Aigars Šķēle atklāti par izsvilpšanu no fanu puses, dārgo dzīvi Francijā un tēva lomu

“Sporta pils” turpina rubriku “Light”, kur sportisti dalīsies stāstos ne tikai par sporta niansēm, bet dzīvi ārpus laukuma – valstu kultūru, tradīcijām, ainavām, kā arī attiecībām un daudz ko citu.

Basketbolists Aigars Šķēle, kurš šosezon spēlē Latvijas čempionvienībā “VEF Rīga”, ir ne vien sabiedrībā labi pazīstams sportists, bet arī tētis un topošais vīrs.

Intervijā ar “Sporta pili” Šķēle dalījās ar savas dzīves aktualitātēm, kā arī pieredzi dzīvojot svešumā. Tāpat viņš pastāstīja, kādas ir viņa attiecības ar brāli un izbijušo basketbolistu Armandu Šķēli, un kādi ir viņa profesionālā lauciņa tālākie mērķi un sapņi.

Siltais gadalaiks nu ir beidzies, sācies drēgnais rudens. Kā aizvadīji vasaru?

Vasara tika aizvadīta atpūšoties un trenējoties. Šī bija pavisam citādāka vasara kā ierasts, jo bija daudzi pulcēšanās aizliegumi, bet sanāca trenēties gan pašam, gan kopā ar izlasi. Izdevās pavadīt vairāk laika ar ģimeni. Un arī pats daudz trenējos individuāli.

Tātad pandēmijas laikā ierobežojumi kaut kā ietekmēja tavu dzīvi?

Sākumā noteikti, domāju – kas vispār notiek?! Šķita, ka pasaule ir apstājusies. Bet kaut kā ar laiku pieradu un viss bija normāli. Tagad jau ir aizmirsies, ka ir kaut kādi ierobežojumi, jo lēnām visu sāk atcelt. Bet sākumā varēja izjust, noteikti.

Droši vien ceļošanas ierobežojumi ir tie, kurus joprojām var izjust visvairāk?

Jā, noteikti. Mēs tieši ar ģimeni gribējām vasarā braukt uz ārzemēm atpūsties, bet tas izpalika. Bet vēl jau būs iespējas.

Tu savas dzīves laikā esi dzīvojis dažādās valstīs – Spānijā, Francijā, Igaunijā. Kur patika vislabāk?

Noteikti, ka Francijā. Spānijā es vēl biju jaunietis un man nebija daudz iespēju, ko darīt – tikai treniņi un basketbols. Savukārt Francijā, padzīvojot tik siltā un skaistā vietā, bija ļoti forša sajūta. Igaunija jau ir kaut kas līdzīgs Latvijai, tas ir pierasts, bet Francijā dzīvot kūrortpilsētā visu cauru gadu, kad ir silts – tas bija vienkārši fantastiski!

 

View this post on Instagram

 

👫

A post shared by Aigars Skele (@aigarsskele) on

Uz Spāniju devies pavisam jauns – 16 gadu vecumā. Kā bija tev kā pusaudzim ne vien pamest mājas, bet pat pamest valsti, kurā dzīvo?

Sākums bija diezgan grūts. Bija pierasts, ka visu laiku biju dzīvojis ar vecākiem. 16 gadu vecumā aizbraucu uz Spāniju un nezināju, kas vispār notiek, ko man sagaidīt, bet ar laiku pielāgojos un beigās jau bija labi. Man sanāca Spānijā pavadīt divus gadus, lai gan bija paredzēts ilgāk, bet trauma izbojāja visus plānus un nācās atgriezties Latvijā.

Vai negadījās, kā saka, “norauties no ķēdes”?

Nē, nē, galīgi nē! Tieši otrādi – tur bija režīms, cilvēki, kas pieskata, treneri. Man bija mērķis braukt uz turieni spēlēt basketbolu un to es arī darīju. Pa lielam, tas bija viss, ko es varēju darīt.

Vai Spāniju sanāca arī apceļot, izbaudīt tūrisma vietas?

Mums bija jābraukā spēlēt uz Kanāriju salām, Tenerifi, kas bija forši. Skaistas un mūsdienīgas pilsētas. Pats dzīvoju kādu 30 minūšu attālumā no Madrides, tādēļ sanāca apskatīt to pusi. Bet pa lielam tās bija vienīgās vietas, ko es Spānijā izbraukāju – Madrides reģionu un Kanāriju salas.

Tu esi spēlējis arī Francijas klubā Antibās. Kādas tur ir cenas, piemēram, restorānos un veikalos?

