“Dzimumu cīņas”, Aukstā kara fona dueļi un cīņa par rasu vienlīdzību – 5 notikumi, kas mainīja sporta pasauli

Adrenalīns, uztraukums un pēc tam mežonīgs prieks pēc uzvaras vai aizvainojums no zaudējuma – tas viss ir saistīts ar sportu. Tagad, kad lielākā daļa līdzjutēju apmeklē sporta sacensības, viņi atbalsta visus sportistus un ar tādu pašu degsmi novērtē viņu fiziskās īpašības, neatkarīgi no reliģiskās piederības, dzimuma vai rases. Protams, ar izņēmumiem, jo, maigi izsakoties, ne pārāk „gudru” cilvēku uz pasaules aizvien netrūkst, bet labi, ka tā vairāk nav tik izteikta tendence kā vairākus gadu desmitus atpakaļ.

Un cik dīvaini var šķist fakts, ka pavisam nesen sievietes un sportisti, kuri nebija baltādaini, nedrīkstēja piedalīties noteiktos sporta veidos un sacensībās, kamēr mūsdienās sieviešu konkurencē ir atļauts piedalīties arī dzimumu mainījušiem sportistiem. Bet neskatoties uz sarežģīto rasu naida un tiesību neievērošanas kultūru 20. gadsimtā, bija drosminieki, kas nebaidījās iet uz priekšu un aizstāvēt savas tiesības, iedvesmojot cilvēkus visā pasaulē. Piedāvājām Jums piecus stāstus, kuri uz visiem laikiem ir mainījuši pasaules sportu un to, kāpēc tas šobrīd ir tāds, kādu mēs to redzam un baudām.

Džese Ouenss – uzvara par spīti nacismam

Foto: USTFCCCA via Team USA

Vieglatlēta Džesija Ouensa stāsts notika 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Viņš tur ieradās kā ASV sportistu delegācijas pārstāvis. Tajā laikā Vācijas valdība atbalstīja ideoloģiju, kas propagandēja āriešu tautas (arī indoeiropiešu tautu) pārākumu pār pārējiem, un tās ietvaros tumšādainos cilvēkus vispār uzskatīja par “zemāka” slāņa un nepilnvērtīgiem. Saistībā ar citu tautību (nevis āriešu) sportistu piedalīšanos apbalvošanas procedūra pat tika mainīta tā, ka pie varas esošais diktators Ādolfs Hitlers netika klāt pie uzvarētājiem, lai apsveiktu un paspiestu roku.

Ouenss Berlīnes spēlēs kopumā izcīnīja četras zelta medaļas, uzvarot 100 un 200 metru sprinta distancēs, 4×100 metru stafetē, kā arī tāllēkšanā. Viņa uzdrošināšanās doties uz rasisma pārņemto Vāciju bija liela uzdrošināšanās un sasniegtie rezultāti tādējādi apšaubīja āriešu ideoloģijas lojalitāti un lika pamatu rasu diskriminācijas noraidīšanai ASV. 20. gadsimtā viņš tika saukts par „iespējams izcilāko un slavenāko sportistu vieglatlētikas vēsturē”, ņemot vērā viņa uzdrīkstēšanās un paveikto savas kopienas apstākļu un attieksmes uzlabošanā.

Muhameds Ali – bokss kā šovs

Foto: Everett Collection

Vēl viens cīnītājs pret rasu aizspriedumiem bija Muhameds Ali jeb īstajā vārdā Kasisuss Klejs. Tieši viņš boksa pasaulē ienesa jaunas vēsmas un pārvērta to par šovu, kas aizrāva pat tos, kuri to nemaz nesaprata. Viņa uzvedības standartiem seko līdzi daudzi mūsdienu lieliskākie cīņu sporta atlēti. Ali radīja fenomenu, ko vēlāk sauca par „miskastes runām” jeb angļu valodā tam skanot labāk par „trash talk”. Pirms došanās ringā viņš apvainoja un ķircināja savus pretiniekus, izsitot viņus no psiholoģiskā līdzsvara stāvokļa.

1960. gadā Olimpiskajās spēlēs Romā Ali izcīnīja zeltu un atgriezās ASV kā nacionālais varonis. Bet pat vispārēja sabiedrības mīlestība un atzinība viņu neglāba no rasu stereotipiem. Viņam joprojām nebija atļauts iekļūt baltās rases personām paredzētajās vietās un šī iemesla dēļ Ali izmeta savu olimpisko zelta medaļu atkritumos. Savu pseidonīmu Ali ieguva 1967. gadā pēc tam, kad atteicās dienēt armijā un piedalīties karā ar Vjetnamu. Viņš pievienojās Islāma tautai – kustībai, kas strādāja, lai mazinātu afroamerikāņu diskrimināciju ASV . Šie notikumi noveda pie tā, ka Ali uz trim gadiem zaudēja sportista licenci un atgriezās profesionālajā boksā tikai 1970. gadā.

PSRS hokeja izlase pret Kanādu 1972. gadā: sērija, kas kļuvusi par klasiku

Foto: Getty Images

Daudziem hokeja faniem astoņas 1972. gada spēles, kuru angliskais nosaukums bija „Summit series”, kļuva leģendāras un pat ikoniskas. Šī spēļu sērija bija pirmā reize, kad PSRS izlase tikās ar no profesionāļiem veidotu Kanādas izlasi. Vietējie mediji to steidza nosaukt pat par pasaules izlasi.

