Bokss Latvijā bez Brieža – perspektīvie bokseri un “journeyman” klase

Bokss Latvijā visiem asociējas tikai ar vienu vārdu – Mairis Briedis. Un kā nu ne? Ja viņš savā svara kategorijā izcīnījis teju visus titulus (izņemot vienu no prestižākajām jostām) un uz “Arēna Rīga” atvedis pasaules boksa zvaigznes. Bet kādi bokseri un ar kādiem panākumiem vēl pārstāv Latviju starptautiskajā arēnā?

Ričards Bolotņiks, 30 gadi (17-5-1), pussmagais svars (līdz 79,4 kg)

Latvijas līdzjutējus iepriecinājis arī Bolotņiks, kurš ir WBO Eiropas čempions un iekļuvis “Golden Contract” turnīra finālā. Ja tajā izdosies izcīnīt uzvaru, tad Bolotņikam tiks garantēts divu gadu (piecu cīņu) līgums ar “MTK Global”, kas nozīmē vairākas augsta līmeņa cīņas, bet kopējais honorāra apmērs izskanējis kā sešu ciparu skaitlis. Lielākā daļa zaudējumu piedzīvota, kad Bolotņiks cīnījās svara kategoriju augstāk (kur Briedis), taču šobrīd, šķiet, atradis savu.

Pasaules rangā viņš atrodas 18. vietā, bet viņa pretinieks finālā vācietis Seržs Mihels vien 38. Tiesa, nevajadzētu viņu novērtēt par zemu, jo šie reitingi nereti ir subjektīvi, tomēr kaut kāda nozīme tiem gan ir. Bolotņiks iepriekš daudz sparingojis ar Briedi un arī viņu trenē Dmitrijs Šiholajs.

Nikolajs Grišuniņs, 34 gadi (12-1-1) , pirmais smagais svars (līdz 90,7 kg)

Savulaik uzskatīts par ļoti perspektīvu, šobrīd 34 gadus vecs un pasaules rangā atrodas nemaz tik sliktajā 34. pozīcijā. Amatieru boksa laikā cīnījies ar Oleksandru Usiku, kurš pirms cīņas ar Briedi neoficiālā sarunā vienam no latviešu treneriem vaicājis – kur pazudis Grišuņins?

Vienīgo zaudējumu piedzīvojis 2018. gada aprīlī, kad aizvadījis cīņu Lielbritānijā. Šobrīd “LNK Boxing”, ja tā varētu teikt, viens no “bīdītākajiem” sportistiem. Jau drīzumā cīnīsies par vienu no zemākas raudzes čempionu jostu “IBF International” pret itāli Fabio Turki (17-1, rangā 40.), kurš bija sparinga partneris Briedim pirms cīņas ar Kšištofu Glovacki.

Jāatzīmē, ka Grišuņina kontā ir arī IBA starpkontinentālā čempiona josta.

FOTO: World Boxing Superseries

Kristaps Bulmeistars, 27 gadi (9-0), vidējais svars (līdz 75 kg)

Šobrīd trenējas Sanda Kleina vadībā, bet iepriekš tika pie iespējas vairākus mēnešus smelties pieredzi ASV, Maiami, “Fift Street Gym”. Daudz trenējies un sparingojis ar Džeisonu Rozario, kurš gada sākumā uztaisīja pamatīgu sensāciju, uzvarot Džūlianu Viljamsu, kuram tobrīd bija divas jostas, un kurš bija izteikts cīņas favorīts. Tāpat viņam bija iespējas samērot spēkus treniņos ar Demetriusu Andradi (WBO čempions un ranga 4. numurs). Šajā posmā uzspēja aizvadīt divas cīņas, kas gan norisinājās Kubā, kurās izcīnīja divas pārliecinošas uzvaras.

Arī Bulmeistars uzskatāms par perspektīvu bokseri, neskatoties uz to, ka šobrīd rangā ieņem tikai 237. vietu un arī viņa gadījumā jāatzīmē, ka četri no uzvarētajiem pretiniekiem bijuši ar kārtīgu zaudējumu bagāžu – 15, 17, 27 un 35. Tiesa, visas deviņas uzvaras izcīnītas vai nu ar nokautu vai pēc vienbalsīga tiesnešu lēmuma. Kā teica viņa treneris Kleins, divu gadu laikā  viņš noteikti tiks pie kādas “skaļākas” cīņas, ja turpinās uzņemto kursu. Viens no “LNK Boxing” atbalstītajiem sportistiem, un kas interesanti – savulaik nodarbojies ar kikboksu un kļuvis arī par Igaunijas kikboksa čempionu!

