No zila māla līdz melniem un rozā “hard” seguma risinājumiem – kā turnīri cenšas veidot savu identitāti

Teniss ir sporta veids, kas balstās uz tradīcijām un kā nu ne, ja šis sporta veids radies jau 19. gs. beigās un līdz mūsdienām spēles noteikumi ir palikuši nemainīgi, izņemot taibreika ieviešanu 1970. gadā. Populārākie kortu segumi ir māls jeb grunts (clay), zālājs (grass), cietais (hard) un paklājs (carpet). Katram segumam ir arī vēsturiski izveidojusies krāsu identitāte – māla segums ir sarkanbrūns, zālāja krāsu variet trīs reizes minēt, cietais būs zils, bet paklājs brūns vai zaļš. Tomēr laiks nestāv uz vietas un vairāku turnīru organizētāji kortu segumu krāsas noformēšanai izmanto arī neordinārus risinājumus.

Katru gadu maijā, Madrides turnīra laikā, atmiņā tiek piesaukts 2012. gads, kad Spānijas galvaspilsētā rīkotajā turnīrā tika uzklāts estētiski pievilcīgs māla segums zilā krāsā. Diskusijas par pāreju uz jaunu kortu pārklājumu notika jau kopš 2009. gada, un daudzi tenisisti pret to iebilda. Kā savulaik izteicies Rafaels Nadals: “Māla tenisa vēsture tika uzrakstīta uz sarkanā māla. Nav tāda lieta kā zils māls. Es ceru, ka man nebūs kādu dienu jāspēlē uz zilas zāles.” Citu starpā viņu atbalstīja arī Rodžers Federers.

FOTO: SCANPIX/AFP

Rezultāts bija tāds, ka zilais māls pastāvēja tikai vienu sezonu. To vairāk neizmantoja ne tikai vēsturisku un vai citu apsvērumu dēļ, bet gan tehnisku – korta virsma bija pārāk slidena, kas palielināja risku spēlētājiem/ām gūt traumas. Domājams, ja ne virsmas defekti, tad zilais māls tūres kalendārā būtu ienācis uz palikšanu, jo dažus gadus iepriekš līdzīgu ceļu vairāki organizatori izvēlējās iet ar “hard” segumiem, kas guva atsaucību kā no spēlētājiem, tā skatītājiem un televīzijas un sponsoru pārstāvjiem.

FOTO: SCANPIX/AFP

Mākslīgie segumi tenisā pastāv kopš 20. gs. 70. gadiem, un tradicionāli tie tika izgatavoti dabiskās krāsās – zaļā vai oranžā, it kā maskējoties par zāli vai zemi. 21. gs. situācija ir mainījusies.

Pirmās izmaiņas kortu segumu krāsā notika vairākos “Masters” sērijas turnīros (“Masters” ir nākamie aiz “Grand Sland”, bet augstāki par ATP 500 un 250). Madrīdes turnīra boss Ions Ciriaks, kurš iepriekš rīkoja arī sacensības Štutgartē, apgalvo, ka viņš bija pirmais, kurš izdomāja segumu noklāt zilā krāsā. Kad cilvēki izteica neapmierinātību ar Madrides zilo mālu, viņš atcerējās: “To pašu visi teica Štutgartē. Visi bija ļoti izbrīnīti. Visi, izņemot televīziju – viņi bija laimīgi jau no pirmās sekundes! Tikai vēlāk pārējie atzina, ka man bija taisnība un šis risinājums ir patiešām vizuāli baudāms.”

Televīzijas bija priecīgas, jo tenisu uz zilajiem laukumiem bija vieglāk parādīt. Vairāku turnīru laukumu izveidošanas uzņēmuma “DecoTurf” izpilddirektors skaidroja: “Ja esat iepazinies ar Īzaka Ņūtona krāsu apli, jūs redzēsiet violetu un zilu krāsu gandrīz pretēji dzeltenam. Tādējādi vislielākais kontrasts ir starp dzeltenu un zilu vai violetu krāsu.”

Ciriks, aizstāvot zilo kortu priekšrocības, atsaucās uz ekspertu sniegtajiem skaitļiem: “Zilajā laukumā spēlētāji bumbu redz par 22% labāk, bet TV skatītāji par 27%.” Atbalstu šai teorijai sniedza Kima Klijstersa, kura uzvarēja “US Open” pēc seguma krāsas maiņas: “Dzeltenā krāsa uz zilās izceļas un man tas patīk. Varu labāk koncentrēties uz bumbiņu.”

FOTO: US Open

Savukārt ar dabisko segumu kortiem situācija ir sarežģīta. ESPN viceprezidents Džeimijs Reinolds izteicies, ka televīzijā visgrūtāk kvalitatīvi pārraidīt “French Open”, jo dzeltenā bumba nav kontrastējoša ar sarkano virsmu. Tas pats stāsts ar Vimbldonu – dzeltenā un zaļā krāsainu ritenī krāsas nereti saplūst. Tāpēc bija pat priekšlikums – uz zaļajiem laukumiem spēlēt ar citas krāsas bumbiņu.

