Latvijas līga ar sešiem klubiem, bet gribam spēlēt Eirolīgā

Latvijai vajadzētu izveidot klubu, kas spēlētu ULEB Eirolīgā. Gadu gaitā šis teikums dažādos kontekstos ticis locīts un izlocīts, un parādījies arī 2021. gada marta sākumā, kad šo tematu apspēlēja Latvijas televīzija, norādot, ka “basketbola aprindās cirkulē versija par Rīgā bāzēta kluba izveidi, kas tēmētu uz startu Eirolīgā”. Bet nu kāpēc gan nebūt godīgiem pret sevi? Latvijas klubu basketbols šobrīd ir nonācis zemā punktā (objektīvu iemeslu dēļ, bet tik un tā), un šobrīd tēmēt uz dalību Eirolīgā ir vēl smieklīgāk, nekā Latvijas futbola izlasei par mērķi izvirzīt dalību nākamā Eiropas čempionātā.

Latvijas Basketbola līga, slavenā trīsburtu abreviatūra LBL, šobrīd principā vairs neeksistē. Brīdī, kad notika čempionātu apvienošana ar Igauniju, basketbola cilvēki iebilda, ka Latvijas čempions tāpat tiks noskaidrots atsevišķi un vispār neesot godīgi tā teikt, ka LBL ir likvidēts. Taču šobrīd ir Latvijas-Igaunijas apvienotā līga, un pagājušā gada pavasarī, kad pandēmijas dēļ čempionus vajadzēja noteikt valdes sēdē, preses relīzē nekāds LBL piesaukts netika – VEF tika atzīta par Latvijas vīriešu čempionāta uzvarētāju.

Pandēmijas laika sezonā nekāda augšupeja vietējā basketbolā nav pieredzēta. Politiskās ņemšanās un tiesvedības ap bijušo kluba prezidentu atmetušas “Ventspils” komandu vairākus soļus atpakaļ un, lai arī pesimistiskākās prognozes par to, ka klubs vispār varētu nestartēt, pagaidām nav piepildījušās, “Ventspils” vairs nav tas spēks, kas bija iepriekš. Jā, “VEF Rīga” turpina uzsākto un arī aizvada daudz veiksmīgāku Čempionu līgas sezonu nekā pirms gada, iekļūstot “Top16” kārtā, profesionāli sezonu aizvada “Ogre”, un…. jā, tas tad arī viss.

Visu cieņu “Liepājai”, “Valmierai Glass” un “Latvijas Universitātei”, jo citu komandu gluži vienkārši vairs nav, taču nu nekādi nevaram salīdzināt to, kas šobrīd tiek nosaukts kā “Latvijas grupa Latvijas-Igaunijas apvienotajā līgā” ar, teiksim, 2013./14. gada LBL. Toreiz Latvijas līgā spēlēja 12 komandas, un konkurence bija tāda, ka “Barons kvartāls” vispār palika ārpus “play-off”.

Kāds tam sakars ar runām par to, ka Latvijai vajadzētu klubu, kas tēmē uz Eirolīgu? Ļoti vienkāršs – ja vietējais čempionāts dažu gadu laikā no Latvijas plašākā un spēcīgākā (var argumentēt, ka arī interesantākā un azartiskākā) turnīra tas ir pārtapis par piedēkli Igaunijas čempionātam (pat tajā ir vairāk komandu). Protams, pandēmijas apstākļi traucē, taču ne jau Covid-19 vien vainīgs pie tā, ka Latvijas basketbola klasikā “VEF Rīga” var atbraukt pie “Ventspils” un ar gandrīz vai otro sastāvu mierīgi uzvarēt, kamēr vadošais trijnieks, kas tiks uz “Final 6”, visiem ir praktiski skaidrs jau brīdī, kad vispār tika pavēstīts, ka tāds “Final 6” būs.

