Pēc Kontinentālās hokeja līgas (KHL) Rietumu konferences ceturtdaļfināla sērijas starp Maskavas CSKA un Maskavas “Spartak” beigām Oļegs Znaroks nevarēja būt priecīgs. Trīskārtējais Gagarina kausa ieguvējs pirmo reizi savā karjerā zaudēja sēriju ar 0-4, iemeta vien divus vārtus, ielaižot 12 un nevienu reizi nespēja iemest ripu, spēlējot vienādos sastāvos. Krievijas hokeja eksperti nešaubās, ka savu pēdējo maču pie “Spartak” stūres pieredzējušais speciālists jau ir aizvadījis un pagaidām viņa nākotne nav skaidra.
Znaroks vairs nav modes noteicējs
“Pēc trenera karjeras beigām uzrakstīšu memuārus, izstāstīšu visu un par visiem,” savā, visticamāk, pēdējā preses konferencē “Spartak” galvenā trenera amatā teica pieredzējušais speciālists. Par savu nākotni viņš runāt vairījās, taču pateica visai interesantu frāzi, kura, iespējams, vislabāk apraksta Znaroka izgāšanas iemeslu. “Domāju, ka KHL līmenis vairs nav tāds, kāds tas bija agrāk. Nedrīkst salīdzināt HK MVD laikus un to, kas ir tagad. Hokejistu vidējais līmenis kļuvis zemāks,” pārliecināts bijušais Latvijas izlases uzbrucējs.
Dekādes sākumā Znaroku varēja saukt par modes noteicēju, jo viņš savu hokeja filozofiju attīstīja gandrīz līdz perfektam stāvoklim. Proti, strādājošo hokejistu brigāde, kuras panākumu atslēga ir ļoti laba fiziska sagatavotība un raksturs. Nevarētu teikt, ka viņa komandās nebija zvaigžņu – piemēram, pirmajā čempionsezonā ar “Dynamo” par “play-off” spīdekli kļuva Mihails Aņisins ar 14 vārtu guvumiem 21 mačā. Kopumā gan vārdu savienojums “Znaroka komanda” paredzēja, ka viņa vienībā ir četras līdzvērtīgas maiņas, kuras var spēlēt gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, kas krietni apgrūtināja uzdevumu pretiniekiem.
Krievijā, kur hokeja sabiedrība tobrīd joprojām dzīvoja atmiņās par tā saukto padomju hokeju ar kombinācijām, Znaroka piedāvātais stils bija revolucionārs. Kad viņa vadītā HK MVD aizcīnījās līdz Gagarina kausa finālam, kurā septiņos mačos zaudēja pieredzējušajai Kazaņas “Ak Bars”, šķita, ka tā ir vairāku apstākļu sakritība. Tomēr, kad divus gadus vēlāk Maskavas “Dynamo” izcīnīja pirmo Gagarina kausu, bet nākamajā sezonā arī otro, kļuva skaidrs – šis stils dod rezultātu pat ar ne tik lielu budžetu, kāds bija grandiem. Daudzas komandas to sāka kopēt. Oļegs vairs nebija vienīgais, kura vienība spēlēja aktīvu spēka hokeju, konkurence kļuva lielāka un arī naudai atkal bija lielāka nozīme. Pēdējais gads pie “Dynamo” stūres bija neveiksmīgs, bet tas ir dēļ tā, ka Znaroks, visticamāk, domās jau bija ar Krievijas izlasi.
“Spartak” bija maksimāli ne Znaroka komanda
Ja pajautāsiet, kas ir grūtākais pie Znaroka, tad lielākā daļa no spēlētājiem ieminēsies par pirmssezonas nometni, kura parasti tika rīkota Baltkrievijas pilsētā Pinskā. Arī Rīgas “Dinamo” uzbrucējs Genādijs Stoļarovs, kurš savulaik spēlējis pie Znaroka, sarunā ar Juriju Žigajevu šo nometni nosauca par grūtāko viņa dzīvē. Treneris saprata – ja pietrūkst meistarības, lai apspēlētu pretinieku, to var izdarīt ar aktīvu spēli, un tas arī deva rezultātus.
Pēc veiksmīga darba ar “Dynamo”, Znaroks pēc laiciņa parādījās Sanktpēterburgas SKA. Tur viņa stilam pievienojās arī liela nauda, praktiski neierobežotas iespējas (tur spēlēja Iļja Kovaļčuks, Vadims Šipačovs) ar kluba vadītāju Romānu Rotenbergu, kuram nav pieņemts atteikt, kā arī tiesnešu lojalitāte. Tas ļāva karjeras trešo Gagarina kausu izcīnīt visai pārliecinoši, finālā pārspējot Magņitogorskas “Metallurg” ar 4:1. Kad treneris strādā tādā vidē, viņam var rasties maldīgs priekšstats par visu savu lēmumu pareizību. Trenerim bija milzīga spēlētāju izvēle un nodrošināti visi apstākļi.
“Spartak” resursi bija visai ierobežoti. Tajā pašā Maskavā hokeja “Spartak” ir trešā komanda pēc CSKA un “Dynamo”. Protams, būtu nepareizi tikt, ka Znaroka komandu komplektēja pēc atlikuma principa. Tomēr Znaroks nevarēja uzaicināt visus hokejistus, kurus viņš vēlējās, bet daži spēlētāji “Spartak” vienkārši neatbilda viņa prasībām. Sezonas laikā varēja redzēt, ka komanda mēģina mainīt šo situāciju, šķiroties no dažiem hokejistiem un viņu vietā piesaistot citus. Tomēr sezona sanāca ļoti samocīta un līdz pat februāra vidum nebija skaidrs, vai “Spartak” vispār spēlēs “play-off”.