Varētu teikt, ka apmēram divreiz dārgak nekā Latvijā, lai restorānā paēstu vakariņas. Veikalos arī kādas pusotras reizes atšķirība cenās. Bet kaut kā pie tā pieradu un pielāgojos, nejutu baigi to lielo atšķirību. Bet sākumā, lai aizietu uz restorānu, vajadzēja rēķināties ar lielāku summu, kā Latvijā pieņemts.

Izskatās, ka Tev sanāca apmeklēt arī daudzas citas vietas Francijā. Kuras bija ievērības cienīgas, ko ieteiktu apskatīt arī citiem tūristiem?

Noteikti Monako! Es no turienes dzīvoju  40 minūšu brauciena attālumā, starp Kannām un Nicu, Monako bija aiz Nicas. Īstenībā, visa Azūras piekraste ir ievērības cienīga. Brīvdienās es nekad nesēdēju mājās. Es biju katrā no šīm vietām pa padsmit reizēm, jo regulāri ciemos brauca draugi un ģimene, tāpēc bija jāved un jārāda visu. Bet noteikti iesaku Monako – tas augstais dzīves līmenis, automašīnas – vasarā tur braukā tikai “Ferrari” un “Lamborghini”. Nica arī noteikti ir ļoti skaista vieta, Kannas un pašas Antibas arī! Visa tā piekraste ir pasakaini skaista. Un vēl, kas tur ir īpaši burvīgi, bet ko daudzi palaiž garām – maza pilsētiņa Eze. Nenormāli skaisti dabas skati tur paveras, noteikti iesaku!

 

View this post on Instagram

 

Amazing place😍

A post shared by Aigars Skele (@aigarsskele) on

Monako droši vien bija, ko pabrīnīties, īpaši cilvēkiem, kas ikdienā tik dārgas “lietas” nav redzējuši…

Jā, viennozīmīgi. Visas tās jahtas un mašīnas – oho! Jahtas bija visās pilsētiņās piekrastē un ļoti iespaidīgas.

Vai bija kādi pasākumi ar faniem pēc spēlēm Antibās?

Francijas līgā tā pieņemts, ka beidzas spēle, mums ir pusstunda laiks sagatavoties, un mūs izsauc VIP telpā, kur fani, kas maksājuši lielākas summas, saņem uzkodas vai vakariņas. Tur ir arī sponsori, kas atbalsta klubu, cilvēki ar abonementiem, un mūs tur izsauc uz skatuves, treneris pasaka kaut ko par spēli, bet pēc tam mums ir jāiet ar sponsoriem runāt, parakstīt faniem autogrāfus. Kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi!

Tad saprotu, ka ainaviski skaistāka Tev šķita Francija?

Jā, noteikti, jo Spānijā es dzīvoju Madridē, kas ir liela pilsēta, bet man labāk patika jūra un piekraste. Protams, Madridi nevar salīdzināt ar Antibām – tās ir divas dažādas vietas, jo vienā ir krāšņa arhitektūra, bet otra maza pilsētiņas pie jūras, kas man ir tuvāks skats.

Un kurā bija labāka attieksme no kluba puses?

Grūti salīdzināt, jo uz Spāniju es aizbraucu kā jaunietis un saņēmu pabalstu, lai varētu tikai izdzīvot un trenēties, pierādīt sevi. Bet Francijā bija profesionāla sportista alga, savs dzīvoklis, sava mašīna. Spānijā tas viss, protams, nebija, mēs dzīvojām vairāki cilvēki vienā dzīvoklī un mums nāca un taisīja ēst vakariņas un pusdienas. Tur es tikai attīstījos, bet Francijā par visu jau bija padomāts, tādēļ loģiski, ka Francijā viss bija augstākā līmenī.

Vai nebija grūti un žēl pēc kalniem un jūras pierast pie Baltijas valstu līdzenās un visai vienveidīgās ainavas?

Noteikti, ka bija. Protams, mājas ir mājas, bet es vēl pāris gadus varētu nodzīvot Francijā, īpaši tur, kur es jau pabiju. Pie Rīgas ir pierasts un Igaunija ir kaut kas līdzīgs, tāpēc vismaz problēmu nebija.

Runājot par Igauniju – kā tev tur patika klubs un kopējā atmosfēra?

Viss bija labā kārtībā, jo man galvenais bija braukt spēlēt basketbolu, kas arī izdevās un mēs labi spēlējām. Skatītāji gan, diemžēl, nāca vairāk nekā Rīgā, vairāk mūs atbalstīja. Tādā ziņā viss bija baigi forši!

Kāpēc Igaunijā fani ir atbalstošāki?

Grūti teikt. Agrāk tā nebija, bet tagad viss ir mainījies. Kaut kas cilvēkiem Latvijā neapmierina.

Kādas, tavuprāt, ir atšķirības starp igauņiem un latviešiem?

