Pret ieslodzītajiem, tranzītā caur Eiropu līdz “Baronam” – Demetriusa Aleksandra stāsts

Demetriuss Aleksandrs jaunākajai Latvijas basketbola paaudzei varbūt nav tik zināms vārds, bet tie, kuri atminās vietējo klubu, tā sauktos, “ziedu laikus”, noteikti viņu atceras. Viņš aizvadīja nepilnas divas sezonas Rīgas “Barona” rindās (2007./08. un nākamo līdz janvārim), palīdzot komandai tikt pie vēsturiska panākuma – triumfēt FIBA kausa izcīnā, kā arī izcīnīt LBL titulu.

“Sporta pils” aicināja Aleksandru uz sarunu, kurā viņš dalījās ar savu dzīves stāstu – kā viņš uzsāka basketbolista gaitas, kā agrā vecumā spēlēja kopā ar pieaugušajiem un pat pret ieslodzījumu vietu veidotām komandām vairākos ASV štatos. Tāpat viņš pastāstīja par pieredzi basketbolam eksotiskās līgās kā Dienvidkoreja, Venecuēla un Japāna, un par lielisko laiku Rīgā un Ukrainas autoritatīvajiem klubu īpašniekiem.

Pastāsti, lūdzu, par saviem pirmajiem soļiem basketbolā.

Pirmo reizi ar basketbolu saskāros pirmajā klasē, kad pārsvarā tas notika rajona spēļu laukumos vai parkos. Spēlēju to no rīta līdz vakaram un jutu, ka man dzimst kaisle pret šo spēli. Ja runājam par organizētu basketbolu, kas būtu atrašanās komandā un ar izstrādātu treniņu grafiku, tad tas notika ap ceturto klasi. Tomēr tāpat – pa dienu trenējos kvalificēta trenera vadībā ar komandas biedriem, bet vakaros tāpat ar savējiem to darījām jebkur, kur tas bija iespējams. ASV tomēr daudzās vietās ir brīvi pieejami laukumi ar groziem.

Tur, kur dzīvoju bērnībā, manai mājai bija pretī vieglatlētikas stadions un basketbola laukums. Izmantoju abus. Spēlēju basketbolu pat lietū. Zināju, ka kādu dienu ar to sev pelnīšu iztiku un uz to arī mērķtiecīgi gāju. Man arī nevienu citu nevajadzēja – gāju mest pa grozu un attīstīju tehniku viens pats.

Tavs augums ir 206 cm un svars 110 kg, bet kā spēlētājs biji pazīstams ar apveltītu labu metienu no distances. 2000. gadu sākumā, kad uzsāki savas profesionāļa gaitas Eiropā, tā vēl nebija tik ierasta prakse, kad puiši ar tik iespaidīgiem gabarītiem ir tik labi metēji.

Jaunības gados man bija trīs momenti, kad īsā laikā iespaidīgi paaugos. Pirmais bija ap astoto klasi, kad no 185cm tiku līdz 195cm. Otrais piegājiens bija 17 gados, kad pieliku klāt ap pieciem centimetriem. Un tad tas pats notika jau, kad iestājos augstskolā, un tad gan “beidzot” pārstāju augt (iesmejas). Tobrīd tas likās dīvaini, jo ap to vecumu parasti nav bieži novērojami gadījumi, kad īsā laikā var izaugt vēl par pieciem centimetriem.

Vienlaikus mana priekšrocība bija tā, ka jau no mazotnes nereti spēlēju aizsargu pozīcijās un biju izveicīgāks un koordinētāks par vienaudžiem. Paldies iepriekš minētajam vieglatlētikas stadionam (iesmejas). Bieži sanāca tā, ka uzbrukumā vadīju saspēli, bet aizsardzībā man bija jāsedz centri. Tāpat arī pirms vidusskolas laika nespēlēju visus gadus pārstāvot kādu pamatskolas komandu. Man kā pusaudzim bija iespēja spēlēt daļēji profesionālā līgā kopā ar pieaugušajiem. Protams, tas nebija augstākais līmenis, jo ASV līgu ir ļoti, ļoti daudz, bet tajā brīdī tas man ļoti palīdzēja pilnveidoties kā spēlētājam. Būt kopā ar nobriedušiem vīriešiem, trenēties un spēlēt ar un pret viņiem – tā ir laba platforma progresam.

