Hokeja aģents par latviešiem, kanādiešiem, līgumiem un algām

Latvijā sporta aģentu nav daudz, bet Rūdolfs Nerets ir viens no tiem. Viņa kolēģis Artūrs Kalnītis izlauzis ceļu līdz Nacionālajai Basketbola asociācijai, pārstāvot šajā līgā vairākus mūsējos, tikmēr Rūdolfs Nerets pievērsies darbam ar hokejistiem. Ar aģentu tikos, lai pārrunātu šīs profesijas aizkulises, kā arī ieskicētu, cik ļoti Covid-19 ir ietekmējis spēlētāju atalgojumu Eiropā.  

 Artūrs Kalnītis ir izdarījis fenomenālu darbu. Pirmie klienti, kas viņam bija, šobrīd spēlē Nacionālajā basketbola asociācijā. Ne katram aģentam tā sakrīt, ka pirmais klients, ar kuru uzsāc sadarbību, spēlē NBA. Manā gadījumā es mēģināju strādāt ar hokejistiem, lai paplašinātu aģentūras darbību. Mēs piesaistījām cilvēku no hokeja aprindām, kurš bija vārtsargs. Viņš pārzināja situāciju hokejā, tomēr redzēju, ka viņam nebija tik liela motivācija, lai šo darbu veiktu un piesaistītu spēlētājus. Es turpināju strādāt šajā amatā, taču šī nav mana pamatnodarbošanās, tas vairāk ir kā hobijs.  

Ar katru gadu pieauga spēlētāju skaits, kuri pārstāv aģentūru?

Ir divi pamatdarbības principi. Pirmkārt, jaunie spēlētāji, un tas bija mans fokuss sākumā, bet ņemot vērā, ka darbs aģentūrā nebija man pilnas dienas darbs, es no sākuma to tik labi nepārzināju. Jauno spēlētāju ir par vēlu attīstīt 20 gadu vecumā. Pēc standarta aģenta pieejas nevienā sporta veidā neskatās uz spēlētāju 14 gadu vecumā. Tas ir pārāk liels risks. No biznesa viedokļa tas neatmaksājas. Es ņēmu jaunos, kuri bija 19 – 20 gadus veci. Bet vēlāk taisīju otro kārtu ar jaunajiem spēlētājiem, un bija divi, trīs ļoti labi jaunie hokejisti, kuri aizbrauca uz Somiju, bet pašiem spēlētājiem vēlme un apņēmība ieguldīt simtprocentīgu darbu nebija tajā līmenī, kas nepieciešams. Viņi bija talantīgi, bet, ja nekļūdos, viņi jau ir beiguši spēlēt hokeju. Somijā ir maz tādu akadēmiju, kur spēlētājiem tiek nodrošināta dzīvesvieta. Tev pašam jāīrē dzīvoklis, un tas izmaksā ap 700 eiro mēnesī. Vēl daudziem ir jāšķiras no naudas, kas tiek maksāta par ledu un algām treneriem. Tā nauda tiek savākta no spēlētājiem. Līdz ar to spēlētājam, lai viņš dzīvotu un spēlētu Somijā var nākties šķirties no 1 200 eiro mēnesī. Plus vēl hokejistam jāēd par saviem līdzekļiem. Cik daudzi no vecākiem to var atļauties?

Ja pie tevis atnāktu 27 gadus vecs hokejists un teiktu, ka vēlas, lai atrodi viņam klubu, Tu to darītu? Vai arī Tev ir kāds konkrēts hokejistu vecuma diapazons ar kuru strādā?

Nē, nav. Viss atkarīgs, kas tas ir par spēlētāju un kādas ir viņa prasības. Mums Latvijā ir divi grāvji. Pirmkārt, Latvijas virslīga. Jebkurš Eiropas klubs spēlētāja CV skatās, vai līga, kuru pārstāv hokejists, ir pusprofesionāla vai profesionāla. Latvijā labu leģionāru nav, tos neviens uz šejieni neaicina. Klubi nevēlas maksāt ne trasfēru pārejas, ne algu, ne arī dzīvokli apmaksāt. Tāpēc neviens Latvijas virslīgu neuzskata par profesionālu līgu. Lai gan patiesībā dažu klubu līmenis ir labs. Līdz ar to spēlētāju, kurš spēlē Latvijas čempionātā, iekārtot labā ārzemju klubā ir grūti, jo viņš nespēlē profesionālā līgā.

