Viņš cēla kājās Latvijas publiku, Krievijā naudu saņēma pilnās somās un iemīlēja Rīgu

Kurš gan īstens basketbola fans neatceras Latvijas basketbola “ziedu laikus”, kad uz Rīgas derbiju ASK pret “Barons” “Arēna Rīga” bija pilna. Viens no tā laika simboliem bija atraktīvais amerikāņu leģionārs ASK rindās Kērtiss Miledžs. “Sporta pils” aicināja Miledžu uz sarunu, kurā viņš dalījās atmiņās par pavadīto laiku Rīgā, par somām ar naudu Krievijā un daudz ko citu. Tāpat vaicājām Kērtisam – vai viņš aizvien var kārtīgi ielikt grozā no augšas?

Ir dzirdēts, ka ar basketbolu nopietni sāki nodarboties vien 14 gadu vecumā. Es saprotu, ja tā notiek ar garajiem spēlētājiem, jo tajā pozīcijā ir nepieciešamas relatīvi mazāk prasmes un var “izbraukt” uz spēka un atlētisma rēķina, bet ar tavu augumu – 188 cm – rodas jautājums – kā Tu tik tāli tiki profesionāļos?

Tā ir taisnība, ka sāku tik vēlu. Par to, ka man izdevās piepildīt savu sapni un kļūt par profesionālu atlētu man ir jāsaka lielu paldies manam vidusskolas trenerim Gregorijam Džonsonam. Viņš bija viens no treneriem, kurš ar mani strādāja pirms un pēc skolas, kā arī brīvdienās. Man iemācīja smagi trenēties, jo nebiju no tiem iespaidīgākajiem puišiem auguma parametros, tāpēc man to vajadzēja kompensēt. Tāpat arī to, ka nopietni nespēlēju basketbolu jau no bērna kājas. Pierādīju sevi, iekļuvu Arizonas universitātes komandā, kur man izdevās sevi apliecināt un izlauzt ceļu uz Eiropu, precīzāk – Vācijas augstāko līgu, kur gan pavadīju tikai trīs mēnešus. Sanāca uzspēlēt vēl ABA līgā ASV un tad noslēdzu līgumu Ķīnā. Tālāk jau ceļi veda uz Latviju.

Ņemot vērā tavu ceļu, kā Tu nonāci Rīgā?

Ķīnā spēlēju pie viena serbu trenera, kurš teica, ka zina komandu Eiropā, kura gribētu mani sastāvā. Tā kā viņš nāca no Balkānu reģiona, viņam bija sakari Horvātijā un tā es nonācu Zagrebā. Viņš ļoti vēlējās, lai izmēģinu sevi Eiropas kontinentā un uzskatīja, ka caur turieni es varētu kā sportists sasniegt vairāk. Pavadīju ne ilgu, bet labu laiku Horvātijā, kad aģents man pateica, ka par mani ir interese no kādas Rīgas komandas. Par Eiropu neko daudz nezināju, kur nu vēl Rīgu, bet viņi ļoti vēlējās mani redzēt pie sevis. Es padomāju un teicu – uz priekšu! Esmu gatavs šim izaicinājumam. Savukārt ASK spēlēja centrs E. Dž. Bramlets, ar kuru biju pazīstams jau Arizonā. Bramlets bija mans džeks un viņš man apgalvoja, ka man te patiks. Un man patika!

Ko Tu zināji par Latvijas basketbolu?

Tiešām neko. Teiksim tā, biju standarta amerikānis, kurš devās iekarot Eiropu, nezinot, kas mani sagaida. Lēnā garā uzzināju par ASK kluba panākumiem 20. gadsimtā. Kluba vadība un spēlētāji, it īpaši Sandis Valters, mani izglītoja šajā jautājumā. Uzzināju, ka Sanda tēvs Valdis ir Latvijas basketbola leģenda, un kad to sāku to apzināties, varu teikt, ka man bija liels gods šeit spēlēt kopā ar viņa dēlu. Man paveicās, ka ASK deva man iespēju un es to izmantoju. Tas noteikti bija kā tramplīns manā karjerā un atceros tos laikus kā vienus no svarīgākajiem ne tikai manā sportista karjerā, bet dzīvē kopumā.

