Latvijas izlases soli no katastrofas, bet ar izredzēm to nepiedzīvot

Latvijas basketbolam novembra mēnesis bijis piesātināts un ne ar pārāk labām ziņām – valsts galvenās izlases (gan sieviešu, gan vīriešu) Eiropas čempionāta kvalifikācijas otrajos logos divos mačos izcīnīja pa vienai uzvarai, kas nozīmē, ka biļešu pirkšanas uz finālturnīriem vēl būs jāizcīna. Un pastāv lieli riski tās arī neiegūt… Tāpat arī atskatīsimies uz vietējo klubu čempionātu – starptautisks turnīrs bez starptautiska līmeņa spēļu prakses. Tāds, lūk, šobrīd izskatās apvienotais Latvijas un Igaunijas kopprojekts.

Turpinām “savā sulā” bez skaidrības kā (un vai) tiks noskaidrots apvienotās līgas čempions

Latvijas Basketbola savienības (LBS) direktors Kristaps Janičenoks (no kreisās), “Pafbet” mārketinga vadītājs Latvijā Rihards Streiķis, LBS prezidents Raimonds Vējonis un Ramirent” nomas direktors Raimonds Henks piedalās preses konferencē par Latvijas – Igaunijas Basketbola līgu un “Ramirent” Nacionālo basketbola līgas čempionātu.

Ziema jau klauvē pie durvīm, bet zināms, ka Latvijas un Igaunijas apvienotajā čempionātā komandas aizvien spēlēs tikai savas valsts ietvaros, kas nozīmēja, ka sākotnēji noteiktais grafiks divas spēles ar katru vietējo komandu tiek turpināts vismaz līdz 2021. gada februārim. No vienas puses var saprast – koronavīrusa izplatība gan Latvijā, gan pie igauņiem aizvien nav apslāpēta, tāpēc kādēļ lieki riskēt? No otras puses – Eiropā ir piemēri, kur daudz smagāk vīrusa skartos reģionos mači turpina notikt, ievērojot pastiprinātus drošības pasākumus gan norises vietās, gan ceļojot.

Publiskajā telpā rodas jautājumi – vai tiešām klubiem nav iespējams nodrošināt drošību? Proti, latvieši vai igauņi uz spēli kaimiņzemē dodas ar autobusu, kuru pieved tieši pie halles durvīm, mači notiek bez skatītājiem tāpat, bet pēc spēles visi sēžas atpakaļ transportā un dodas uz mājām. Papildus izdevumi? Pirms sezonas visu klubu pārstāvji, veidojot budžetus, ierēķina cik tiem izies benzīnā, lai pārvietotos uz Igauniju un atpakaļ. Drošības pasākumi? Komandām tāpat tie ir jāievēro, rīkojot nacionālā čempionāta spēles. Tāpat noteikti situāciju neatvieglo valstiskā līmenī pieņemtie lēmumi, kaut gan “LAT-EST BL” noteikti kvalificētos kā starptautisks pasākums, lai kurā spēlētu, pēc ierašanās no ārvalstīm, būtu atļauja.

Provizoriskā izspēles sistēma paredz iespēju pavasarī organizēt kopīgu izslēgšanas turnīru, savā starpā spēlējot abu valstu komandām. Vai tas būtu ar vienu “play-off” kārtu un “Final 4” turnīru, kā sākotnēji paredzēts, vai tas būtu “burbulis” “Final 8” izskatā, kur jāizcīna uzvaras trīs spēlēs, lai iegūtu čempionu godu. Respektīvi – ja pērn LBL medaļas tika sadalītas, vadoties pēc rezultātiem citā turnīrā (“LAT – EST BL” tāds ir – pavisam cits veidojums kā LBL), tad šoreiz iznāktu situācija, kad izšķirošajiem mačiem starptautiskā turnīrā var kvalificēties, samērojot spēkus tikai ar latviešiem un teorētiski var sanākt, ka izcīnīt Latvijas un Igaunijas kopējā čempionāta zeltu var spēlējot tikai ar savas valsts komandām (ja patrāpas tā “play-off” stadijā)…

Tāpat zīmīgi, ka apstiprinātajā spēļu kalendārā latviešu komandu pēdējā savstarpējā spēle paredzēta 14. februārī, savukārt kaimiņi attiecības beigs noskaidrot 17. martā, piedevām visas piecas spēles pēc Valentīna dienas būs ar Tallinas “Kalev/Cramo” dalību (jā, Covid-19). Iespējams, LBS paredzējusi kausa izcīņas izspēlēšanu šī “tukšā” mēneša ietvaros, bet skaidrs ir viens – klubiem, kas ir kaut vai pus-profesionāli, 20 mači no oktobra līdz martam ir stipri par maz… Iespējams, LBS lems par papildus spēļu kārtām un tikai LBL čempionāta izspēli. Jo šobrīd zināms, ka ir vairāki potenciālie scenāriji, bet kurš būs labākais?

