Par dzīvi svešumā, amerikāņu iedomīgumu un attiecībām – saruna ar Žani Peineru

“Sporta pils” aizsāk jaunu rubriku “Light”, kur sportisti dalīsies stāstos ne tikai par sporta niansēm, bet dzīvi ārpus laukumu – valstu kultūru, tradīcijām, ēdienu kā arī attiecībām.

30 gadus vecais Latvijas izlases basketbolists Žanis Peiners savas līdzšinējās karjeras laikā ir izbaudījis iespēju dzīvot daudzās pasaules valstīs, gūstot dažādu pieredzi ne vien profesionālajā, bet arī cilvēciskajā “lauciņā”.

Šoreiz aprunājāmies ar Žani viņam neierastākā ampluā – ne tik daudz par sportu, bet gan par viņa iespaidiem un redzēto, dzīvojot ārzemēs, šovasar atceltajām kāzām, to, kur Žanis smeļas idejas savam pārdomātajam vizuālajam tēlam, kā arī daudz ko citu.

Pēdējie mēneši visā pasaulē bijuši pavisam neierasti. Noprotu, ka kādu laiku esi Latvijā. Kā tad ir šeit atrasties pandēmijas laikā?

Man šķiet, ka tagad vairs nekā to izjust īsti nevar – viss ir atgriezies vecajās sliedēs. Pirmais mēnesis varbūt bija nedaudz citādāks, kaut kādā ziņā interesantāks, jo pavisam pamainījās ikdiena, varēja padarīt citas lietas. Padomāt, izspriest daudz ko, kam iepriekš nekad netika pievērsta uzmanība. Tādēļ es pat varbūt no laba skatupunkta skatos uz šo pandēmijas laiku – man pat patika!

Tātad izdevās gūt jaunas atziņas par dzīvi?

Nu, jā, tā sanāca gan.

Kā vispār tad aizritēja pēdējie mēneši, ko tajos darīji?

Sākumā es aizbraucu uz savu dzimto pilsētu Rēzekni, pirmās nedēļas padzīvojām vasaras mājā ārpus pilsētas, bet pēc tam jau atgriezāmies ar draudzeni pilsētā, jo bija sakrājušies darbi un darīšanas. Tāpēc, principā, izolācija bija divas nēdēļas, bet pēc tam jau viss atgriezās vecajās sliedēs.

Tu savas dzīves laikā esi dzīvojos dažādu valstu pilsētās. Pastāsti, kur tev patika vislabāk?

Laikam Salonikos, Grieķijā, bija manai mentalitātei visatbilstošāk, jo tur viss bija ļoti mierīgi, neviens ne par ko nesatraucās, neiespringa, visu laiku bija labi laikapstākļi. Bija tiešām patīkami tur dzīvot. Pirmo reizi laikam novērtēju, ka tiešām labi laikapstākļi ļoti daudz ko nozīmē, turklāt no tiem ir atkarīgs arī garastāvoklis. Bet man ļoti patika arī Stambulā, jo pati pilsēta ir iespaidīga – laikam iespaidīgākā, kurā esmu bijis un redzējis. Viņa ir tik dažāda un liela! Tik daudz cilvēku, gan vecas, gan jaunas celtnes. Bet tur bija vairāk lietus un pilsētas dzīve, tāpēc Salonikos patika labāk.

Pie Stambulas noteikti atgriezīsimies, bet, runājot par Salonikiem, pēc “Instagram” bildēm redzams, ka ik pa laikam biji iecienījis atpūsties pludmalē. Vai laikā, ko tur pavadīji, sanāca iepazīt pilsētas kultūru, skaistākās vietas?

