Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubā Pitsburgas “Penguins” ir vairākas zvaigznes. Komandas galvenais spīdeklis ir kanādietis Sidnijs Krosbijs, savukārt otrās zvaigznes tituls noteikti pieder vēl vienam uzbrucējam, Krievijas pārstāvim Jevgēņijam Malkinam. Abi ir atšķirīga stila spēlētāji, arī karjeras attīstība viņiem bijusi dažāda. Ja Krosbijam neviens netraucēja ceļā uz sapni par spēlēšanu NHL, tad Malkinam došanās uz Ziemeļameriku atgādināja spiegu filmas sižetu – draudi, piespiedu piekrišana līgumam ar dzimtās pilsētas klubu un bēgšana no komandas nometnes, lai sagaidītu savu debiju pasaules spēcīgākajā līgā.
Hokeja bēgļu kustības sākums
Tā sauktā dzelzs priekškara laikā hokejistam no PSRS un citām komunistiskajām valstīm nebija iespējams doties uz Ziemeļameriku, lai spēlētu hokeju. Pirmkārt jau ideoloģisko iemeslu dēļ, jo finansiāli ASV un Kanādas klubi varēja atļauties maksāt milzīgas summas. PSRS un Čehoslovākijas augstākā vara nevarēja atļauties, lai kāds no to spīdekļiem spēlētu pretinieku līgā, jo tajās tika propagandētas padomju cilvēkam svešas vērtības. Lielvalsts cītīgi uzsvēra, ka PSRS hokejisti ir amatieri, lai arī tā nebija patiesība – “amatieru” treniņu režīms bija krietni nesaudzīgāks nekā mūsdienu profesionāļiem.
Tuvojoties impērijas sabrukumam, “darba emigrācija” uz NHL kļuva iespējama, taču ar vairākiem nosacījumiem. Galvenais no tiem – dokumentu kārtošana notika caur speciālu organizāciju, kura valsts labā atņēma atalgojuma lielāko daļu. Ne visi gribēja iziet cauri šādam pazemojumam, un iepriekšējā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā arī hokejā bija bēgļi – hokejisti, kuri, par spīti līgumattiecībām ar klubu vai pat dienēšanai armijā (kā tas bija visiem Maskavas CSKA hokejistiem), ar aģentu palīdzību slepeni devās uz NHL.
Spilgtākais gadījums ir Aleksandrs Mogiļnijs – 1988. gadā viņu piektajā kārtā draftēja Bufalo „Sabres”, bet jau nākamajā gadā viņš pēc pasaules čempionāta Zviedrijā vairs neatgriezās savā dzimtajā valstī. Visi nepieciešamie dokumenti tika uztaisīti rekordlielos ātrumos, un, kamēr PSRS izlase lidoja mājās, Mogiļnijs devās citā virzienā – uz Ņujorku.
Kad lielvalsts sabruka, hokejistiem vairs nebija jābēg. Likumos neeksistēja nekādu normu, ar kuru palīdzību varētu aizliegt sportistiem (un citiem cilvēkiem) doties strādāt ārzemēs. Krievijas klubi izvēlējās citu taktiku – maksāt milzīgu algu, lai noturētu spilgtākos spēlētājus par prieku kluba prezidentam un līdzjutējiem. Mērķis par NHL turpināja ieņemt lielu vietu Krievijas hokejistu prātos, un viens no viņiem bija talantīgais Magņitogorskas audzēknis Malkins, kurš pieaugušo hokejā debitēja 17 gadu vecumā. 2004. gadā viņu ar otro numuru draftēja „Penguins” (ar pirmo togad tika izvēlēts Aleksandrs Ovečkins), un pēc vēl divām spilgtām sezonā Krievijas superlīgā uzbrucējs bija gatavs doties uz NHL. Kluba menedžmentam gan bija citas intereses.
“Bez parakstīta līguma viņi sēdētu līdz rītam”
Pēc 2005./2006. gada sezonas beigām Malkins bija apņēmības pilns braukt uz Ziemeļameriku. Klubs negribēja pieļaut, lai tā lielākā zvaigzne aizbrauc uz Ziemeļameriku, un ģenerālmenedžeris Genādijs Veļičkins kopā ar Magņitogorskas vienības prezidentu Viktoru Rašņikovu izmantoja taktiku “labs policists – slikts policists” – proti, uzbrucējam piedāvāja milzīgu naudu un bonusus, tajā pašā laikā uz viņu spieda ar visām iespējamām metodēm, lai tikai dabūtu vēlamo parakstu zem līguma.
“Mūs uzaicināja pie kluba prezidenta, kopā ar Jevgēņija brāli, vecākiem un mani. Aprunājamies, bet beigās mamma pateica: “Liels paldies, bet mēs braucam mājās.” Atpakaļceļā es saņēmu zvanu – mēs braucam jums pakaļ,” atceras Malkina aģents Genādijs Ušakovs. “Laikam Rašņikovs viņiem teica darīt visu, lai Malkins paliktu. Viņi ienāca iekšā un sāka pierunāt. Viss kultūras normās, bez rupjībām un draudiem. Viņi bija laipni, bet ļoti uzstājīgi,” stāsta notikumu aculiecinieks.
