Vilks paēdis un kaza dzīva jeb Fāzelam beidzot atradās iemesli pārcelt PČ no Minskas

“Drošības un piesardzības dēļ, ņemot vērā lietas, kas ir ārpus IIHF kontroles, IIHF padome nolēma, ka pasaules čempionāta pārcelšana no Minskas ir neizbēgama.” Ar šādu teikumu sākās Starptautiskās hokeja federācijas 18. janvāra paziņojums, kas pielika punktu gandrīz pusgadu ilgajai lavierēšanai dažādās ierakumu pusēs par to, ko tagad darīt ar PČ sarīkošanu 2021. gada pavasarī, un beidzot kļuva skaidrs, ka Minskas režīms savas krāsas ar hokeja čempionāta uzņemšanu spodrināt tomēr nevarēs un nāksies atgriezties pie dziesmas, ka nodevēji atkal iegāzuši Baltkrieviju.

Renē Fāzels nav īpaši populārs personāžs – tik ilgu laiku vadot sporta federāciju, populāra personāža statusu grūti iemantot, sliktie darbi pamazām sakrājas, bet labie darbi ātri piemirstas. Fāzela ļoti labās attiecības ar Krievijas pusi (dažbrīd liekas, ka Kremļa ziņu aģentūras vīriem Fāzels telefonā ir pie ātrajiem zvaniem) arī automātiski nozīmē, ka Rietumvalstīs tiek rauktas pieres. Šveices medijos šoruden tika runāts, ka Fāzelam arī personīgu simpātiju līmenī īsti nesapas ar Skandināvijas federāciju bosiem, lai gan tur arī tādus iekšējos avotus varbūt arī nemaz nevajadzēja – IIHF viceprezidents, soms Kummola uzņemto kursu publiski apstrīdējis jau kopš rudens sākuma. Taču Fāzela laiks IIHF tuvojas beigām, un šis ir viņa pēdējais termiņš. Tādos laikos gan politiķi, gan sporta federāciju prezidenti var atļauties darīt to, ko patiešām grib, un vairs nesatraukties – pārvēlēs vai nē.

PČ2021 bedri IIHF un arī Latvijas puse sev izraka jau tajā brīdī, kad piekrita rīkot PČ sadarbībā ar Baltkrieviju. Tā bija laika bumba ar paslēptu degli, un jā, Lukašenko režīma laika bumba bija tikšējusi ilgi, bet sprāgusi arī nebija. Pirms septiņiem gadiem baltkrievi jau sarīkoja pasaules čempionātu un tika slavēti par to, bet Eiropas parlamenta un ASV vēstules par to, ka īsti nepieklājas rīkot PČ autoritārā valstī, tika pastumtas zem paklāja. Attiecīgi 2020. gada vasarā tikai divkoši un ar selektīvu atmiņu apveltītas personas varēja apgalvot, ka vardarbīgā protestu apspiešana un dīvainie, maigi sakot, vēlēšanu rezultāti ir kaut kāds pārsteigums, ko, izvēloties PČ norises vietu, nevarēja paredzēt. Nē, gan Latvija pati, gan IIHF pieņēma izdalītās kārtis un labprāt spēlēja.

Lai arī hokeja amatpersonas Latvijā un IIHF bāzē Šveicē bieži uzsvēra, ka netaisās jaukt politiku ar sportu, skaidrs, ka rudenī un ziemas pirmajā pusē notika daudzas aizkulišu darbības, ko nekā citādi kā politiskās spēlītes nosaukt nevarēja. Kad dūmi izklīdīs, gan jau par tām dzirdēsim no iesaistītajām personām un labāk varēsim novērtēt, kā tad īsti šajā grūtajā situācijā nostrādāja LHF priekšnieki. Vēl aktuāls jautājums, kas īsti notiks ar PČ rīkošanu un vai Latvijai beigās nenāksies uzņemt visu turnīru, kas nemaz nav tik viegli izdarāms ne organizatoriski, ne finansiāli, un parādījušās arī runas, ka šogad PČ vispār būs tāds pavājš, bez skatītājiem un vispār vai mums tādu vajag? Tā gan būtu pamatīga gļēvuļa rīcība no Latvijas puses – paši spēlei pieteicāmies un tagad, kad kārtis jau ir izdalītas, sāka domāt, ka varbūt labāk tomēr nespēlēt. Var iebilst, ka Latvijai nevajadzētu uzņemt visu čempionātu, taču pusi PČ Latvijas puse apņēmās noorganizēt, un diskutēt par kaut ko citu ir gan neētiski, gan arī gluži vienkārši novēloti.

PČ sākums paredzēts pēc nieka četriem mēnešiem, un pēc rīkošanas tiesību atņemšanas Minskai nemaz nav skaidrs, kur tas notiks. Protams, tā nav īsti ideāla situācija. Kāpēc tika nogaidīts tik ilgi? Baltkrievijas režīma leģitimitāte ir pamatīgi saļodzījusies Eiropas acīs, taču vietējā līmenī Lukašenko ir noturējis varu. Cerības, ka līdz maijam baltkrievi paši visu savās mājās būs sakārtojuši, lai laimīgām acīm varētu demokrātiskā valstī uzņemt pasaules spēcīgākās hokeja izlases, ir principā zudušas. Turklāt var minēt, ka Fāzelam bija jāpacenšas lietu sakārtot diplomātiski, lai lielais hokeja draugs Lukašenko būtu dusmīgs uz citiem, nevis IIHF prezidentu. Galu galā, Latvijas pusē hokeja funkcionāri tomēr jau laiciņu rosījās ar apziņu, ka dalīt PČ ar Baltkrieviju nevajadzēs.

Bēdīgi slavena kļuva Fāzela vizīte Minskā, kur viņš ieradās skarbi runāt ar Lukašenko, bet pieņemšanā sasveicinājās kā ar labāko draugu. Attēli no šī brīža ātri vien tika izplatīti publiski, taču te var minēt, ka šāda taktika Lukašenko pašam nostrādāja par sliktu – sanāca uzskatāms piemērs, kāpēc tomēr nav ideāli rīkot starptautiskas sacensības diktatora kontrolētā režīmā (jo tas tiek izmantots propagandas mērķiem).

PČ pārcelšanā kā liels arguments tika piesaukts tas, ka IIHF sponsori cits pēc cita publiski atteicās sadarboties, ja turnīrs notiek Minskā. Viss pareizi, taču šī nostāja publiski parādījās nevis oktobrī, nevis decembrī, bet janvāra vidū, kad vējš jau bija uzņēmis virzienu. Vai sponsoru rīcība šo vēju vēl vairāk uzpūta vai gluži vienkārši paši nostājās pa vējam? Vai Fāzels varbūt izkārtoja tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva? Taču noliegt arī nevar, ka publiski viss izskatījās tā, ka IIHF prezidents bija spiests pieņemt lēmumu pretēji tam, ko vēlējās.