Bet ir taču arī vairāki gadījumi, kad spēlētājs no Latvijas virslīgas ir nokļuvis kādā Eiropas virslīgas klubā. Piemēram, uzbrucējs Artūrs Mickevičs, kurš no Liepājas vēlāk nokļuva Francijā un uzrādīja labu statistiku.

Es tieši viņam arī palīdzēju tur nokļūt. Bet atgādināšu, ka viņš no Latvijas vispirms pārcēlās uz Krievijas augstāko līgu (VHL), kur spēlēja Ņeftekamskas “Toros” sastāvā, pēc tam nokļuva Slovākijā, un vēlāk pārcēlās uz Franciju. Toreiz Lionas treneris zvanīja augusta beigās, kad klubam atteicās pievienoties kanādietis. Trenerim steidzami vajadzēja labu hokejistu ar labās nūjas tvērienu. “Toros” rindās zināju Anžeju Tavzeļu, kurš savukārt pazina Lionas treneri. Mickevičs toreiz piekrita par mazu naudu doties uz Franciju. Viņš sevi pierādīja, bet trenerim viņš kā spēlētājs ļoti iepatikās. Tā bija situācija, kur salikās kopā daudzi dažādi faktori – īstais laiks un īstā vieta. Bet Mickevičs Francijā nenokļuva pa tiešo no Virslīgas. Pa tiešo no Latvijas Francijā nokļuva cits uzbrucējs Edgars Homjakovs, kurš 20 spēlēs Šamonī guva 34 vārtus. Daudzi jau skatās tikai ciparus, cik sakrājis un kuros čempionātos. Ja spēlētājs ir jauns un talantīgs, viņam ir iespējas no Latvijas tikt kādā labā Eiropas klubā, bet tā nekad nebūs TOP līga. Tā nebūs Zviedrijas Elites sērija, ne arī Allsvenskan līga. Varbūt varēs pretendēt uz līgumu Zviedrijas 1. divīzijā, Francijā vai arī Alpu līgā.

Bet ir klubi, kuri nevar atļauties augsta līmeņa leģionārus. Piemēram, Polijas līgā. Ne visi kubi var atļauties paņemt sastāvā labus leģionārus un tā vietā paņems savās rindās kādu latvieti.