Saruna sanāca ļoti nogurdinoša, tā ilga no desmitiem vakarā līdz pat trijiem naktī. Kā viens no argumentiem tika minēts tas, ka vēl viena sezona Krievijā nāks par labu 21 gadu vecajam uzbrucējam. Beigās Malkins tomēr padevās un parakstīja līgumu. “Es neteiktu, ka viņš salūza. Ja tētis un brālis bija pret aizbraukšanu, tad māte bija par, viņas viedoklī viņš vienmēr ieklausījās. Vienā brīdī gan viņa vairs nevarēja to paciest, pienāca pie dēla ar asarām acīs un teica, lai paraksta,” atceras hokejista aģents.
“Parakstīju, jo uz mani ļoti spieda,” divas nedēļas vēlāk sarunā ar “Sport-Express” atcerējās pats Malkins, kurš tobrīd jau atradās ASV. “Es viņiem visu laiku skaidroju, ka gribu aizbraukt, ka man nepieciešama izaugsme, ka es apsolīju Pitsburgai. Bet mani neviens neklausījās. Daudz tika runāts par kaut kādu jaunu politiku sarunās ar NHL klubiem. Bet manas vēlmes nevienu neinteresēja.
Jā, es parakstīju līgumu, bet ātri pārdomāju. Ja īsi – es biju aizvainots ar Veļičkina rīcību. Nedrīkst tā rīkoties ar cilvēkiem, piespiest parakstīt līgumu trijos naktī. Un vispār… saprotiet, pagājušajā gadā viņi apsolīja, ka pēc sezonas laidīs mani uz NHL. Es to uzsvēru – apsolīja. Bet te pēkšņi kaut kāda politika. Sanāk, ka viņiem nav jāpilda solījumi?” emocionāls bija uzbrucējs.
Spēlētāja aģents min, ka bez parakstīta līguma kluba pārstāvji, visticamāk, tā arī neaizietu. “Piecu stundu laikā viņi atkārtoja: “Žeņa, līgums jāparaksta”,” par to dienu notikumiem stāsta aģents. Viņa galvenās bailes bija, kā tik hokejists nenodara sev pāri. Jau astoņos no rīta Ušakovs atkal bija dzīvoklī pie Malkina, kurš uz jautājumu, kāds ir rīcības plāns, atbildēja īsi, bet kodolīgi – “spēlēt NHL”. Ir aizdomas, ka 2006. gada 7. augustā „Metallurg” ofisā, svinēja līguma parakstīšanu ar Malkinu, savukārt kādā Magņitogorskas dzīvoklī tika apspriesta bēgšana.
Magņitogorska – Helsinki – Losandželosa
Apstākļu piespiests, Malkins kopā ar komandu devās uz Somiju, lai gatavoties jaunajai sezonai. Hokejista pārstāvis ASV Džei Pī Berijs paziņoja, ka, neskatoties uz parakstīto līgumu ar “Metallurg”, viņš centīsies izdarīt tā, lai hokejists aizbrauc uz Ziemeļameriku. “Viņš vēlas spēlēt NHL. Mēs vēl apspriedīsim viņa nākotni un pieņemsim labāko lēmumu viņa karjerai,” pārliecināts bija Malkina pārstāvis.
Pirmdien, 13. augustā uzbrucējs ar savām mantām slepeni pameta treniņnometni un apmētās kādā konspiratīvā dzīvoklī Helsinkos. Tajā pašā dienā hokejistam bija paredzēta intervija ASV vēstniecībā, kuru viņš veiksmīgi izturēja. Jau trešdien darba vīza ar “atvērto” datumu bija gatava, un, kamēr “Metallurg” atgriezās Krievijā, Malkins kopā ar saviem pārstāvjiem lidoja citā virzienā – uz Losandželosu.
“Uzreiz pēc līguma parakstīšanas es sazinājos ar Beriju un palūdzu, lai palīdz man aizbēgt,” sarunā ar “Sport-Express” atcerējās pats Malkins. “Jevgēņijs piezvanīja man no Magņitogorskas un palūdza izdarīt visu, lai viņš varētu atstāt „Metallurg”. Teica, ka pirms treniņnometnes viņam atdos pasi un tā būs labākā iespēja [aizbraukt],” stāsta hokejista pārstāvis.