Mēs aizvadījām spēles pret citām štata komandām, tāpat braucām pa visu valsti un piedalījāmies dažādos turnīros. Spēlējām arī pret ieslodzījuma vietās izveidotām komandām! Pieredze bija ļoti raiba. Un tas viss notika, kad man bija 14, 15 gadi. Līdz ar to, loģiski, ka par visiem biju vājāks un lēnāks, tāpēc man bija svarīgi iemācīties arī izmest un darīt to precīzi. Lai arī basketbola prasmes man bija augstā līmenī, uz tā kopējā fona, spēka trūkums neļāva tās pilnībā izmantot, tāpēc man bija jāprot pieņemt lēmumus laukumā daudz ātrāk.

Spēlēji arī četras sezonas NCAA. Pirmās divas pārstāvot “Hutchinson University”, bet pēc tam pārgāji uz Alabamu. Kāpēc tā?

Godīgi sakot, tolaik varēju iestāties jebkurā koledžā valstī. Vidusskolu pabeidzu kā Misūri štata gada spēlētājs, ko tolaik sauca par “Gatorade” gada spēlētāja balvu, kas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem valstī vispār. Tu tiec atzīts par labāko štatā un šo balvu iegūst tikai viens! Līdz ar to, ejot uz koledžu, man bija ļoti daudz un dažādi piedāvājumi. Sākotnēji izvēlējos Hačinsonu, bet pēc tam pārgāju uz Alabamu, jo vēlējos būt tuvāk ģimenei, un lai viņi var vērot manas spēles klātienē un biežāk varētu viņus satikt. Tāpat arī komandā bija ļoti labi spēlētāji. Kā pazīstamāko varu minēt Antonio Makdajesu, kuru 1995. gada draftā izvēlējās ar kopējo otro numuru un viņam padevās solīda karjera NBA (kopumā 15 sezonas, vairāk nekā tūkstotis spēļu un vidēji gūti 12 punkti – red.).

Pēc koledžas pieteicos draftam, kurā gan mani neizvēlējās, bet principā varēja būt labas iespējas nonākt kādas komandas sastāvā, ejot citu ceļu, proti, pierādot sevi treniņnometnēs un ar “try-out” līgumiem. Tiesa, man nepaveicās, jo 1998. gadā tieši NBA “pakļuva zem sitiena” (NBA was on strike – red.) – bija lokauts, tāpēc iespējas pierādīt sevi izpalika. Tāpēc mēģināju sevi pierādīt caur attīstības līgu. Nepaveicās.

Kad absolvēji koledžu, mērķis noteikti bija NBA. Ņemot vērā panākumus vidusskolā un spēlēšanu spēcīgā augstskolas komandā, vai tolaik pieļāvi domu, ka veidosi karjeru Eiropā?

Protams, katra maza zēna sapnis ir NBA un visi uz to tiecas. Tomēr, kad pabeidzu koledžu, nezaudēju koncentrēšanos kļūt par profesionālu basketbolistu. Arī attīstības līgā negāja nemaz tik slikti, jo biju viens no kandidātiem uz gada debitanta balvu. Bet, kā jau teicu, tobrīd NBA lokauts ieilga, tāpēc nospriedu, ka jāturpina turēties pie sava mērķa un jāskatās, kā viss izvērtīsies. Tā es devos pāri okeānam uz Eiropu.

Tava pirmā pieredze kā profesionālim bija Izraēlā. Kāda tā izvērtās?

Tā bija ļoti sarežģīta, kā jau lielākai daļai amerikāņu spēlētāju. Nav nekāds noslēpums, ka spēles stili abos kontinentos ir ievērojami atšķirīgi. Ja ASV lielāks uzsvars ir uz atlētismu un spēka spēli, tad Eiropā tas ir “gudrāks”, kur lielu lomu spēlē basketbola IQ. Taču tas man ļāva kļūt par labāku spēlētāju. Daudz “pieliku” Eiropā un augu tieši šajā komponentā.

