No junioru līgas cauri “gaļas mašīnai” līdz NHL – Kaspara Daugaviņa stāsts (1. daļa)

“Sporta pils” aizsāk jaunu rubriku “Skatuve” – tie būs sportistu stāsti pirmajā personā par sev nozīmīgu vai interesantu karjeras posmu.

Šoreiz hokejista Kaspara Daugaviņa stāsts. Kā viņš no junioru līgas Kanādā lauza ceļu uz pasaules hokeja meku – Nacionālo hokeja līgu (NHL). Rakstā būs lasāms par pieredzi Amerikas hokeja līgā (AHL), kad tika izcīnīts arī Kaldera kauss, par nedotajām iespējām un sajūtām, kad esi tik tuvu Stenlija kausam, bet līdz tam neaizsniedzies…

Materiāls būs pieejams divās daļās.

Kaspars Daugaviņš

2006. gadā debitēju pieaugušo izlasē pasaules čempionātā Rīgā. Vasarā mani izvēlējās Ontario hokeja līgas (OHL) ārzemnieku draftā, kā arī NHL draftā [3.kārta, kopējais 91. Numurs, Otavas “Senators”]. Otava vēlējās, lai braucu spēlēt uz junioru līgu, ko arī darīju. Augusta beigās aizlidoju uz Toronto, kur atradās Ontario līgas komanda “Michael Majors”. Neuzspēju pat izmēģināt spēkus “Senators” treniņu nometnē, kā parasti sanāk, vismaz uz pāris dienām, tikko draftētajiem spēlētājiem. Pateica, ka sezonu aizvadīšu OHL, bet uz “Senators” nometni braukšu nākamajā vasarā.

Neko daudz par OHL nezināju. Vien to, ka trīs Kanādas junioru līgas [Kvebekas, Ontario un Rietumu jeb WHL) ir vadošās pasaulē. Pakonsultējos ar Mārtiņu Karsumu un Oskaru Bārtuli, kuriem iepriekš bijusi pieredze. Tiesa, viņi spēlēja Kvebekas līgā. Bet man izstāstīja, kādi ir sadzīviskie apstākļi – jādzīvo ģimenēs, kāds ir treniņu grafiks, u.t.t. Baigi nebaidījos, jo iepriekšējo sezonu biju pavadījis “Rīga 2000”, kas bija profesionāls klubs. Tāpēc nekā jauna vai traka nebija. Valodu zināju, bet bija jāpierod, ka tā ir jālieto visu laiku, taču tam ātri tiku pāri. Pēc mēneša jau tekoši visiem runāju pretī (iesmejas).

Naudu par spēlēšanu nesaņēmu, ja neskaita stipendiju, kas bija kādi 50 dolāri nedēļā. Bet īsti to neizjutu, jo audžu ģimene praktiski uztur tevi pilnībā. Viņiem par to maksā arī klubs.

Togad komandā bija vēl viens latvietis Krišs Grundmanis, kurš ieradās Kanādā pāris dienas ātrāk nekā es. Es atlidoju uz Toronto un lidostā mani sagaidīja komandas galvenā trenera asistents un braucām uz turieni. Sākumā bija nedēļu ilga treniņu nometne, pēc kā tika rīkotas kopīgas pusdienas, kur mums bija iespēja iepazīties ar mūsu “jaunajām” ģimenēm.

Pirmie iespaidi par hokeja līmeni bija tādi, ka pēc sezonas pie večiem bija jāatgriežas junioru līmenī, kur jāizmanto nedaudz citas iemaņas. Un jāpierod pie mazajiem laukumiem, kas arī nebija nekāda problēma – man uz tiem patika spēlēt, jo spēles dinamika bija pavisam cita. Pirmajā treniņspēlē notika vismaz kādi seši kautiņi. Man tas bija pārsteigums un pie sevis domāju – kur es esmu atbraucis?