Artjoms Ramlavs, 31 gads (12-1), “super feather” (līdz 59 kg)

“Pound for pound” (ņemot vērā visas svara kategorijas) rangā no visiem latviešiem Ramlavs atrodas ceturtajā vietā (kopumā savā svarā 128.). Vienīgo zaudējumu piedzīvojis 2019. gada izskaņā Lielbritānijā, kas pagaidām bijusi vienīgā cīņa ārpus Latvijas. Arī Ramlavu atbalsta „LNK Boxing” un oficiālajos cīņu bilances ierakstos visi viņa pretinieki bijuši ārzemnieki.

Mārcis Grundulis, 20 gadi (9-1), supervieglais svars (līdz 63,5 kg)

Viens no jaunās paaudzes talantīgākajiem bokseriem, kurš pieaugušo konkurencē debitēja vēl mācoties vidusskolā. Vien 20 gadu vecumā jau aizvadījis 10 cīņas, tikai vienā piedzīvojot zaudējumu. Arī “LNK Boxing” pārstāvis. Jā, trīs no deviņām cīņām uzvarēti pretinieki ar attiecīgi 20, 23 un 16 zaudējumiem, tomēr jauniem talantiem cīnīties ar pieredzējušiem bokseriem ir sarežģītāk nekā pret tāda paša līmeņa “iesācējiem”. Jo boksā ļoti svarīga ir pieredze un aizvadīto cīņu skaits.

Grundulis noteikti tuvākajos gados tiks pie aizvien nopietnākām cīņām, bet šobrīd atliek iekrāt pieredzi un uzlabot savu reitingu, kur viņš atrodas 310. vietā savā svara kategorijā.

Milans Volkovs, 20 gadi (5-1-2), pirmais smagais svars (līdz 90,7 kg)

Iepriekš Volkovs cīnījās supersmagajā svarā, bet pēdējo cīņu aizvadījis kategoriju zemāk, kurā fiksēts neizšķirts ar Kristapu Zīli, kurš oriģināli nodarbojas ar kikboksu. Volkovs savulaik astoņus mēnešus strādājis ar Brieža bijušo treneri Sandi Kleinu, taču šī sadarbība neizdevās kā cerēts. “Domāju, ka viņš bija vēl pārāk jauns un maz pieredzējis, un nebija gatavs tam līmenim. Nesen runājām un viņš man atzinās, ka tikai tagad, pēc diviem gadiem ir sapratis, ka tobrīd vēl nebija gatavs profesionālajam boksam.

Skaidrs, ka 20 gadi boksā – tas ir ļoti mazs vecums un Volkovam ir visas iespējas un laiks vēl sevi pieteikt pasaules līmenī. Šobrīd ieņemtā 259. vieta ranga neizskatās diez ko cerīga, taču tā sastādīšanas specifika ļauj īsā laikā ievērojami pacelties. Ja Volkovs turpinās nopietni strādāt un pilnveidot sevi, iespējams, no viņa nākotnē kaut ko var sagaidīt.

Artjoms Savdons (5-0) 24 gadi, pussmagais svars (līdz 79,4 kg)

Viens no dvīņu brāļiem, kuri jau divas reizes pabijuši ASV, Losandželosā, kur viņi trenējās Krievijas bijušā boksera Romāna Karmazina paspārnē (savulaik IBF čempions līdz 69,2 kg). Karjeru uzsācis krūzeru divīzijā, taču ar laiku sapratis, ka jānolaižas svara kategoriju zemāk. Sparingojis ar tādiem zināmiem vārdiem kā Deniss Ļebedevs, Glovackis, protams, arī Briedi un citu poli Kšištofu Vlodarčiku.

Zīmīgi, ka biļetes uz ASV apmaksājis Usika menedžeris Egis Klimas. Starp citu, brāļi bijuši arī pie Usika nometnē. Reitingā nav augstu – 322. vieta un arī pretinieki līdz šim nav bijuši pārāk nopietni – ar 25, 23, 17 un 28 zaudējumiem, tomēr uzskatāms par gana talantīgu.