Pirmie iespaidi par Rīgu, klubu un sportisko līmeni?

Pilsēta ir lieliska! Iemīlēju to jau no pirmās dienas. Saprotu, ka noteikti visi ārzemnieki, kuri šeit iepriekš nav bijuši un to ierauga, tā saka (iesmejas). Bet es tā tiešām jutos. Lai neliktos viss tik labi, varu pateikt, ka laika apstākļi bija ļoti auksti – man aukstums nepatīk, bet pieradu (iesmejas). Bet mani viss šeit apmierināja – dzīvošana, cilvēki apkārt, kluba darba organizācija. Zinu, ka Eiropā lielā cieņā ir futbols, tāpēc biju nedaudz patīkami pārsteigts, ka Rīgā tik ļoti daudz cilvēku interesējās par basketbolu un zināja, kas tur notiek. It īpaši fani – arēna bija pilna! Vēl šodien atceros spēles ar “Baronu” un “Ventspili” un citiem klubiem. Dubultā patīkami bija tas, ka spējām no troņa nomest ventspilniekus – komandas biedri man stāstīja, cik dominējoši viņi bija iepriekšējos gados, bet mēs viņus spējām uzveikt. Tās bija lieliskas sajūtas.

Pirms ieradies, ko Tev teica aģents tieši par sportisko līmeni – ko lai Tu sagaidi?

Viņš man teica, ka jābūt gatavam spēlēt nedaudz fizisku basketbolu. Tolaik ASK spēlēja arī Baltijas līgā, kur piedalījās Lietuvas labākas komandas kā “Žalgiris” un “Rytas”. Zinu, ka latviešu klubi nebija ilgus gadus spējuši uzveikt kādu no šiem grandiem, bet vienā no sezonas pirmajām spēlēm mājās uzveicām “Rytas” un es realizēju pēdējā sekundē uzvaru nesošo metienu. Apzinoties vēsturi, šīs izcīnītās uzvaras un tituls man likās vēl jo iespaidīgāks.

Lai arī tolaik jau pastāvēja internets un sociālie tīkli, tomēr daudzi nemaz nezināja, kas tā par komandu ASK. Pēc uzvaras pār “Rytas” bija vērojams krietns skatītāju intereses pieaugums.

Tieši tā! Arī es manīju, ka konkrētajā mačā pret “Rytas” arēna vēl bija pustukša, taču pēc tā skatītāju palika aizvien vairāk un vairāk. Neko jaunu nepateikšu – tā basketbolā lietas strādā! Tev ir jānopelna fanu uzticība un mīlestība. Tāpēc man tik ļoti patika ASK laiks, jo mēs to izdarījām soli pa solim, ar savu darbu un uzvarām. Sportistam tā ir viena no labākajām darba novērtējuma sajūtām, kas vispār var būt!

Mums bija lieliska komanda – mēs labi sapratāmies gan uz laukuma, gan ārpus tā. Bieži gājām kopā vakariņās, pavadījām brīvo laiku un arī gājām ballēties. Protams, ne katru brīvu brīdi (iesmejas). Tāpat kluba vadība mums nodrošināja labākos apstākļus un tā bija labās attiecībās ar spēlētājiem, kas ne visās organizācijas notiek. Zinu, ka daudzviet Eiropā vadība ir nodalīta no spēlētājiem, it kā būtu iedalīts kārtās. Rīgā tā nebija. Un darot to, kas ir nepieciešams, lai izcīnītu uzvaras – smagi trenēties un spēlēt – mēs nezaudējām dzīvesprieku. Tieši otrādi – uzskatu, ka liela daļa mūsu panākumu sākās ārpus basketbola zāles. Arī pēc zaudētas spēles mēs viens otru atbalstījām un nenokārām galvas.

