Latvijas klubu basketbols, pirms mūsu valsts 1991. gadā otro reizi nepasludināja neatkarību, bija labi pazīstams visā Eiropā un pasaulē, par ko lielu paldies jāsaka “TTT/Rīga” dominancei – 21 PSRS un 18 Eiropas čempionvienību kausu izcīņas tituli (pielīdzināms mūsdienu FIBA Eirolīgai – augstākajam sieviešu klubu basketbola punktam). 20. gs. 50. gadu beigās no vīriem sevi apliecināja Rīgas ASK, kuri trīs gadus pēc kārtas triumfēja gan PSRS, gan čempionvienību kausa turnīrā.
Savukārt pēc neatkarības atgūšanas Latvijas klubiem starptautiskajā arēnā nepilnu 30 gadu laikā veicies ir ievērojami mazāk – BK “Ventspils” trešā vietā Starptautiskajā turnīrā FIBA čempionu kausā, savukārt 2008. gada 20. aprīlī pēc 48 gadu pārtraukuma FIBA kausu (tobrīd ceturtais spēcīgākais Eiropas klubu turnīrs) izcīnīja “Barons/LMT” vienība. Finālā ar 63:62 (23:15, 35:28, 52:48) tika pārspēta Beļģijas komanda “Dexia Mons Hainaut”. Kā caur adatas aci…
Vērojot mūsdienu situāciju Latvijas klubu basketbolā, nepamet sajūta, ka “baronu” triumfu kādai vienībai atkārtot būs ļoti sarežģīti. Pērn labāko astotniekā līdzīga kalibra turnīrā iekļuva ventspilnieki, bet uzvara Čempionu līgā vai kādā no ULEB rīkotajiem turnīriem šķiet utopija. Godīgi sakot, kaut uzaicinājums uz ULEB kausu, kas nozīmētu, ka Latvijai tiek piešķirta kvota, liekas diezgan nereāli…
Tā kā “Barons/LMT” pagaidām ir vienīgais klubs pēc neatkarības atgūšanas, kurš spējis izcīnīt kādu starptautiska līmeņa trofeju (neskaitīsim Baltijas līgu vai pārbaudes turnīrus), “Sporta pils” nolēma atskatīties uz tā laika varoņu karjeras attīstību – kā tā izvērtās un kur viņi ir tagad?
Kārlis Muižnieks
Muižnieks ir ne tikai vienīgais latviešu treneris, kurš ar Latvijas klubu triumfējis kādā starptautiskā kausā (un vispār), bet arī vienīgais, kurš vispār tādos ir izcīnījis godalgas – 2003. gadā iegūstot bronzu pēc spēka Eiropas trešajā klubu turnīrā ar “Ventspili”. 2007./08. gada sezona bija pirmā un pēdējā Muižniekam pie “Barona” stūres, taču kāda – tituli gan Latvijā, gan Eiropā!
Kad “Baronu” nākamajā sezonā piemeklēja finansiālas problēmas, Muižnieku nepārķēra neviens naudīgs ārzemju klubs, bet nākamā pieturvieta bija Polija, kur veiksmīgi nostrādātas trīs sezonas, bet pēc tam tolaik naudīgā Ukraina, kur kļūts par čempionu, vadot Južņijas klubu. 2015. gadā atgriezās Ventspilī uz divām sezonām, pēc kā bija paņēmis pauzi un atkal devies uz Ukrainu. Šobrīd brīvais aģents, bet plinti krūmos nav metis. Kā pats izteicies: “Basketbola treneris ir mana profesija, tāpēc esmu vēl gatavs strādāt, ja būs interesanti piedāvājumi.”
Armands Šķēle
Šķēle savu karjeras augstāko punktu – gan sportiskajā, gan finansiālajā ziņā, piedzīvoja Rīgā. Īsteni basketbola fani noteikti atceras, kā pildījās “Arēna Rīga” sēdvietas, lai cilvēki redzētu darbībā Šķēli pret Sandi Valteru (“ASK Rīga”) vai Šķēli pret Lietuvas grandiem (iekš BBL) vai FIBA kausa pretiniekiem. Pamanāmākais spēlētājs uz korta (14,1 punkts FIBA turnīrā) savu kustību dēļ un ārpus tā (atliek vien pašķirstīt tā laika preses izdevumus).