Denis Savdons (4-0), 24 gadi, otrais vidējais svars (līdz 76,2 kg)

Jau minēta pieredze ASV kopā ar brāli, bet var vilkt vēl citas paralēles – trīs uzvarētie pretinieki ar savu bilanci nevarēja lepoties: 12, 12 un 29 zaudējumi, bet savā svara kategorijā viņam šobrīd 350. vieta reitingā. Arī Deniss sparingojis ar Briedi un Ļebedevu. Jāatzīmē, ka abus jaunos talantus trenē Sandis Kleins.

Ralfs Vilcāns, 26 gadi (11-0), pussmagais svars (līdz 79,4 kg)

Cīnās tajā pašā svara kategorijā, kurā Bolotņiks, un bieži sparingo ar viņu kopā. Profesionālajā karjerā nav piedzīvojis zaudējuma rūgtumu un rangā ieņem 105. vietu. Tiesa, piecās uzvarās viņa pretiniekiem bijuši jau vismaz 17 vai vairāk zaudējumu (30, 17, 29, 28 un 23). Boksa apmēriem vēl jauns, bet nav aizvadījis nevienu cīņu ārpus Latvijas. Ja puse no cīņām aizvadītas pret, tā sauktajiem, “Journey man” klases bokseriem, tad grūti objektīvi novērtēt Vilcāna patieso spēku. Arī “LNK Boxing” atbalstīts.

Francis Rozentāls, 19 gadi (4-0), otrais vidējais svars (līdz 76,2 kg)

Francis ar iesauku “Frančesko” šobrīd skaitās viena no lielākajām Latvijas boksa cerībām. 19 gadu vecumā aizvadījis cīņas ar vairākiem daudz pieredzējušākiem bokseriem, kuri gan ar labu bilanci nevar lepoties (9, 20 un 17 zaudējumi). Tiesa, izcīnījis uzvaru divu jauno talantu cīņā, kur viņam pretī stājās Aleksejs Āboliņš. Rangā šobrīd ieņem 323. vietu ar potenciālu celties augstāk un aizvadīt aizvien nopietnākas cīņas.

Aleksejs Āboliņš, 21 gads (6-1-1), otrais vidējais svars (līdz 76,2 kg)

Vienīgais zaudējums pret iepriekš minēto Rozentālu, bet divas uzvaras no sešām izcīnītas pret 29 un 33 zaudējumus izjutušiem kungiem. Vēl aizvien ļoti jauns profesionālajā boksā un iet līdzīgu ceļu kā Rozentāls. Kā tas izdosies, rādīs laiks.

Citi

Noteikti kāds raustīs plecus un vaicās – kur tad šajā sarakstā Kaspars Kambala un Kristaps Zutis. Kambalas cīņas ar Danielu Riekstiņu (pirmajā uzvara pēc diskvalifikācijas, otrajā pārliecinošs zaudējums ar tehnisko nokautu) boxrec.com ierakstos netiek oficiāli apstiprinātas, tādējādi viņa bilancē stāv četri dueļi 2008. gadā un viens 2019. pret vienu uzvaru (1-5 bilance) izcīnījuši baltkrievu bokseri, kurš iepriekš zaudējis arī Volkovam. Vienā no nesenajām preses konferencēm Kambala izteicies: “Gribētu aizvadīt vēl vismaz vienu cīņu, jo vēlos aiziet no ringa ar uzvaru.” Arī pārējā viņa komunikācija neliecināja, ka 41 gadu vecais bijušais basketbolists būtu ieinteresēts nopietni attīstīt savu boksera karjeru.

Savukārt Zutis vairākkārt uzsvēris, ka viņu nevar uzskatīt par profesionālu sportistu, jo tā nav viņa ikdienas nodarbošanās. Tiesa, neskatoties uz to, supersmagā svara reitingā viņš no Latvijas pārstāvjiem ir visaugstāk – 326. vieta. Kopš noguldījis uz “Arēna Rīga” dēļiem savulaik Maiku Taisonu nokautējušo Deniju Viljamsu, cīņas vairs nav notikušas. Zutis gan bija izteicies, ka plānus izmainījis Covid-19, jo pirms visas pandēmijas sāgas, esot bijis plānots aizvadīt viņa karjeras nopietnāko cīņu Vācijā, pretinieku gan neatklājot. Jāatzīmē, ka uz mirkli Zutis bijis starp 150 labākajiem smagsvariem reitingā.

Kopumā boxrec.com reitingā šobrīd atrodami 94 latviešu bokseru vārdi, bet realitātē ne visi ir vēl aktīvi un lielākā daļa no viņiem ir reāli amatieri, kas jau sen nesaista savu dzīvi ar boksu.