ASK rindās Tev bija iespēja uzspēlēt kopā gan ar Toriju Bragsu un lietuvieti (šobrīd, diemžēl, nelaiķi) Martinu Andrukaiti, kuri abi bija ļoti spēcīgi vīri, lai neteiktu vairāk. Provokatīvs jautājums – kurš no viņiem bija stiprāks?

Abi bija monstri. Bragss svaru zālē stieņus un hanteles burtiski mētāja. Viņš bija vairāk fiziskas spēles piekritējs arī laukumā, savukārt Andrukaitis bija tehniskāks spēlētājs, kurš var nospēlēt gan groza tuvumā, gan ārpus soda laukuma un realizēt tālmetienus. Abi palīdzēja komandai savā veidā un pilnveidoja mūsu spēli, kas mums palīdzēja cīnīties pret Eiropas labākajiem klubiem gan Baltijā, gan eirokausos.

Vai zināji, kas ir galvenie ASK sponsori – “Parex” banka, kuru vadīja vieni no bagātākajiem cilvēkiem Latvijā.

Kad braucu uz šejieni, man neviens to neizcēla, bet, protams, vēlāk uzzināju. Neteiktu, ka jutu kādu īpašu attieksmi vai iesaisti, vai ka viņi vadītu procesus pēc saviem ieskatiem. Manuprāt, viņi ļāva vadībai strādāt. Pats ar viņiem tuvāk neiepazinos. Jā, mums bija komandas pasākumi kopā, bet es biju kluss un neizcēlos. Man galvenais bija darīt savu darbu un uzvarēt spēles. Lai mums būtu komandas pasākumi, kuros kaut ko svinēt. Visi zināja, ka spēlēju par visiem 100%, nekad nepadodos, vienlaikus arī neaizmirstu izveidot kādu epizodi par godu publikai un tāpēc mani šeit cienīja, arī kluba vadība augstākajā līmenī.

Tevis pieminēti kungi ik pa laikam pēc spēles ienāca ģērbtuvēs un uzslavēja mūs par uzvarām un skaisto spēli. Arī mani un teica, lai tādā garā turpinu. Pateicās par manu spēli, kas bija ļoti patīkami. Bet, kā jau teicu – tāds bija mans mērķis. Lai visi atceras, ka Kērtiss Miledžs strādā smagi un dara visu, lai komanda uzvarētu, neatkarīgi no tā, kur viņš spēlē. Un Rīgā man to izdevās panākt.

Intervijas sākumā minēji, ka biji pārsteigts par to, cik ļoti Latvijā cilvēki mīl basketbolu. Baltijas līgas ietvaros spēlējāt arī pret lietuviešu komandām – sajuti atšķirību?

Protams! Ja man likās, ka Rīgā jau ir nereāli, tad Lietuvā… Treneris Butauts man daudz stāstīja par Lietuvas basketbola tradīcijām, faniem un to, ka tas šajā valstī ir gluži vai reliģijas vietā. Izjutu to arī uz savas ādas, kad Baltijas līgā sanāca spēlēt pret viņu komandām. Nekad mūžā nebiju redzējis, ka tik daudz fanu ļoti laicīgi pirms spēles sākuma pulcējas, dzied dziesmas, lēkā tribīnēs un atbalsta savējos. Tas bija līdzīgi kā koledžas laikā. Pie sevis padomāju – labi, viņi ir pret mums, bet man tas patīk! Tas spēlei uzreiz piedod citu raksturu un motivāciju. Es gan nesaku, ka Latvijā bija sliktāk, nepārprotiet. Man šķiet, ka man nav jāatgādina Rīgas derbiji (iesmejas).

Tu Latvijas līdzjutējiem laikam visvairāk atmiņā paliki ar uzvaru nesošajiem metieniem spēles izskaņās, kā arī skaistiem bumbas triecieniem grozā no augšas. Viens no ikoniskākajiem – Sanda Buškevica “alley-oop” tev teju no laukuma centra. Tā bija iestrādāta kombinācija vai spēles situācija?