Jau nākamajā sezonā pēc starptautiskā triumfa klubu piemeklēja grūti laiki un viss bruka pa vīlēm. Karjeras turpinājums Šķēlem nepadevās kā cerēts – dažas īslaicīgas pieturas ārzemēs, vairākas reizes pārslimots meningīts, kas klubiem lika skatīties uz plastisko aizsargu ar bažām par viņa veselību. Risku uzņemties bija gatavi kaimiņi, Tallinas “Kalev/Cramo”, kur Šķēle aizvadīja vairākas sezonas, pa vidu uzspējot būt arī Turcijas otrajā līgā. Uzspēlēja pāris mačus vēlāk “Baronā”, piepildīja savu sapni kopā ar brāli vienā komandā izcelt LBL titulu (tas izdevās ar “Valmiera/ORDO”), gads “VEF Rīga” un viss…
Pilsētā runā, ka vēl pirms divām vasarām viņam bijis sarunāts līgums ar to pašu Valmieras klubu, bet tobrīd plānots bija, ka spēlējošais treneris varētu būt Kristaps Valters. Beigās klubs izformējās, kā rezultātā Šķēle savu karjeru noslēdza jau 34 gadu vecumā…
Giedrius Gusts
Gusta parādīšanās “Barona” rindās jau tolaik šķita kā neliels, bet patīkams, pārsteigums. Vairākus gadus pārstāvējis vietējo grandu Kauņas “Žalgiris” un bijis Lietuvas izlasē EČ ietvaros. Skaļš vārds Latvijas basketbolam! Kad klubs izcīnīja FIBA kausu, tā bija jau viņa otrā sezona Rīgā pēc gada pārtraukuma, esot izbraukumā uz Krieviju.
Viennozīmīgi viens no komandas līderiem, ko viņš apliecināja arī zelta mačā, kļūstot par visa “Final 4” MVP! Negāja prom no kluba kaut bija vairāki piedāvājumi arī pēc šīs performances, taču beigās tāpat nācās šķirties nākamās sezonas vidū… Naudas trūkums. Pēc “Barona” spēcīgos klubos vairāk nespēlēja, bet šobrīd ir Lietuvas sieviešu līgas direktors (čempionāts tiek rīkots kopā ar Latviju) un uzņēmis kursu, lai darbotos kā funkcionārs.
Laiku Rīgā atceras ar siltām atmiņām. Par to plašāk varat lasīt intervijā ar “Sporta pili” ŠEIT.
Kaspars Bērziņš
Tobrīd jauns (23 gadi), perspektīvs, bet vēl nestabils spēlētājs. Tiesa, savās labākajās spēlēs deva nozīmīgu devumu uzvaras artavai. Pēc triumfa gada FIBā’ un LBL pārcēlās uz Eiropas spēcīgāko līgu – Spānijas ACB. Tur gan negāja kā cerēts (viens 12 minūtes spēles laika), kas lika atgriezties Rīgā, bet jau cita kluba struktūrā – “VEF Rīga”. Klubs bija sajutis, ka iepriekšējo “lielo vaļu” (ASK un “Barons”) finansiālo iespēju pazušana no apvāršņa devusi iespēju tieši viņiem kļūt par pilsētas vadošo klubu, ko apliecināja piesaistot arī Bērziņu.
Pēc trīs sezonām vefiešu rindās ceļi uz gadu veda atpakaļ uz ACB (“Obradoiro” – vidēji 9,3 punkti un 4,1 atlēkusī bumba), kam sekoja došanās apgūt bagātās Krievzemes iespējas Samarā, kas otrajā spēcīgākajā vietējā līgā Eiropā (tehniski tā tas tiek visur fiksēts) padevās lieliski – nepilni 15 punkti ik maču, kam sekoja piedāvājums no Sanktpēterburgas “Zenit”, kas gan tolaik vēl naudas apguvē nebija tik ļoti “ieskrējušies” kā tagad.
