Jakovičs par treneri, kurš bļauj uz asistentiem, profesoru Skolu un dalību izlasē

Latvijas basketbolistu leģions ārpus mūsu robežām šajā sezonā padevies prāvs un viens no tiem ir Ingus Jakovičs, kurš jau otro sezonu pavada Itālijas augstākās līgas klubā Varēzes “OpenJobMetis”. Sarunā ar “Sporta pili” Jakovičs stāsta, kā nonāca līdz Varēzei, atskatījās uz savu pirmo pieredzi kā leģionāram Krievijā, raksturoja Itālijas līgā piekopto spēles stilu, kā arī dalās iespaidos kā ir būt vienā komandā ar leģendāro argentīnieti Luisu Skolu, un daudz ko citu.

Kā nonāci līdz Varēzei un kādi bija citi piedāvājumi?

Godīgi sakot, tobrīd daudz variantu nebija. Bija pāris. Tādi, uz kurieni pats īsti nevēlējos braukt, vai arī kaut kas beigās nojuka, piemēram, kā ar Saratovas “Avtodor”. Tikmēr Varēzei neilgi pirms sezonas sākuma notraumējās viens spēlētājs un viņiem vajadzēja aizvietotāju uz diviem mēnešiem. Biju pārliecināts, ka viņi ar mani pēc šī īstermiņa līguma vairāk nerēķināsies, jo sastāvs bija nokomplektēts solīdi un visiem spēkā bija līgumi vismaz līdz sezonas beigām. Tā es ielecu komandas darbā septembrī un man izdevās sevi pierādīt. Paveicās arī, ka sastāvā un spēles sistēmā neiederējās cits leģionārs Milonko Tepičs (savulaik uzvarējis Eirolīgā ar Atēnu “Panathinaikos” – red.), kā rezultātā viņš aizgāja un parādījās vieta man. Pirms tam īpaši nedomāju par to – palikšu šeit vai sūtīs prom.

Viens no iemeslem, kāpēc paliku, gan jau bija, ka man padevās viena ļoti laba spēle, kur 18 minūtēs iemetu pie 20 punktiem, un jau pēc tās vadība zvanīja aģentam un gribēja noslēgt līgumu pat uz divām sezonām. Apspriedāmies un nonācām pie lēmuma, ka sākumā pamēģināsim vienu un tad skatīsimies. Starp citu, tas notika jau pēc mēneša.

Savukārt tagad man ir noslēgts līgums (šovasar parakstījais – red.) pēc sistēmas 1+1 ar abu pušu iespējām. Ja ar mani nepagarina līgumu, tad viņi man maksā kompensāciju, ja es vēlos doties prom, tad man, vai nu klubam, kas mani gribēs, būs jāiemaksā kompensācija par pāreju.

Kādi ir sadzīviskie apstākļi?

Neko jaunu nepateikšu par vienu no Eiropas top līgām (iesmejas). Pat tad, kad man bija līgums tikai uz diviem mēnešiem, klubs man piešķīra dzīvokli, nevis bija jādzīvo viesnīcā, un auto. Iepriekš neesmu bijis tādos apstākļos. Līdz zālei ir 10 minūšu brauciens, tāpat mums ir iespēja jebkurā diennakts laikā iekļūt tur un trenēties individuāli. Pirms koronavīrusa uzliesmojuma uz spēlēm nāca pilna halle, kuras ietilpība ir pie sešiem tūkstošiem. Pēc mačiem fani sagaida un apsveic. Sociālajos tīklos raksta vēstules, apsveic ar labu sniegumu vai uzmundrina, ja gadījusies neveiksmīgāka spēle. Ir pat tādi, kas dāvina dāvanas. Piemēram, man pēc viena mača fans uzdāvināja breloku ar manu uzvārdu un numuru, reizēm atnes kūku. Ir patīkami šeit spēlēt.

Tāpat pirms Covid-19 radītā haosa mums bija biežas vakariņas ar sponsoriem vai vienkārši kopā ar komandu. Čatā ieraksta – kurš grib, tas var piebiedroties kluba rīkotajās vakariņās un tas nav obligāti. Reizēm ne visi tur aiziet, bet vismaz ir kāda iniciatīva no kluba puses, kas ir patīkami.

Runājot par pārvietošanos uz spēlēm, mēs pārsvarā braucam ar autobusu vai vilcienu, jo Lombardija (reģions, kurā atrodas komanda – red.) ģeogrāfiski atrodas Itālijas vidienē un visi pretinieki atrodas salīdzinoši tuvu.