 

View this post on Instagram

 

Pamukkale 🇹🇷

A post shared by Zanis Peiners (@zansons) on

Vairāk man sanāca izbaudīt pilsētu pēc sezonas, jo es paliku trīs nedēļas ilgāk, lai var izbraukāt un paskatīties to, kam pa sezonu nesanāca atrast laiku. Turklāt mums bija viens sponsors, restorāna īpašnieks – grieķis, patriots, kurš zina visas tradīcijas, tādēļ, kad mēs nācām ēst, viņš vienmēr mums pastāstīja par kultūru, labākajām vietām, kuras apmeklēt. Viņam patika pastāstīt, parādīt, kur un kā labāk braukt, tā kā viņam arī liels nopelns tajā visā, ka man sanāca iepazīt Grieķiju.

Vai sanāca izbaudīt arī naktsdzīvi? Gan jau tik tūristu apmeklētā vietā tā iet uz “urrā”.

Jā, īstenībā Salonikos bija tā, ka varēja iet pirmdienā, svētdienā vai jebkurā citā nedēļas dienā uz klubiem, bāriem, un bija ļoti daudz cilvēku. Tur ir daudz universitātes, daudz studentu. Es pats bieži negāju, jo tas neatbilst profesionālajam režīmam, bet tās reizes, kad mums bija kāda brīvdiena, tad varējām aiziet jebkurā dienā, jo vienmēr bija ballētāji apkārt.

 

View this post on Instagram

 

zp ar @bosjik

A post shared by Zanis Peiners (@zansons) on

Pirms Grieķijas tu padzīvoji Ukrainā. Tas sanāca laikā, kad notika Krimas aneksija. Kā tu izjuti tobrīd valstī notiekošo?

Mūsu pilsētā viss bija ļoti mierīgi, jo mums bija “krieviska” pilsēta, līdz ar to nekārtības un protesti bija tādās “ukrainiskās” pilsētās. Mums bija mierīgi, ja godīgi, pat neko nevarēja izjust.

Kā pret notiekošo attiecās komandas biedri?

Protams, bija komandas biedri, kuri bija nacionālistiski noskaņoti, garderobēs izteica savu nepamierinātību par notiekošo, un teica, ja vajadzēs, ies ar lāpstām karot. Visādi bija noskaņojumi komandā… Bet arī pašā karstākajā brīdī mums bija Kijevā spēles, kilometrus no Maidana, bet neko nevarēja just, ka kaut kas notiek. Jā, mēs tur garām nebraucām, bet visur apkārt pilsētai jau dzīve noritēja kā ierasts, cilvēki gāja uz darbu. Tāpēc, pat atrodoties pāris kilometru attālumā, nevarēja sajust, ka notiek pa pusei karš.

Kādas ir tavas visspilgtākas atmiņas no laika, ko pavadīji Ukrainā?

Tā man bija pirmā sezona ārzemēs, un man ļoti patika, jo manā pilsētā bija vislabākie skatītāji, vienmēr pilna zāle, bija iedots labs dzīvoklis. Man arī pašam tā sanāca laba sezona, tādēļ ļoti labas emocijas par tur pavadīto laiku. Varbūt tās beigas bija ne tādas, kā gribētos, bet kopumā ir labas emocijas palikušas.

Pēc Ukrainas dzīvoji Grieķijā, bet pēc tam – Lietuvā, spēlēji Panevēžas „Lietkabelis”. Tā vien šķiet, ka Lietuva tepat blakus ir, tomēr tā ir cita valsts. Kādas, tavuprāt, ir galvenās atšķirības starp latviešiem un lietuviešiem?

Man radās iespaids, ka lietuvieši un latvieši galīgi nav līdzīgi! Varētu šķist, ka nosaukums līdzīgs, valodas līdzīgas, ka paši esam līdzīgi, bet es teiktu, ka mēs esam līdzīgāki igauņiem, bet lietuvieši līdzīgāki poļiem, tā es varētu salīdzināt. Lietuvieši nav tik mierīgi kā latvieši, viņi ir valdonīgāki, citādāks raksturs.

Pati pilsēta, kurā dzīvoju, bija neliela, es to salīdzinātu ar Daugavpili. Nebija baigi moderna, bet bija viss, ko vajag. Bija ļoti tuvu līdz Rīgai, mazāk nekā divu stundu brauciens, tā kā ļoti bieži pa brīvdienam braucu uz Latviju.