Foto: LETA

Pirms pieredzes Latvijā, pārstāvēji augsta līmeņa klubus – CV ir atrodami Francijas, Grieķijas, Spānijas, Itālijas un citu solīdu līgu pieraksti. Kā nonāci līdz Rīgai un “Barons” komandai?

Tieši pirms Rīgas spēlēju Spānijā, bet man neizveidojās labas attiecības ar galveno treneri. Klubā jau pirms sezonas notika daudz pārmaiņu, tostarp, man lika darīt daudzas lietas, kas man tobrīd likās netaisni. Jutu, ka ir citi veidi kā varu vairāk palīdzēt komandai. Un vienā brīdī nāca piedāvājums no “Barona”. Man patīk izaicinājumi un šis tāds šķita. Jauna līga, komanda, spēles stils un citi aspekti.

Esmu spēlējis Venecuālā, Korejā, tāpat arī Japānā. Tāpēc tā likās kā lieliska iespēja sevi pārbaudīt, jo nekad nebiju spēlējis Austrumeiropā, tikai Rietumvalstu līgās. Un lēmumu pievienoties “Baronam” nenožēloju, jo kluba vadība bija lieliska, tāpat arī komandas biedri. Mums izveidojās patiešām labs kolektīvs un ne par ko citu kā spēlēšanu nebija jādomā. Apstākļi bija vieni no labākajiem, kuros man nācies būt.

Atgriežoties nedaudz pie Tevis nosauktajām līgām basketbolam eksotiskajās valstīs, pastāsti, lūdzu, kā bija spēlēt tur?

Bija interesanti (iesmejas). Jā, varbūt uz ielas, ejot ikdienas gaitās, visi uz mani atskatījās, jo biju divu galvu tiesu garāks par pārējiem, bet katrā valstī ir lieli, spēcīgi un gara auguma atlētiski puiši. Varbūt to tik daudz neredz, bet mēs esam (iesmejas)! Tādi bija arī Korejā un Japānā, par kurām līgā radies nepareizs iespaids, ka tur spēlē tikai maza auguma puiši. Iepsējams, tagad kaut kas ir mainījies, patiešām nezinu. Atšķirība ar Eiropu ir tāda, ka mazāka auguma puiši ir vairākumā un tiek piekopts daudz ātrāks basketbols. Āzijā pastāvēja uzskats – vienmēr jābūt ļoti labā fiziskajā kondīcijā. Un jābūt ļoti disciplinētam. Arī tas man dzīvē daudz ko deva. Turklāt, spēļu Āzijas līgās tolaik bija daudz vairāk nekā Eiropā, bet sezona bija īsāka – septiņi mēneši pret Eiropā pieņemto 10 mēnešu standartu, ieskaitot pirmssezonas sagatavošanos. Tāpēc visu laiku bija jābūt gatavam. Korejā regulārajā sezonā bija 60 mači sešu mēnešu laikā! Savukārt Eiropā bija “tikai” divas spēles nedēļā.

Ko Tu zināji par Rīgu un “Barons” klubu pirms tur ieradies?

Nezināju vispār neko un nebija nojausmas, kas mani tur sagaidīs. Tik, cik atrodams internetā. Kā jau teicu – biju ierindas amerikānis, kurš devās iekarot Eiropu bez priekšzināšanām (iesmejas). Bet varu teikt, ka vistuvākās paralēles tolaik varēja vilkt ar Izraēlas līgu. Kad ir vairāki “lielie” vietēja mēroga klubi un tad nāk nākamais slānis. Liels pluss bija tas, ka “Barons” spēlēja vairākos turnīros – eirokausos, vietējā čempionātā un Baltijas līgā. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc nosliecos par labu Rīgai, jo vienmēr vēlos spēlēt pret pēc iespējas dažādākām komandām un “Barons” to varēja nodrošināt.

Kā Tu raksturotu “Barons” kluba prezidentu Ivo Zonni, un kādas Tev ar viņu bija attiecības?

