Kādreizējais Latvijas izlases aizsargs Kristaps Janičenoks vēl šobrīd ir viena no basketbola līdzjutēju simpātijām. Aukstasinība, nepiekāpība un cieņa – īpašības, kas raksturo Kristapu. No jaunā spēlētāja “Brocēni/LMT” vienībā viņš spēja tikt līdz “VEF Rīga” un “Ventspils” kapteiņa amatam, no U16 izlases līdera līdz vīriešu valstsvienības pamatvērtībai. Viņa basketbolista karjera bijusi ar visai interesantu scenāriju, tomēr tā varēja izvērsies vēl veiksmīgāka.
Dominance jaunatnes izlasēs
Jau U16 vecuma izlasē kopā ar 1983. gadā dzimušajiem puišiem Armandu Šķēli, Renāru Zeltiņu, Gati Melderi, Monvīdu Pirsko un citiem, Janičenokam caur vairākām kvalifikācijas kārtām izdevās iekļūt Eiropas čempionātā, kur ceturtdaļfinālā nācās piekāpties varenajai Dienvidslāvijas izlasei. Kristaps jeb Krisītis toreiz bija neapšaubāms izlases līderis.
Uzreiz pēc U16 vecuma grupas Eiropas čempionāta beigām Janičenoks tajā pašā vasarā devās palīdzēt U20 puišiem kvalifikācijā, kas vien pierādīja viņa gatavību kļūt par profesionālu basketbolistu, spējot diezgan veiksmīgi iekļauties pie četrus gadus vecākiem jauniešiem.
Pēc Latvijas basketbola savienības datiem, debiju pieaugušo valstsvienībā Janičenoks piedzīvoja 2001. gada rudenī, 18 gadu vecumā spēlējot “Latvija-2” sastāvā pārbaudes mačā pret Igauniju. 16 gadu laikā līdz 2017. gadam Kristaps piedalījās 140 nacionālās izlases cīņās, vidēji atzīmējoties ar 9,8 punktiem.
Caur “Tagad vai nekad” uz līdera lomu
Laikam ejot, Janičenoks kļuva par neapšaubāmu Latvijas izlases dalībnieku un vērtību. Viņš bija klāt un gatavs palīdzēt valstsvienībai gan turnīros, gan kvalifikācijās, arī pārbaudes spēlēs. Jau 2005. gada Eiropas čempionātā viņš bija otrs rezultatīvākais Latvijas spēlētājs, bet divus gadus vēlāk viņš starp latviešiem bija jau labākais punktu guvējs. Arī Latvijas basketbolā, labi zināmajā 2009. gada turnīrā, viņš kļuva par otro rezultatīvāko basketbolistu izlasē, neskatoties uz izlases vājo sniegumu un apkārt esošojām komandas biedru izdarībām.
“Nav “tusētājs”, dzīvo un treniņos strādā kārtīgi, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi, manuprāt, viņam varētu uzticēt kapteiņa asistenta godu (Blūmam). Kristaps gan brīžiem pārāk strauji uzvelkas un nespēj sevi savākt, kas noteikti nebūtu labs piemērs jaunajiem spēlētājiem. Bet kapteiņa asistenta pienākumi uzliktu viņam papildu atbildību un piespiestu kļūt rāmākam,” tieši šādus vārdus pēc 2009. gada Eiropas čempionāta kopā ar “tusētāju” paaudzi tā brīža izlases menedžeris Edgars Buļs savā atskaitē veltīja Janičenokam.
Kristaps bija viens no retajiem, kurš pēc 2009. gada notikumiem palika ar pozitīvu iespaidu un, galvenokārt kopā ar Jāni Blūmu un Kasparu Bērziņu turpmāk bija pieredzējušākie spēlētāji Latvijas vīriešu nacionālajā izlasē. 2011. gada čempionātā Janičenoks nepiedalījās savainojuma dēļ, bet viņa pirmais čempionāts “atjaunotajā” izlasē 2013. gadā bija itin veiksmīgs, jo izdevās sasniegt otro posmu, izšķirošajā mačā piekāpjoties Beļģijai.
Arī 2015. gadā Janičenoks viennozīmīgi bija viena no izlases galvenā trenera Ainara Bagatska uzticamākajām personām. Tikmēr par Krisīša pēdējo čempionātu valstsvienības kreklā kļuva 2017. gada turnīrs, kurā viņš palika bez gūtajiem punktiem, pēc piektās vietas izcīnīšanas liekot punktu karjerai izlasē.