Un starp citu, LBS arī paziņoja, ka šogad netiks nosaukti labākie aizvadītā gada basketbolisti. Čempionus noskaidrojām, labākos spēlētājus ne… Pamatojums – daudzviet sezonas bijušas saraustītas, tāpēc zudīšot objektivitāte labāko noteikšanā. Tiesa, ne visur čempionāti netika izspēlēti līz galam, favorītu loks palika nemainīgs tāpat, un neviens neapvainotos, ja šādas balvas tiktu tomēr pasniegtas. Bet Latvijas basketbolam šobrīd ir daudz lielākas rūpes.

Sieviešu izlase – uz naža asmens

FOTO: fiba.com

Pandēmijas apstākļos pilnā sparā rit arī cīņas par kvalificēšanos Eiropas čempionāta finālturnīram gan sieviešu, gan vīriešu izlasēm. Iesākumam atskatīsimies uz sieviešu (ne) iespēto. Pirmajā logā tika piedzīvots negaidīts zaudējums Horvātijai un uzvara pār Ziemeļmaķedoniju, savukārt pēdējā, kas notika novembra vidū “burbulī” Rīgā, paņemts revanšs pret Horvātiju, bet zaudēts vācietēm, kas dod kopējo bilanci 2-2 .

Iespēja rīkot “burbuli” Rīgā teorētiski varēja dot priekšrocības, lai arī skatītāji aizvien nevar apmeklēt mačus. Noteikumi gan strikti – dzīvošana viesnīcā, no kuras iziet ārā nedrīkst, tikai neliela pastaiga pagalmā, numuriņš – halle – numuriņš. Bet tomēr mājas sienas ir mājas sienas. Maksimumu izspiest neizdevās.

Ja runājam par sportisko pusi, tad lielākā problēma trīs no četriem mačiem bijusi cīņa par atlēkušajām bumbām – horvātietēm un vācietēm šajā komponentā zaudēts ar 10+ bumbām, savukārt vienīgais izņēmums bija spēle ar Ziemeļmaķedoniju, kur uzvarēts ar 60:30, bet kopumā tajā mača latvietes izcīnīja graujošu uzvaru ar +59…

Otrajā logā Horvātiju izdevās uzvarēt par spīti pretinieču pārākumam cīņā par bumbām, kā arī vien astoņu procentu precizitāti no tālmetienu līnijas, kas gan tika kompensēts divpunktniekos (58%). Savukārt mačā pret vācietēm komanda nespēja atrast pretzāles pretinieču soliņam, kuras guva par 20 punktiem vairāk nekā mūsējās (29 pret deviņiem).

Ja runājam par zaudējumiem, tad abos gadījumos pirms spēles latvietes tika uzskatītas par lielām favorītēm, taču dažādu iemeslu dēļ to neizdevās apliecināt laukumā, kas nozīmē, ka pirms pēdējā loga ir daudz neskaidrību. Finālturnīram kvalificējas visu grupu uzvarētājas, kā arī piecas no deviņām otro vietu ieguvējān, bet latvietes ar bilanci 2-2 šobrīd ir trešās, vācietēm un Horvātijas pārstāvēm šobrīd esot pa trīs uzvarām. Matemātika ir sekojoša – jāuzvar abas atlikušās spēles, kur atlicis tikties ar ziemeļmaķedonietēm un vācietēm. Pirmās būtu labi uzvarēt jebkā, savukārt otrās – ieteicams ar septiņu punktu starpību, lai pie vienādas bilances mēs pretiniecēm būtu priekšā.