Labi, vietējais čempionāts ir viena lieta, taču potenciālā superkluba sakarā varētu runāt vairāk par to, cik spēcīga Latvijai ir izlase. Līdzīgi kā hokejā – tas, ka iepriekšējos gados Latvijas hokeja čempionātam bija mazāk skatītāju nekā Beļģijas un Nīderlandes līgai, nekādi neliedza darboties Rīgas “Dinamo” klubam, spēlējot KHL. Tāpat arī Latvijas hokeja izlase kotējas daudz augstāk nekā Latvijas hokeja čempionāts. Patīk vai nepatīk, bet basketbola sakarā atkal smagi jānopūšas – Latvijas izlase ieguva piekto vietu Eiropas čempionātā, taču, kad sastāvā nav Kristapa Porziņģa un Dāvja Bertāna, sekoja pamatīgas pļaukas pa seju un citām vārīgām vietām, netiekot uz Pasaules kausa izcīņu, olimpiskajām spēlēm un tagad februārī arī pat ne uz Eiropas čempionātu. Netiekam starp Eiropas 24 spēcīgākajām izlasēm, bet, davai, taisam Eirolīgas klubu. Smalkjūtīgs atgādinājums – šosezon Eirolīgā ir pārstāvēti tikai desmit valstu klubi.

Lai nebūtu tikai vārīšanās savā sulā, aicināju izteikties divu no trīs Latvijas vadošo klubu vadītājiem (lai arī abreviatūra VEF Latvijas televīzijas sižetā diplomātiski netika pieminēta, skaidrs, ka “valsts sponsorēts un Rīgā bāzēts superklubs” šādā vai tādā veidā sevī iekļautu abreviatūru VEF), kuri abi arī centās rast savā valodā diplomātiskas noskaņas par piedāvātā temata jēdzīgumu.

“Nebūtu jau slikti, ja Latvijā būtu tik augsta līmeņa klubs. Augsti mērķi ir jāizvirza, tikai droši vien jāsaprot, vai tiek runāts par mērķi nākamajam gadam vai pēc desmit gadiem,” viedoklī padalījās “Ogres” menedžeris Jānis Laganovskis. “Taču uzreiz ir daudzi jautājumi, kā tas izskatītos praksē, ieskaitot arī to, vai šim klubam piešķirtie valsts līdzekļi nozīmētu pašvaldību atbalsta mazināšanos citiem klubiem. Būsim godīgi, bez pašvaldību atbalsta Latvijas līgā droši vien paliktu, labākajā gadījumā, pāris komandas. Tad sanāktu spēcīgāka Nacionālā līga un viens liels klubs ārpus vietējās konkurences.”

“Runas par šādu superklubu basketbola aprindās ir šur tur dzirdētas, sak, tā varētu būt iespēja, kā ar citādu risinājumu uzlabot vietējā basketbola līmeni. Dažreiz gan liekas, ka šīs runas ir nedaudz atrautas no realitātes – sporta skolās basketbola treneriem algas grūti samaksāt, bet par Eirolīgu runājam… Katrā gadījumā aicinātu kā prioritāti uzsvērt vietējās basketbola sistēmas attīstību,” sacīja Laganovskis.

“Neredzu minētajai idejai gandrīz nekādu reālu pamatu,” atklāti norādīja BK “Ventspils” valdes priekšsēdētājs Ralfs Pleinics. “Kas tam īsti dotu naudu, teiksim, piecus miljonus eiro, lai vispār varētu sākt domāt par to? Neredzu iespējas vietējā līmenī. Bet, ja velkam šeit paralēles ar Rīgas “Dinamo” un pēkšņu Krievijas sponsoru ieinteresētību, nu, tad tas nozīmētu spēlēšanu VTB Vienotajā līgā. Caur to var tikt Eirolīgā, jā, taču tas nozīmētu konkurenci ar Maskavas CSKA, “Unics”, “Zenit” – tie ir klubi, ar kuriem tērēšanas sacensībās iesaistīties ir bezjēdzīgi. Kādi pēkšņi Āzijas sponsori vai no Rietumvalstīm varbūt, bet nu tās ir runas bez reāla seguma, tīras spekulācijas. Un pat ja tāda nauda atrastos, kā tad tā tiktu izlietota, kādu sastāvu varētu nokomplektēt? Par Latvijas NBA spēlētājiem šajā sakarā var muti nedzesēt, nu, un cik tad mums šobrīd ir, kas Eirolīgā regulāri spēlē? Izveidot Rīgā bāzētu komandu, kurā sastāva kodolu veido seši amerikāņi un trīs serbi – tas būs tas, kas tagad izvedīs Latvijas basketbolu un izlasi uz panākumiem?” retoriski vaicā Pleinics.

