – 2017. gada titula, ko izcīnīja lieliskā “Monaco”, kā arī kausa un Līgas kausa 2019. gadā. “Bayern” paralēli astoņiem tituliem pēc kārtas ieguvis deviņas no sešpadsmit mazajām trofejām (pieci kausi, četri superkausi), “Juventus” paralēli deviņiem tituliem pēc kārtas ir astoņas no 18 mazajām trofejām (četri kausi un četri superkausi). Un pat “Barcelona”, kuras cikls vakar laikam sasniedza dibenu (2:8 pret “Bayern”), sešu sezonu laikā ir tikusi pie četriem Spānijas tituliem un četriem Karaļa kausiem. Ja grandi 8-10 gadu nogrieznī vidēji spēlē spēj izcīnīt 2,3-2,5 punktus (38 spēļu sezonā tie būtu 87-95 punkti), kā redzams zemāk esošajā tabulā, tad skaidrs, ka citiem klubiem ilgtermiņā uz titulu vietējā čempionātā tikpat kā nav izredžu.

Iemesls ir pavisam vienkāršs – nauda. Klubu budžeti strauji aug, turklāt elites klubu budžeti aug daudz straujāk nekā to konkurentu līdzekļi. Ja neskaita angļu vidusmēra klubus, kuru turība šajā desmitgadē ārkārtīgi pieauga Premjerlīgas raidtiesību uzvaras gājiena dēļ, taču arī šie vidusmēra klubi Anglijā nav konkurētspējīgi pret Anglijas grandiem, jo starpība arvien ir pārāk liela. Īsumā, televīzijas nauda ļāva angļu vidusmēra klubiem krietni pacelties Eiropas tirgū uz citu valstu mazo klubu fona, bet konkurenci Premjerlīgā starp lielo sešinieku un apakšējo desmitnieku tas īpaši nav veicinājis – no punktu, no tabulas viedokļa nav lielas starpības, vai divpadsmitā kluba budžets ir piecas vai trīs reizes mazāks nekā titula pretendentes, jo abas proporcijas ir pārāk lielas.

Bieži tiek sacīts, ka laukumā spēlē dzīvi cilvēki, nevis dolāru vai eiro banknotes, taču ilgtermiņā galvenais panākumu priekšnosacījums ir tieši nauda. Vai, precīzāk, tās daudzums pret taviem konkurentiem. Vienkāršoti runājot, lai līgā varētu runāt par objektīvu intrigu ilgākā termiņā, tad augšgala klubu budžeti nedrīkstētu atšķirties vairāk kā par divām reizēm. Ļoti vēlams gan, lai tā būtu maksimums pusotra reize. Kad budžeti ir tik līdzīgi, tad jau var sākt runāt arī par citiem faktoriem – veiksmīgu vai neveiksmīgu komplektāciju, labu vai sliktu treneri, produktīvu vai vāju jaunatnes akadēmiju utt. Un tad var gadīties tādas situācijas kā ar Mančestras “United”, kam ir pasaules bagātākā kluba potenciāls, bet klubs joprojām netiek galā ar Aleksa Fērgusona atstāto mantojumu un jau gadiem mokās ar pārbūves veikšanu, bez titula paliekot jau septīto sezonu pēc kārtas. Toties, piemēram, Francijā parīziešu budžets ir lielāks nekā nākamo četru bagātāko budžeti kopā… Pie tik lielas budžetu atšķirības ir jāsakrīt gan bagātākā kluba neveiksmēm, gan tuvāko sekotāju veiksmēm, taču gan Francijā, gan Itālijā un daļēji arī Vācijā nākamie bagātākie klubi paši neatrodas labākajos laikos. Francijā Lionas “Olympique” jau četrus gadus nespēj finišēt pat otrajā pozīcijā, šosezon samierinoties ar apkaunojošu septīto, un trešā vai ceturtā budžeta īpašniece “Monaco” jau divus gadus netiek pat Eiropas līgas tuvumā. Vācijā jau ilgi nīkuļo ne tikai trešā budžeta īpašniece Gelzenkirhenes “Schalke”, bet arī vēl vairāki klubi ar labu budžeta potenciālu – piemēram, “Hamburg”, kas pat nespēj atgriezties Bundeslīgā. Vienīgais ilgstošais mohikānis bijis Dortmundes “Borussia”, kam ir otrā lielākā rocība Vācijā.

