Neticamā serve, ar kuru Endijs Rodiks piemuļķoja visu pasauli

Amerikāņu tenisists Endijs Rodijs globāla mēroga atpazīstamību ieguva ne tikai sava (iespējamā) romāna ar Mariju Šarapovu dēļ, bet arī ar panākumiem kortos – 32 ATP līmeņa vienspēļu tituli un 10 sezonas pēc kārtas noslēgtas pasaules ranga labāko desmitniekā (no 2002.-2010.). Šādus panākumus viņam nodrošināja īpaši jaudīga serve. 2000. gadu sākumā viņš bija pasaulē ātrākās serves autors (249 km/h!), ko viņš sasniedza 2004. gadā, pārstāvot ASV valstsvienību Deivisa kausā.

Pirms Rodika serves ātruma rekords piederēja Kanādu pārstāvošajam britam Gregam Rusedskim, kurš 1998. gadā  spēja ieservēt ar ātrumu 239 km/h. Kopš Rodika tā laika iespētā vismaz pieci spēlētāji ir servējuši ātrāk, lai gan ATP oficiāli atzīst tikai divus fiksētos rezultātus: 253 km/h no Džona Isnera un 251 km/h no Ivo Karloviča.

Salīdzinājumam – latviešu labākā tenisista Ernesta Gulbja serves rekords ir 240,3 km/h, ko gan arī oficiāli nav atzinusi ATP.

Bet šoreiz stāsts ir par izcilo Rodiku. Spēcīgā serve viņu padarīja par neizturamu pretinieku un favorītu teju visus mačos cietākajos zāles seguma kortos, tostarp prestižajā Vimbldonā. Par piemēru var minēt 2003. gadu, kad, neskatoties uz to, ka Rodiks bija triumfējis vien zemāka līmeņa ATP turnīros, respektablais sporta žurnāls “Sports Illustrated” nāca klajā ar rakstu – “Vai uzvarai Vimbldonā tiešām pietiek tikai ar labu servi?” Tiesa, jāatzīmē, ka tā arī ne reizi līdz Vimbldonas titulam viņam neizdevās aizsniegties, trīs reizes finālos zaudējot leģendārajam Rodžeram Federeram.

Tas gan nenozīmēja, ka Rodika spēcīgākais ierocis, proti, serve, strādāja tikai uz zālāja, jo vairāki tituli izcīnīti arī uz māla, kas tradicionāli “apklusina” spēcīgākas serves. “Parīzē [kur norisinās “French Open”] neesmu centrālo laukumu spēlētājs,” tā savulaik izteicies amerikānis, ar to domājot, ka uz centrālajiem laukumiem ierasti turnīra organizatori liek spēlēt lielākās zvaigznes, bet viņš uz māla tāda nav. Paradoksāli, bet karjeras laikā Rodikam uz zālāja ir tikpat daudz izcīnītu titulu kā uz māla – pa pieciem.

  1. gadā Rodiks visus pārsteidza ar ko iepriekš neredzētu. Neapmierināts ar tiesneša lēmumu, visas dusmas ielicis serves izpildē, viņa sistā bumbiņa iesprūda… Gruntī!

Bet ir viens bet…

No vienas puses, katrs, kurš savu kāju spēris uz māla laukuma, saprot, ka šīs augsnes slānis – sasmalcināts ķieģelis – pats par sevi nav tik biezs un mīksts, lai tajā iesprūstu bumbiņa. No otras puses, tas perfekti ilustrē, cik patiesībā Rodikam bija spēcīga serve, ja tā izdūrās cauri grunts laukumam un konkrētajā epizodē nenodrošināja tenisa spēles galveno principu – atsitienu! Tomēr ne tik strauji…

Abās versijās ir daļa patiesības. Tātad – tā bija reklāma! Kad 2003. gada vasarā Rodiks uzvarēja divos “Masters” sērijas turnīros un dzimtenē rīkotajā “Grand Slam” raudzes “US Open”, viņš kļuva par pasaules seksīgāko sportistu respektablā žurnāla “People” versijā, ielūgumu uz “Saturday Night Live” sarunu šovu, kā arī reklāmas līgumus ar tādiem elitāriem zīmoliem kā “Rolex”, “Lexus”, “Powerade” (piederēja “Coca-Cola” koncernam), kā arī “American Express”! Neslikts saraksts, kas nodrošināja vairāku desmitu miljonu ieripošanu viņa bankas kontos (tie noteikti bija vairāki).

Par mārketingu “Powerade” reklamēšanā atbildēja “Wieden + Kennedy” aģentūra, kas slavenus padarīja tādus brendus kā “Old Spice” “SportsCenter” un “Nike”, 2002. gadā tiekot nosaukta par labāko reklāmas aģentūru pasaulē.

Rodiks un NFL debitants Maikls Viks bija kampaņas “Real Real Power” sejas, lai nostiprinātu “Coca-Cola” pozīcijas savā segmentā. Īsos videoklipos tika iemūžināta viņu neticamā spēļu spēka izpausme, savukārt to “autentiskumu” deva sava veida amatieru līmeņa filmēšanas leņķis un zemā video kvalitāte.

Kampaņas idejas autori ar savu taktiku bija trāpījuši tieši mērķī. “Runas par to, vai tas tiešām tā notika, kā redzams video, radīja vēl neredzētu ažiotāžu ap “Powerade” produktiem,” grāmatā par dzērienu mārketinga karu starp “PepsiCo” un “The Coca-Cola Company” raksta biznesa žurnālists Darens Rovels.

Uzņemtajā klipā ar Rodiku acīs krīt tukšās laukuma malas, kur baneri nav klāti ar sponsoru reklāmām. Citos video aspektos gan sasniegts pietiekams ticamības moments. Rezultātā “Wieden + Kennedy” radošo darbu novērtēja gan tenisa fani, gan profesionāli reklāmdevēji, jo 2003. gadā videoklips saņēma trīs godalgas un iekļuva “Cannes Lions Festival”  (starptautiskas kreativitātes festivāla) sarakstā!

Saprotams, ka galu galā Rodiks atzinās, ka reklāma ir feiks, taču neviens par to īpaši nepārdzīvoja – vajadzīgais efekts tika panākts.

Starp citu, ar līdzīgu “pigoru” savulaik “Gillete” reklāmas filmēšanas laikā izcēlās arī Federers.

FOTO: SCANPIX/AFP