Un kas tev šķiet skaistāka – Lietuva vai Latvija?

Domāju, ka baigi atšķirību nav, jo daba tādi pati. Viļņa mums patika, cik pāris reizes tur sanāca pabūt – vecpilsēta un arī kopējais noskaņojums. Ja jāsalīdzina, Viļņa man patika labāk nekā kaut kāda Tallina. Ar Rīgu varbūt grūtāk salīdzināt, jo es tomēr te dzīvoju, tas nebūtu korekti.

Tālāk jau devies uz Stambulu, kas pēc iedzīvotāju skaita ir Eiropas lielākā pilsēta. Pastāsti, kā tad ir dzīvot tik lielā metropolē? Tev patika šāda rosība, vai labāk patīk dzīvot vietās, kur nav tik daudz iedzīvotāju?

Kopumā man ļoti patika, jo tur ir tik daudz, ko darīt, ko apskatīt. Kad gadu jau tur nodzīvoju, skatījos kaut kādas bildes no Stambulas un domāju – kas tā par vietu, kāpēc es tur nebiju?! Tur tiešam ir interesanti. Manā rajonā viss bija ļoti tuvu – trenažieru zāle, basketbola zāle, ēdināšanas vietas, dzīvoklis, tāpēc es tos attālumus tā ļoti neizjutu. Protams, bija sastrēgumi, varēja vienu dienu braukt vienu un to pašu attālumu piecas minūtes, citu dienu – stundu un trīsdesmit minūtes. Bet, principā, var paredzēt, kad būs šie sastrēgumi un izvairīties no izbraukšanas konkrētajos laika posmos. Kopumā man patika un nebija tik traki, kā izklausās un var iedomāties. Galvenais ir “piešauties”!

Vai tik lielā pilsētā bija drošības sajūta?

Patiesībā bija, jā. Jo tur gadus iepriekš bija notikuši vairāki terorakti, un kopš tā brīža drošības pasākumi bija ļoti augstā līmenī. Piemēram, es vienu reizi biju aizmirsis drošības karti un nevarētu tikt savā daudzdzīvokļu ēkas apkaimē, neskatoties uz to, ka man bija komandas forma pēc spēles. Viņi mani pat atpazina, bet nelaida bez šīs kartes. Tad nu vajadzēja zvanīties, iet apkārt pie galvenās drošības sistēmas un tur skaidroties. Bija pat tik traki! Arī kad draudzene atnāca ciemos, viņu pat nelaida augšā uz dzīvokli, kamēr es nenonācu lejā pretī, lai gan viņa pa gadu regulāri pie manis brauca un viņu jau bija iegaumējuši visi. Protams, visos restorānos un klubos ir metāla detektori, visu pārbauda.

Pats arī iepriekš biji minējis, ka uz ielām ikdienā bija dzirdamas musulmaņu lūgšanas. Vai arī starp taviem komandas biedriem bija kādi musulmaņi, kuri ievēroja dažādas paražas?

Mums bija musulmaņi, viens bija nedaudz izteiktāks, bet principā tādu gavēni neviens neievēroja un lūgšanas arī neskaitīja. Nekas tāds nekrita acīs, taču, ja kādreiz bija kāds neticigāks, tad musulmanis valdonīgā balsī sāka ar viņu strīdēties un varēja just karstasinību nedaudz.

Kaut kur lasīju, ka laikā, kad spēlēji Stambulā, “Darussafaka” tika pie jauna sponsora un radās problēmas ar algu izmaksām…

Sanāca, ka sponsors mainījās pirms sezonas. Principā, mūs tas nekā neieteikmēja, viss tika samaksāts. Kaut kādos brīžos mums atskaitīja procentus, piemēram, par zaudējumiem, bet tiem džekiem, kas no iepriekšējā gada bija, viņiem pat bija lielas kavēšanās no iepriekšejā gada samaksas. It kā kaut ko maksāja pa daļām, bet tur bija neizprotama sistēma. Uz mani gan tas nekā neattiecās.

