Latvijas futbola izlases galvenā trenera pozīciju iepriekšējo trīs gadu laikā paspējuši ieņemt pieci treneri un jaunā trenera Daiņa Kazakeviča ceļš tikai sācies, taču jau ar divām neveiksmēm pret Eiropas pundurvalstīm. Šajā materiālā novērtētas nacionālo izlašu galveno treneru rotācijas tendences UEFA dalībvalstīs 21. gadsimtā, ņemot vērā, cik bieži izlases vadību pārņem jauns speciālists, un cik bieži viņš izvēlēts no ārzemēm.
Futbola izlases galvenais treneris nav viennozīmīgs termins un principā katra futbola federācija izvēlas, kādus tieši pienākumus un atbildību palikt zem šī amata. Piemēram, šobrīd Latvijas futbola izlasi vada Dainis Kazakevičs, kurš federācijas mājaslapā tiek pieteikts kā Izlašu nodaļas vadītājs un iepriekš tika prezentēts kā piramīdas virsotne, proti, atbildīgs arī par jauniešu izlases notiekošo, kur gan, protams, ir arī savi treneri.
Kazakevičam ar futbola federāciju noslēgts līgums uz trim gadiem un pagaidām viņa vadībā izlase aizvadījusi tikai divas spēles UEFA Nāciju līgā, kas ir zemākā līmeņa UEFA turnīrs, attiecīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu tikt izmantots pārbaudes spēlēm, it īpaši, ja izlasei jāspēlē pašā vājākajā līgā un ja izlasei līdz šim klājies tik vāji. Taču pirmajās divās spēlēs par nekādu īpašu sastāva atjaunināšanu runāt nevarēja (jaunā uzbrucēja Raimonda Kroļļa izsaukšana un ielikšana sākumsastāvā bija piespiedu kārtā), bet rezultāti bija tādi, ka jau parādījušās runas par Kazakeviča atkāpšanos no amata. Galu galā, citiem Latvijas treneriem negūtas uzvaras pār pundurvalstīm kā tagad Latvijai 0:0 pret Andoru un 1:1 pret Maltu bijušas iemesls aiziet vai tikt palūgtiem aiziet no izlases.
Kazakeviča sakarā gan ir vairāki iemesli, kādēļ tas, pirmkārt, nenotiks, un, otrkārt, nevajadzētu notikt. Kazakevičam kā ilggadējam LFF sporta direktoram futbola federācijā ir krietna ietekme un ļoti labas pazīšanās. Jaunais LFF prezidents Vadims Ļašenko varētu atrunāties, ka Kazakevičs tika iecelts vēl pirms viņa stāšanās amatā, bet praksē ļoti maz ticams, ka tas notiks. Kaut vai tāpēc, ka tad jaunajam LFF prezidentam būtu jāmeklē jauns kandidāts uz šo šobrīd nepateicīgo amatu.
Tāpat faktors ir noslēgtais trīs gadu līgums, kura priekšlaicīgas pārtraukšanas gadījumā LFF atkal būs jāmaksā atlaišanas kompensācija, kas gada sākumā jau tika izmaksāta iepriekšējam trenerim Slavišam Stojanovičam, kurš savukārt tika atlaists, piesaucot tieši taupības pasākumus. Nav gluži tā, ka LFF bosi maksimāli satrauktos par to, kā vienkāršie futbola līdzjutēji uztver viņu lēmumus, taču te tomēr varētu tikt piebremzēts.
Bet pats galvenais faktors – beidzot jāļauj kādam strādāt! Ja nu esam kaut kā nonākuši līdz brīdim, ka persona, kurai jāstrādā, ir speciālists, kurš sen nav strādājis ar profesionālu pieaugušo komandu un nevar lepoties ar masveidīgu popularitāti futbola sabiedrībā (kā, piemēram, iepriekš Marians Pahars), tad nu esam. Taču nevajadzētu turpināt tendenci, ka visas izlases problēmas reducējam uz galveno treneri un šīs pozīcijas ieņēmēju mainām mainīšanas pēc. Iepriekšējo trīs gadu laikā Latvijas izlasi paspējuši vadīt nu jau pieci treneri!