Kā jau minēju, mēs visi bijām kā ģimene arī uz laukuma, zinājām viens otra spējas un tāpēc redzējām, ko katrs darīs jau divus soļus uz priekšu un attiecīgi uz to reaģējām. Un šeit ir tas stāsts – Sandis zināja, ka varu uzlekt augstu, savukārt es, ka viņš var iedot perfektu piespēli. Un konkrētajā situācijā tā arī notika. Saskatījāmies un es zināju, ka neviens neleks man līdzi, Sandis uzmeta un pārējais jau ir vēsture. Bet es arī treniņos bieži centos kādam “pārdankot” pāri, lai man uzmet “gaisiņu” un tādas lietas. Un puiši tikai teica – velns, tu esi maziņš, bet tu nu gan vari uzlekt (iesmejas). Tāpēc arī praktizējām dažādas situācijas treniņos, kuras vēlāk materializējām uz laukuma un fani to dievināja.

ASK pavadīji divas sezonas. Ar ko Tev palika atmiņā pirmā?

Nekad nebūtu domājis, ka izveidot konkurētspējīgu komandu un vienlaikus tik vienotu kolektīvu reizē ir iespējams. Mums tiešām bija perfekta ķīmija. Treniņos viens otru mēģinājām “nokost”, spēlējām agresīvi, bet pēc tā visi kopā smējāmies. Domāju, ka viens no definējošiem brīžiem bija uzvara pār “Rytas”. Kopš tās spēles mēs sākām ticēt, ka varam uzvarēt jebkuru. Neviens, ieskaitot mani, neteica, ka, lūk, kāds ir labāks un meistarīgāks par otru, bet spēlējām kā komanda. Manuprāt, mūsdienās šis princips ir nedaudz atkāpies un līdz ar to arī pats basketbols ir mainījies. Visi grib būt galvenās lomas aktieri. Daudzi uzskata, ja komandā ir izteikts līderis, tad tituli tiek izcīnīti labāko spēlētāju dēļ un visa uzmanība tāpēc tiek viņiem. Bet tā nav. Lai arī cik klišejiski tas izklausītos, bez komandas nekur.

Kā Tu atceries izcīnīto LBL titulu? Bija smagas spēles, asumi, gandrīz kautiņi. Principā viss, ko līdzjutējs var vēlēties!

Zini, tas ir interesanti, ka tu to atgādini, jo tieši to man teica Sandis [Valters], kad mums pretī stājās “Ventspils”. Viņš teica, lai gatavojos karam. Un tā arī bija. “Ventspilij” bija labi leģionāri, viens no labākajiem līgas garajiem spēlētajiem Helmanis. Sandis mani brīdināja – uzmanies, kad ej uz grozu, jo šis džeks tevi nežēlos! Un tā arī bija. Bet uzskatu, ka tieši tas mani padarīja labāku. Grūtības, ja tu spēj tās pareizi pārvarēt, palīdz augt. Un tieši to man iemācīja pirmais treneris vidusskolā – kad dosies pretī panākumiem, uz laukuma tevi neviens nežēlos. Tāpēc biju gatavs.

Neviens pirms sezonas nedomāja, ka mēs būsim LBL finālā, bet tas, ka tur iekļuvām, nemainīja to, kas mēs esam. Neskatoties uz to, ka bija fināls, atmosfēra ģērbtuvē bija ierastā. Mums skanēja mūzika, mēs bijām relaksēti, pat treneris pirms mača jokoja, bet kad bija jādara savs darbs, mēs tam bijām gatavi, ko apliecina arī izcīnītais tituls.

Kur Tu ieguvi tādu pārliecību pār savām spējām? Būsim godīgi – kad spēle tuvojās izšķirošajiem mirkļiem, visi zināja, ka bumba būs Kērtisa rokās.