Kāds ir Itālijas līgā piekoptais basketbols?

Te ir zināmas atšķirības starp augšgala un apakšdaļas klubiem. Tie, kuri startē starptautiskajos turnīros, piekopj vairāk komandas spēli un sastāvi ir “dziļāki”, proti, piesaistīti vismaz astoņi, deviņi vienāda līmeņa spēlētāji, savukārt mazāk rocīgie klubi iziet vairāk uz individuāli spēcīgu leģionāru piesaistīšanu – nopērk trīs vai četrus un paļaujas uz viņiem. Ļoti liela nozīme ir tam, cik laba līmeņa vietējos spēlētājus ir iespējams piesaistīt. TOP 6 komandām ir labākie itāļi + augstas raudzes leģionāri, savukārt vidus un lejasgala klubiem ar to jau ir problēmas. Nereti ir vietējie, kuri acīmredzami krīt ārā no kopējā līmeņa, bet viņiem pēc nolikuma ir jābūt. Uzskatu, ka arī Latvijā otrā ešalona komandām varētu piemeklēt labus mūsu spēlētājus. Tur ir nedaudz kā Krievijas variantā, kad labākos vietējos “izķer”. Itālijā strādā sistēma 5+5 – pieci vietēji un pieci leģionāri, kā arī divi jaunie spēlētāji un tā mēs arī spēlējam.  Ir vietas, kur strādā pēc principa 6+6.

Pagājušā sezonā pirms čempionāta pārtraukšanas komanda turnīra tabulā atradās 10. vietā. Vai kluba vadība bija apmierināta ar šo pozīciju?

Domāju, ka noteikti bijām “play-off” komanda. Visa sezona pagāja tā – vienu spēli uzvaram, otru zaudējam, un attiecīgi “staigājām” no astotās līdz 10.-11. vietai. Pirms čempionāta pārtraukšanas notika arī spēlētāju rokāde, tāpēc domāju, ja mēs nebūtu tikuši astotniekā, vadība nebūtu apmierināta.

Cik ilgi vēl paliki Varēzē pēc tam, kad tika pārtraukts čempionāts?

Paliku nepilnus divus mēnešus. Ar igauni Simu Veni palikām vienīgie no leģionāriem, jo amerikāņi uzreiz aizbrauca mājās. Gaidījām kaut ko, pat nezinu ko, jo iekšēji bija sajūta, ka šajā sezonā viss ir beidzies un neatsāksies. Ar katru dienu palika aizvien trakāk, līdz nonāca līdz tam, ka bez maz vai uz veikalu bez īpašas atļaujas doties nevarēja.

Kādas tev bija attiecības ar pagājušās sezonas treneri un šīs?

Ar pirmo treneri Atilo Kaju izveidojās labs kontakts. Patika, ka viņš bija atklāts un teica, ko domāja. Pirmo reizi karjerā man bija tā, kad – cik tu smagi strādā treniņos, tik tiec pie iespējām spēlēs. Bija grūti treniņi – gan fiziski, man morāli. Daudz video analīzes gan komandai, gan individuāli. Bet tas palīdzēja progresēt un komanda spēlēja labu basketbolu.

Tagad par treneri kļuvis Masimo Buleri, kuram šī ir pirmā pieredze kā galvenajam trenerim. Viņš karjeru beidza tikai pirms četriem gadiem, ja nemaldos. Protams, ir citādāk. Arī komandai neiet labi, es pat teiktu, ka smagi… Tomēr par savu pozīciju nesatraucos, lai arī pašam spēle nav aizgājusi kā gribētos. Baumas apkārt var dzirdēt visādas, ka tiek meklēti otrie un ceturtie numuri, jo mums ir gausa bumbas kustība, ne tā kā pagājušajā sezonā. Bet iemesls tam ir skaidrs – mums sastāvā ir Luiss Skola un mēs sistemātiski daudz iespēlējam bumbu groza apakšā, kas mūsdienu basketbolā vairs nav tik izplatīta parādība. Jācenšas atrasts balanss starp Skolas izmantošanu groza tuvumā, kā arī vienlaikus bumbai ātri jākustas perimetrā un jāspēlē ātri. Un to nav viegli izdarīt. Reizēm sanāk, ka piecus uzbrukumus var noskriet pa tukšo.

Kurā pozīcijā Tu spēlē?