Sekoja vēl divas sezonas Krievijā (Ņižņijnovgorodā un Kubaņas “Lokomotiv”), gads pie VEF, bet šobrīd, šķiet, ka Bērzs basketbolam pirmo vietu dzīvē tik izteikti neliek, jo pavada otro sezonu “Ogres” rindās (dzimtā puse). Jā, bija izsaukts uz Saratovas “Avtodor”, bet pieredze neesot bijusi tā pozitīvākā. Vienā no intervijām izteicies, ka labprāt uzspēlētu Japānā, lai paralēli sportam varētu iepazīt jaunu kultūru. Ja runājam par potenciālu, Bērziņš noteikti varēja spēlēt augstāko Eiropas līgu klubu rindās, tostarp Eirolīgā. No otras puses – bija klāt Latvijas klubu “ziedu laikos”, vēlāk arī “VEF Rīga” rindās skatītājiem deva nelielu cerību, kad ULEB kausā pietrūka pavisam maz, lai iekļūtu astoņu labāko komandu pulkā un turpinātu cīņu par kausu… Savulaik ACB un VTB Līgas pieraksti – tā ir zināma kvalitātes zīme, it īpaši leģionāram no Latvijas. Tomēr nepamet sajūta, ka varēja vairāk…
Daiņus Adomaitis
Vēl viens lietuviešu leģionārs “Barons/LMT” 2008. gada “FIBA zelta” modelī. Tobrīd, 34 gadu vecumā, bija vienības pieredzējušākais vīrs, vienlaikus uzbrukumā spēlēja gana veiksmīgi, jo vidēji meta 9,1 punktu un sapurināja komandu grūtos brīžos. Piedzīvoja “Barona” “zelta dienas”, un ar klubu palika līdz grimšanai arī nākamajā sezonā.
Pēc tam uzreiz pārprofilējās uz trenera amatu, iegūstot asistenta vietu Polijas līgā, kas jau nākamajā sezonā pārtapa par galvenā trenera pilnvarojumu. Slupskas “Czarni” kā galvenais viņš nostrādāja divas sezonas, pēc tam pārceļoties uz Vloclavekas “Anwil” uz gadu. Vēlāk gan visi vēja pūta atpakaļ uz dzimteni, kur viņš divas sezonas (pirmo kā asistents, otro kā galvenais treneris) strādāja Viļņas “Rytas”, tad divi gadi citos Lietuvas klubos, bet pēdējos trīs gadus viņš atkal bija “Rytas” stūrmanis. Jāteic, nevar sūdzēties par karjeras līkni pēc posma Latvijā.
Demetrius Aleksandrs
Tobrīd “Jēzus vecumā” (33 gadi), Aleksandrs patiešām bija liels drauds pretinieku aizsardzībām – fiziski spēcīgs un aukstasinīgs snaiperis no tālmetiena līnijas, ko apliecina arī rezultivitāte – vidēji 15,6 punkti mačā, esot komandas rezultatīvākajam vīram. Veiksmīgā sezona Rīgā ļāva amerikānim tikt pie mūža līguma tolaik “treknajā” Ukrainā, pievienojoties Doņeckas klubam. Tur negāja kā cerēts un sezona noslēgta Grieķijā.
Vēlāk sekoja atgriešanās Ukrainā, šoreiz pie “Azovmash” un pietura Izraēlā, līdz 37 gadu vecumā profesionāļa karjerai tika likts punkts. Ja kāds var teikt, ka pēc “Barona” nopelnīja miljonu, tad Aleksandrs, visticamāk, to var teikt (ja pieskaitām vēl inerci pēc Doņeckas līguma un nākamajiem – gan jau ljamu var sakasīt). Protams, jautājums ir atklāts, bet tuvākais no kandidātiem uz šādu statusu viņš noteikti ir.
Žao Batista
Brazīlis, kurš “Baronam” pievienojās no “Rytas” un sezonas vidū, bet beigās bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās triumfēt FIBA kausā un Latvijā. Jā, tobrīd šķita, ka ar nedaudz lieko svaru, bet ar savu spēles manieri spēja to kompensēt. Par viņa kvalitātēm liecina vēlāk pavadītie septiņi gadi Eiropas top5 līgā Francijā (šo gadu laikā vidēji 15 punkti), kā arī iekļūšana nacionālajā izlasē, ar kuru triumfēts arī “Pan-American” turnīrā (2x, vienu reizi pirms pievienošanās “Baronam”).