Firmas zīme – izšķirošie metieni
Ja pēdējā laikā vairāki izšķiroši un ļoti svarīgi metieni vīriešu izlasei bijuši neveiksmīgi, tad, Janičenokam esot sastāvā, nozīmīgākajos mača brīžos metienu izpildīt tika uzticēts tieši viņam. Viens no ikoniskākajiem metieniem un atmiņā paliekošākajiem metieniem bija 2007. gada pārbaudes spēlē pret Lietuvu, kad Kristaps, pēc Blūma speciāli garām aizmestā soda metiena, ar tālmetienu mača pēdējā sekundē atnesa Latvijai panākumu.
Arī 2013. gada Eiropas čempionātā duelī pret Melnkalnes izlasi 6,4 sekundes līdz pamatlaika beigām, sadarbojoties ar Blūmu, Janičenoks ar tālu divpunktu metienu nodrošināja latviešiem otro uzvaru tā gada turnīrā.
Mača galotnēs Janičenoks spēja izcelties ne tikai izlases rindās. Vairāki aukstasinīgi metieni mača izšķirošajos brīžos viņam ir padevušies arī “VEF Rīga” sastāvā. Gan 2012. gadā VTB Vienotās līgas cīņā pret “Nizhny Novgorod”, gan 2010. gadā pret igauņu kaimiņiem Tallinas “Kalev/Cramo”.
Šie, protams, nav visi Janičenoka izšķirošie un veiksmīgie metieni. Iespējams, ka šobrīd Latvijas izlasē pietrūkst tieši šāds basketbolists, kuram svarīgos momentos uzticēt izpildīt metienu. Viņš nekad nav izcēlies ar lielu atlētismu vai pārākumu auguma ziņā, tomēr uz Kristapu kā spēlētāju vienmēr varēja paļauties, jo viņš laukumā prata izmantot prātu un viltību.
Neizmantota karjeras lielākā iespēja?
Janičenoks bija debitējis Eirolīgā, divās spēlēs nospēlējot 21 minūti un 15 sekundes. 2008. gada vasarā viņš kopā ar aģentu meklēja variantus spēlēšanai Eiropas spēcīgākajā līgā. Pēc karjeras beigām vienā no lielajām intervijām Kristaps atzina, ka viņš bija tuvu, lai pievienotos Eiropas grandam “Barcelona”, tomēr pēdējā brīdī darījums “nobruka” un nācās doties uz Itālijas otrās līgas vienību Venēcijas “Umana”.
Citējot pašu basketbolistu: “Tikko biju tur, bet tagad esmu otrajā līgā.” Janičenoks atzina, ka bija plānots, ka viņš uz Spānijas superklubu dosies itāļa Džanlukas Bazila vietā, bet Itālijas basketbolists būs latvieša aizvietotājs Boloņas komandā. Atskatoties uz Bazila karjeru, kopumā viņš Eirolīgā aizvadīja 12 sezonas, no kurām piecas tieši “Barcelona” rindās. Viņš tur varēja arī nebūt, ja Janičenoka darījums būtu izdevies. Savukārt 21 minūte un 15 sekundes tā arī palika par laiku, ko viņš karjerā bija pavadījis laukumā Eirolīgas mačā.
Nekad to neuzzināsim, bet, iespējams, Janičenoks varēja kļūt arī par stabilu Eirolīgas vērtību, darot noteiktas lietas un izcili pildot sev dotos uzdevumus. Sasniegt Eirolīgu turpmākajā karjerā tā arī neizdevās, bet, atgriežoties Latvijā, spēlējot “VEF Rīga” rindās, Kristaps bija viens no komandas līderiem vairākas sezonas Eirokausā un VTB Vienotajā līgā.
Pēdējās deviņas basketbolista karjeras sezonas viņš pavadīja Latvijā. No 2010. līdz 2014. gadam, būdams “VEF Rīga” spēlētājs, nākamos trīs gadus pavadot basketbola klubā “Ventspils”, bet noslēdzošo karjeras nogriezni atkal pārstāvot Rīgas labāko komandu. Latvijā Janičenokam arī izdevās izcīnīt vienīgos čempiona titulus profesionāļa gaitās (2011., 2012., 2013., 2019. gadā).
Arī šobrīd Janičenoks nav aizgājis pārāk tālu no basketbola. Pēc karjeras noslēgšanas viņš 2019. gadā bija viens no kandidātiem uz nacionālās vīriešu izlases ģenerālmenedžera amatu. Nekļūstot par ģenerālmenedžeri, 2020. gada vasarā pēc LBS vēlēšanām ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss viņu iecēla par Latvijas basketbola līgas (LBL) direktoru. Šobrīd Kristaps darbojas basketbola labā un turpina ar savu harismu attīstīt basketbolu. Lai gan spēlētāja karjera, iespējams, varēja izdoties vēl labāka, tomēr tik un tā Janičenoks ir atstājis paliekošas atmiņas basketbola faniem.
Kristaps Janičenoks: “Pirmajā mēnesī LBS sapratu – te ir kārtīgi jāšancē“