Latvijā ir klubi, kuri piesaista sponsorus un spēlētājiem maksā pieklājīgas algas. Bet daudzi, īpaši jaunie, saņem lielākas algas nekā patiesībā ir viņu tirgus vērtība. Tas nostāda viņus situācijā, ka viņi pēc gada noteikti nespēlēs par mazāku algu. Kad parādās karjeras izaugsmes iespējas, viņš tiek sačākarēts savā vērtībā. Piemēram, Rīgas “Dinamo”. Nezinu, cik tagad Francijā saņems uzbrucējs Oskars Batņa, kurš spēlēja Rīgas “Dinamo”, bet zinu, ka tur klubi spēlētājiem maksimums maksā apmēram 16 – 18 tūkstošus eiro sezonā. Vairāki klubi aptuveni 12 -14 tūkstošus sezonā. Rupji rēķinot, 1 200 līdz 1 500 eiro mēnesī. Tikmēr KHL minimālā alga ir aptuveni 3 000 eiro mēnesī. Sanāk, ka spēlētājs nekāpj karjerā uz augšu. Vai nu tu esi piektajā vai pirmajā stāvā. Daudzi “Dinamo” spēlētāji Eiropā nenopelnīs tādu naudu, kādu var saņemt Rīgā. Varbūt Čehijā vadošajos klubos maksā līdzīgas algas. Ja kādam izdodas tikt Šveicē… Bet kopumā latviešu hokejistiem kā leģionāriem priekšā būs somi, zviedri un ziemeļamerikāņi. Tāpēc ir grūti tikt pie līgumiem ārzemēs. Bet Tu minēji Poliju. Daudziem amerikāņu un kanādiešu spēlētājiem ir daudz mazākas prasības nekā eiropiešiem, jo pāri okeānam ir ļoti daudz spēlētāju. Ja skatāmies kaut vai uz Kanādas junioru līgām – tur vienā vecuma grupā ir tūkstošiem spēlētāju. Viņš ir viens no tūkstots. Kad mūsējie aizbrauc uz Kvebeku, viņi ir kā izredzētie, jo nokļuvuši caur draftu. Līdz ar to mūsējo prasības ar kanādiešu prasībām nevar salīdzināt. Ļoti daudzi spēlētāji no NCAA un Kanādas junioru līgām nokļūst NHL, bet tāpat daudzi nemaz netiek spēlēt šajā līmenī, un tad viņi ir gatavi aizbraukt izmēģināt spēkus jebkur Eiropā – Polijā, Zviedrijā un citur. Ir piemēri, ka spēlētājs aizbrauc uz Zviedrijas 4. līgu, neizvirzot nekādas prasības, jo nāk no situētas ģimenes. Spēlētājs Eiropā uzspēlēt hokeju uztver kā piedzīvojumu. Ļoti daudz klubi būtu gatavi par mazām summām pie sevis dabūt šos ziemeļamerikāņu hokejistus. Viņi atbrauc, noslēdz līgumus par mazām summām, iemet daudz vārtus, un pēc tam, piemēram, aizbrauc spēlēt uz Norvēģiju. Atceros, ka bija tāda situācija. Ambīcijas un vēlme nopelnīt labu algu latviešu spēlētājiem ir ļoti augsta. Piemēram, Vācijas otrās līgas Drēzdenes kluba pārstāvis vēlējās pie sevis latvieti, kurš spēlē Krievijas augstākajā līgā, bet man tas hokejists atbildēja, ka Krievijā viņš klāt pie algas par katru spēli vēl saņem bonusā 200 dolārus. Lai gan Vācijas klubs viņam solīja līdzvērtīgu algu, kādu varētu saņemt KHL. Es teicu spēlētājam, ka viņam ir 28 gadi, palicis, iespējams, pēdējais gads VHL, jo komandā tikai daži spēlētāji var būt vecāki par 28 gadiem. Es teicu, ka nākamgad būs vēl lielāka konkurence klubā. Bet viņš neizbrauca uz Vāciju. Nevar noliegt, ka latviešu hokejistiem ir krietni augstākas prasības nekā kanādiešiem.

Var secināt, ka algas spēlētājiem Eiropā ir ļoti dažādas, bet ir vērojams kritums.

Katrs cilvēks ir citādāks. Ir latvieši, kuri ir gatavi doties uz ārzemēm un cīnīties par vietu sastāvā, taču viņiem ir vāja statistika. Monētai ir divas puses. Jābūt gan labai statistikai, gan arī labām prasmēm. Es labprāt viņiem iedotu savu pieredzi, bet hokejisti bieži domā, ka viņiem būs labāki piedāvājumi un viņi ir gatavi pagaidīt. Viņiem nav šīs pieredzes. Arī tagad man spēlētāji jautā, vai piedāvājums, kurš tika izteikts aprīlī vēl ir spēkā?

Vai tavā lokā ir daudz spēlētāju, ar kuriem Tev nav bijis kontakta, bet kuri zvana un saka: “Klau, es zinu, ka esi aģents, vai vari palīdzēt tikt pie līguma kādā klubā?”

Tādi ir, bet es neteiktu, ka daudz. Labu spēlētāju aģents atrod pats. Savukārt, ja spēlētājs ir tāda līmeņa, kuram grūti palīdzēt, tad viņš pats meklēs aģentu. Tie pārsvarā ir jaunie spēlētāji, kuri mēģinājuši braukt uz Skandināviju, tikuši 2. vai 3. līgas junioru klubos un mēģina izsisties. Tie, kuri paši mani uzmeklē, tiem principā ir ļoti grūti palīdzēt. Nesen man piezvanīja Raimonds Vilkoits (bijušais HK “Rīga” treneris), jautājot, vai varu palīdzēt hokejistam, kurš vairs vecuma ierobežojuma dēļ nevar spēlēt MHL. Sarunājām klubu Zviedrijā, bet atnāca kluba direktors un norāva rokas bremzi, sakot, ka strādā ar zviedriem un somiem, viņam jaunais latvietis neesot nepieciešams. Tas ir sarežģīts vecums posms – tu vairs nevari spēlēt MHL, bet nav arī kur īsti turpināt karjeru. Tāpēc labi, ja 16 gados var tikt uz Somiju vai Zviedriju, kur pēc tam ir iespēja pievienoties šo valstu pieaugušo komandām. Paveras iespēja spēlēt kādā no 40 komandām, savukārt, ja izej cauri MHL, tad ir tikai viena iespēja – “Dinamo”.