Pēc Francijas posma CV atrodami četri gadi dzimtās valsts līgā, bet pērn atkal “Le Mans” pieraksts (iepriekš sešas sezonas), kur viņa loma bijusi vairāk kā mentoram un sparinga partnerim. Šobrīd Batistam ir 39 gadi, bet viņš profesionālās gaitas ir noslēdzis. Arī var apgalvot, ka pēc “Barona” karjera gājusi uz augšu!
Mihals Hlebovickis
Polis (bijis arī izlasē), kurš par savu dzīves vietu sauc Latviju jau vairāk nekā desmit gadus. Konkrētajā gadā bija īstens enerģijas spēlētājs (vidēji 6,3 punkti) abos laukuma galos. Pēc pieredzes Rīgā pārcēlās uz Poliju, kļuva par divkārtēju Kipras čempionu, bija “Barons” rindās arī laikā, kad viņi spēlēja LBL2, vēlāk trenēja un pārstāvēja arī “Ogri”, “piekāpa” arī Jēkabpilī un sāka nopietnāk pievērsties trenera arodam. Šobrīd nodarbināts Polijā.
Artūrs Brūniņš
Tolaik laukumā izšķirošos brīžos parādījās epizodiski. Arī pēc tam nekādu lielo līgumu “neizcēla”, uzspēlējot Jelgavā un divas sezonas Lietuvā, Klaipēdas “Neptunas” rindās. 2012./13. gada sezonā atgriezās “Barons” rindās un noslēdza spēlētāja karjeru. Šobrīd jau vairākus gadus ir Gulbenes basketbola dzīves kūrētājs, trenējot kā jauniešus, tā otrās līgas komandu, kas ir viena no vadošajām šajā konkurencē.
Raimonds Vaikulis
Pirms pievienojās “Baronu” rindām, bija stabils rotācijas spēlētājs spēcīgajā “Ventspils” kluba sastāvā un arī te pildīja līdzīgu lomu – kā viens no pirmajiem, kurš nāk uz maiņu un dod savu pienesumu, reizēm arī izšķirīgos mirkļos, kāds, piemēram, bija pusfinālā pret Tartu “Rock”. Vaikulis “piesedza” Šķēles neizteiksmīgo sniegumu uzbrukumā, kā arī realizēja vairākus svarīgus tālmetienus!
Gads Rīgā palīdzēja iekārtoties Ukrainā, kur pavadīta pusotra sezona, bet tās otrā puse bija ļoti neveiksmīga, jo, neskaitot Ukrainu, Vaikulis klubus nomainīja vēl divreiz un tie nebija nekādi Eiropas grandi – Rakveres un Liepājas pilsētu klubi. Noslēdzis karjeru pirms vairākiem gadiem un daudz nekas par Vaikuli nav dzirdēts, bet tā viņu arī visi atceras – kluss, mierīgs un nosvērts.
Rinalds Sirsniņš
Tobrīd vēl “jaunais”, ja runājam basketbolistu terminoloģijā. Tolaik pie teikšanas netika, ko kompensēja vairākus gadus vēlāk, ar “Baronu” izcīnot pārsteidzošu LBL titulu 2010. gadā un Sirsniņam esot komandas “motoram”.
Karjeras tālākajos gados ir pieraksts pa sezonai Ukrainā un Igaunijā, tad četras ar Jēkabpils “lūšiem”, līdz šim brīdim pārstāvot “Ogri”.
Mārtiņš Kravčenko
Svarīgs “sestais” spēlētājs, kuram nereti izšķirošos brīžos roka nenotrīcēja, kas bija kā papildus ierocis komandai uzbrukuma arsenālā. Lai arī statistika nerunā tik daiļrunīgi (vidēji mačā 4,5 punkti), Kravčenko vieta rotācijā bija. Nākamos trīs karjeras gadus pavadīja Liepājā, tika pie iespējas uzspēlēt Ukrainā, Nikolajevā Agra Galvanoska vadībā, un tad divi gadi Jēkabpilī. Paziņojums par karjeras noslēgšanu sekoja 30 gadu vecumā. Šobrīd realizē sevi ar basketbolu nesaistītā jomā, uzspēlējot vien prieka pēc amatieru līgās. Bet vecums vēl nav “pēdējais” – 35 !