Šķiet, pēdējā vidusskolas gadā. Tolaik man sanāca sacensties ar labākajiem spēlētājiem Kalifornijā un man tas tīri labi sanāca. Vienā no mačiem treneris man deva uzdevumu segt vienu no pretinieku komandas līderiem, kurš vēlāk devās uz NCAA kā izreklamēts talants, un pie sevis domāju – man viņš ir jāaptur! Jā, biju dzirdējis, kas viņš ir. Ka tiek uzskatīts par vienu no labākajiem jaunajiem spēlētājiem valstī un man izdevās viņu tajā mača ierobežot, piedevām mēs vēlāk uzvarējām arī visā čempionātā. Mani arī atzina divas sezonas pēc kārtas par savas konferences labāko aizsardzības spēlētāju NCAA, “Pac-10” konferencē. Sāku sev ticēt un domāju – es taču esmu tikpat labs!

Vai nebija domas par NBA draftu?

Vairāki cilvēki man ir par to prasījuši, bet es nekad par to nedomāju. Kērtiss nekad kā savu mērķi nebija uzstādījis izcelt sevi un iekļūt NBA. Es domāju tikai par to, kā palīdzēt saviem komandas biedriem un uzvarēt.

Atgriezīsimies pie ASK laikiem. Vai jums pienācās bonusi, kad uzvarējāt LBL?

Jā, mums bija. Neteikšu precīzu summu, bet tie bija iespaidīgi.

Cik ilgi svinējāt titula izcīnīšanu?

Ja nemaldos, tad Rīgā pēc sezonas beigām paliku vēl vismaz divas nedēļas, bet pirmās četras dienas aizgāja “tīri” svinībās. Pietrūka tikai parāde (iesmejas). Visas divas nedēļas gan nenodarbojos tikai ar to. Man ar sievu ļoti patika Rīga un tas bija galvenais iemesls, kāpēc pēc pirmās sezonas vēl tur ilgāk uzkavējāmies.

BK “ASK Rīga” iegūst Latvijas Basketbola līgas kausu, foto: LETA

Ko tu domā par latviešu mentalitāti?

Man ar to problēmu nebiju. Visur pasaulē ir arī nejauki cilvēki, tomēr es ar to nesaskaros. Ja man vajadzēja palīdzību vai ko, man to sniedza kā cilvēki no kluba, tā svešinieki uz ielas, pateica, kur jāiet, u.t.t. Cilvēki uz ielām mani atpazina. Nebija tā, ka nevarēju iziet uz ielas, tomēr interese bija. Man tas bija ļoti patīkami, jo iepriekš nekad nebiju bijis fanu mīlulis, tāpēc nevienam, kurš vēlējās autogrāfu vai nofotografēties, neatteicu.

Pirmo sezonu aizvadīji fenomenāli, kas nozīmē, ka vasarā noteikti par Tevi bija liela interese no citiem klubiem. Kāpēc nolēmi palikt?

Man bija vairāki piedāvājumi, it īpaši no Krievijas, kur vairāki klubi mani ļoti vēlējās redzēt sastāvā. Tik ļoti, cik savulaik Dž. R. Holdenu, kurš sevi savulaik pieteica tieši Latvijā un vēlāk kļuva par Maskavas CSKA leģendu. Taču tobrīd es ļoti vēlējos palikt Rīgā, jo mani viss apmierināja. Pamest ASK pēc otrās sezonas nebija mana izvēle – mainījās vadība un komandas koncepts. Mums, spēlētājiem, bija nepatīkami šķirties, jo šo divu gadu laikā bijām kļuvuši tuvi un šķita, ka vēl aizvien varam paveikt ko lielu. Bija pat kādi, ar kuriem tikos Lasvegasā vasarā un ar dažiem vēl šodien uzturu nelielu kontaktu. Tāpēc arī pēc otrās sezonas Rīgā tomēr devos uz Krieviju [Krasnojarskas “Enisey” – red.], jo man bija jāparūpējas par ģimeni. Nauda, ko man tur piedāvāja, bija laba.

Ar ko ASK bija principiālāki dueļi – “Baronu” vai “Ventspili”?