Šosezon spēlēju tikai par otro numuru, bet pērn gan kā pirmais, gan otrais. Nezinu, kāpēc tā – man neviens nepaskaidroja. Parakstīja kā otro numuru un viss. Es gan par to nepārdzīvoju, man svarīgākais ir tikt pie spēles laika un palīdzēt komandai uzvarēt. It īpaši pie iepriekšējā trenera, jo viņam bija viss strikti sakārtots – treniņu process, taktika, u.t.t. Zināju no galvas, kas man pie viņa jādara. Ja vajadzētu, spēlētu par ceturto. Nav starpības.

Galvenā trenera maiņa notika divas nedēļas pirms jaunās sezonas. Kādi bija iemesli?

Līdzšinējais treneris bija ļoti stingrs un “žostkijs”. Ar grūtu raksturu un bieži nesapratās ar kluba vadību un kolēģiem, piemēram, bļāva virsū asistentiem bez bremzēm. Viņš arī spēļu laikā mums ir veltījis vairākas skanošas frāzes, kā piemēram, ka šodien uz laukuma izskatāmies pēc invalīdiem, u.t.t. Vienlaikus nevarētu teikt, ka viņš bija slikts cilvēks. Vienmēr varēja ar viņu aprunāties, bet kā speciālists viņš bija līmenī.

Bez iepriekš nosauktā lēnā spēles stila, kādi vēl, Tavuprāt, ir iemesli, kāpēc komandai šosezon tik labi nesokas?

Viena no lietām noteikti ir tā, ka no pagājušā gada bijām palikuši komandā tikai divi spēlētāji. Plus vēl viena no problēmām varētu būt tā, ka mūsu līderiem – Skolam un Duglasam – ir attiecīgi 40 un 34 gadi un viss ir pakārtots viņiem. Ja pērn mums bija divi treniņi dienā, tad šogad viens. Tam ir jāpielāgojas, jo Skola nevar trenēties katru dienu pa 4-5 stundām. Runājot par Duglasu, viņš iepriekš spēlējis NBA un to var redzēt. Individuāli ļoti spēcīgs spēlētājs – gan fiziski, gan tehniski, bet var just, ka vecums liek par sevi manīt. Viņš mēģina vairāk “izbraukt” uz metienu, nav tik agresīvs kā iepriekš. Jebkurā gadījumā ļoti meistarīgs spēlētājs un treniņos regulāri spēlējam viens pret otru. Tas man palīdz uzlabot savu aizsardzību un arī uzbrukumā pieņemt pareizākus lēmumus.

Savukārt Skola ikdienas dzīvē kā džeks ir super! Vienīgi viņš māca visus – sākot no spēlētājiem, beidzot ar vadību. Visi tiek pamācīti, viņš ir kā profesors (iesmejas). Bieži ir tā, kad treneris pasaka vienu, bet viņš nobļaujas un saka: “Nē, tā nedarīsim. Šitā būs labāk.” Bet visi viņu respektē un ieklausās. Arī tiesneši. Spēlē nereti atliek tikai nobļauties un nosvilpts sods. Reizēm liekas, no kurienes?

Kāda ir kluba vadības reakcija uz, varētu teikt, vidēju sniegumu šobrīd?

Kopumā Varēzes kluba vadība ir salīdzinoši pacietīga pirms pieņemt kādus kardinālus lēmumus, vai tā būtu spēlētāju vai treneru maiņa. Bet šobrīd var sākt just, ka ir nedaudz neapmierināti ne tikai ar vietu turnīra tabulā, bet arī demonstrēto sniegumu. Nedomāju, ka arī vadībai šie ir viegli laiki, jo jācīnās ne tikai par izdzīvošanu un finanšu piesaisti, bet arī par sportiskajiem rezultātiem un daudz neskaidrību rada arī pandēmija.

Kāda ir epidemioloģiskā situācija Itālijā šobrīd?

Kad vasarā atbraucu, viss vēl bija mierīgi. Bez nekādiem īpašiem ierobežojumiem. Savukārt tagad ik dienas saslimušo skaits aug un arī situācija mainījusies. Uz ielām redzami cilvēki ar sejas maskām, jo tas ir noteikt kā obligāts pasākums, tāpat citās sabiedriskajās vietās. Klīst arī runas par iespējamu komandantu stundas ieviešanu no deviņiem vakarā un citas lietas. Jūtams, ka vīruss atgriežas. Savukārt testēšana notiek 48 stundas pirms spēles.

Kādi ir ierobežojumi skatītājiem?

