Leģendārais Koļinko par naudu Krievijā, trenera lomu un bēgšanu no policijas

Leģendārais Latvijas futbola vārtsargs Aleksandrs Koļinko viesojās Jurija Žigajeva raidījumā “Bez fola”. Intevijā viņš dalās iespaidos par savu karjeru, stāstīja par ambīcijām trenera arodā, kā arī izcēla vajadzību stiprināt 1. līgas līmeni, lai nepazaudētu jaunus un talantīgus jauniešus. Un daudz ko citu. Piedāvājam dažas tēzes, kas izskanēja sarunas laikā.

Par treneriem, kuri karjeras laikā devuši visvairāk futbola redzējuma ziņā

“Kurbans Berdivejs (Kazaņas “Rubin” laikos) noteikti, tad Stīvs Brūss, ar kuru strādāju kopā Anglijā, “Crystal Palace” komandā (vēlāk viņš vadīja tādas Premjerlīgas komandas kā “Birmingham” “Sunderland”, “Aston Villa” un tagad “Newcastle United” un citas – red.). Tāpat Alans Smits, bet viņš darbojās vairāk kā menedžeris. Ļoti emocionāls un interesants cilvēks. Nemīlēja skatīties spēles un pat treniņus, sēdējā to laikā savā kabinetā. Tieši futbola izpratnes ziņā Jevgēņijs Perevertailo, ar kuru bija iespēja strādāt “Riga FC”.”

Koļinko vaicāts, kur tad Aleksandrs Starkovs šajā topā, uz ko viņš atbildēja: “Tas ir pavisam cits tops. Petrovičs bija tas cilvēks, kurš man noticēja. Viņš ir lielisks motivētājs, kurš vienmēr sasniedz rezultātu. “Skonto” pievienojos 20 gados, 21 sāku pastāvīgi spēlēt. Tas ir diezgan agrs vecums, lai spēlētu tādas komandas sākumsastāvā, bet bija vēl citi spēlētāji, kuriem Starkovs noticēja un deva iespēju vēl ātrāk, kā Igors Stepanovs, Imants Bleidelis. Un daudzi citi vēl ir šajā sarakstā.”

Par spēli pret “Barcelona”

Žigajevs vaicāja, kādas bija sajūtas pirms mača. Tomēr pasaules līmeņa grands un spēle bija diezgan vienlīdzīga. Mūsdienās ko tādu grūti iedomāties ar esošajiem Latvijas klubiem. “Zini, mums puse komandas bija gados jauni spēlētāji. Otra puse – tikai nedaudz vecāki. Neatceros, ka būtu īpaši nervozējis. Drīzāk lielāka nervozitāte bija no treneru puses. Mēs visam piegājām ļoti viegli. Pat pirms vienas svarīgas spēles pārkāpām režīmu, aizbraucām uz diskotēku Jūrmalā. Varbūt ne iepriekšējā dienā pirms mača, bet diviem. Mandrāžas nebija – gatavojāmies kā ierasts. Jā, pretī bija “Barcelona”. Jā, viņi bija tehniskāki, jā, viņiem maksāja vairāk. Bet tādi paši cilvēki kā mēs. Varējām to kompensēt ar citām kvalitātēm. Atceros vien to, ka pirmajā mačā izbraukumā, kad nospēlējām 2:2, bija auksts. Stāvēju vārtos biksēs. Un kad man 90. minūtē sita “pendeli”, biju jau nosalis.”

Neveiksmīgākie ielaistie vārti

“Noteikti pret Čehiju “Euro 2004”, kad zaudējām otros vārtus. Gāju uz pārķeršanu un vajadzēja ātrāk reāģēt. Un vēl noteikti ir pāris, kādi pieci tādi, kuros varēju nospēlēt veiksmīgāk un tie tieši ietekmēja rezultātu, kāpēc zaudējām,” tā Koļinko.Par mīlestību pret auto

Pilsētā runā, ka Koļinko mīl ātri braukt. Bijušais futbolists jau karjeras laikā brauca ar dārgām un ātrām automašīnām. Īpaši pamanāms bija viņa Audi R8, kas tad bija liels retums. Arī tagad Koļinko manīts pārvietojoties ar vairāk kā 100 tūkstošu vērtu BMW eksemplāru. “Man jau no bērnības ļoti patika automašīnas. Pirmo mašīnu nopirku, sakrāju naudu, kad man vēl nebija 18 gadu un vadītāja tiesības. Bēgšana no policijas? Pa Brīvības ielu? Nē, pa to ielu nē,” smējas Koļinko, pieblistot, ka neviens taču viņu nenoķēra un nevar pierādīt kurš bija pie stūres. “Pēc nedēļas gan mani apturēja… (noplāta rokas).”Aleksandrs arī atzīst, ka viņa rekords maršrutā Rīga – Ventspils ir stunda un astoņas minūtes.

Par laiku Kazaņā

“Futbola ziņā – viss bija lieliski,” iesāk Koļinko, kurš vienā brīdī sarunas laikā arī atklāja, ka Anglijā viņš pelnīja vismaz trīs reizes vairāk nekā Latvijā spēlējot, bet tāpat Krievijā maksāja vairāk. Turpinot par Kazaņu, viņš sacīja: “No sadzīviskā viedokļa šobrīd pilsēta noteikti ir vairāk attīstījusies. It īpaši pēc tam, kad tur notika universiāde. Manos laikos bija kārtīga, tīra pilsēta, bet daudz jaunu un modernu celtņu nebija. Neteiktu, ka bija viegli vai grūti tur dzīvot. Zini, Krievijā vispār jebkur nav īpaši viegli (iesmejas).”

Kāpēc latviešu futbolisti nespēlē laba līmeņa klubos ārzemēs?

Koļinko uzskata: “Daudz kas ir bērnu un jauniešu sagatavošanā – loģiski. Agrāk puiši bija vairāk “izsalkuši”, veltīja sevi vairāk futbolam, nevis sēdēja telefonos. Tāpat arī pāreja no jauniešu uz pieaugušo futbolu. Mums šī pāreja ir katastrofālā līmenī. Ko 18gadīgam puisim darīt, kad viņš absolvē futbola akadēmiju? Kur viņam iet? Viņš nezina, ko darīt. Tāpēc uzskatu, ka jāstiprina 1. līga. Lai spēlētu pieaugušo konkurencē, nevis “marinētos” starp bērniem, it īpaši, ja esi talantīgs un pārāks pār saviem vienaudžiem. Mans piemērs, kā savulaik tikām ar “Skonto/Metāls” uz virslīgu. Bijām jaunieši ar pāris veterāniem, bet spēlējām pret pieaugušajiem. Manuprāt, tā ir īstā formula kā būtu jāstrādā.”

Tāpat viņš norādīja,ka šobrīd jaunieši grib ātrāk nopelnīt naudu. Salīdzinājuma ar “viņa laikiem”, mūsdienās naudu vajag vairāk, viņš uzskata. “Šobrīd ir citas vajadzības un dzīve ir dārgāka. Mēs domājām tikai par futbolu un viss.”