Pahars aizgāja pēc 0:5 Gruzijā, pieliekot punktu savam četru gadu laikam izlasē, kas bija loģisks viņa darba noslēgums. Starkovs tika atlaists pēc viena gada darba, reaģējot uz zaudējumu Gibraltāram. Miksu Pātelainens palika tikai pusgadu, jo tobrīd LFF prezidents Kaspars Gorkšs vēlējās sevis izvēlēto treneri Slavišu (Miksu rezultāti gan arī nebija nekādi spožie, maigi sakot). Slavišas rezultāti bija vēl drausmīgāki un viņš nostrādāja tikai gadu no sava trīs gadu līguma, jo Gorkšs bija nomests no amata un LFF valde jau skatījās citā virzienā. Tagad Kazakevičs ir piektais treneris trīs gadu nogrieznī, kas Latvijas futbolā paliks atmiņā kā īpaša haosa laiks, galu galā, iepriekšējā gadā Latvijas futbola sabiedrība pamanījās noorganizēt veselus četrus kongresus.
Lai labāk novērtētu tendences Eiropas futbolā, apkopoju datus par visām 55 UEFA dalībvalstīm (tātad – Eiropas pārstāvēm) un to vīriešu izlašu vadības rotāciju. Uzskaitījums principā pavisam vienkāršs – cik bieži kopš 2000. gada izlasē notikušas galvenā trenera maiņas? Kopš 2000. gada 55 UEFA izlasēs bijuši 420 galvenie treneri, kamēr tieši 500, ja ieskaita arī pagaidu trenerus vai vietas izpildītājus. Vidējais rādītājs Eiropā treneru rotācijai 20 gadu garumā ir 7.83 treneri (ieskaitot pagaidu trenerus, no kuriem daži nostrādāja tikai vienu maču – 9.09), kuru vidējais darba ilgums bijis divi gadi un trīs mēneši.
Šis aprēķins gan ir tikai aptuvens, jo izlasēm bijuši atšķirīga ilguma laika periodi, kuros nav bijis nozīmēta galvenā trenera. Taču zināmu priekšstatu tam vajadzētu sniegt un attiecīgi ļaut secināt, ka Latvijas izlasē ilgu laiku trenerim patiešām bija iespēja strādāt. No 2001. gada, kad amatā stājās Aleksandrs Starkovs, līdz 2017. gadam, kad no tā atkāpās Pahars, neviens trenera termiņš nebija īsāks par minētajiem diviem gadiem. Kopš tā laika neviens treneris Latvijas izlasē nav nostrādājis pat pusi no šī vidējā rādītāja.
Latvijai 21. gadsimtā bijušas deviņas galvenā trenera nomaiņas, katru Starkova posmu skaitot atsevišķi, un vairāk nekā puse no tām notikusi iepriekšējos trīs gados. Biežas treneru maiņas ir simptoms problēmām izlasē, galu galā nonākot pie atklāsmes, ka varbūt ne jau treneris, kurš spēlētājus savāc kopā dažas reizes gadā, ir īstais vainīgais. Latvijas situācijai var vilkt paralēles ar Grieķiju – abas savus lielākos panākumus izcīnīja Eiropas čempionātā 2004. gadā, kam sekoja nosacīti stabils posms. Grieķijas izlasi ilgi vadīja Oto Rehāgels, bet pēc viņa aiziešanas un izcilās paaudzes nomaiņas sekoja kritums un haoss. Šobrīd Grieķija meklējama UEFA Nāciju līgas trešajā grozā no četriem un iepriekšējos sešos gados paspējusi pieredzēt septiņus galvenos trenerus , ieskaitot divus pagaidu trenerus.