Sportiski gan viss bija ļoti kārtībā – komandās ir daudz talantīgu kanādiešu, kas prot spēlēt hokeju, nevis tikai iemet ripu zonā un skrien tai pakaļ. Tāpat bija vecāki par mani, bet pāris gadu starpību tomēr tajā vecumā var just. Es gan labi adaptējos un man arī paveicās, ka ielika vienā maiņā ar labiem džekiem. Treneri uzticējās un deva daudz spēlēt, kas ļoti palīdzēja attīstīties. Bijām vadošā maiņa no paša sezonas sākuma. Tas gan netraucēja man pirmajā sezonā vismaz kādas 10 reizes izkauties – arī junioru līgās tas notiek. Regulāri provocēja, sita pa rokām, kaut kur netīri iegrūda apmalē. It īpaši, ja tu esi nezināms eiropietis, tevi nerespektē un cenšas morāli iebiedēt. Es muguru negriezu – kad vajadzēja, tad atbildēju. Speciāli gan pats nelīdu kauties. Zināju nerakstītos likumus kad to vajag darīt, un kad tam nav piemērots laiks. Man pirmajā vietā bija hokeja spēlēšana. Mums komandā bija pāris tafgaji, kas parūpējās par situāciju, kad tas prasījās. Jau no junioru vecuma komandās ir šie tafgaji. OHL ir kā maziņš solis uz NHL, tāpēc to mentalitāti mēģina ieaudzināt laicīgi, lai sperot nākamo soli uz AHL vai uz NHL, spēlētāji būtu gatavi.

Sadzīviski problēmu nebija. Vienīgi tas, ka nekad nebiju dzīvojis svešā ģimenē, kur ir kaut kādi noteikumi. Biju pieradis būt pastāvīgs, jo mani vecāki jau 15 gadu vecumā palaida vienu uz Maskavu [Daugaviņš vienu sezonu aizvadīja Maskavas CSKA sistēmā, jauniešu komandā] dzīvot. Te man jau ir 18, bet ir vecāki, kas saka, ka desmitos vakarā jāiet gulēt. Vienīgi atšķīrās treniņu laiki. “Rīga 2000” pārsvarā trenējamies no rīta, bet te pēcpusdienā, jo lielākā daļa puišu mācījās skolā. Es skolā negāju, bet ieguvu vidējo izglītību tālmācībā. Sezonas vidū gan tie, kuriem nebija jāapmeklē skola, no rītiem sāka darboties trenažieru zālē.

Ja “Rīga 2000” laikā es fiziskajos testos biju viens no spēcīgākajiem un tas bija starp profesionāliem un pieaugušiem džekiem, tad OHL es biju šokā – tur visi ir ļoti labā formā! Viņiem tas ir asinīs. Viņi jau no 15 gadu vecuma burtiski dzīvo trenažieru zālēs un strādā pie fiziskās sagatavotības. Ievēro pareizu režīmu un uzturu. Protams, bija jaunāki puiši, kas bija mazāki un vēl nenobrieduši, bet 70% kanādiešu junioru hokejistu bija patiešām spēcīgi. Neteiktu, ka tur bija vesela grupa, kas būtu spēcīgāka par mani, bet bija čaļi, kas zālē plosīja tos trenažierus.

Ja salīdzinu ar pavadīto gadu Maskavā, tad uzskatu, ka tieši tur bija viens no maniem svarīgākajiem laikiem dzīvē. Tur es kļuvu morāli un fiziski spēcīgāks, bet hokejā neko jaunu neapguvu, jo es vienkārši netiku spēlēt. Nesakrita daudzi apstākļi. Tas treneris, kurš mani gribēja sastāvā, tika nomainīts, un jaunajam nelikos interesants. Tikai trenējos, bet padsmit gados ar to nepietiek, vajag spēļu praksi. Ontario līgā es atkal atguvu baudu spēlēt, bet Krievijā – pirmo reizi sastapos ar pieaugušo dzīvi.

Pirmo sezonu aizvadīju ļoti rezultatīvi [61 spēlē 60 (18+42) punkti], bet komanda netika “play-off”, tāpēc varēju doties uz viņu fārmklubu Binghemptonā, AHL un noslēgt sezonu tur. Kad atbraucu, uzzināju, ka esošais treneris Deivs Kamerūns iepriekš trenēja junioru komandu, kurā es tagad spēlēju, un viņš mani zināja. Tiesa, spēlētāju bija ļoti daudz – ne tikai no mūsu, bet arī citām junioru komandām, kā arī ECHL (Austrumkrasta līga). Konkurence bija liela, bet pats galvenais, ka man tika dota iespēja. Protams, ne vadošās lomas, bet pirmo pieredzi AHL izgaršoju. Tur jau spēlē kārtīgi veči – sajutu to gan laukumā, gan ārpus tā. Bet visi bija atsaucīgi. Es dzīvoju viesnīcā, bet mani vienmēr sauca līdzi, kad gāja atpūsties vai vakariņās, deva padomus, iesaistīja sarunās. Ziemeļamerikā vispār, nepārspīlējot var teikt, visi kolektīvi ir super! Viņiem ir pavisam cita domāšana nekā Eiropā.