Pirms vairāk nekā mēneša bija atļauts tūkstotis, tad samazināja uz 300, vēlāk vēl uz 200, bet tagad nolēma, ka skatītāju būt nedrīkst. Vismaz uz diviem mēnešiem. Es gan esmu pieradis, jo iepriekš spēlēju Latvijā, kur uz lielāko daļu mačiem nāk tie 200-300 cilvēki. Protams, tagad, kad biju pieradis pie fanu pūļiem, ir grūtāk saņemties un noskaņoties. Bet tas skar visus un tāpēc jāmeklē varianti. Tagad divus mēnešus vispār būsim bez faniem. Izejot no tā, ir vairāki klubi, kuri vēlas, lai sezona tiktu atlikta līdz janvārim, kamēr situācija stabilizēsies. Galvenais arguments – biļešu tirdzniecība. Nezinu, kā ir citiem klubiem, bet Varēzei 30% no kopējā budžeta veido tieši biļešu tirdzniecība un mājas spēļu organizēšana. Zinu arī, ka zemāko līgu čempionāti, kur spēlē vairāki latvieši, ir atcelti un valda liela neskaidrība.

Parunāsim par tavu pirmo pieredzi leģionāra ādā – Ņižņijnovgorodā. Kā Tu salīdzinātu savu pirmo pieredzi un tagad Itālijā?

Pirmkārt, uzskatu, ka Krievija kā valsts nav domāta man. Arī pilsēta man negāja pie sirds, kaut gan ir pietiekami liela un izklaides vietas arī ir pietiekami daudz. Jau “VEF Rīga” laikos, kad spēlējām VTB līgā, Krieviju izbraukāju krustiem un šķērsām, tāpēc biju pietiekami daudz redzējis (iesmejas), bet tāds variants parādījās un nolēmu pamēģināt. Tomēr otra labākā vietējā līgā Eiropā un arī treneris bija no Latvijas (vadīja Artūrs Štālbergs – red.). Uzskatu, ka togad komandas lielākā problēma bija neveiksmīga sastāva komplektācija. Piedevām pirmie zaudējumi bija jau ar -20 vai vairāk punktiem, kas visus dzina stresā  no paša sezonas sākuma. Pašam arī nekas neizdevās. Sākums bija tik smags, ka tās sezonas ietvaros tur ko glābt īsti nebija. Ielaists bija pārāk daudz.

Toties kad braucu uz Itāliju, biju daudz gatavāks. Sapratu, ka man kā leģionāram ir papildus atbildība un jādod lielāks pienesums jau no pirmās spēles. Vairāk fokusējos uz lietām, kas man ir jāizdara. Pieļauju, ka pirms aizbraucu uz Krieviju, nebiju vēl pietiekami nobriedis. Iespējams, vajadzēja vēl kādu sezonu pavadīt Latvijā.

Salīdzini, lūdzu, VTB līgas un Itālijas A Sērijas līmeni?

Itālijā spēlē daudz agresīvāku basketbolu – sedz pa visu laukumu, ir fiziska spēle ar daudz grūstīšanos un ciešu aizsardzību. Bet VTB man šķita, ka ir mierīgāks stils. Piemēram, vadošās komandas, it īpaši “lielais” četrinieks, ne vienmēr kārtīgi noskaņojas uz spēlēm. Jā, bija tuvi rezultāti, kad ar VEF zaudējām “Khimki” ar 10 punktu starpību, bet realitātē cerības uz uzvaru mačā īsti nav tāpat, jo viņi vienmēr “ieslēdzās” pēdējā ceturtdaļā. Liekas, ka esi tuvu, bet saproti, ka tūlīt viņi palielinās apgriezienus un būs grūti. Itālijā tā nav. Arī pēdējā vieta var uzvarēt pirmo, tāpēc visi vienmēr ir noskaņojušies jau no pirmajām minūtēm.

Iepriekšējā logā tā arī neredzējām tevi sastāvā un beigās publiskajā telpā izskanēja dažādas versijas. Kāda ir situācija šobrīd?

Zinu, ka sarunas ar treneri un kluba vadību, kā arī tā brīža izlases ģenerālmenedžeri Artūru Štālbergu, notika ilgākā laika posmā, bet beigās bija daudzu apstākļu kopums, kā rezultātā izlasei nepalīdzēju. Bet par to vairs nevēlos runāt. Kā bija, tā sanāca. Tagad runāju ar LBS pārstāvi Emīlu Tomu un viņam teicu, ka braukšu un palīdzēšu. Ar klubu vēl neesmu runājis, bet cerams, ka šķēršļi netiks likti.

TITULBILDE: pallacanestrovarese.it

sportapils