Runājot par to, ka biežāka treneru nomaiņa nav izlases spēka pazīme, vērts novērtēt atšķirības tendencēs Eiropas spēcīgākajās izlasēs un vidējā līmenī. Par atskaites punktu ņemot UEFA Nāciju līgu iedalījumu, aprēķināms, ka A līgā spēlējošās 16 Eiropas izlases iepriekšējos 20 gados vidēji pieredzējušas tikai 6.69 galvenos trenerus. B līgā, kurā vairs nav futbola grandu, taču ir ambiciozas vidusmēra izlases (Krievija, Turcija, Austrija utt.), vidējais treneru skaits ir krietni lielāks – 8.25. Savukārt C līgā, kur komandu spēku līmeņi gluži vienkārši ir tādi, ka zaudējumi krājas biežāk nekā uzvaras, šis rādītājs ir vēl lielāks (9.13). Vismaz šī statistika apstiprina, ka Latvijas izlases patiesais līmenis tomēr ir C līgā, nevis pie pastarītēm D līgā, kur tik bieži kā Latvija trenerus mainījusi tikai Malta, kamēr mūsu nesenā pretiniece Andora 21. gadsimtā pamanījusies iztikt ar tikai diviem galvenajiem treneriem. Pundurvalstu piemēri ir atšķirīgi no pārējiem, jo, būsim godīgi, neviens neies un nepārmetīs Andoras, Sanmarīno un Gibraltāra izlašu treneriem par cikla pabeigšanu bez uzvarām, attiecīgi arī iemeslu kaut ko mainīt ir mazāk.
Elites līmenī visbiežāk uzņemto kursu mainījušas Nīderlandes un Bosnijas izlases. Abām nesen bija grūtāks posms, un Bosnija to tā joprojām tā īsti nav atguvusies. Tikmēr 21. gadsimtā lielus panākumus guvušās Spānijas statistiku pamatīgi uz augšu paceļ pēdējie divi gadi – vispirms PK2018 skandāls, trenerim Lopetegi čempionāta priekšvakarā pievienojoties Madrides „Real”, bet nākamajā gadā uz laiku ģimenes apstākļu dēļ tika pārtraukts Luisa Enrikes darba periods. Savukārt kā visstabilākās izlases jāizceļ Vācija, kuru jau 14 gadus vada Joakims Lēvs, un Zviedrija.
Uzskatāma atšķirība arī Eiropas ģeogrāfiskajā sadalījumā. Visas Skandināvijas valstis kopā, ieskaitot Islandi, šajos 20 gados pieredzējušas tikpat galvenos trenerus kā Armēnija viena pati (ieskaitot vairākus pagaidu trenerus). Kaukāza valstis nav kautrējušās rotēt ar treneriem, un savā ziņā to pašu var teikt par Balkānu valstīm, kur savukārt īpaši izceļas Serbijas izlase ar 15 galvenajiem treneriem 20 gadu laikā. Savukārt Horvātija veselas divas reizes mainījusi galveno treneri tieši pirms cikla svarīgākajām spēlēm – 2013. gadā Igors Štimačs tika atlaists pirms PK2014 pārspēlēm, bet četrus gadus vēlāk Ante Čačičs tika atlaists dažas dienas pirms izšķirošās PK2018 kvalifikācijas spēles.
Tikmēr Austrumeiropā Latvija soļojusi reģiona tendencēs, un treneru maiņas biežums ir praktiski vienāds ar citām Baltijas valstīm, Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu. Šī reģiona sakarā toties vērts pievērst uzmanību plaši apspriestai tēmai, kas kļūst aktuāla katrā brīdī, kad jādomā par nākamo treneri, proti, vai vērts meklēt ārzemju treneri vai labāk izvēlēties vietējo. Latvijas treneru kalve nevar lepoties ar ļoti plašu vērienu, un Starkova slavas dienas, vadot vienu no Krievijas Premjerlīgas vadošajiem klubiem „Spartak”, sen palikušas pagātnē. Šobrīd ir tikai viens Latvijas treneris, kurš vada kādas UEFA valsts augstākās līgas klubu (Dmitrijs Kaļašņikovs nesen tika nozīmēts galvenā trenera amatā Igaunijas kopvērtējuma apakšgala komandā), un arī vietējā Virslīgā dominē ārzemju treneri. Šeit var piesaukt argumentu, ka pavisam nesen jau bija mēģinājumi skatīties ārzemēs, bet ne Miksu, ne Slaviša brīnumus nerādīja.