“Barons” otrajā sezonā spēlēja ellīgi labi. Viņi mūs uzveica un es biju ļoti nikns uz sevi. Principā es biju vesels, bet ne līdz galam, taču tas nav attaisnojums. Ja reiz spēlēju, tad varēju izdarīt vairāk. Atbildot uz jautājumu, laikam “Barons”, jo mēs tomēr cīnījāmies par to, kurš būs galvenais klubs Rīgā.

Kuru Latvijā bija visgrūtāk segt?

Armandu Šķēli. Viņam bija interesants spēles stils un viņš nekad nepārstāja terorizēt pretinieku aizsardzību. Ja viņš uzņēma tempu un apņēmās iemest 20 vai vairāk punktus, viņš to izdarīja. Atceros, ka pirmajā sezonā viens no maniem mērķiem bija viņu neitralizēt un savā ziņā tas izdevās, bet pēc tam, kad viņi izcīnīja FIBA kausu, Armands saprata, kā uzvarēt, lai gan pats izšķirošās spēles neaizvadīja tik spoži. Tomēr uz LBL finālu viņš bija gatavs, ko arī pierādīja, izcīnot MVP. “Barons” togad tiešām bija labāka komanda, ievērojami auguši salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Kas interesanti – neskatoties uz to, ka “Barons” un ASK bija Rīgas derbijs un arēna uz mūsu mačiem bija pilna, un laukumā mēs burtiski bijām gatavi viens otru “nosist”, brīvajā laikā, kad devāmies atpūsties, mēs klubos to darījām kopā. Kad mēs uzvarējām titulu, viņi bija ar mums un otrādi.

“Barons”/LMT spēlētājs Armands Šķēle (nr.22, balts) ar bumbu un “ASK Rīga” spēlētājs Curtis Millage (nr.14, zils) Latvijas Basketbola līgas pirmās divīzijas jaunās sezonas pirmajā spēlē, FOTO: LETA

Tu arī uzvarēji LBL “slam dunk” konkursā. Saprotam, ka laiks iet uz priekšu un radošums ar katru gadu šāda veida pasākumos tikai pieaug. Atskatoties atpakaļ, neliekas kā Tu vispār varēji uzvarēt? Jo mūsdienu standartiem šie “danki” (arī es iesmejos)…

Tieši tā! Es skatos un domāju – jā, puiši tagad lec “nedaudz” augstāk, izpilda “nedaudz” sarežģītākus trikus (smejas)! Skaidrs, ka mūsdienās grūti atrast līgu, kur es ar tādiem “dankiem” uzvarētu, bet man patīk manējie vēl līdz šodienai! Jo esmu īsa auguma un tas visu padara efektīvāku.

Ar ko atšķīrās pirmā no otrās sezonas ASK, un ar ko Tev tā palika atmiņā?

Otrajā sezonā nedaudz tik pamainīts sastāvs, bet, manuprāt, mums vajadzēja palikt tiem, kas bijām, jo mēs lieliski sapratāmies. Citādi nekas nenāk prātā. Bet tāds ir basketbols – neviens nestāv uz vietas, visi vēlas palikt stiprāki un tāpēc izmēģina jaunas lietas. Reizēm tas nostrādā, reizēm nē. Tas gan nemainīja gaisotni komandā.

Runājot par otro sezonu, tad iepriekš izkarojām vietu ULEB kausā [otrais spēcīgākais kontinenta klubu turnīrs – red.], taču meniska traumas dēļ izlaidu aptuveni sešas nedēļas un man tā sezonas izvērtās nedaudz samocīta. Bija arī citas traumas, bet noteikti nesaku to kā attaisnojumu. Žēl arī, ka neizdevās atkārtoti izcīnīt titulu.

Pēc tam tomēr nokļuvi Krievijā, Krasnojarskā. Īsumā – ko Tu vari pateikt par šo pieredzi?