“Journey man” – arī tādu starp latviešiem netrūkst.

“Journey man” vienkāršā valodā var raksturot tā – bokseri ar zemu ambīciju līmeni sportisko mērķu sasniegšanai. Viņus neinteresē uzvaru un zaudējumu bilance, bet gan iespējas kā nopelnīt, braucot visur, kur tiek uzaicināti, un “palīdzot” pretiniekiem uzkrāt pozitīvu bilanci.

Viens piemērs ir supersmagajā divīzijā esošais Edgars Kalnārs, kurš 43 gadu vecumā ir aizvadījis solīdu cīņu skaitu – 27 uzvaras, viens neizšķirts un… 50 zaudējumi (36 ar nokautu). Uzvaru viņš nav izcīnījis kopš 2014. gada, bet ir regulārs viesis Polijā, Krievijā un Vācijā, kā arī vairākās citās ārvalstīs. Starp citu, savulaik cīnījies ar vācieti Tomu Švarcu, kuram vēl nesen bijis tas gods kāpt ringā ar Taisonu Fjūriju.

Tajā paša svara kategorijā Latvijai ir vēl viens pārstāvis ar negatīvi “iespaidīgu” bilanci – 36 gadus vecais Mareks Kovaļevskis, kurš karjeras laikā ticis pie divām uzvarām un tikpat neizšķirtiem un 25 zaudējumiem. Kopš 2014. gada, kad arī pēdējo reizi tika izcīnīta kāda uzvara, viņš cīņas aizvadījis tikai ārzemēs.

Ja jums iepriekš lasītais liekas traki, tad pagaidiet – var būt vēl “interesantāka” bilance. Jevgēņijs Andrejevs 39 gadu vecumā pussmagajā svara kategorijā (līdz 79,4 kg) paspējis piedzīvot 112 (!) zaudējumus (vēl ir 10 uzvaras un trīs neizšķirti), vadoties pēc boxrec.com datiem . Tajā pašā svarā 50 zaudējumus karjerā vien 28 gados “uzspējis” sakrāt Raimonds Sniedze (13-51-2), bet Edgars Sniedze turpat izcēlies ar bilanci 6-30.

Tāpat šajā “Journey man” sarakstā noteikti ir liekams Ivans Levickis ar bilanci 31-35 (vismaz 31 uzvara!), Jānis Puksiņš, kam ir piecas uzvaras un 36 zaudējumi un divi neizšķirti, kā arī Artūrs Kuļišausks, kam 18 uzvaras un 42 zaudējumi un vēl septiņi neizšķirti.

Tiesa, jāatceras, ka arī vairāki latviešu puikas nereti izmanto “journey man” “pakalpojumus”, lai uzspodrinātu savu bilanci.

Kas pietrūkst perspektīvajiem latviešu bokseriem, lai sasniegtu virsotnes?

Viens no galvenajiem iemesliem – mazais Latvijas tirgus, ko viņi pārstāv. Latvijā ir zem diviem miljoniem iedzīvotāju un skaidrs, ka nekāda boksa lielvalsts neesam. Brieža panākumi (un arī Bolotņika sevis pieteikšana) vairāk jāskata kā unikāli sasniegumi, nevis loģiska tendence. Latviešiem jābūt galvas tiesu pārākiem, lai par sevi liktu manīt starptautiskajā arēnā. It īpaši tas izpaužas, ja cīņa notiek ārpus Latvijas – tā kā latviešu tiesnešu praktiski nav, lai izcīnītu uzvaru svešā valstī, ir vai nu jādominē tik izteikti, ka nav variantu neatdot uzvaru (kaut gan ir bijuši piemēri, kad arī tas nepalīdz), vai nu jāuzvar ar nokautu. Šī “netīrā” boksa politika ir visur. Ja latvietis Krievijā cīnās ar krievu, ir skaidrs, ka uzvaru izcīnīt būs grūti, jo savējie tiesneši “notiesās kā vajag”.

Otrs – finanses. Šobrīd labu darbu veic “LNK Boxing”, kas finansiāli atbalsta bokserus, lai viņiem ikdienā nebūtu jāstrādā, bet arī – daudzi, kuriem Latvijas mērogiem ir pietiekami solīdas vietas reitingā, bez boksa paralēli nodarbojas ar kaut ko citu, lai gūtu papildus ienākumus. Kā redzams, teju visi iepriekš minētie bokseri tiek atbalstīti no “LNK Boxing” puses.