Ivo pret spēlētājiem izturējās labi. Tiešām jutu, ka viņš pret mums izturas godīgi. Viņš bija ļoti profesionāls un sagaidīja to pašu atpakaļ. Tāpēc mums nebija strīdu, jo visi saprata savas funkcijas komandā. Protams, bija reizes, kad viņš bija neapmierināts ar mūsu sniegumu, taču tas ir normāli.

Kad intervēju Giedru Gustu par laiku Rīgā, viņš atzinās, ka viņam bija vairākas reizes, kad viņš kā leģionārs tika iesaukts Zonnes kabinetā uz pārrunām, kad komanda nespēlēja labi. Vai arī Tu saņēmi līdzīgus “izsaukumus”?

O, jā (iesmejas)! Pārītis bija. Bet ar to jāsadzīvo un tas nedrīkst izsist no līdzsvara. Jāsaprot, ka tas tiek darīts ar mērķi, nevis lai nostādītu kādu zemāk par viņu. No mums, spēlētājiem, sagaidīja rezultātu, un naudu arī nesaņēmām mazu. Tas ir mūsu darbs, par kuru mums jāatbild. Cilvēkiem jāsaprot, ka labas komandas izveidojas tikai izejot cauri grūti laikiem, un tos pārvarot. Tāpēc teju katram no mums ik pa laikam gadījās kāda saruna ar Ivo aci pret aci. Bet noteikti neteiktu, ka tas bija kā pamatskolā, kad tevi iesauc direktora kabinetā un tu tikai klausies kā tev pārmet, ka tu dari to vai ko citu nepareizi.

Saprotu, ka Tu vienmēr esi bijis tāds spēlētājs, kuram galvenais ir izaicinājumi un katru pieturvietu vēlies izmantot personīgajai izaugsmei. Bet vai brīdī, kad pievienojies “Baronam”, mērķis nebija aizvadīt individuāli labu sezonu tur un pacelties atpakaļ uz top līgām Eiropā? Jo atzīsimies – pirms 2007. gada nekas neliecināja, ka Latvijā vidējais līmenis būs tik labs, vai ka starptautiskajā arēnā būsiet tik konkurētspējīgi.

Zināju, ka pēc Spānijas man būs sarežģīti tikt kāda top līgas klubā, jo pametu “Caja Fernando” komandu tikai neilgi pēc tam, kad bija aizvadīts vasaras darbs, bet lielākā daļa Eiropas vadošo līgu komandas sastāvus jau bija nokomplektējušas. Sapratu, ka manas variēšanas iespējas nav lielas. Un nebija arī plānots, ka tik ātri pametīšu Spāniju. Sapratu, ka reizēm jāatmet stereotipi un uz iespējām, kas varbūt no pirmā acu skatiena neliekās tik spožas, īstenībā jāskatās kā uz iespēju atrast “pēlēka mākoņa zelta maliņu”.

Atminos, ka tolaik sastāvā sezonas sākumā bija arī Kebu Stjuarts, kurš Filadefijas “76ers” sastāvā bija aizvadījis padsmit spēles un pirms tam bija pārstāvējis tādus spēcīgus klubus Eiropā kā Kazaņas “Unics”, Jeruzālemes “Happoel” un citus. Tāpat komandā bija citi vairāki meistarīgi spēlētāji kā Armands Šķēle, Gusts, Daiņus Adomaitis, Kaspars Bērziņš un citi. Tas arī man lika saprast, ja reiz piesaistīti tāda līmeņa spēlētāji, tad šajā organizācijā lietas notiek nopietni. Protams, sapratu, ka tas nebūs nekāds superklubs, bet svarīgi kāda ir vide un apstākļi. Un tie bija perfekti gan no sportiskās puses, gan sadzīves.