Rūdolfs Rozītis
Vēl viens jaunais spēlētājs tā laika modelī. Pie spēlēšanas netika vai tika simboliski, bet tika uzskatīts par vienu no talantīgākajiem savas paaudzes saspēles vadītājiem. Pēc „Barona” tā arī neizdevās sevi realizēt kā spēlētāju, pirms pāris gadiem pievēršoties trenera arodam. Paspējis strādāt kā LBL komandu LU un “Jēkabpils” galvenais treneris, kā arī ar citiem klubiem asistenta lomā, un vadījis dažādu vecuma jauniešu izlases, kā arī bijis tur asistents. Iespējams Latvijai aug vēl viens perspektīvs jaunais treneris? Jo šobrīd sasniegts vien 32 gadu slieksnis.
Asistenti un vadība
Tolaik par Muižnieka asistentiem strādāja Edgars Teteris un Mārtiņš Zībarts, kurš pēc tam vairākus gadus vadīja sieviešu nacionālo izlasi, kā arī “TTT/Rīga”, bijis “maizi pelnīt” arī Krievijā gan kā asistents, gan galvenais, un vadījis dažāda vecuma jauniešu izlases. Savukārt Teteris ilgus gadus strādāja par “Ogres” galveno treneri (gan pirmajā, gan otrajā līgā), bet tagad ir LBL2 vienības “Ķekava” stūrmanis.
Runājot par vadības vietām, tad “Barons/LMT” klubu līdz augstajai virsotnei aizveda neviennozīmīgi vērtētais kluba prezidents Ivo Zonne un ģenerālmenedžeris Andris Vanags, kurš tautā pazīstams kā “cvaņķis” un vēl no “Lainers” laikiem, kad viņš bija ļoti enerģisks basketbola dzīves organizētājs savam klubam un kopumā. Zonne pēc “treknajiem gadiem” nedaudz piezemējās, bet izcīnīja vēl vienu titulu, paspēlēja arī LBL2, bet pirms pāris gadiem “Barons” pārtrauca savu darbību, pat neskatoties uz to, ka komanda izcīnīja bronzu. Bet kāpēc tā – tas jau ir stāsts kādā tumšākā nakts stundā bez lieku ausu klātbūtnes. “Barons” stāsts varēja vēl dzīvot…
Pēcvārds
Saprotams, ka šis sasniegums ir unikāls, tomēr situācijai jāņem klāt arī pāris fakti. Piemēram, kā iepriekš minētajā intervijā ar “Sporta pili” minēja Gusts, vairākas budžetos daudz apveltītākas komandas uz šo turnīru “baronus” līdz galam nenovērtēja, ko viņi izmantoja. Tāpat atskatāmies uz “Ventspils” dalību FIBA kausā, kurš tagad arī skaitās attiecīgi ceturtais spēcīgākais Eiropas klubu turnīrs, – kurzemnieki iekļuva labāko astotniekā, bet pie veiksmes faktora arī šo rindu autors neredz neko “tik” utopisku, lai nepacīnītos par zeltu.
Turklāt, atcerēsimies, ka togad “Barons” pusfinālā cīnījās ar kaimiņu – igauņu klubu, bet mums jau tolaik patika sev piedēvēt pārākuma šilti. Ar to jāsaka – saprotams, ka šis ir leģendārs panākums Latvijas basketbolam un diez vai tuvākajā nākotnē ko tādu izdosies atkārtot, tomēr jāatcerās ir viens – vēsture ir cikliska un kurš gan tolaik domāja, ka “Barons/LMT” šajā turnīrā triumfēs!
Otrs faktors ir tāds, ka pieredze rāda, ka teju visi iesaistītie basketbola dzīvē atrodas vēl aizvien, bet nepatīkamais varētu būt tas, ka par lielākajiem ieguvējiem, domāts nākotnes perspektīvā, kļuva Aleksandrs un Batista, bet no latviešiem neviens uz šīs uzvaras rēķina sev “lielāku vārdu” neizveidoja. Ja arī to izdarīja, tad īslaicīgi, bet turpmāko klubu pieraksti CV nekotējās tik spoži. Tad rodas jautājums – cik lielu ieguldījumu kopējā basketbola attīstībā dod šāds panākums, un vai vispār dod? Protams, ja runājam ne tikai par trekniem un skaistiem ierakstiem vēstures grāmatās.