Ja es teicu, ka Rīgā ir auksti, tad Krasnojarskā…  Plus pilsēta bija nedaudz lielāka un drūmāka, klubs man norīkoja personīgo šoferi, lai es ar ģimeni varētu vieglāk pārvietoties. Kopumā bija grūti, jo man ļoti pietrūka tā vide un komandas biedri, kas man bija Rīgā. Krievijā arī lielākā daļa nesaprot angļu valodu, kas bieži radīja sarežģījumus. Tāpat ceļošana. Zinām, kur kartē atrodas šī pilsēta. Daudz pārlidojumi. Pie sevis domāju – ko es daru?  Kā jūtas mana ģimene, tik ilgi esot bez manis? Bet visi apzinājāmies, ka tas ir mans darbs. Šī pieredze mani norūdīja.

Pēc trīs sezonām Tavi ceļi atveda atpakaļ uz Rīgu, tikai šoreiz “VEF Rīga” sastāvā. Kā nopelns tas bija?

Noteikti, ka trenera Butauta. Atceros, ka posos jau uz Gruziju, kad aģents man teica – klau, kā būtu ar Rīgu? Es biju pārsteigts un nespēju noticēt. Prasīju – Rīga? Tiešām? Viņš atbildēja – viņiem sastāvā ir Markijs Perijs, ko es pazinu, un ka Butauts mani grib sastāvā. Ierindā bija arī Sandis. Teicu, ka man jāatgriežas mājās! Tāpēc nedomājot piekritu.

Kas bija mainījies par šiem gadiem?

Daudz lietas. Formas tērpi, sponsori, arēnas noformējums un zāles, kur mēs spēlējām un trenējāmies, kluba vadība cita – viss bija citādāk nekā iepriekš. LBL mājas spēles aizvadījām dažādās Latvijas pilsētās, kas bija nogurdinoši. Principā mums visas spēles bija izbraukumā, izņemot tās, kas eirokausos Rīgā. Uzreiz nejutos tā, ka būtu atgriezies mājās, man bija nepieciešams laiks, lai pārslēgtos. Tomēr pilsēta bija palikusi tā pati, ko ar ģimeni bijām iemīlējuši. Kopumā varu teikt, ka tā bija ļoti sarežģīta sezona, ņemot vērā visus apstākļus. Labā ziņa – mēs izcīnījām LBL titulu, bet to nevar salīdzināt ar ASK izcīnīto. Pirmkārt, VEF tas nebija pirmais, otrkārt, ar ASK neviens mums neticēja, ka spēsim uzveikt “Ventspili”.

Salīdzini kolektīvus ASK un VEF laikos?

Jau minēju, ka ar ASK bijām kā ģimene, savukārt ar VEF bija citādāk, jo devos uz komandu, kur bija citi apstākļi. Daudzus spēlētājus zināju, bet personīgi pazinu tikai Sandi un Periju, tāpēc man bija jāpielāgojas un jāsaprot, ka šie vairāk nav ASK laiki, bet esmu citā vidē. Tas bija izaicinājums, ar kuru jātiek galā. Bet nevarētu teikt, ka man nebija labas attiecības ar komandas biedriem. Bija. Vienkārši pēc tik tuvas saiknes, kāda bija ASK, laikam grūti uzreiz tā pierast, kā tā var nebūt? Jo tobrīd to uztvēru tik pašsaprotami.

Ar VEF Tev bija iespēja arī izbaudīt VTB Vienoto līgu. Ko Tu teiktu par tās līmeni, organizāciju?

Halles bija lielas, reizēm pat biju pārsteigts, kā tā? Protams, vietām varēja just vecos laikos, bet nesūdzos. Jau minēju par Krasnojarskas laikā piedzīvoto ceļošanu un kad devos uz Rīgu, it kā zināju, kas mani sagaida, bet tāpat nedēļu pavadīt uz koferiem, jo ir spēle VTB, pēc tam eirokausos, nav viegli. Bet sportiskais līmenis viennozīmīgi bija augsts. Klubi var atļauties spēcīgus leģionārus, ir arī krievi, kuri prot spēlēt. Vismaz atskatoties uz savu karjeru, varu teikt, ka esmu izmēģinājis spēkus VTB, kas skaitās otrais labākais vietējais čempionāts aiz ACB.