Runājot par Stjuartu, viņam neizveidojās labas attiecības ar pārējiem komandas biedriem un sezonas gaitā viņu atlaida. Un uz ilgu laiku paliku kā vienīgais amerikānis sastāvā, bet tās sezonas gaitā vispār mums pievienojās un aizgāja vairāki spēlētāji. Tika mēģināts kaut kā uzlabot komandas spēli, redzēt, kurš iederēsies. Neskatoties uz to, kodols veidojās spēcīgs un uzlabojās arī savstarpējā ķīmija. Ivo regulāri turēja nodarbinātu komandas ģenerālmenedžeri Emīlu Tomu, kurš meklēja labākos risinājumus sastāva komplektācijā, savukārt galvenais treneris Kārlis Muižnieks parūpējās par to, lai starp mums izveidotos sapratne, kas nestu rezultātu.

Foto: LETA

Kad nospēlēji pāris pirmos mačus, kādas bija sajūtas – līmenis bija augstāks nekā iepriekš šķita, ka varētu būt, vai tomēr bija nedaudz pārsteigums?

Latvijā spēcīgas bija “Ventspils” un ASK komandas, Baltijas līgā stājāmies pretī Lietuvas grandiem, kuriem bija vārds arī Eiropas plašuma grādos. Bet mani nekas nepārsteidza, jo iepriekš biju sacenties augstā līmenī un biju pietiekami pieredzējis un daudz ko dzīvē redzējis. Zināju, ka vietējais čempionāts nav tas spēcīgākais, bet biju lietas kursā, ka mūsu komanda tur ir viena no vadošajām, un ka citos turnīros būs iespēja samērot spēkus ar elites līmeņa komandām. Tas man bija ļoti svarīgi. Un godīgi sakot, sākotnēji mēs nemaz nedomājām, ka kļūsim par tik spēcīgu kolektīvu gan laukumā, gan ārpus tā. Bet tā kā komanda tiešām bija savākta no “karavīriem”, ar kuriem nebija kauns doties nevienā cīņā, par to nav ko brīnīties. Rezultāti runāja paši par sevi.

Kuras spēles jums bija principiālākas – pret ventspilniekiem vai tomēr Rīgas derbijs ar ASK?

“Ventspils” bija iepriekšējos gados dominējusi vietējā līgā, un pārņemt čempionu stafetes kociņu, pie tam, kad tev neviens to labprātīgi netaisās atdot, nav viegli (iesmejas). Savukārt ar ASK bija Rīgas derbijs, uz kuru nāca pilna “Arēna Rīga”. Tā kā abi dueļi bija pietiekami principiāli arī regulārajā sezonā, ne tikai “play-off”, jo mēs bijām jaunie puiši rajonā (new kids on the block – red.), jaunā “karstā” komanda un paši to paņēmām. Tāpēc man tik ļoti patika laiks Rīgā, jo sākām kā nefavorīti, bet par tādiem kļuvām laika gaitā. Galvenais mūsu ierocis – komandas ķīmija un ļoti meistarīgs galveno spēku kodols, kamēr savu pienesumu deva arī rezervisti. Ideāla kombinācija.

Vai sanāca kārtīgi izbaudīt arī Rīgas naktsdzīvi?

Protams, kā citādāk (iesmejas)! Mēs pavadījām ļoti labu laiku arī ārpus laukuma, protams, kad tas bija iespējams. Uzskatu, ka tā bija daļa no uzvaras formulas. Ne tikai apmeklējot klubus, bet arī ejot pusdienās, uz kino un citām vietām. Man ir palikuši ļoti daudz draugi no Rīgas un arī no pretinieku komandām. Bet visu, ko mēs darījām, es, diemžēl, nevaru atklāt (iesmejas).

Ko Tu vari pastāstīt par treneri Kārli Muižnieku?

Man viņš ļoti patīk! Superīgs vecis! Nepārspīlējot varu teikt, ka viens no labākajiem un inteliģentākajiem treneriem, ar kuru man nācies kopā strādāt. Salīdzinot ar daudziem citiem speciālistiem, ar kuriem ir grūti aiziet un zem četrām acīm aprunāties, ar Kārli tā nebija. Ar viņu varēja runāt jebkurā laikā un par jebkuru tēmu. Viņš ļoti labi saprata spēlētājus un tajos ieklausījās. Kaut vai piemērs spēles laikā, kad varēja pateikt: “Trener, ļauj man segt šo puisi viens pret viens. Lai neviens man nenāk palīdzēt! Es tikšu galā!” Un viņš šādās situācijās deva brīvību un uzticējās. Tas ir kaut kas liels un ļoti novērtēju treneros tādu īpašību, kad uzticas saviem labākajiem spēlētājiem, ļauj uzņemties atbildību un atbildēt par saviem lēmumiem. Nebija tā, ka viņš ir galvenais lēmumu pieņēmējs un citos neieklausījās. Tas arī bija liels faktors, kāpēc mums izveidojās tik spēcīga komanda.