Jāatzīmē, ka Horvātijai latvietes divu spēļu summā ir piekāpušās ar -4, bet Horvātijai vēl jāaizvada savstarpējais mačs ar Vāciju, kas ir pozitīvi, jo vienai no konkurentēm ir vismaz garantēts viens zaudējums. No otras puses, Horvātijai jāspēlē ar grupas pastarīti, bet mums vēl jāuzvar vācietes. Pozitīvākais scenārijs – latvietēm divas uzvaras, tostarp ar plus septiņi pret Vāciju, savukārt Horvātijai divi zaudējumi, Vācijai viena uzvara pret pēdējām un Latvija ar bilanci 4-2 ieņem pirmo vietu grupā, jo ar vācietēm ir vienāda bilance, bet esam priekšā savstarpējos mačos.

Tiesa, cerēt uz Horvātijas zaudējumu grupas pastarītei ir naivi. Vēl viens “drošs” variants – Vācija zaudē gan mums, gan horvātietēm, mēs abas spēles uzvaram, tāpat arī Horvātija, un esam ar bilanci 4-2 otrās, bet pirmā vieta ar 5-1. Skaidrs, ka šāda bilance noteikti dotu vietu starp piecām labākajām otrajām vietām.

Un ir arī sliktāki varianti. Protams, zaudēt abos mačos un tad finālturnīram jāsaka ardievas, bet pastāv arī pavisam nejauks scenārijs, kad uzvaram abos mačos, Vācija pieveic Horvātiju, kuras pieveic Ziemeļmaķedoniju un tad trīs komandām ir bilance 4-2… Sāktos liela rēķināšana un pastāvētu risks pat ar tādu bilanci palikt trešajā vietā grupā…

Te arī jāatzīmē cita lieta – trenera faktors. Lai arī Mārtiņš Gulbis neapšaubāmi ir viens no talantīgākajiem jaunajiem treneriem Latvijas teritorijā, šī viņam ir pirmā sezona kā galvenajam trenerim sieviešu basketbolā un uzreiz tāda atbildība – nekvalificēšanās finālturnīram tiks uzskatīta par konkrētu fiasko, bet paša Gulbja akcijas pēc tādas neveiksmes pretēji sākotnēji cerētajam aizietu uz lejupejošas līknes. Lai vai kā – viss izšķirsies pēdējā kārtā, un tur kļūdas vairs pieļaut nedrīkst.

Arī vīrieši var palikt bez finālturnīra

FOTO: fiba.com

Tikmēr pavisam svaigi ir notikumi vīriešu izlases frontē. Atcerēsimies skābo pieredzi pirmajā logā, kur nācās piedzīvot divus zaudējumus sīvos mačos pret bosniešiem mājās un bulgāriem izbraukumā. Jau tobrīd neviens īpašas cerības nelojoja, jo kalendārs bija “traks” – otrajā logā jāspēlē izbraukumā pret bosniešiem un Grieķiju. Un visi, kuri kaut nedaudz seko līdzi basketbolam, saprot, ka spēles pret šīm valstīm viņu mājās un ar skatītāju klātbūtni būtu pavisam cits “zvērs” nekā šobrīd piedzīvotais “burbulī” Sarajevā.

Kad tika nosaukts paplašinātais 24 spēlētāju kandidātu saraksts, bija cerības, ka varētu palīdzēt vismaz viens NBA gaisu apostījušais spēlētājs Anžejs Pasečņiks, tomēr beigās NBA nevienojās ar FIBA par spēlētāju palaišanu uz attiecīgo logu. Neko darīt, arī, tā sauktais, otrais ešalons mums izskatījās labs. Kā jau dzīvē notiek, savainojumi un slimošanas ievieš savas korekcijas. To iemeslu dēļ izlasei nevarēja palīdzēt Andrejs Gražulis, Ojārs Siliņš, Žanis Peiners, bet kā individuālā sarunā šo rindu autoram atzina LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss, divpadsmitniekā neredzējām Artūru Strautiņu, jo tas esot bijis spēlētāja lēmums. Par detaļām publiski gan nav zināms – kas, ko un kāpēc. Toties ierindā bija Rihards Lomažs – vienīgais no Eirolīgas pārstāvjiem šajā sabraukumā.