Man likās interesanti, ka pārsvarā Ontario hokeja līgas komandām bija lielākas halles nekā AHL. Labi, man gan pirmajā sezonā bija halle ar diviem tūkstošiem vietu, bet, piemēram, “Knights” bija ar 12 tūkstošiem un uz katru maču biļetes tika izpirktas.

Vasarā noslēdzu divvirzienu līgumu ar “Senators”. Kluba īpašnieks bija nopircis vēl vienu junioru komandu, bet iepriekšējo aizsūtīja uz citu pilsētu un mēs ievācāmies viņu hallē, kas atradās Toronto priekšpilsētā (smaida). Sanāca tā, ka Kamerons no AHL atkal atgriezās trenēt OHL un gribēja, lai vēl vismaz vienu gadu nospēlēju junioros. Tas bija foršs gads – biju kļuvis pieredzējušāks un komanda palika spēcīgāka, tikām arī “play-off”. Pēc pirmās sezonas, ja tā var teikt, biju izveidojis sev vārdu. Iekļuvu pirmgadnieku simboliskajā izlasē, bet otrajā iekļuvu zvaigžņu spēlē. Arī provokāciju bija mazāk, jo pirmajā sezonā biju pierādījis, ka, ja vajag, varu arī izkauties, bet paralēli taisu arī rezultātu. Kamēr spēlēju OHL, līgai cauri izgāja ļoti skaļi vārdi – Patriks Keins, Džons Tavaress, Stīvens Stemkoss un citi. Tas vien liecina par to, cik spēcīga tā ir.

Otrajā sezonā AHL sanāca uzspēlēt vien trīs mačus, jo bijām tikuši “play-off”, tāpēc aizbraucu uz turieni vēlāk, bet līdz sezonas beigām daudz spēļu nebija atlicis. Vasarā ar kluba vadību tika runāts, ka man būs pirmā pilnā sezona AHL. Bet atkal – viss iegrozījās ne tā, kā cerēts. Galvenajam trenerim nepatika eiropieši, kaut kā šķībi uz mums skatījās. Viņam bija pavisam citi uzskati par hokeju. Biju klasisks ceturtās maiņas spēlētājs plecu pie pleca ar nu jau Latvijā labi pazīstamo Džeremiju Jablonski [iepriekš spēlējis tobrīd Čehovas “Vityaz” vienībā un KHL vairākkārt izcēlās ar nevajadzīgiem kautiņiem].

Zinu, ka Jablonskis Latvijā un KHL izpelnījies neviennozīmīgu slavu. Bet nevar salīdzināt, kāds viņš bija AHL un KHL, kur viņam lika to cirku taisīt un par to maksāja naudu. No savas puses varu teikt, ka normāls džeks. Labs komandas biedrs, kurš vienmēr aizstāvēs un cīnījās visu interesēs, bija draudzīgs un ģimenisks cilvēks. Šobrīd, ja nemaldos, viņš ir treneris ECHL.

Bet sportiski nebiju apmierināts – te es biju sastāvā, te netiku, bet ja tiku, tad jādzīvo ar ceturtās maiņas likteni – galvenais nekļūdies un izskrienies pa laukumu. Man tas nederēja, tāpēc sezonas vidū paprasījos vadībai atpakaļ uz OHL, lai vismaz varētu kārtīgi izspēlēties. Un, protams, ka AHL par dūru vicināšanu man nebija jāuztraucas, jo visu darbiņu paveica Jablonskis (smaida).

Es zināju, ka mani plāno izmantot dažādās pozīcijās – gan kā čekeri, gan var ielikt pirmajās divās maiņās, arī mazākumā. Es biju tam gatavs. Iespējams, mani tādā veidā gribēja pārbaudīt vai salūzīšu vai nē. Bet, protams, gribējās tikt vadošajās maiņās un pierādīt, ka varu spēlēt hokeju un būt rezultatīvs. Tā es lauzu savu ceļu.

Iepriekš, jau kopš otrās sezonas, pabiju īsu brīdi arī “Senators” treniņnometnē, bet parasti viss ātri noslēdzās. Pāris dienas fiziskie testi un tad esmu pirmajā grupā, kuru sūta prom. Gatavojos savai ceturtajai sezonai Kanādā, kas individuāli padevās gana laba – iekrāju pie 50 punktiem. Mani ielika vienā maiņā kopā ar tiem džekiem, ar kuriem man bija vislabākais kontakts arī ārpus laukuma. Un tad saņēmu savu pirmo izsaukumu uz NHL. Atceros, ka Otavai negāja labi, jo bija daudz zaudējumu un savainoto spēlētāju, nebija, kas spēlē mazākumā, bet es to tieši piepratu labi. Beidzot apstākļi sakrita man par labu.