Izcīnījāt FIBA kausu. Kas bija galvenais arguments visa turnīra gaitā, kāpēc bijā pārāki par visiem un cēlāt virs galvas trofeju?

Kārlim bija daudzas labas stratēģiskās iestrādnes, kas ļāva pārsteigt pretiniekus, kuri nereti bija par mums “uz papīra” bija it kā spēcīgāki. Un tas gāja roku rokā ar komandas kopējo sapratni, jo principā pie jebkuras kombinācijas varējām dot piespēli neskatoties, zinot, ka tur noteikti būs tas cilvēks, kuram jābūt. Tāpat daudz runājām uz laukuma. Ātri adaptējāmies pie apstākļiem un nolasījām spēles situācijas, piemēram, kad ir nevienlīdzīgas situācijas, kad ir spēlētāji, kuri gausi atgriežas aizsardzībā, vai komandas, kuras nespēj turēt ātru tempu. Vai, ja kādu, kurš nav pirmā vijole uzbrukumā, tajā brīdī sedza aizsardzībā vājš pretspēlētājs – mēs to visu izmantojām! Vai arī, ja kādam spēle negāja no rokas, neviens neko nevienam nepārmeta. Iedvesām viens otram ticību un tas nostrādāja. Jā, var teikt, ka daudzas komandas varbūt mūs līdz galam nenovērtēja. Kas tad tolaik bija “Barons” uz starptautiskās skatuves? Tas, ka mēs izcīnījām šo kausu, ir kas prātam neaptverams!

Kuras spēles Tev visvairāk palikušas atmiņā?

Protams, ka uzvara FIBA kausa finālā. Tāpat LBL fināls ar ASK. Arī mačs ar Rostovas “Lokomotiv”, kad izbraukumā uzvarējām viņus ļoti pārliecinoši, bet mājās sīvā cīņā, kas ļāva iet tālāk. Tobrīd, šķiet, tā pa īstam noticējām, ka varam sasniegt ļoti daudz. Atceros, kad spēlējām FIBA kausa ceturtdaļfinālā mājās pret Zagrebas komandu, fani man lūdza, lai parunāju “trash talk” ar pretiniekiem. Es iemetu svarīgu metienu spēles izskaņā un teicu: “Ejiet mājās, mēs dodamies uz finālu (iesmejas)!” Šie mači man aizvien palikuši vispilgtākajā atmiņā.

Foto: LETA

Kā Tu atceries Rīgas derbijus?

Tās spēles bija īpašas ar to, ka ASK ir arī grandioza priekšvēsture un atjaunotās komandas  vadības ambīcijas nebija mazākas. Plus, protams, derbija faktors, un tas, ka ASK kļuva par čempioniem 2007. gadā, bet mēs viņus pieveicām gadu vēlāk. Neskatoties uz to, ka tobrīd viņiem sastāvā bija daudz atlētiskāki spēlētāji un arī pieredzējušāki. Un tas, ka to paveicām, daudz par mums pateica. Un, protams, nevar aizmirst spēles intensitāti – nereti gandrīz aizgāja līdz kautiņiem (iesmejas). Bet tas sportam piedot vajadzīgu pievienoto vērtību. Galu galā – neviens nevienu nesita, bija īsta vīru spēle.

Pirmā sezona noslēdzās un tā Tev un komandai bija ļoti veiksmīga. Piedāvājumi noteikti netrūka.