“Ziniet pēc kā man tas izklausās? Cilvēki vaicā, kas nav kārtībā ar Latvijas basketbolu, un lielie cilvēki Rīgā atbild ar kaut ko, kas vēl nav praksē mēģināts,” turpināja “Ventspils” ilggadējais vadītājs. “Gribam piesaukt Kauņas “Žalgiri” kā piemēru un savilkt ar to paralēles. Jā, taču sen jau esmu teicis, ka Lietuvā ir divas reliģijas, un viena no tām ir basketbols. Latvijā tā gluži vienkārši nav, mums ir savā ziņā veselīga konkurence starp vairākiem sporta veidiem. Un “Žalgirim” arī ir pamatīgs pašvaldības atbalsts, sava sistēma un vietējie spēlētāji, kuri komandā spēlē nozīmīgas lomas.”

“Žalgira” piesaukšana patiešām ir izdevīga šī potenciālā projekta sakarā, tikai te uzreiz jāuzsver, ka “Žalgiris” Eiropas basketbolā nav nekāds paraugs, bet gan liels izņēmums, kura darbība kultivēta vairāku desmitgažu garumā, ar lieliem vietējiem talantiem un milzīgu līdzjutēju atbalstu. Rīgas “Dinamo” savās labākajās KHL sezonās uz izslēgšanas spēlēm panāca situāciju, ka biļetes uz spēlēm bija grūti dabūt, taču ilgtermiņā interese apsīka, un pēdējos gados dabūt pilnas tribīnes uz spēlēm bijis ļoti grūti. Galu galā, komanda biežāk zaudē nekā uzvar, un tā būtu laba mācība, ko ņemt vērā Eirolīgas kluba tīkotājiem – cerams, neviens neiztēlojas, ka ar, teiksim, pieckārt lielāku budžetu apveltīts VEF klubs varētu tēmēt uz augstākajām Eirolīgas vietām.

Foto: TT

Kauņas “Žalgira” sezonas budžets pandēmijas laikā sarucis līdz 9.7 miljoniem eiro. Jā, te patiešām var salīdzināt, ka kaut kas tamlīdzīgs no Krievijas gāzes caurulēm satek arī Rīgas “Dinamo” gada budžetā, tad nu teorētiski par to var domāt, it sevišķi, ja “Dinamo” projekts tuvākajā laikā beidzas. Taču par “Dinamo” gaidāmo izzušanu tiek runāts jau vairākus gadus pēc kārtas, bet Juris Savickis kā sāka kameru priekšā smaidīt par katru nākamo sezonu, tā arī turpina, un gan jau viss tiks sakārtots arī šovasar un nekāda brīva vieta Latvijas sporta hiararhijas augšgalā neatbrīvosies.

Un pat ja atbrīvotos. Un pat ja Latvijas valsts vai Ķīnas maigās varas uzņēmums būtu finansiāli gatavs to visu sponsorēt. Un pat ja izdotos panākt, ka Timma, Strēlnieks, Dairis Bertāns un citi leģionāri piekrīt nomest no algas, lai spēlētu Rīgā. Pat ja tribīnes katrā spēlē būtu pilnas un cilvēki pie televīzijas ekrāniem liptu klāt. Ja izdotos to visu piepildīt, tas Latvijas basketbolam būtu lieliski. Taču Eirolīga? Eirolīga droši vien būtu tāpat ļoti tālu, līdz ar to rodas šaubas, kur šādām domām pamats.