Nākamajā dienā pēc Malkina aizbraukšanas Magņitogorskas kluba ĢM Veļičkins teica, ka klubs vērsīsies tiesā ar pretenziju pret “Penguins”, tajā pašā laikā nekautrējoties norādīt, ka Pitsburga nav tā labākā vieta NHL karjeras uzsākšanai. “Žeņa ir ļoti labs cilvēks ar mīkstu raksturu, viņš vēl nav izveidojies psiholoģiski. Tā nav nejaušība, ka viņš četras reizes mainījis aģentu. Cik es zinu, “Penguins” gatavo pārdošanai. Visiem skaidrs, ka ar Malkinu klubam ir viena cena, bez Malkina – cita. Esmu aizvainots, jo pārrunas ar Jevgēņiju nebija vieglas. Viņš taču pats parakstīja to līgumu, es viņa roku nevadīju. Varēja taču pateikt kategoriski – es gribu spēlēt NHL. Un viss.”
17. augustā vēl joprojām nebija ziņu par krievu hokejista atrašanas vietu. Savukārt “Metallurg” ofisā tika atsūtīts ar roku rakstīts iesniegums par darba attiecību pārtraukšanu, kuru Veļčkins uzreiz nosauca par viltotu. “Tā sanāca, ka mūsu konspiratīvajā dzīvoklī nebija datora, tad mēs atradām krievvalodīgu cilvēku, kurš uzrakstīja tekstu. Jevgēņijs to izlasīja un parakstīja”. Nākamajā dienā parādījās pirmās ziņas par uzbrucēju – kļuva zināms, ka viņš atrodas Losandželosā un pat aizvadījis vienu treniņu ar “Kings” hokejistiem.
Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka bēgšana ir izdevusies un sapnim par spēlēšanu NHL vairs neviens netraucēs. 5. septembrī Malkins parakstīja līgumu ar “Penguins”, oficiāli kļūstot par šī kluba hokejistu. Krievijas hokeja federācijas arbitrāža aizliedza hokejistam spēlēt hokeju, līdz tiks nokārtots jautājums ar “Metallurg”, taču dažas dienas vēlāk NHL galvenais jurists Bils Deilijs pauda šaubas par to, ka šim lēmumam ir kaut kāds juridiskais spēks.
18. oktobrī Malkins debitēja NHL un jau pirmajā spēlē pret Ņūdžersijas „Devils” iemeta ripu Martina Brodera vārtos. Pirmajā sezonā gūstot 33 vārtus un izdarot 52 piespēles, viņš tika atzīts par labāko debitantu.
Atgriešanās Magņitogorskā
Sākotnēji šķita, ka attiecības starp Malkinu un “Metallurg” vadību ir sabojātas uz visiem laikiem. Veļičkins nekautrējās asi izteikties par hokejistu, noradot, ka klubs izdarīja visu, lai viņš izaugtu par elites līmeņa hokejistu. Un tomēr, laiks dziedē visas brūces. 2012./2013. gada sezonā NHL kārtējo reizi nespēja vienoties ar spēlētāju arodbiedrību (NHLPA) un līgā iestājās lokauts. Atšķirībā no dažiem citiem spēlētājiem, kuri aizmirsa par savām saknēm, Malkins sezonas pirmo daļu pavadīja dzimtajā “Metallurg” vienībā, izteikti dominējot ne vien klubā, bet arī līgā – 37 mačos gūti 23 vārti un atdotas 42 piespēles.
“Pirmdien [2013. gada 7. janvārī] es ilgi biju ar Žeņu, kad viņam bija paredzēta izlidošana atpakaļ uz Pitsburgu. Amerikāņi var teikt, ka NHL Malkins jūtas labāk un atgriežas ar prieku. Bet daļu no savas sirds viņš atstājis Magņitogorskā, esmu to redzējis viņa acīs,” sarunā ar “Sovetsky Sport” teica Veļičkins. Arī pats uzbrucējs vairs nebija dusmīgs nedz uz kluba ĢM, nedz uz tā īpašnieku Rašņikovu.
Savukārt 2019. gada maijā Veļičkins atklājis, ka viņš regulāri komunicē ar uzbrucēju un viņiem ir vienošanās, ka, ja Malkins izdomās atgriezties KHL, tad viņš spēlēs Magņitogorskā. “Esam to apsprieduši, Malkins uztur kontaktu gan ar mani, gan ar kluba īpašnieku. Dzīve ir tāda, ka nekad nevar teikt nekad,” teica funkcionārs sarunā ar “R-Sport”. Tiesa, Veļičkins vairs nav “Metallurg” ĢM – pirms gada viņš tika atlaists.
Malkina līgums ar “Penguins” ir spēkā vēl uz divām sezonām. Kad tas beigsies, uzbrucējam būs 36 gadi. Iespējams, atgriešanās nemaz nav aiz kalniem.
Malkina bēgšanas notikumu hronoloģija (2006. gads)
7. augusts – uzbrucējs paraksta jaunu līgumu ar “Metallurg”
13. augusts – Malkins pamet komandas treniņnometni Somijā
17. augusts – uz “Metallurg” ofisu tiek atsūtīts iesniegums par darba attiecību pārtraukšanu
18. augusts – krievu hokejists pirmo reizi padod ziņas par savu atrašanas vietu
5. septembris – Malkins noslēdz līgumu ar “Penguins”