Godīgi sakot, daudz citus variantus neizskatīju, jo vēlējos palikt. Mani viss apmierināja un pats galvenais bija tas, ka mēs uzvarējām spēles un titulus. Kāpēc lai pamestu vietu, kur tas notiek? Ja tev garšo kūka, tu neaprobežosies tikai ar vienu gabaliņu, tu gribēsi to vēl un vēl, un tieši tā bija ar mani un vēlmi palikt “Baronā”. Jā, bija daudz komandu, kas vēlējās mani redzēt savā sastāvā, bet arī “Barona” piedāvājums bija ļoti labs un vadība pildīja visu, ko solīja. Līdz vienam brīdim, protams.

Lielākās atšķirības starp pirmo un otro sezonu Rīgā. Otrajā pameti klubu janvāra mēnesī.

Tikai finansiālā situācija. Nekas cits. No komandas ķīmijas un draudzības viedokļa nekas nebija mainījies, tikai naudas jautājumi, jo tolaik valsti un pasauli kopumā piemeklēja krīze. Un profesionālam basketbolistam atdot sevi visu, katru dienu iet uz darbu, bet nesaņemt par to atrunāto naudu… Paši saprotiet. Čempioniem nevar lūgt spēlēt par velti. Es saprastu, ja mēs neturpinātu izcīnīt uzvaras, tad varētu runāt par kādām atkāpēm.

Īsti neatceros, kurā mēnesī sākās algu aizkavēšanās, bet tas notika jau pirmajos mēnešos. Protams, bijām nedaudz sašutuši par notiekošo, domājām – tas nav pareizi. Man šķiet, ka kluba prezidents, neskatoties uz to, ka iepriekš bijām izcīnījuši vairākus titulus, līdz galam neticēja, ka turpināsim uzvarēt arī nākamajā sezonā. Bet tas notika! Tiešām domāju, ka tas, ka mēs izcīnījām titulus, uzlika uz viņa pleciem nelielu spriedzi, kas varbūt neļāva līdz galam novērtēt reālās kluba iespējas. Jo bijām tik labi, ka mūs vienkārši uz nākamo sezonu nevarēja nepaturēt (iesmejas). Bet man nav nekādu sliktu emociju. Apzinājos situāciju, kāda tā bija.

Nākamā pieturvieta pēc Rīgas bija Ukraina, precīzāk Doņetska. Tolaik ukraiņu līgā apgrozījās “lielas” naudas. Kāda Tev bija pieredze tur?

Doņetskā sanāca aizvadīt pusi sezonas un tur pieredzētais ievērojami atšķīrās no Rīgas. Varētu teikt, ka tur vadošie cilvēki bija ļoti atrauti no realitātes. Notika ļoti daudz nepatīkamu lietu un bija daudz dažādu problēmu. Sākot ar to, ka sastāvam cauri gāja daudz spēlētāju, bija daudz traumēto, beidzot ar kluba vadības attieksmi. Ar finansiālo pusi gan viss bija kārtībā, bet viss pārējais notika ļoti haotiski. Neskatoties uz to, aizkļuvām līdz finālam, ņemot vērā visus apgrūtinošos apstākļus, bet tāpat kādam tas nelikās labi. Protams, arī pats neuzskatu kā lielu panākumu zaudēt finālā un biju neapmierināts, bet tomēr – jābūt reālistiem. Izturējās tā, it kā mēs būtu izkrituši uz līgu zemāk.

Runā, ka Ukrainā visu klubu īpašnieki ir diezgan autoritatīva rakstura un nereti tie ir cilvēki, kuriem nav bijusi reāla basketbola pieredze, taču tas viņiem netraucē iejaukties procesos, kuros parasti funkcionāriem nebūtu jāiejaucas…

Precīzi teikts! Viņi bija klāt visur – treniņu procesā, ārpus tā, norādīja treneriem kādu stratēģiju jāizmanto, kuram ir jāspēlē daudz un kuram maz, mācīja spēlētājiem kā jāspēlē basketbols, u.t.t. Ļoti nepatīkami. Bet tobrīd es kā profesionālis pieņēmu, ka tā ir, un manu vēlmi uzvarēt un strādāt tas nemazināja. Protams, emocionāli tas gan bija ļoti grūti.