Pirms Miksu ienākšanās izlasē Latvijai nebija bijis ārzemju galvenais treneris kopš Gerija Džonsona 2001. gadā. Trīs ārzemju galvenie treneri 20 gadu laikā ir nedaudz virs Eiropas vidējā rādītāja, taču krietni zem Nāciju līgas C izlašu vidējā rādītāja, un tā tomēr ir vieta, pie kuras gribam sevi pieskaitīt. C līgā gandrīz visas izlases iepriekšējo 20 gadu laikā izmantojušas vismaz trīs ārzemju treneru pakalpojumus, kas ir visnotaļ loģiski, ņemot vērā, ka mazās valstīs augsta līmeņa trenerus sagatavot ir grūtāk, kamēr futbola lielvalstis treneru ir vairāk nekā brīvu vietu.
C līgā gan ir arī pāris izņēmumi. Lietuvai 20 gadu laikā bijuši tikai divi ārzemju treneri, Luksemburga gadu laikā spējusi izaudzināt visnotaļ cienījamu izlasi ar tikai četru galveno treneru palīdzību, turklāt tikai viens no viņiem bijis ārzemnieks. Taču visprincipiālākie bijuši slovēņi, kuru izlasi tā arī nekad nav vadījis ārzemju treneri, bet tas nav liedzis aizvadīto 20 gadu laikā kvalificēties diviem PK finālturnīriem, vienam EČ finālturnīram un divreiz spēlēt EČ atlases pārspēlēs.
Futbola elites līmenī ārzemnieks par treneri parasti tiek ņemts nevis tāpēc, ka pašiem kandidātu nav, bet tāpēc, ka ārzemnieks patiešām ir labāks, un arī tad kandidatūras pieņemšanai var izrādīties par maz. Vairākas futbola lielvalstīs tā arī nav izvēlējušās ārzemnieku par izlases treneri. Kopumā 16 Nāciju līgas vadošo komandu pulkā iepriekšējos 20 gados bijuši tikai 14 galvenie treneri no citas valsts. Salīdzinājumam – C līgā tādi bijuši veseli 72, bet visnotaļ spēcīgo Austrijas izlasi no B līgas vietējais treneris nav vadījis jau kopš 2011. gada. Savukārt futbola pavisam mazās valstis bieži vien spiestas izvēlēties ārzemniekus, jo vietējā sabiedrībā treneru gluži vienkārši nav. Tas attiecināms, piemēram, uz Gibraltāru, Maltu un Lihtenšteinu, kurai visi septiņi treneri šajā gadsimtā bijuši no citas valsts.
Kopējais ārzemju treneru procents UEFA izlasēs aizvadītajos 20 gados ir 36.9%, tiesa, šajā aprēķinā nav ņemts vērā, cik ilgs laiks izlases vadīšanai ticis uzticēts ārzemju treneriem. Sanmarīno izlasi 15 gadu garumā vacīja itālis Džampaolo Maza, kurš 83 spēlēs zaudēja 79 reizes (viens no neizšķirtiem bija 2001. gadā, izbeidzot Gerija Džonsona karjeru Latvijā). Jau pieminētais vācietis Rehāgels vadīja Grieķiju deviņu gadu garumā . Savukārt kā piemērs, kad sadarbība pilnībā izgāžas, jāizceļ Serbijas izlases līgums ar pazīstamo Nīderlandes treneri Diku Advokātu, kurš tika noalgots 2014. gada jūlijā, neuzvarēja nevienā no četrām spēlēm un atstāja amatu nieka četrus mēnešus vēlāk.
FOTO: LETA