Intervijā ar “Sporti Pili” latviešu problēmas ieskicēja Sandis Kleins: “Ir daudz jābraukā apkārt un jāmeklē iespējas augt. Ir jābūt ļoti labiem kontaktiem ārpus mūsu robežām. Aizbraukt, piemēram, uz Kazahstānu vai Ukrainu trenēties un mācīties. Bet tas viss šobrīd ir jādara par savu naudu. Ja tev tā ir, tu vari atļauties savu bērnu vai audzēkni uz turieni aizvest. Federācija jau nekā ar nepalīdz.” Vētījot latviešu bokseru cīņas, ir skaidri redzams, ka uz ārzemēm dodas vairākums “journey man” klases pārstāvji, bet lielākā daļa cīņas aizvada Latvijā.

Tāpat Kleins ieskicēja vēl citus aspektus: “Uzskatu, ka jaunajiem latviešu bokseriem kopumā trūkst pieredze. Viņiem nepieciešams vēl uzturēties amatieru boksā, kur var iekrāt vērtīgu cīņu pieredzi. Profesionālo cīņu ir maz, bet ja vēl amatieru līmenī tās nav pietiekami, tad tas ir uzreiz jūtams. Viņiem amatieros ir labi ja 15 cīņas, bet uzreiz pāriet uz pieaugušo konkurenci – tas ir grūti. Pašiem liekas, ka jau 19 gados ir ļoti spēcīgi, bet līdz ko notiek saskarsme ar smagajiem treniņiem, nereti ir tādi, kas psiholoģiski salūzt. Tas notiek tā iemesla dēļ, ka amatieru boksa asociācija viņiem nepalīdz, bet jauniešiem uzreiz vajag naudu, lai varētu attīstīties. Tāpēc visi cenšas pēc iespējas ātrāk iet uz profesionāļiem, lai sāktu pelnīt kādus līdzekļus.”

Treškārt – Latvijā trūkst kvalitatīvu treneru. Tādu, kuri varētu uz vietas talantīgākos paņemt savā paspārnē, ir ļoti maz, bet finanses, lai algotu ārzemju speciālistu, piesaistīt ir grūti. Protams, talantīgākajiem ir iespējas aizbraukt uz ārzemēm un piedalīties kādu vairāk atpazīstamu bokseru nometnēs vai sparingos, bet arī tas neko negarantē. Sarunāt kvalitatīvas cīņas, lai uzkrātu labu bilanci vai pieteikti sevi skaļāk, ir ļoti sarežģīti. Un ar to ir saskāries pat Briedis, uz kuru skatoties brīžiem šķiet – kā viņš vispār to ir panācis?

Noteikti arī runa ir par jauniešu boksu. Proti, atkal treneru jautājums. Treniņi notiek lielās grupās, taču jauniešiem ir svarīgi, lai treneris būtu klāt un pievērstu uzmanību teju visa treniņa garumā, lai varētu laicīgi izlabot tehniskā izpildījuma kļūdas. Diemžēl, tam finansējuma nav, kā arī trūkst pietiekami kvalificētu speciālistu.

Briedis ar saviem panākumiem ir radījis vilkmi, kas cerams nākotnē ļaus atklāt nākamos talantus, kuri varētu turpināt boksa tradīcijas Latvijā. Jāatzīmē, ka olimpiskajās spēlēs boksa turnīrā Latvija pēdējo reizi tik pārstāvēta tālajā 1996. gadā… Tas noteikti arī ir sava veida signāls, ka pagaidām šis sporta veids turas uz viena vaļa, proti, Brieža, aiz viņa seko Bolotņiks un vairāki perspektīvie bokseri, kā arī Grišuņins, kurš vismaz cīnīsies par zemāka ranga titulu.

Vai pārskatāmā nākotnē ir sagaidāms, ka kāds latvietis spēs atkārtot Brieža iespēto? Visticamāk, ka nē. Vai Latvijā ir boksa talanti? Ir, taču daudz kas ir atkarīgs ne tikai no viņu pašu spējām, bet kā kopumā saliksies visas zvaigznes. Jo nevienam tas nav noslēpums – bokss, vispirms, ir bizness, un tikai pēc tam sports. Un ar to, diemžēl, ir jārēķinās.

https://sportapils.com/bokss/eisaks-gacho-un-kleins-izsaka-domas-par-brieza-cinu/

sportapils