Latvijas futbola izlase novembra vidū aizvadīs trīs spēles pret trim Eiropas pundurvalstu izlasēm, sastāvs tiks nosaukts šonedēļ. Šajās spēlēs vairs nebūs īstas sportiskas nozīmes, pie kā pati Latvijas izlase vien vainīga, jau oktobrī zaudējot izredzes kvalificēties UEFA Nāciju līgas C grupai. Šādā situācijā nevajadzētu būt aktuālam jautājumam par to, kuri tieši spēlētāji tiek izsaukti uz izlasi un kuri nē, taču Latvijas izlases sakarā vārdi “tā nevajadzētu būt” ir gandrīz vai tradīcija.
Tāpēc piesaukšu pretējo – kā vajadzētu būt? Vajadzētu būt tā, ka Latvijas izlase novembrī izmanto iespēju kaut nedaudz reabilitāties līdzjutēju acīs. Kad vēl varēs aizvadīt trīs spēles pret tāda līmeņa izlasēm? Nākamajā gadā paredzēts PK 2022 kvalifikācijas cikls, kurā Latvija būs priekšpēdējā grozā un izlozē parocīgus pretiniekus nemaz nevarēs saņemt, tā vietā būs jāspēlē pret četrām augstāka līmeņa izlasēm.
Vajadzētu būt tā, ka Latvijas izlase novembra spēlēm gatavojas ar domu par trim uzvarām. Vajadzētu izsaukt maksimāli labāko un piemērotāko sastāvu šāda tipa spēlēm, un šeit jāpiesauc Artūra Karašauska vārds. 28 gadus vecais “Liepājas” uzbrucējs sen vairs jaunā talanta statusā, Latvijas futbolā viņš ir labi zināms ar saviem plusiem un mīnusiem, taču šoruden Latvijas izlases tuvumā nav bijis un kļuvis par biežāk uzdoto jautājumu jaunajam galvenajam trenerim Dainim Kazakevičam.
Karašausks oktobrī rādījis ļoti labu sniegumu vietējā līmenī. Futbola apskatnieki jau visai neslēpti smīkņā, ka Latvijas izlases treneru štābam būs kārtīgi jāpacenšas, lai izdomātu attaisnojumu, kādēļ Karašauskam arī šoreiz nav atradusies vieta valstsvienības uzbrucēju līnijā, kas šoruden piecās spēlēs guvusi divus vārtus. Karašausks jau tika atzīts par septembra labāko futbolistu Virslīgā, tāpēc par nekādu pēkšņo atklājumu arī viņu nevar saukt. Viņš iepriekšējās trīs spēlēs guvis divus vārtus, nopelnījis komandai pendeli un vairākumu. Viņš “Liepājas” spēli atdzīvinājis un ienesis savu dzirkstelīti, un acīmredzami, ka tieši tas vajadzīgs arī Latvijas izlasē, it sevišķi mačos pret pundurvalstīm kā Sanmarīno, Fēru salām un Andoru.
Galīgi gan nav tā, ka Karašausks izlasē nebūtu spēlējis, un nav arī tā, ka savas iespējas viņš maksimāli izmantojis. Protams, ir atšķirība, vai uz Karašausku izdara visu spēles uzsvaru kā Liepājā vai uzlaiž uz maiņu otrajā puslaikā ar uzdevumu presingot aizsargus, taču nav ilūziju, ka ar viņu sākumsastāvā tagad Fēru salas un Andora tiktu grautas ar 5:0, viņam katrā mačā iesitot pa “hat-trick”. Par labu nāktu viņa sportiskā nekaunība un centieni apspēlēt viens pret vienu, kas šajā līmenī ir grūti saprotams iztrūkums Latvijas izlasē. To spilgti varēja redzēt mačos pret Maltu, kad pretinieku pussargi nekautrējās mēģināt apspēlēt un izdarīt elegantas piespēles, tādējādi atklāti parādot, ka nerespektē Latvijas aizsardzību. Tas pats jādara arī pretējā virzienā. Vladislavs Gutkovskis rezultatīvi spēlē krietni augstāka līmeņa čempionātā Polijā, taču izlasē viņam patiešām neveicas, turklāt Vladislavs ir cita tipa uzbrucējs – noslēdzējs, nevis veidotājs. Veidotāju izlasē trūkst vai arī viņiem nesanāk.
Jā, ir arī citi argumenti pret viņa iekļaušanu izlasē. Kaut vai tas, ka par rezultātu atbild galvenais treneris, kurš tad arī var izvēlēties spēlētājus gluži vienkārši pēc sava noskaņojuma, un, ja viņam liekas, ka Karašauska raksturiņš un dzēlīgā neapmierinātība “tviterī” izlasei vairāk traucē, tad tur nebūtu daudz ko piebilst. Taču pēc zaudējuma Maltai Dainis Kazakevičs atbildību neuzņēmās. Gluži pretēji, treneris pēc 0:1 izgāšanās pret Maltu noraidīja žurnālista pieņēmumu, ka “izlasei pagalam nesanāk”. Ja treneris neuzņemas vienpersonīgu atbildību, bet gan sūdzas par spēlētāju resursu trūkumu un izlases slikto situāciju, tad nevajadzētu būt tā, ka šobrīd labā sportiskajā formā esošs uzbrucējs izlasē netiek iekļauts personīgu apstākļu dēļ, aizbildinoties ar kaut kādiem pozitīviem un negatīviem vektoriem. Galu galā, pagaidām nekas neliecina, ka Latvijas izlases galvenā trenera rezultāti attaisnotu šādus personīgus apstākļus.