Vai Tu saviem klientiem izvirzi tādu prasību, ka esi gatavs sadarbības noslēgšanai ar nosacījumu, ka Tu būsi viņu vienīgais aģents? Cik tev tas ir būtiski?

Gadījumi ir dažādi. Ir reizes, kad spēlētājiem ir bijuši vairāki aģenti un esmu izstumts no laivas. Tad notiek pārrunas un saku, lai pasaka, ar kuriem vēl sadarbojas, jo es zinu daudzus no viņiem. Zinu, kurš ir normāls un kuram var uzticēties, bet kuram nē. Bet tik un tā kāds cits pamanās piezvanīt. Man visgrūtāk ir viņam izlauzt ledu. Man bija viens mūsējais Slovākijā, kurš pirms tam bija arī Polijā. Visgrūtāk mūsējo ir dabūt kādā līgā, kad par viņu neviens neko nezina. Un šim pakalpojumam ir vislielākā pievienotā vērtība. Tas ir mans ieguldītais laiks, attiecību veidošana, uzticēšanās un tā tālāk. Es sarunāju pārbaudes laiku klubā, citreiz nopērku lidmašīnas biļetes, bet tad notiek sekojošais. Viņš parāda labu sniegumu un pēc spēles vietējais aģents pieiet klāt un pasaka: “Es tev dabūšu labu līgumu, nāc strādāt ar mani!” Latvijā ar spēlētājiem man ir noslēgti dažādi līgumi, kuri ir pārkāpti, bet es domāju vai ir vērts spēlētāju sūdzēt tiesā, jo kompensācijas nav lielas. Taču neviens no viņiem nav godprātīgs, lai pateiktu, ka mums bija vienošanās, bet es to pārkāpu un samaksāšu līgumsodu. Tā nenotiek. Man ir spēlētāju līgumi, kuru termiņš ir beidzies un tos būtu jāpagarina, bet vairāku gadu garumā tas aiziet pašplūsmā. Ir bijuši gadījumi, kad spēlētāji man rakstījuši: “Klau, Rūdolf, es zinu, ka tu vienam palīdzēji nokļūt Vācijā. Mēs toreiz ne pārāk labi šķīrāmies, varbūt tu man atkal vari palīdzēt?” Klasika.

Daudzi negatīvi stāsti dzirdēti par Slovākijas čempionātu un vietējiem klubiem, kas spēlētājiem palikuši parādā naudu. Agris Saviels ir viens no mūsējiem, kuru slovāki piečakarēja, bet noteikti ne pirmais un pēdējais.

Tas neattiecas tikai uz latviešu vai kanādiešu spēlētājiem. Slovāki čakarē visus, arī vietējos. Man ir bijuši slovāku spēlētāji, kuri teikuši, ka savās mājās nevēlas spēlēt. Bet tagad situācija ir mainījusies. Slovāki izveidoja spēlētāju asociāciju, taču bija pretrunas. Asociācijā var iesniegt prasību, ka spēlētājs ir piečakarēts, taču tajā ir ievēlēti pašu klubu pārstāvji un veidojas interešu konflikts. Slovākiem radās jautājums, vai šis mēhānisms vispār strādā. Man reiz bija klients slovāks Boriss Valabiks, harizmātisks spēlētājs. Viņa attēls Slovākijā ir izvietots uz visiem plakātiem, viņš ir mediju zvaigzne. Mēs par šo situāciju runājām pērn un viņš stāstīja, ka slovāki ir sapratuši, ka vēlas mainīt šo kārtību. Tagad noteikumi līgā ir krietni stingrāki, proti, ja klubs neizmaksā algu līdz gada beigām, tas var zaudēt licenci. Iepriekš tā nebija.

Vai vari nosaukt TOP līgas Eiropā, kurās ir vislielākās algas? Saprotams, ka KHL ir ārpus konkurences.