Šosezon Maskavas klubs palika arī bez sava trumpja – fiziskās sagatavotības. Proti, pirmssezonas nometnes laikā komandā tika atklāti vairāk nekā desmit Covid-19 gadījumi, bet vēlāk to skaits kļuva vēl lielāks. Tas nozīmēja, ka daļa spēlētāju varēja trenēties, daļa – nē, un sezona tika uzsākta ar hokejistiem, kuru sagatavošanas līmenis krietni atšķiras. Izlašu pauzes laikā mēģināts “izlīdzināt” fizisko formu, kas gan nav izdevies īpaši veiksmīgi. Rezultāts bija redzams un paredzams – bieži vien komandai pietrūka spēka, lai aizvadītu visas 60 minūtes vienā līmenī. Bieži vien pretinieki izskatījās spēcīgāk, un, lai arī “Spartak” bija raksturs, ar to vien nebija gana, lai regulāri krātu uzvaras.
Hokejs mainās. Vai mainīsies arī Znaroks?
Pēc Znaroka teiktā var saprast – viņš saprot, ka hokejs nestāv uz vietas un atšķiras no tā, kas bija pirms desmit, vai pat pieciem gadiem. “Skrien-sit” stils vairs nav populārs KHL, vienības pieturas pie gudrāka stila, kura vienāda loma ir gan komandas spēlei, gan hokejistu individuālajam sniegumam. “Spartak” pieredze parādīja, ka Znaroks nevar veikt brīnumus ar vidusmēra komandu. Kā mēdz teikt daži funkcionāri mūsu valstī, hokeju iemācījušies spēlēt visi un, ja tev nav finansiālo iespēju nokomplektēt laba līmeņa komandu, tad tev jābūt zināšanām, kā ar maziem resursiem padarīt lielas lietas.
Znaroka filozofija nav mainījusies kopš laikiem, kad viņš trenēja Maskavas “Dynamo” un izcīnīja kausus. Savukārt darbs ar Sanktpēterburgas SKA un Krievijas izlasi lika trenerim domāt, ka viņš hokejā zina absolūti visu un viņam nav jāmācās no citiem. Tas nav autora izdomāts pieņēmums, bet visu Krievijas žurnālistu novērojums. Pietiek paklausīties trenera preses konferences, it īpaši SKA laikos, kad kļūst skaidrs – Znaroks dzīvo pēc principa “man ir taisnība, bet pārējie neko nesaprot”. Arī 2018. gada olimpisko spēļu fināls, kad Krievijas izlase bija dažu minūšu attālumā no katastrofas (komanda bija iedzinējos pret Vāciju ar 2:3), nemainīja Znaroka nostāju. Rezultātā bija jāiesaistās trenera palīgam Aleksejam Žamnovam, kurš arī uzzīmēja vajadzīgo kombināciju, Krievijai pēc taimauta izlīdzinot rezultātu, vēlāk svinot uzvaru overtaimā un izcīnot zeltu.
Diez vai pats Znaroks grib tam piekrist, bet viņš vairs nav top līmeņa treneris. Pagājuši tie laiki, kad spēlētāji varēja nākt uz komandu tikai dēļ tā, ka to trenē Znaroks. Protams, nekur nav pazudusi viņa spēja izveidot fantastisku gaisotni, kurā hokejisti sitas viens par otru. Lieta ir tāda, ka Znaroka metodes vairs nav tik efektīvas, kādas tās bija pirms vairākiem gadiem. Lai turpinātu būt konkurētspējīgām, trenerim jāmainās un jāattīstās, jo savādāk drīz vien viņš būs atrodams nevis Maskavā, bet, piemēram, uz Ņižņekamskas “Neftekhimik” treneru soliņa.
Krievu kolēģi atgādinājuši vienu interesantu lietu. Proti, Magņitogorskas “Metallurg” stūrmanis Iļja Vorobjovs, kurš 2019. gadā trenēja Krievijas izlasi, pēc zaudētā pusfināla pret Somiju (0:1) izteica cerību, ka Krievija nekad nespēlēs tā, kā Somija. Taču nu jau viņa uzskati ir mainījušies, jo Austrumu konferences ceturtdaļfināla sērijā pret “Barys” Vorobjova vadītā “Metallurg” spēlē tieši Somijas izlases stilā. Treneris spējis transformēt savus uzskatus, un tas pats jādara arī Znarokam. Pat 70 gadus vecais Vladimirs Krikunovs saprot, ka vairs nav padomju laiki un sevis vadīto Maskavas “Dynamo” trenē savādāk.
Znaroka līgums ar “Spartak” ir spēkā līdz 30. aprīlim un pieejama informācija liecina, ka tas netiks pagarināts. Tātad, trenerim būs jāmeklē jauna darba vieta. Nav šaubu, ka viņam būs piedāvājumi, jo pēc gada piespiedu pauzes, trenera finansiālas prasības ir samazinājušas. Taču diez vai šie piedāvājumi nāks no grandiem, bet drīzāk no vidusmēra komandām. Liels jautājums ir par to, vai pats Znaroks būtu gatavs trenēt nosacītu Ņižņijnovgorodas “Torpedo” vai Čerepovecas “Severstal”. Pēdējā laikā treneris arī vizuāli izskatās diezgan noguris. Iespējams, atnācis laiks lielākām pārmaiņām dzīvē?