Treniņa laikā pie manis pienāca treneris un teica, lai es kravāju mantas, jo man pēc divām stundām atsūtīs pakaļ mašīnu un jālido uz Ņujorku!  Sapratu – būs jāspēlē NHL! Biju patīkami pārsteigts, bet nebija tā, ka es to negaidīju. Biju viens no līderiem fārmklubā, tāpēc teju katru dienu gaidīju, kad beidzot saņemšu izsaukumu. Varbūt ne visi to izrāda ārēji, bet visi AHL sitās un cer, ka viņus pasauks augšā. Citādāk nav jēgas spēlēt hokeju.

Pirms mača viss notika pēc procedūras – iečekojos labā viesnīcā, no rīta bija pakaļ kluba darbinieki, aizbraucu uz halli uz rīta treniņu un vakarā mačs. Veterāni īpaši padomus nedod – pienāk klāt, apsveic ar pirmo spēli un saka, lai esmu mierīgs un galvenais, lai nenervozēju. Visi dara savu darbu, tāpēc nav jau īpaši nevienam laika nāk klāt katram jaunajam un mācīt, kā jāspēlē. Aprunājos ar treneri, kurš norādīja konkrētas nianses, ko sagaida no mūsu maiņas laukumā, un viss. Tā tas arī ir – tevi iemet “gaļas mašīnā” un kulies, kā proti. Izdzīvo stiprākie.

Spēle pret “Rangers” vienmēr paliks atmiņā – debija un uzreiz slavenajā “Madison Square Garden” pret pasaules zvaigznēm! Cerēju, ka man iedos vairāk spēles laiku, bet nepārdzīvoju – tāpat bija forši izbaudīt to atmosfēru.

Lidoju ar komandu uz Monreālu, jo sākumā teica, ka būs arī tas mačs jāspēlē, bet pēdējā brīdī paliku aiz svītras un devos atpakaļ uz AHL. Cerēju, ka tikšu pie vairāk iespējām un aizvadīšu vismaz pāris mačus, bet tas tā arī palika mans vienīgais NHL līmeņa mačs tajā sezonā.

Aizritēja kārtēja sezona un atkal bija jāsēžas pie sarunu galda ar “Senators” vadību. Vienojāmies par viena gada divvirzienu līgumu. Šķita, ka beidzot viss būs labi. “Senators” treniņnometnē sevi labi parādīju, tāpat arī pārbaudes spēlēs, bet tiku nosūtīts uz AHL, un arī tur ilgu laiku man līdz galam neuzticējās, jo vietā bija atnācis cits treneris. Sezonas vidū viņš atcerējās, ka iepriekš biju komandas līderis un punkti arī man nāca, tāpēc viss iegāja ierastajās sliedēs – spēlēju vairākumā, mazākumā un mača izšķirošajos brīžos.

Paralēli domāju par NHL – kāpēc mani neizsauc? Šķiet, gandrīz visus togad pasauca augšā, bet es paliku vienīgais… Tajā brīdī bija psiholoģiski grūti un sāku domāt – kāpēc es to vispār daru? Kā vārdā? Esmu fārmklubā viens no līderiem, bet uz NHL tiek pasaukti kaut kādi “kreisie”… Pat čaļi, kas reizēm AHL spēles pieteikumā netika, dabūja iespēju kaut uz pāris spēlēm, bet vadība izliekas mani neredzam. Iekšā bija tāds kurbulis, bet tā kā iekļuvām “play-off” izcīņā vairāk par to nedomāju. Sapratu, ka man pēc sezonas noslēdzas līgums un būšu brīvs. Viena spēle NHL man vismaz ir, sapnis piepildīts, samierinājos un domāju, ka došos atpakaļ uz Eiropu. Ja nedod iespēju, tad nedod. Biju nolēmis vasarā neatgriezties.

Neskatoties uz to, bija cits pozitīvs moments – izcīnīju Kaldera kausu! Kā pēdējie tikām iekšā “play-off” un jau sākumā bija jāspēlē pret spēcīgām komandām. Pirmo kārtu iesākām ar diviem zaudējumiem, pēc tam “degām” 1-3, bet uzvarējām trīs mačus pēc kārtas un visus papildlaikā. Nākamajā raundā pret līgas otro spēcīgāko komandu uzvarējām sešās spēlēs [4-2 sērijā], no kurām trīs papildlaikā. Un ar katru spēli tu sāc aizvien vairāk noticēt, ka vari pacelt kausu!