Tālāk tavs ceļš veda uz Belgradu. Kā bija no tik lielas pilsētas kā Stambula uzsākt dzīvi daudz mierīgākā vietā?

Arī Belgrada ir salīdzinoši liela pēc iedzīvotāju skaita, bet līmeņa ziņā tā noteikti nav kā Stambula. Viņa ir vairāk uz Ukrainas vai Krievijas pusi, nav viss tik attīstīts, vecas ēkas visur. Bet arī tur bija savs šarms, viss bija salīdzinoši lēti. Tā kā kopumā – bija OK. Varbūt mazāk patika kā Saloniki un Stambula, bet bija OK.

Kopumā esi dzīvojos tik daudzās vietās! Kur no kluba tika saņemta vislabākā attieksme?

Te gan jāpadomā… (Ilgs klusums). Grūti pateikt. Katrā klubā jau ir savi mīnusi! Daudz kas atkarīgs no paša – jo labāk spēlē, jo labāku attieksmi saņem. Savukārt tiem, kas mazāk spēlē vai viņiem ir traumas, tā nemaksā. Arī es esmu nokļuvis tādā situācijā, kad nespēlēju tik labi, pret mani vairs neizturas tik labi, bet pret citiem attieksme ir laba. Laikam varu teikt, ka Grieķijā bija diezgan laba attieksme, bet viņiem bija ar naudu problēmas. Bet viņi cilvēciskā ziņā mēģināja maksimāli labi izturēties, kompensējot to, ka viņiem kaut kas kavējās finansiāli. Tā kā šeit izcelšu Grieķiju.

Vai bija kāda komanda, kura bija grūti sadzīvot ar komandas biedru mentalitāti?

Grieķijā bija viens amerikānis, kurš ne visai solīdi uzvedās, viņu arī pēc tam atlaida pēc diviem mēnešiem. Varbūt ar viņu bija kaut kādas nesaskaņas pāris reizes, bet tā… Varbūt Turcijā kaut kādos momentos bija grūti ar amerikāņiem – tur bija kādi astoņi. Viņiem tas egoisms bija augstāks, līdz ar to gadījās sīkas nesaskaņas. Ar grieķiem, ukraiņiem un citiem vietējiem spēlētājiem nebija nekādu domstarpību.

Kādēļ tieši ar amerikāņiem neizdevās “sadzīvot” – viņi ir iedomīgāki?

Jā, gadījās. Visi noteikti nē, bet daži. Viņi kādreiz uzvedās citādāk nekā mēs eiropieši, tādēļ radās domstarpības.

Un kurā no vietām bija visatbalstošākie un trakākie fani?

Serbijā bija vistrakākie, noteikti! Pirmajā dienā, kad es parakstīju līgumu, man “Instagram” bija ap tūkstots vēstulēm. Pilnīgā šokā biju, kas notiek! Kaut es vairs neesmu viņu spēlētājs, tāpat katru dienu joprojām saņemu vēstules no faniem, kuri uzraksta, apjautājas, kā man iet. Tā kā tur tiešām basketbola fani ir ļoti karstasinīgi un uzticami, nekur citur ne tuvu tā nebija.

Kā ar ēdienu kultūru – kur bija visgaršīgākie ēdieni?

Laikam Turcijā bija visinteresantāk, jo tur galds tika vienmēr uzklāts pilns, dažādu garšu ēdieniem, arī restorānos daudz garšīgu lietu bija, diezgan lēti. Tā kā Turciju varu izcelt ēdienu ziņā. Arī Grieķijā gadījās daudzviet labas jūras veltes, bet Turcija bija numur viens.

Kādas attiecības katrā no pilsētām tev bija ar savu klubu vadību? Vai tiki ielūgts arī uz dažādiem pasākumiem?

