Kāpēc Balcers nenostiprinājās Otavā un kas viņu sagaida Sanhosē?

Kamēr Rūdolfs Balcers turpina kārtot dokumentus, lai varētu pievienoties Nacionālās hokeja līgas klubam Sanhosē “Sharks”, palūkosim, uz ko tad latviešu malējais uzbrucējs var pretendēt jaunajā komandā un kāpēc Otavas “Senators” viņu nenovērtēja.

Kad Otavas “Senators” ģenerālmenedžerim Pjēram Dorionam tika uzdots jautājums par Rūdolfa Balcera zaudēšanu bez atlīdzības, viņš nelaipoja un bija konkrēts: “Uzskatām, ka mūsu rīcībā ir labāki uzbrucēji.” Piebilstot, ka malējo uzbrucēju vajājuši savainojumi. Kaut, atgriežoties ierindā pēc traumas, Balcers Amerikas Hokeja līgā pie punktiem tika pirmajās 15 spēlēs pēc kārtas, labojot Belvilas “Senators” rekordu. Liepājniekam nebija nepieciešams pat ieskriešanās laiks.

Balcers nebija starp “Senators” galvenā trenera Dīdžeja Smita favorītiem, un arī pašam Balceram Otavā spēlētais hokejs nebija parocīgs. Četri no astoņiem pamatsastāva malējiem uzbrucējiem “Senators” rindas papildināja šajā starpsezonā – klāt nākuši Tims Šticle, Jevgeņijs Dadonovs, Ostins Vatsons un Stenlija kausa ieguvējs Sedriks Pakets. Tieši pēdējie divi veido komandas ceturto maiņu, un abu stiprās puses meklējamas aizsardzībā. Savukārt Balcers ir uzbrucējs, kurš ērtāk jūtas ar ripu, nevis bez.

Otavā ar Balceru nerēķinājās, un neaizsargāto spēlētāju saraksts ļāva viņu izvēlēties komandai, kas latvietim redz vietu sastāvā. Svarīga piebilde – pastāv iespēja, ka “Sharks” nebija vienīgā komanda, kas gribēja Balceru redzēt sastāvā. Proti, hokejistus no neaizsargāto spēlētāju saraksta izvēlas, balstoties uz pagājušās sezonas atrašanās vietu tabulā. Sākot ar apakšgalu. Ja dokumentus iesniedz gan “Sharks”, gan kāda cita vienība, tad jāskatās, kura meklējama zemāk.

“Sharks” pagājušo sezonu pabeidza trešajā vietā no beigām, apsteidzot vienīgi Detroitas “Red Wings” un “Senators”. Tātad jebkura no 28 priekšā esošajām vienībām, ja gribētu Balceru savā komandā, pie šādas iespējas nemaz netiktu. Norvēģijā dzīvojošais liepājnieks tagad atgriezies komandā, kas viņu pirms sešiem gadiem draftēja, bet kurā Balcers vēl nav spēlējis. Jo viņš tika iekļauts slavenajā Ērika Kārlsona maiņas darījumā.

Foto: TT

“Sharks” ģenerālmenedžeris – Dags Vilsons – kopš Balcera draftēšanas nav mainījies, un tas ir svarīgs punkts. Vienību vada Bobs Bugners, kurš pagājušās sezonas gaitā asistenta krēslu nomainīja pret galvenā trenera amatu. Sanhosē sezonu ievadījusi ar vienu uzvaru trīs mačos, un Bugners jau vairākas reizes raidījis pārmetumus trešās un ceturtās maiņas virzienā, norādot – ar pašreizējo pienesumu uzbrukumā nav gana. Te mēs atgriežamies pie Balcera plusiem…

Balcers pieradis spēlēt kā kreisās malas uzbrucējs, taču pats atzīst, ka pietiekami ērti jūtas arī labajā flangā, no kura paveras labākas iespējas metienu izdarīšanai. Tas viņam paver plašākas iespējas ielauzties “Sharks” sastāvā – šobrīd tieši labā mala uzskatāma par uzbrukuma vājāko punktu.

Pašlaik trešās maiņas labajā malā spēlē Mets Nieto, bet ceturtajā virknējumā atrodams Stefans Neisens. Pirmais komandā atgriezās šajā starpsezonā kā brīvais aģents, bet Neisens tika iegūts pagājušās sezonas laikā, veicot spēlētāju apmaiņu ar Pitsburgas “Penguins”. Bez šaubām – reālāk izkonkurējams ir Neisens, kurš Pitsburgā bija fārmkluba hokejists ar dažām iespējām uzspēlēt lielajā komandā. Sanhosē ir zemāka līmeņa komanda, tāpēc tur Neisens ticis pamatsastāvā. Vismaz pagaidām.