FOTO: LETA

Kurā klubā Tu saņēmi visiespaidīgāko kontraktu? Laikam nav grūti uzminēt…

Viennozīmīgi Krievijā – viņi ir traki un dod daudz naudas! Starp citu, algu arī deva skaidrā naudā un pirmos mēnešos to tā arī saņēmu – somās. Par laimi vienam no kluba cilvēkiem bija sakari banku sektorā un mums uztaisīja vietējos kontus un tad situācija bija jau normālāka. Citādi staigāt apkārt ar pilnu somu ar naudu Krievijā, pats saproti (iesmejas). Mēs nebijām spēcīgākā komanda Krievijā, bet tā bija laba sezona, jo spēlējām labāk nekā no mums sagaidīja.

Ar VEF nebija sarunas par palikšanu?

Ne pārāk nopietnas. Bija, bet minimāli. Tobrīd sapratu, ka kluba vadība atkal nolēmusi kaut ko mainīt, mēģināt ko jaunu, bet mani tas neuzrunāja. Manos ieskatos tas nebija pareizais virziens, kurā būtu jāiet, tāpēc līdz nopietnām sarunām nemaz nenonācām.

Nākamajā sezonā Tu devis uz basketbolam tolaik eksotisku valsti Gruziju, vismaz ja runājam par vietējā čempionāta līmeni. Kā tur bija?

Lai arī kā tu neticētu, viņi tur mīl basketbolu. Vismaz to, ko es pieredzēju. Uz katru spēli bija izpārdota zāle ar tuvu 10 tūkstošiem vietu un visi juta līdzi. Cilvēki tur ir “interesanti”, bet ļoti labsirdīgi. Tiešām jauki un pretimnākoši. Arī tur izbaudīju to, ko man sniedza šī pieredze.

Un kas notika tālāk?

Bija vairākas pieturas, tostarp Tallinā, bet karjeru noslēdzu 2017. gadā Polijā, pēc kā man nāca piedāvājums strādāt par pirmskoledžas komandas (“junior highschool”) trenera asistentu. Nedomājot pieņēmu šo aicinājumu. Šobrīd gaidu, kad kāds no profesionālas komandas Eiropā man pateiks – hei, Kērtiss, mēs vēlamies tevi kā galveno treneri! Tas šobrīd ir mans sapnis, jo man ļoti patīk trenera darbs. Pats vēl aizvien aktīvi uzturu sevi formā. Daži mani paziņas, kuri spēlē NBA, redzot mani zālē un kā es “lieku no augšas” saka – tu taču vēl aizvien vari spēlēt! Un es viņiem atbildu – man ir tikai 39 gadi, netaisos palikt vecs (iesmejas). Bet saprotu, ka mans laiks ir pagājis, lai manu vietu ieņem jaunieši. Es savu enerģiju vēlos novirzīt trenēšanai.

Basketbolu kā atlēts esi beidzis, bet vai vēl aizvien vari kārtīgi uzlekt?

Protams! Daru tās pašas lietas, ko 25 gados un, iespējams, pat labāk! Ja runājam par “dankošanu”. Un es nemeloju. Esmu “pielicis” muskuļu masā un ievēroju īpaši pareizu diētu. Es tikai darbojos svaru zālē un trenēju – viss, tā ir mana ikdiena (iesmejas). Bet ja nopietni, tad man jābūt formā, jo ir reizes, kad man pašam jāparāda kādi vingrinājumi, vai kāds no jauniešiem vēlas izmēģināt spēkus pret treneri. Droši, es muguru negriežu.

Vai Tev nebija sapnis noslēgt profesionālo karjeru Rīgā?

Godīgi sakot – bija. Bet dzīvē visus sapņus nepiepildīsi. Šobrīd jau otro sezonu strādāju kā galvenais treneris vienā no vadošajām Arizonas štata universitātēm un mīlu šo darbu. Mans nākamais mērķis – kļūt par treneri profesionālam klubam Eiropā. Ideālā variantā labprāt to darītu Rīgā!