Neskatoties uz to, Roberts Štelmahers pirmajā mačā pret grieķiem spēja atrast veidus kā uzvarēt (77:66). Nenoniecinot pretiniekus, tomēr bija skaidri redzams, ka šī ir labi ja trešā viņu izlase, ko parādīja arī spēle pret bulgāriem, kur tikai par mata tiesu Grieķija spēja izglābties, izvilkt papildlaiku un tajā uzvarēt. Acīs krita ne tikai spēlētāju klubu pieraksti un lomas tajos, bet arī demonstrētais basketbola stils laukumā – to mierīgi varētu nosaukt par “urbjiem”. Proti, daudz tehniskā brāķa, nepārliecinošas darbības, kā arī vienkārši meistarības līmenis, kaut gan fiziski sagatavojušies bija labi un spēja agresīvi segt.

Lielisks mačs pret Grieķiju Mārtiņam Laksam, kurš izcēlās ar 19 punktiem, neaizmetot garām nevienu metienu. Arī cīņā par bumbām mūsējie vienā no retajiem oficiālajiem mačiem spēja būt pārāki (43:37). Uzvara tika izcīnīta arī par spīti tam, ka divi “mazā gala” spēlētāji – Lomažs un Kristers Zoriks – aizvadīja ne to veiksmīgāko spēli. Lomažam 27 minūšu laikā seši punkti, realizējot vien divus no 10 metieniem no spēles, savukārt Zorikam 22 minūtēs realizēts viens metiens no astoņiem. Un vēl soda metienu precizitāte… Komanda realizēja astoņus no 16.

Pozitīvi, ka, neskatoties uz dažādiem faktoriem, Latvijai izdevās tikt pie pirmās uzvaras, kam sekoja cīņa ar Bosniju un Hercegovinu. Pirmajā cīņā Rīgā mūsējiem nācās samierināties ar sāpīgu zaudējumu, jo vēl trešās ceturtdaļas vidū atradāmies vadībā ar +12, savukārt neveiksmīgi aizvadīta noslēdzošā daļa liedza “Arēnu Rīga” pamest ar smaidu sejā.

Kā jau bija gaidāms, bosnieši piedāvāja fizisku spēli, ar ko Latvija, diemžēl, galā netika. Sākums izskatījās cerīgs, jo izdevās izvirzīties vadībā ar 9:2. Uzreiz gan sekoja pretinieku izrāviens pretī ar 13:2 un spēle nostājās uz vienādiem svaru kausiem. Un tad nāca, šķiet, mača izšķirošais izrāviens, kuru sadeldēt Latvijai vairāk neizdevās. Proti, katastrofāls pirmā puslaika noslēgums, kas ļāva bosniešiem izvirzīties vadībā ar +12. Pie tādas mača gaitas, kurā bija redzama līdzīga spēle un punktu apmaiņa, šāds neliels un tik neveiksmīgs nogrieznis principā ir nāves spriedums. Ar to gan viss nebeidzās, jo jau trešās ceturtdaļas beigās pretinieki panāca sev pat +18.

Tomēr katrā mačā ir brīži, kad iedzinēju komandai parādas iespēja aizķerties un tā notika arī šoreiz. Tuvojoties beigām, Latvija pietuvojās līdz četru punktu deficītam, tomēr vairākas neveiksmīgas epizodes liedza spēles pavedienu pilnībā paņemt savās rokās. Rezultātā vēl viena neveiksme ar 73:79, bet Bosnija un Hercegovina var atkorķēt šampanieti – viņi nopelnījuši biļeti uz EČ finālturnīru.

Galvenie iemesli zaudējumā? Latvijas basketbolam labi zināma “slimība” – cīņa par atlēkušajām bumbām, kur zaudēts ar 33:46. Vēl jo trakāk – latvieši pirmo bumbu pie pretinieku groza paņēma vien spēles 38. minūtē, kad mutē jau smēlās ūdens, bet kopumā uzbrukuma bumbu attiecība bija 18:8 par labu pretiniekiem, un jāņem vērā, ka visas astoņas mūsējie savāca tad, kad tikai lielākajiem optimistiem bija cerības uz uzvaru, proti, pēdējās divās minūtēs…

Zīmīgi, ka pirmie signāli potenciālajām nepatikšanām pie pretinieku agresīvas spēles bija jau pret grieķiem. Lai arī lielāko daļu spēles laika notikumus laukumā diktēja latvieši, kad grieķi sasparojās un sedza daudz agresīvāk, vairāki uzbrukumi pēc kārtas tā arī nenonāca līdz kāda veida atrisinājumam un beidzās ar kļūdu. Savukārt bosnieši spēlēja vēl agresīvāk un viņiem bija ievērojams pārsvars auguma centimetros un spēka spēlē. Neskatoties uz to, viņu uzbrukums izskatījās daudzveidīgāks nekā mūsējo – tad spiediens uz groza apakšu, tad laba saspēle perimetrā, nonākot līdz augstu procentu tālmetienu iespējām, kas tik realizētas. Un, protams, soda metieni… Pret bosniešiem neveiksmes turpinājās, jo realizēti 12 no 22.