Vieta gan varētu atbrīvoties arī kreisajā flangā. Pagaidām sevi trešā centra lomā nav spējis apliecināt Noa Gregors, un viņa vietā varētu izmantot Raienu Donato, kurš pašlaik saucams par trešā virknējuma kreisās malas uzbrucēju. “Sharks” sezonas ievadā Bugneram nācies meklēt labākos risinājumus trešajai un ceturtajai maiņai, un pagaidām nevarētu teikt, ka viņam veiktos labi. Godīgi jāatzīst – “Sharks” materiāls ir sliktāks par Otavā pieejamo.

Pēc aizvadītām tikai trim spēlēm “Sharks” sastāva apakšgalā ir ļoti daudz nezināmo. Tas liek domāt vienu: iespējas (daudzskaitlī!) būs. Paša Balcera rokās tas, kā šīs iespējas tiks izmantotas. Labākais scenārijs ir ieķeršanās trešajā virknējumā, kas “Sharks” dotu lielāku uzbrukuma potenciālu, reizē ļaujot ceturtajā maiņā kopā salikt Nieto, Markusu Serensenu un Patriku Marlo – stabilu un pārliecinātu virknējumu ar hokejistiem, kuri jau krietni apbružājušies.

Kur uz NHL kartes meklējamas “Sharks” izredzes? Komanda, kas mēģinās klauvēt pie “play-off” durvīm. Vai kāds vērs vaļā – protams, tas ir laika jautājums, bet sastāvs uz papīra optimismu nevairo. Rietumu divīzijā trīs no četrām “play-off” komandā iespējams nosaukt ar aizvērtām acīm – Lasvegasas “Golden Knights”, Kolorado “Avalanche” un Sentluisas “Blues”. Cīņā par ceturto vietu par galveno favorīti uzskata Minesotas “Wild”. Vēl ir Arizonas “Coyotes”, Anaheimas “Ducks” un Losandželosas “Kings”. Šajā kompānijā “Sharks” tikšana Stenlija kausa izcīņā būs pārsteigums.

Foto: TT

Komandas vārtsargu līnija ir pagalam nestabila. Pirmais numurs Mārtins Džounss pagājušajā sezonā atvairīja 89,6% metienu. Klāt tika paņemts Devans Dubniks, un arī viņam pagājušajā sezonā neizdevās aizsniegties līdz absolūtajam minimumam, kas ir 90%. Šeit mierina tikai doma, ka sliktāk vairs nevar būt…

Protams, lielu daļu kritikas pelnījusi “Sharks” aizsardzība kā tāda. Pirms pieciem gadiem mēs to sauktu par, iespējams, labāko aizsardzības līniju līgā. Ēriks Kārlsons un viņa 82 punktu sezona! Brents Bērnss un viņa 75 punktu sezona! Marks Eduārs Vlasiks, kurš ar savu aizsardzības spēli nopelnīja vietu pasaules labākajā komandā – Kanādas olimpiskajā izlasē! Taču – laiks rit uz priekšu, un pret šiem trim vīriem tas nav bijis saudzīgs… Algu sarakstos aiz viņiem meklējams čehs Radims Šimeks, kura ceļgali lika izlaist sezonas sākumu.

Uzbrukumā līderi ir centri Logans Kutūrs un Tomāšs Hertls, malējie uzbrucēji Tīmo Maiers un Evanders Keins. Starp pirmo divu maiņu uzbrucējiem figurē arī Kevins Labanks – spēlētājs ar savdabīgāko līgumu vēsturi NHL. 2018./19. gada sezonu Labanks pabeidza ar 56 punktiem, un jau šķita, ka tūdaļ tiks parakstīts lielais līgums. Nekā – Lebanks nāca pretī ģenerālmenedžerim Vilsonam, kuram makā nebija pārāk daudz brīvas vietas, un vienojās par vienu sezonu un vienu miljonu.

Nepierādīts fakts, bet daudzi uzskata, ka tobrīd zem galda tika noslēgta vēl viena vienošanās – ka sezonu vēlāk Labanks saņems pelnīto lielo līgumu. Skaists (un mazliet neatļauts) žests gan no spēlētāja, gan no ģenerālmenedžera puses. Tācu – nākamajā sezonā Labanka sniegums atpalika no cerētā. Jau šķita, ka viņš tādā veidā atvadījies no līguma, bez kura palika gadu iepriekš… Bet nē – Vilsons vārdu turēja un piešķīra Labankam 18,9 miljonus četros gados. Džentlmeņu godavārds tika turēts.