Ja godīgi, man šķiet, ka mēs esam ļoti līdzīgas tautas. Es lielas atšķirības nesajutu. Man komandā bija arī divi latviešu treneri, tāpat ģimene bija blakus. Tik daudz saskarsme ar latviešiem, ka neizjutu neko īsti citādāku. Bet igauņi arī ir forši cilvēki.

Kā ir atgriezties Latvijā un sākt spēlēt kopā ar mājiniekiem pēc būšanas prombūtnē?

Ļoti forši! Ja Latvijā būtu TOP līmeņa komanda, es varētu visu dzīvi te spēlēt. Es esmu no Rīgas, esmu tur dzimis, audzis un visu dzīvi nodzīvojis. Man patīk Rīga, tāpēc esmu ļoti priecīgs ar latviešu džekiem atkal uzspēlēt kopā.

Vai Tu vēl vēlētos spēlēt kādā ārzemju klubā, un ja jā, tad kur?

Jā, noteikti, tas ir mans mērķis šosezon – veltīt sevi ļoti labiem treniņiem, sevis pierādīšanai, lai kaut kur aizbrauktu. Gribētos, protams, Spānijā, kas ir augstā līmenī, varbūt Itālijā. Bet jā, tas ir mans mērķis tikt ārpus Latvijas. Nav gan tik liela atšķirība kur – galvenais augstākā līmenī.

Kā Tu parasti pēc spēlēm uztver zaudējumus?

Tā sanācis, ka es esmu tik daudz spēlējis Latvijā, un tās uzvaras ir bijušas daudz vairāk nekā zaudējumi, spēlējot tieši Latvijas līgā, tādēļ par zaudējumiem bija – nu, neko darīt, nāks nākamā spēle, visu izlabosim! Bet kad es aizbraucu uz Franciju un zaudējumi bija vairāk nekā saprašana, bija tā pagrūtāk pie tā pierast. Beigās jau bija tā, ka fani nāca uz spēlēm mūs izsvilpt, jo mēs nevarejām uzvarēt nevienu spēli, un tad es izjutu to zaudējuma garšu. Bet Latvijas līgā, tā kā man sanāk spēlēt TOP komandās, kur reti sanāk zaudēt, tie zaudējumi nav tik sāpīgi. Protams, finālā zaudēt ir sāpīgi, tad gan paiet kāds laiciņš, lai “sagremotu” zaudējumu.Tomēr man šeit gājis tik labi, ka nav bijis jāpārdzīvo tik ļoti par tiem zaudējumiem.

Kā Tu bērnībā izlēmi, ka vēlies kļūt par basketbolistu?

Bija tā, ka man mamma spēlēja basketbolu, brālis arī, tādēļ, cik es sevi atceros, arī es esmu gājis basketbolā, gājis atbalstīt brāli. Man laikam nebija īsti citu iespēju – mani aizsūtīja uz treniņiem, kuri man iepatikās un tā nu esmu visu savu dzīvi tur pavadījis.

Spriežot pēc Tava “Instagram” konta, redzams, ka ģimenē esat ļoti tuvi. Vai Armands tavas spēles parasti kritizē vai ir tavs lielākais atbalsts un fans?

Viņš noteikti ir lielākais atbalsts un fans. Viņam nepatīk pārmest. Ir lietas, ko viņš pateiks, bet viņš to pateiks citādākā, pamācošā veidā, nevis pārmetoši vai uzbrūkoši. Viņš pats ir spēlējis profesionāli un zina, ka visas spēles sezonā nesanāk nospēlēt vienā līmenī. Tas nav iespējams un neizdodas pat superzvaigznēm, tāpēc ir jāpārkāpj tam pāri un jāturpina tālāk – nekas nav beidzies!

Vai ar brāli vienmēr Tev ir bijušas tik labas attiecības?

Jā, diezgan. Kad es biju mazāks, tad gan viņš daudz bija pa ārzemēm, tad mums nebija kopīgs laiks, bet kopš esmu palicis pieaugušāks, mums noteikti ir ļoti labas attiecības.

Vai ik pa laikam nejūti kaut kāda veida tevis un brāļa profesionalitātes salīdzināšanu no fanu puses?

Jā, tā arī bija agrāk, kad viņš vēl pats spēlēja. Bet kopš viņš ir beidzis karjeru, tad tas ir beidzies. Bet agrāk tā bija. “Mazais Šķēle”, “Lielais bračka izdarīja kaut ko tā un šitā”, to varēja just diezgan. Bet vairs tas nav.

Noteikti jāapsveic ar skaisto notikumu – Tu pavisam nesen, augusta beigās, saderinājies. Vai pastāstīsi, kāds bija bildinājums mīļotajai Beātei?