Lai arī šoreiz LBS vadība pastrādāja godam, piesaistot uz doto brīdi reāli labākos pieejamos spēlētājus (tie, kuri nebija, nebija objektīvu iemeslu dēļ), jautājumi var rasties par Štelmahera izvēlēm, ja runājam par otro maču. Proti, uz soliņa tā arī tika atstāts Ingus Jakovičs un Jānis Bērziņš. Saprotams, ka trenerim ir savs redzējums, un pirms spēlēm viņš arī sacīja, ka sastāvs tiek izvēlēts vadoties pēc mikrotraumu ietekmes un demonstrēto sniegumu treniņos. Kas notika iekšienē, nav skaidrs, un varbūt arī nevajadzētu meklēt zemūdens akmeņus, bet tomēr – Bērziņa centimetri, redzot, cik grūti gāja cīņā par atlēkušajām bumbām, teorētiski varētu noderēt, kā arī brīžiem stagnātiskos uzbrukumus atdzīvināt varētu Jakovičs, kuram kā noskaidroja šo rindu autors, mikrotraumu nebija.

Nākamais un izšķirošais logs nemaz nav aiz kalniem. Tas norisināsies februāra vidū un pastāv pamatotas cerības, ka tas varētu notikt Rīgā. Latvijai atlikuši mači pret Grieķiju un Bulgāriju. Skaidrs ir viens, ka skaidrība ar sastāvu un kādus spēkus varēsim piesaistīt nav. Matemātika Latvijai ir vienkārši – ja uzvaram bulgārus pie nosacījuma, ka viņa neuzvar bosniešus, braucam uz finālturnīru. Ja vēl Grieķija zaudē arī Bosnijai un Hercegovinai, bet mēs grieķus pieveicam, varam pacelties pat uz otro vietu, kas teorētiski var dot priekšrocības, kad notiks EČ izloze.

Ja Latvija zaudē grieķiem, un uzvar Bulgāriju, kuri savukārt uzvar bosniešus, tad var sākties punktu rēķināšana. Pie tāda nosacījuma Latvijai un bulgāriem būtu vienāda bilance 2-2, kas nozīmē, ka Bulgārija jāuzvar ar +7. Ja nē, tad 2022.gada EČ norisināsies bez Latvijas līdzdalības, kas būtu katastrofa…

Laikam nevienam nav jāatgādina, ka Latvijai ir četri NBA, seši Eirolīgas un vairāku solīdu Eiropas līgu pārstāvji, bet nākamais lielais turnīrs, kur pulcēt visus labākos, būtu 2023. gada PK izcīņa, uz kuru arī vēl jākvalificējas pēc tāda paša formāta kā šobrīd, kas nozīmē, ka labākos uz visiem mačiem nedabūsim.

Ja pirms kvalifikācijas sākuma daudziem vien ļaunākajā murgā varēja rādīties scenārijs, kurā Latvijai, lai tiktu uz finālturnīru, pēdējā logā obligāti būs jāuzvar Bulgārija, kur nu vēl ar noteiktu punktu skaitu, tad šobrīd tā ir skaudrā realitāte. No otras puses – vēl aizvien ir diezgan skaidrs, ka bulgāri nav Latvijas līmeņa komanda un problēmām viņus uzvarēt ar +10 nevajadzētu būt. Bet tā visiem likās arī pirmajā logā, kad jāspēlē bija izbraukumā. Lai nu kā, Štelmaheram ir jāizdara secinājumi un LBS vadībai jāpieliek visas pūles, lai tomēr uz Latvijas basketbolam tik izšķirīgiem mačiem būtu pēc iespējas vairāk Eirolīgas pārstāvju. Iepriekšējā pieredze ar PK kvalifikāciju parāda, ka neiespējams tas nav, it īpaši, ja runa ir par “būt vai nebūt” spēlēm. Vai Latvijas basketbols piedzīvos katastrofu? Atbildes tiks sniegtas februārī kā sieviešu, tā vīriešu izlasēm.