No trim uzsvērtajām lielvalstīm, kurās pašlaik ir izteikta viena kluba dominance, potenciāli labākajā situācijā atrodas Itālija. Jā, “Juventus” jau septiņus gadus pēc kārtas ir lielākais budžets Itālijā, bet gan atšķirības starp konkurentēm nav lielas – 2018./19. g. sezonā “Juventus” pārsvars pār piektā budžeta īpašnieci “Napoli” bija tikai 2,17 reizes -, gan arī intrigas potenciāls ir daudz augstāks nekā Francijā vai Vācijā. Pirmkārt, ir pamats cerībām, ka abi Milānas milži “Inter” un “Milan” pamazām tuvosies savai agrāko laiku spozmei, kas intrigai par “Scudetto” nāks tikai par labu. Jāatminas, ka vēl 2011./12. g. sezonā , kurā turīnieši ieguva pirmo no deviņu titulu sērijas, “Juventus” bija tikai trešais budžets Itālijā. Otrkārt, arī bez Milānas klusējošajiem milžiem konkurentu netrūkst – līdz šai sezonai, kurā turīniešiem nervus pabojāja “Inter”, “Lazio” un “Atalanta”, par galvenajām konkurentēm bija kļuvušas “Napoli” un “Roma”.

Tamlīdzīgas tendences gan nav tikai vadošajās līgās – līdzīgs stāsts ir lielā daļā Eiropas. No 54 augstākajām līgām (UEFA ir 55 dalībvalstis, bet Lihtenšteinai nav sava čempionāta) tieši pusē jeb 27 līgās desmit sezonu laikā vismaz sešus titulus ieguvis viens klubs. Vismaz septiņi tituli vienam klubam bijuši 21 augstākajā līgā, vismaz astoņi – 13 līgās. Savukārt deviņus no desmit tituliem ieguvuši pieci klubi – Turīnas “Juventus”, Glāzgovas “Celtic”, Zagrebas “Dinamo”, Barisavas BATE un Razgradas “Ludogorets”.

Lai arī tagad varas vakuuma apstākļos (lai gan varas kliķe ar Rīgas lielklubiem nu jau sāk veidoties un par “katrs var uzvarēt katru” līgu droši vien nāksies aizmirst, kas arī agri vai vēlu bija paredzams) Latvijā 11 gadu laikā bijuši septiņi dažādi futbola čempioni – 11 gadu periodā tas ar Gruziju un Kosovu ir dalīts labākais rādītājs Eiropā – , savulaik Rīgas “Skonto” dominance ilga 13 sezonas pēc kārtas – no 1992. līdz 2004. gadam. Trīspadsmit sezonas pēc kārtas līksmoja arī BATE, līdz pagājušajā gadā pirmo Baltkrievijas titulu ieguva Brestas “Dynamo”, tādējādi BATE neizdevās atkārtot Eiropas rekordu – 14 tituli pēc kārtas, ko no 2003. līdz 2016. gadam iespēja Gibraltāra klubs “Lincoln Red Imps”. 13 tituli pēc kārtas savulaik bija arī Tronheimas “Rosenborg” – no 1992. līdz 2014. gadam. Vēl daži pašreizējo vai neseno dominanču piemēri: Pirejas “Olympiacos” triumfēja 20. reizi 23 gadu laikā, Zagrebas “Dinamo” triumfēja 14. reizi 15 gadu laikā, “Dudelange” pirms gada izcīnīja 15. titulu 20 gadu laikā, bet Doneckas “Shakhtar” triumfēja 12. reizi 16 gadu laikā – pirms ogļračiem 11 no 12 tituliem ieguva Kijivas “Dynamo”, tādējādi Ukrainā kopš 1992. gada “Tavriya” triumfa pie titula tikuši tikai divi klubi. Līdzīgi kā Skotijā, kur Glāzgovas milži “Rangers” un “Celtic” ir ieguvuši 35 titulus pēc kārtas – 1984. un 1985. gadā zeltu nopelnīja…jau pieminētais Fērgusons, kurš pirms Mančestras “United” vadīja “Aberdeen”.

FOTO: SCANPIX/AFP