Tad jau pienāca konferences fināls un pretī bija Šarlote [“Checkers”], kas reāli bija vienīgā komanda, ko sezonas laikā varējām apspēlēt. Pret pārējām gāja smagi. Un viņus apspēlējām bez variantiem – 4-0 sērijā. No otras konferences finālā izgāja Hjūstonas “Aeros”. Te parādījās viena no AHL īpatnībām. Piecu gadu laikā pirmo reizi spēlēju pret viņiem [komandas ir iedalītas pa konferencēm un atšķirībā no NHL nespēlē pret pretējās komandām ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, tādēļ vienīgā tikšanās var iznākt finālā] pirmo reizi. Nezināju, kāda viņiem ir arēna un ko sagaidīt laukumā.

Bija ļoti interesanta sērija, kurā izrādījāmies pārāki ar 4-2. Sajūtas bija wow! Kaldera kauss arī ir prestiža balva, ne daudziem latviešiem tas vispār ir izdevies – pirms manis to izdarīja Raitis Ivanāns un Artūrs Kulda. Bija patīkami apzināties, ka tavs vārds būs uz kausa un ierakstīts vēstures grāmatās. Tā teikt, “mini Stenlijs” pacelts.

Komandas īpašnieks izgravēja mums čempionu gredzenus, tāpat arī no līgas vadības pienācās finansiālais bonuss. Jo tomēr papildus trīs mēnešus spēlētājiem ir jāīrē mājokli, auto un jādzīvo, bet AHL tik viegla dzīve lielākajai daļai nav. AHL ir vairāk kā izdzīvošana. Tā pati ceļošana – pirmajā kārtā uz izbraukuma spēli bija jābrauc astoņas stundas ar autobusu, arī vēlāk uz Portlendu bija kas līdzīgs. Tālāk jau ar pārbraucieniem, lidojumiem ar pārsēšanos, u.t.t.

Binghemptona kā pilsēta – tāda, nekāda (iesmejas). Daudz izklaides iespēju nav, bet iedzīvotāju skaits bija ap 100 tūkstošiem.  Bet hokejs cieņā tur ir jau vairākus gadus un tāpēc izveidojusies uzticama fanu bāze, kas vienmēr atbalsta komandu – uz mājas spēlēm biļetes tika izpirktas. Kad uzvarējām Kaldera kausu, bija pat čempionu parāde. Pilsētā mūs zināja. Citreiz restorānos “uzsauca” pusdienas vai kādu alu. Tas pats golfa klubā, kad mūs laida spēlēt. Čaļi visu laiku brauca spēlēt golfu, bet es nesapratu – kas tur interesants? Nākamajā reizē mani paņēma līdzi un iepatikās. Tieši Binghemptonā aizsākās mana mīlestība pret golfu (iesmejas).

Lai arī sezonas laikā mani klaji ignorēja, biju viens no līderiem, kad uzvarējām AHL. Uz visām spēlēm nāca kluba vadība, kas gan jau redzēja, ko patiesībā varu izdarīt. Vasarā kā jau ierasts – sarunas ar mutiskiem solījumiem, bet aģentam pateicu, lai tos solījumus liek uz papīra. Zinu kā tas notiek. Tev saka: “Tu esi baigais malacis, tu mums ļoti patīc, bet atbrauc nākamsezon uz AHL, pierādi sevi un iespēja neizpaliks.” Pats sev biju nosolījies, ka vairāk uz vārda nevienam neticēšu, bet aģentam teicu, ka parakstīšu divvirzienu līgumu tikai tad, ja tajā tiks iestrādāts punkts par to, ka man līdz novembrim iedod iespēju NHL uz vismaz 10 spēlēm vai nu es braucu prom un to laužu, un bez problēmām atgriežos atpakaļ Eiropā.

Piekritām divvirzienu variantam un atkal gāju cauri ierastajai rutīnai – vasaras darbs, treniņnometne, pārbaudes spēles un tad kārtējā saruna ar treneri, kurš man saka: “Zini, man tevī viss apmierina, es labprāt tevi paturēt sastāvā, bet ģenerālmenedžeris laikam sūtīs tevi lejā uz AHL. Apsolu, ka cīnīšos par to, lai tevi pēc iespējas ātrāk izsauc uz NHL.”

Pirmās daļas beigas.

Otrajā daļā varēsiet lasīt par pirmo (un principā vienīgo) pilnvērtīgo Daugaviņa sezonu NHL – par arbitrāžas tiesu, kas beigās nenotika, par Jaromiru Jāgru kā personību, par nokļūšanu Bostonas “Bruins” rindās un Stenlija kausa finālu…