Paldies, paldies! Bija jau kādu laiciņu nolemts un biju sagatavojies. Covid-19 situācijas dēļ nevarēja saprast, kāds ir VEF grafiks, jo pārcelās ik pa laikam pārbaudes spēles un es nezināju, kad būs brīvdiena. Tad treneris kādu dienu iepriekš pateica, ka beidzot būs brīvs. Tā nu es uzrakstīju topošajai sievai, ka varētu kaut kur aizbraukt, kamēr vēl silts laiciņš. Viņa atrada vietu, bet es biju sagatavojies – uztaisījis kreklu. Tā nu mēs aizbraucām uz vietu “Trīs salas”, kas atrodas netālu no Smiltenes, un kamēr viņa gāja pakaļ uz mašīnu mantām, tikmēr es biju apģērbis bērnu, viņa nāca pretī un ieraudzīja, kāds viņam ir krekls mugurā, kur uzrakstīts bildinājums. Tas viņai bija liels šoks un saviļņojums!

Vai jau esat sākuši domāt par kāzām?

Vēl nē, jāpaiet kādam laiciņam, lai saprastu, vai tiešām tas vīruss neietekmēs man kā sportistam darbu. Ja viss ar to būs kārtībā, domāju, ka noteikti arī plānosim.

Kā vispār tavu darba specifiku – ceļošanu, uztver tava līgava?

Viņa ar to ir sadzīvojusi, jo pati rēķinājusies, ka esmu sportists, ka man nākās uz trim, četrām dienām pazust no mājām. Bet pie tā viņa ir pieradusi un ļoti labi saprot. Un pat dažreiz tas ir vajadzīgs attiecībās – mazliet atpūsties vienam no otra. Sākumā, kad bērns piedzima, bija grūtāk, kad nācās vienai tikt galā, bet tagad bērns ir lielāks un neprasa tik daudz uzmanības, tāpēc ir daudz vieglāk.

Jūs arī esat pāris, kas diezgan atklāti rāda savas dzīves sociālajos tīklos, jo tava līgava savā ziņā ir uzskatāma par “influenceri”. Vai reizēm nesanāk nogurt no cilvēku uzmanības, fotografēšanās?

Nav tik traki. Es tur varbūt tik ļoti nelienu. Ja es vienkārši esmu kaut kur blakus, un viņa grib kaut ko uzfilmēt, nofotografēties, tad es to izdaru, bet man tas nav nogurdinoši.

Tu esi arī tētis. Kā tava dzīve mainījās, kad tajā ienāca mazulis?

Noteikti uzlabojās! Tas ir superīgs brīdis. Tagad it īpaši, kad bērns ir jau gandrīz divus gadus vecs – tā ir iedvesma, motivācija un viss pārējais. Kad ir skumji, tad viņš māk sasmīdināt. Tikai uz pozitīvo pusi viss mainījās!

Vai vēlies, lai arī tavs dēls izaug par basketbolistu?

Es domāju, ka noteikti jā! Es to gribētu. Vismaz, lai izaug par sportistu! Bet tas jau būs no viņa paša atkarīgs, jo tagad bērnus ir tik grūti kaut kur dabūt iekšā un ieinteresēt, tāpēc būs ar to jānodarbojās un jādara viss iespējamais, lai viņam tiešām sports interesētu. Jo mūsdienu pasaulē viss grozās ap internetu un dažādām ierīcēm, diemžēl.

Vai viņam patīk skatīties tavas spēles?

Jā, viņu arī vedām uz manām spēlēm Francijā, kad viņam bija vien pāris mēnesīši. Tagad arī viņš zina, kas ir bumba, un kad ierauga kādu video, kur ir basketbolists, viņš saka: “tēta, tēta!”, tā kā viņš saprot, kas tas basketbols ir un viņam patīk.

Un noslēgumā – kas ir tā valsts, kur Jūs noteikti vēlētos ar ģimeni aizceļot, kad ceļošana atkal būs brīvi pieejama?

Pirmkārt, es ļoti gribu, lai atveras robežas un beidzot var normāli spēlēt basketbolu un dzīvot tālāk, bet pēc sezonām parasti, ja braukt ar ģimeni, tad gribas kaut kur, kur viss ir iekļauts un ir atpūta kādā foršā kūrortā – Turcijā vai Grieķijā. Nedēļu neko nedarīt. Bet kopumā ir daudz vietas, kur ļoti gribētu aizceļot – uz ASV, Taizemi. Ir jau sarakstiņš ar vietām, kuras gribētu apmeklēt, un ceru, ka dzīves laikā tas izdosies!

FOTO: Mārtiņš Zilgalvis, F64