Pirms četriem, pieciem gadiem Somijas augstākajā līgā pirmās vai otrās maiņas spēlētājs saņēma 4 000 – 5 000 eiro mēnesī. Vadošajos klubos varbūt kāds saņēma līdz 10 000. Bet tur ir diezgan lieli nodokļi. Šobrīd tās summas, runājot ar dažiem aģentiem, ir augušas. Un diezgan ievērojami. Laba līmeņa spēlētājs sezonā saņem ap 120 – 140 tūkstošiem. Vislielākās algas ir Šveicē, kur laba līmaņa vietējie šveicieši saņem pat no 800 tūkstošiem līdz vienam miljonam sezonā. Tur ir ļoti lielas algas. Es nesen biju Šveicē, kur viens bijušais treneris stāstīja, ka valstī norit sarunas, ka vajadzētu palielināt leģionāru limitu līdz septiņiem vai astoņiem. Bet atcelt Šveices licences piešķiršanu tiem, kuri 14 gados ir aizbraukuši uz turieni un vairāku gadu garumā spēlējot ieguvuši to. Līdz ar leģionāru limita palielināšanu tiktu nosistas algas šveiciešiem.

Cik ļoti Covid-19 ietekmēs spēlētāju atalgojumu Eiropā? Vācu klubi nogaida līgumu slēgšanu, jo to ienākumi lielā mērā ir atkarīgi no pārdoto biļešu skaita. Nav pilnu tribīņu, nepildās klubu budžeti, un patlaban nav skaidrs, kad sāksies sezona un cik līdzjutējus drīkstēs ielaist hallēs.

Jā, klubiem lielākie ienākumi ir no biļešu tirdzniecības un šī ir ļoti svarīga budžeta sastāvdaļa. Varbūt KHL tas nav tik izteikti, jo tur lielie sponsori papildina kluba kasi. Drēzdenes klubs no Vācijas otrās līgas, kurā spēlē Elvijs Biezais, sarīkoja Winter Classic spēli futbola stadionā, kur vietas ir 35 000 skatītāju, un no viena šāda mača klubs nopelnīja vienu miljonu. Bet kopumā algas ir kritušas par 40 – 50 procentiem, izņemot Zviedriju. Zinu vienu amerikāņu hokejistu, kurš Somijā tika atzīts par vērtīgāko aizsargu, bet tagad spēlē Zviedrijā. Viņa alga tur ir augstāka nekā viņš varētu saņemt Rīgas “Dinamo”. SHL labākie spēlētāji varētu saņemt no 10 līdz 20 tūkstošiem mēnesī, savukārt lejasgala komandās, kā arī Allsvenskan līgā ir ļoti mazas algas. 1. divīzijas klubi pateica, ka turpmāk nespēs spēlētājiem samaksāt. Bet saka jau, ka krīzes laikā vislielākie ieguvēji ir tie, kuri ir spēcīgi. Ne tikai sportā, bet arī jebkurā biznesā. Biznesmenis krīzes laikā īpašumus dabūs par kapeikām. Tajā pašā Drēzdenē tagad algas ir nogrieztas un nosacījumi ir krietni sliktāki. Vācijā divi spēlētāji izveidoja asociāciju, kurā aizstāv hokejistu tiesības, sakot, ka ir krīze, bet viņi nepiekāpsies algu samazinājumam. Viņi arī uzstāj, ka klubiem jāsedz 25 procenti no algas par laika periodu no augusta līdz oktobrim, kamēr sezona nenotiek. Savukārt klubiem, lai tie izdzīvotu, jāpiedāvā spēlētājiem algu samazinājums par 25 procentiem.

Kopumā šobrīd ir daudz grūtāk iekārtoties ārvalstu komandās nekā iepriekš – gan profesionāļiem, gan arī junioriem. Saistībā ar Covid-19 situāciju ASV, daudzi zviedri un somi, kas bija Amerikā vai arī plānoja doties uz turieni, tagad atgriežas spēlēt mājās, līdz ar to tirgus Skandināvijā ir pilns ar vietējiem hokejistiem. Otrkārt, kas attiecas uz junioriem – ja iepriekš pat TOP klubi labākajiem jaunajiem spēlētājiem izņēmuma gadījumos palīdzēja ar izmaksu segšanu, tad šobrīd, kad krīzē nav naudas, junioru vecuma hokejisti ir pēdējie kluba prioritāšu sarakstā, un praktiski nevienam ārzemniekam ar nūjām, ar slidām un dzīvesvietas nodrošināšanu neviens klubs nepalīdzēs.

Foto: Mārtiņš Lācis