Pirmkārt, ULEB Eirolīga ir komerciāls projekts, kurā piedalās un paši savu kārtību nosaka Eiropas basketbola lielpilsētu klubi. Rīga viņiem gluži vienkārši nebūtu interesanta. Daudzi pazīstami, bagāti un ambiciozi klubi šobrīd tēmē uz Eirolīgu, taču tajā tāpat netiek. Eirolīga gluži par slēgtu līgu vēl nav kļuvusi, taču tālu no tā arī vairs nav. 2021./22. gada sezonā paredzētas 18 komandas. 13 no tām ir ar A licenci kā līgas ilgdzīvotājas, bet Berlīnes “Alba” saņēmusi divu gadu ielūgumu. Vēl tad ir četras brīvas vietas, no kurām divas tiks ULEB Eirokausa divām labākajām komandām, bet vēl pa vienai nonāks pie VTB Vienotās līgas čempiones un Adrijas līgas čempiones. Īsais secinājums? Ceļš uz Eirolīgu Rīgas komandai vestu caur Eirokausu, kurā būtu jāizmaļas cauri gaļas mašīnai un jātiek finālā.

To, protams, viegli pateikt un nežēlīgi grūti izdarīt. VEF šosezon tikšana Čempionu līgas labāko 16 komandu pulkā tiek atzīmēts kā liels panākums (kāds tas arī ir), tad nu jānovērtē, cik grūti būtu jau Čempionu līgā tikt līdz finālam. Attiecīgi tam būtu jābūt ilgtermiņa projektam, kuram arī pēc pieciem gadiem varētu nebūt piepildījuma, un tie miljoni eiro, kurus piesaucam kā kluba budžetam vajadzīgo minimālo summu, būtu jāreizina katru sezonu.

Principā mēs kaut ko līdzīgu jau varam novērot Latvijas futbolā, kur nesen izveidotā komanda “Riga” varbūt uz superkluba statusu īsti nepretendē, taču ir salīdzinoši īsā laika posmā tikusi pie bagātīga īpašnieka un pacēlusies uz Latvijas futbola virsotni, izvirzot mērķi startēt Eirokausu grupu turnīrā. Šis mērķis ir reāls, taču tik un tā sasniedzams tikai ar veiksmes piesitienu un pie labas apstākļu sakritības. Lai uzskatītu tikšanu Eirokausu grupu turnīrā par normālu lietu, kluba budžetam jābūt krietni virs desmit miljoniem eiro. Un arī tad tas gluži vienkārši var neizdoties. Lielisks piemērs ir Austrijas futbola komanda “Salzburg”, kuras budžets jau vairākus gadus mērāms vairākos desmitos miljonu eiro (ULEB Eirolīgā tā stabili būtu bagātākā komanda), taču kopš 2006. gada, kad komandā ienāca sponsori no “Red Bull”, līdz 2019. gadam tā arī neizdevās tikt UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā, zaudējot it kā vājākām komandām.

Runājot par Eirolīgas plānu un Latvijas čempionāta reālas situācijas saderību, Pleinics, lai arī savu kritisko attieksmi neslēpa, reizē arī uzsvēra, ka visu ar Latvijas basketbolu saistīto šobrīd ir viegli kritizēt. Tāds kā modes vilnis uznācis, un tam savā ziņā var piekrist. Iespējams, ka jaunu plānu meklēšana, lai cik no malas šķietami absurdu plānu, ļauj atrast kaut ko jaunu un noderīgu Latvijas basketbolam. Varbūt ar Eirolīgas vārda piesaukšanu vietā un nevietā izdodas atrast dzirdīgas ausis bagātos cilvēkos vai priekšvēlēšanu gaisotnē dzīvojošos varasvīrus. Cerams, ka līdz vietējā čempionātā vēl būs palicis pietiekami daudz komandu, lai sanāktu divi pusfināla pāri.