Visur laikam bija vairāk vai mazāk vienādi – kaut kādas fotografēšanās, ar faniem tikšanās. Bet tas viss salīdzinoši reti, arī komandu vadības gribēja mūs no tā pasargāt, atpūtas lielākas tad jau labāk iedot.

Vai biežo pārvākšanos, kas saistīta ar tavu profesiju, tu uztver kā sava aroda plusu vai drīzāk mīnusu?

Es domāju, ka plusu. Jo ir iespēja apskatīt dažādas valstis, kultūras, padzīvot citur. Agrāk es to tā nenovērtēju, bet Latvijā tie laikapstakļi ziemā un rudenī nav tie patīkamākie, līdz ar to Grieķija un Turcija priecēja kaut ar siltumu.

Tev jau vairākus gadus pie sāniem ir tava skaistā draudzene Alīna. Vai viņa, kad pievienojies dažādajiem klubiem, tev dodas līdzi? Kā šādu nemitīgu ceļošanu pa pasauli uztver viņa?

Varbūt sākumā viņai tas bija grūtāk, jo viņa mācījās augstskolā un tad nedaudz retāk varēja atbraukt, vai, ja brauca prom, tad uz ilgāku laiku, bet tagad viņa ir vairāk pieradusi un arī regulārāk var atbraukt pie manis. Viņai ir savs bizness, kurā var piekoriģēt savu laiku, kā ērtāk, tā kā mēs esam pieraduši un tagad ar to nav nekādu problēmu. Varbūt pirmos gadus bija.

 

View this post on Instagram

 

@uvispetrovskis un @elmiraefl 2. kāzu gadadiena 🤘✍️

A post shared by Zanis Peiners (@zansons) on

Tava draudzene ir ieguvusi vairākus skaistumkonursu titulus. Vai tava dzīve ārzemēs ir pavērusi karjeras iespējas arī viņai?

Ar mani saistītas karjeras iespējas īsti nav bijušas. Viņai pašai izdevies gūt dažādus piedāvājumus, piemēram, kaut kur aizbraukt. Nav arī nekad pārklājies ar tām valstīm, kurās es spēlēju, parasti tās ir citas valstis. Bet ir bijis tā, ka viņa atlido pie manis, bet tālāk aizlido uz Āziju, tad atkal pie manis.

Cik noprotu, 2018. gadā jūs saderinājāties, tomēr kāzas vēl neesat svinējuši. Vai un kad plānojat to darīt? 

Kāzām vajadzēja būt šogad, viss jau bija saplānots, bet tā kā sākās visi ierobežojumi, mēs tomēr maijā atcēlām, kad sapratām, ka nevarēs atlidot visi uzaicinātie ciemiņi, kā arī nevarēs pulcēties tik daudz cilvēku, cik mums bija paredzēts. Nācās diemžēl pārcelt uz nākamo gadu, to pašu datumu, vasaras vidū viss notiks!

Redzams, ka abi rūpīgi piedomājat pie sava vizuālā tēla. Savu stilu izvēlies pats vai to darīt tev palīdz draudzene?

Nē, to gan es pats. Man drīzāk draudzene reizēm padomu paprasa!

Kur tu iepērcies – zīmolu veikalos, vai apģērba zīmolam nav liela nozīme?

Nē, zīmolus mēs vispār neskatamies. Iepērkamies parastos veikalos, kur visi iet. Es gan vairāk iepērkos internetā, jo tur ir vairāk gariem cilvēkiem drēbju sadaļas, bet “brendam” nav nozīme, kur jāpārmaksā. Mēs labāk nopērkam kaut ko lētāku un biežāk.

Kā vispār ir garam basketbolistam ieiet parastos apģērbu veikalos kaut ko nopirkt?

Teorētiski var kaut ko nopirkt, ir tādi pāris veikali, bet principā 90% apģērbus es pasūtu internetā, kur ir pagarinātās drēbes. Taču trīs, četras reizes gadā es nopērku kaut ko arī parastajos veikalos, kas man der.