Tad var noprast, ka biji biežs viesis arī izsaukumos uz klubu īpašnieku sarkanā paklāja?

Tieši tā (iesmejas). Taču salīdzinājumā ar pieredzi “Baronā”, tādi izsaukumi ievērojami atšķīrās. Sarunu tonis bija daudz agresīvāks, kas man negāja pie sirds. Man nav problēmu atbildēt par savām kļūdām un iziet uz kontaktu ar kluba vadību, taču tik liela necieņa… Teikšu diplomātiski – tas nav patīkami un nav nemaz nepieciešams. Visu var atrisināt arī civilizētāk. Vienlaikus arī “neuzmetu lūpu” un neapvainojos. Kā bija, tā bija.

Artjoms Parahovskis un Demetriuss Aleksandrs.
Foto: LETA

Tātad, ja kāds Latvijā domā, ka Zonnes kungs ir diezgan ekstravaganta personība, tad lai pamēģina aizbraukt uz Ukrainu un izbauda to, kas notiek tur?

(Iesmejas) Vēl precīzāk nepateiksi! Jo Ivo nebija slikts cilvēks, un lai arī dažas sarunas bija ar stingrāku toni, tās bija darba devēja un ņēmēja starpā normālas. Tādas, kādām tām jābūt. Tāpat arī Ivo noteikti palīdzēja būt daudz mierīgākam tas, ka mēs spēlējam ļoti labi.

Kad noslēdzi profesionāļa karjeru?

2012. gadā Izraēlā. Devos turp, lai sevi pārbaudītu – vai aizvien mīlu šo spēli tik ļoti kā iepriekš, un vai man ir motivācija katru dienu celties un sevi pierādīt, cīnīties par uzvarām. Tolaik piedzīvoju ļoti smagus laikus privātajā dzīvē. No pasaules aizgāja mana bijusī sieva un caur manu galvu traucās daudz dažādu domu, kas novērsa manu fokusu uz spēlēšanu. Mentāli vairs nebiju spējīgs būt konkurētspējīgs tādā līmenī.

Kā tiki tam pāri?

Sākumā daudz laika veltīju sev. Sāku strādāt par treneri pirms koledžas iestādē, sāku palēnām atgriezties sociālajā dzīvē un lēnā garā “savācos”. Tas ir ļoti liels zaudējums jebkura cilvēka dzīvē. Šobrīd esmu izveidojis un vadu jauniešu komandu, septītās klases vecuma, kura valstī skaitās kā viena no top5. Tur spēlē arī mani dēli, un tā ir mana lielākā motivācija. Tāpat man ir arī algots darbs vienā aviokompānijā.

Vai Tev ir plāns nākotnē kļut par profesionālu treneri?

Šobrīd esmu koncentrējies uz jauno spēlētāju attīstību un palīdzēt viņiem ar savu pieredzi, cik vien varu. Spēlējot pret tik daudziem labiem spēlētājiem Eiropā un kopā ar viņiem, esmu daudz ko apguvis un iemācījies, tāpēc vēlos to dot tālāk. Starp citu, nereti sazvanāmies “zoom” aplikācijā gan ar Gustu, kurš šobrīd darbojas kā basketbola funkcionārs Lietuvā, gan Adomaiti, kurš veiksmīgi uzsācis trenera arodu, un apmaināmies ar idejām, dodam ko “svaigu” viens otram, un domājam, kā varbūt nākotnē varētu izveidot ko starptautiskā mērogā, precīzāk – Eiropā. Ar galveno mērķi palīdzēt jauniešiem un, iespējams, izveidot kādu platformu, lai vairāk jauno spēlētāju no Eiropas dotos uz ASV. Vienalikus puišiem, kurus trenēju, mācu Eiropas labākās īpašības. Uzskatu, ka tas viņiem var palīdzēt arī NCAA un, kas zina, varbūt NBA karjerās. Šobrīd neesmu īsti domājis par profesionāla kluba trenēšanu tuvākajā nākotnē. Tas nav mans pašmērķis. Ja iespēja nāks, tad, protams, būšu ieinteresēts un izskatīšu vairiantus.