“Green hard” seguma dominance tūrē beidzās 2008. gadā, kad “Australian Open” pārgāja uz divu toņu zilajiem kortiem, bet “US Open” segumu krāsu mainīja nedaudz agrāk – 2005. gadā. Tad korti tika padarīti zili, un rāmis ap tiem tika atstāts zaļš, taču tas netika darīts televīzijas apkalpes ērtībām.

“Tolaik  zaļā krāsa bija universāla tenisa krāsa – it īpaši ASV. Mēs vēlējāmies atrast kaut ko tādu, kas “US Open” simbolizētu un atšķirtu no citiem turnīriem,” 2015. gadā sacīja ASV Tenisa asociācijas vadītājs (USTA) Daniels Zausners. Meklējot jaunu identitāti, viņi veica eksperimentus, kur tika izskatītas dažādas iespējas – bija pat mēģinājumi laukumus padarīt spilgti sarkanus. Galu galā turnīra rīkotāji samierinājās ar iespēju, kas bija laba gan zīmola, gan kontrasta ziņā.

Tiesa, kortu maiņas laikā USTA vadīja nevis Zausners, bet Arlēns Kantarians, kurš apgalvoja: “Kortiem jau pēdējos 50 gadus vajadzēja būt zilā krāsā. Paskatieties spēļu ierakstus pat pirms diviem gadiem – viss izskatās tā, it kā tas būtu filmēts 40. gados. “Hard” segumi bija zaļi tikai tāpēc, ka zāle bija zaļa.”

Šobrīd zilie korti ir ikdiena, tāpēc turnīru organizētāji kļūst radošāki un meklē jaunas iespējas kā izcelties vai piešķirt turnīram savu idenditāti.

Kā piemēru var minēt Federera rīkoto komandu Pasaule pret Eiropu turnīru “Laver Cup”, kur mači norisinās uz melna “hard” seguma, savukārt  šogad Hua Hinā šosezon tika spēlēts uz rozā laukuma ar spilgti zilām apmalēm.

FOTO: Laver Cup official page

FOTO: “Laver Cup” official
Uzkrītošais melnais korts, kas pastiprina balto līniju spožumu, ir vissvarīgākais turnīra vizuālais elements un tāds tas ir bijis no paša sākuma. “Laver Cup” turnīra izpilddirektors Stīvs Zaks atceras brīdi, kad Federeru pirmo reizi ieraudzīja melno kortu Prāgā divus gadus atpakaļ:Viņš izgāja uz korta, apsēdās, pieskārās viņam un pasmaidīja un teica – labi, tagad tas ir oficiāli. Lavera kausa laukums ir melns.”
Tikmēr “Laver Cup” ģenerādirektors Tonijs Godsiks sacīja, ka melnā krāsa ir izvēlēta kā mūžīgs izsmalcinātības simbols – it īpaši tāpēc, ka tā vēl iepriekš tenisā nebija izmantota. Kokogļu melnā krāsa, ko mēs redzam, ir divu gadu pētījumu un spilgtuma, izturības, krāsu atpazīšanas testēšanas rezultāts, kas neapdraud kortu kvalitātes īpašības. Krāsai tika pievienotas smiltis, lai “palēlinātu” bumbiņu lidojuma ātrumu, bet ļoti uzmanīgi, lai to pārāk neizgaismotu. Katrs no sešiem segumu finālistu toņiem, kas īpaši paredzēti turnīram, tika pārbaudīti trīs reizes, un uzvarētājs tika nosaukts par “Laver Cup Black”.
FOTO: Hua Hing

Tikmēr “DecoTurf” pārstāvji apgalvo, ka zaļās krāsas korti joprojām ir vislabāk pārdotie, jo daudzi turnīru rīkotāji dara tāpat kā “US Open”, proti, izmanto šo krāsu visam, kas atrodas pašā laukumā. Un kā jau ievadā minēts, tenisa sabiedrība ir diezgan konservatīva, vienlaikus esot gatava kam modernam, kas attiecas ne tikai uz kortu segumu krāsu izvēli, bet arī ar apģērbiem. Zināms, ka Vimbldonā ir speciāls “dress code”, kad drīkst spēlēt tikai baltas krāsa formā (ar atrunām cik cm uz tērpa var atrasties citu krāsu elementi vai sponsoru logo).

Vai piemērs ar Andre Agasi apģērbu kolekciju. Tā iznāca pirms 30 gadiem, bet šogad to atjaunoja, pielāgojot mūsdienu modes tendencēm. Bet kā mēs zinām – teniss = mode, un tas pārnesas uz visu spēli kopumā. Izņemot uz spēles noteikumiem.