Pirmās četras tikšanās norisinājās Kanādā, bet atlikušās – PSRS teritorijā. Daudz tika runāts par to, kāds psiholoģiskais spiediens tika izdarīts uz padomju sportistiem, jo ​​Kanāda tika uzskatīta par labāko pasaulē. Un fakts, ka pretinieki pirmajā mačā pat nenēsāja ķiveres, parāda, cik viegli viņi bija iecerējuši pieveikt Padomju Savienību. Pretinieks netika novērtēts, kas noteikti „uzsildīja asinis” ne tikai sportistiem, bet arī valstsvīriem.

Pirmajā mača PSRS pārsteidza pasauli, izcīnot negaidītu uzvaru ar 7:3. Otrajā mačā kanādieši revanšējās ar 4:1, bet trešajā fiksēts neizšķirts 4:4. Pirms došanās uz „padomiju”, PSRS izlase atkal šokēja, izcīnot jau otro uzvaru (5:3) un tajā brīdī Kanāda saprata – te nebūs nekāda viegla pastaiga…

Piektajā spēlē padomju hokejisti turpināja demonstrēt lielisku sniegumu, uzvarot ar 5:4. Šķita, ka nu tikai būs! Varenā Kanāda nolikta uz ceļiem un PSRS visas pasaules priekšā par to paņirgāsies, bet… Sekoja trīs kanādiešu uzvaras pēc kārtas, kas beigās sērijā ļāva triumfēt ar 4:3 (pēc uzvarām). Tas bija skaļš padomju hokeja skolas pieteikums pasaulē un vēlāk abu šo izlašu spēles bija īpaši principiālas jebkurā līmenī. Atcerēsimies kaut vai 1987. gada junioru Pasaules čempionātu, kurā abu komandu pārstāvji sakāvās tik smagi, ka bija jāslēdz ārā gaisma arēnā, lai to visu pārtrauktu…

Arī mūsdienās pēc Aukstā kara beigām Krievijas un Kanādas dueļi ir īpaši. Tiesa, ja runājam par medaļu ražu, ko iekrājuši krievi un kanādieši, otrie ir stipri priekšā. Krievijas rēķinā kopš 1992. gada ir piecas PČ zelta medaļas, bet Kanādas septiņas. Olimpiādē krievi formāli nav uzvarējuši, jo tagad sistemātisku dopinga pārkāpumu dēļ visā sporta sistēmā viņu sportistiem ir liegta iespēja startēt zem Krievijas federācijas karoga, tā vietā tiekot apzīmētiem kā „Olimpiskajiem atlētiem no Krievijas”, un zem šī nosaukuma arī ir izcīnīta vienīgā uzvara olimpiādē, turklāt ar Latvijā labi zināmu tandēmu – Oļegu Znaroku un Hariju Vītoliņu pie grožiem. Piedevām jāatzīmē, ka šajās spēlēs nepiedalījās NHL spēlētāji. Savukārt Kanāda kopš „Dzelzs priekškara” krišanas ir triumfējusi trīs spēlēs, visās piedaloties labākajiem pasaules hokejistiem.

Bilija Džīna Kinga – „dzimumu cīņa” sportā

Foto: Getty Images

Kā zināms, vēl 20. gadsimtā daudzās pasaules valstīs sievietēm nebija piešķirtas balsstiesības politiskās vēlēšanās un arī kopumā nereti viņas tika diskriminētas gan universitātēs, gan darba tirgū. Tolaik sievietes cīnījās par vienlīdzīgām tiesībām arī sportā. Sākumā sportistes nedrīkstēja piedalīties profesionālajos turnīros, un pēc tam, kad tomēr tas tika ļauts, viņu balvu fondu apjoms bija daudz mazāks nekā vīriešu. Šo problēmu risinājums bija likts uz tā saukto „Kauju par dzimumiem” („Battle of Sexes”) koncepta sēriju, kad 1973. gada septembrī tenisa mačā Hjūstonā starp 55 gadus veco vīrieti Bobiju Rigsu un 29 gadīgo Billiju Žanu Kingu. Tolaik šis duelis pievērsa visas pasaules uzmanību!

Kinga uzvarēja visos trīs setos, tādējādi sasniedzot savu mērķi. Vēlāk viņā atbalstīja grozījumus ASV likumos, kas sievietēm deva tiesības saņemt sporta stipendijas universitātē. Daudzi runā, ka bez šīs uzvaras to būtu grūti panākt…

Jāatzīmē, ka iepriekš šadu dueli aizvadīja leģendārā, tolaik 30 gadus vecā Margareta Korta, kura divos setos piekāpās iepriekš minētajam Rigsam, kura kontā bija daudzi tituli un pasaules ranga līdera gods savos laikos. Vēlāk, 1992. Gadā, tādu pašu dueli aizvadīja Martina Navratilova pret Džimiju Konorsu, atzīstot vīrieša pārākumu. Tāpēc Kingas panākums vēstures grāmatās aizvien ir ierakstīts ar trekniem burtiem!

PSRS 1972. gada basketbola izlase: liktenīgās trīs sekundes amerikāņiem…

Šī spēle vēl mūsdienās tiek vērtēta kā pretrunīga, ņemot vērā tiesnešu pieņemtos lēmumus tās izskaņā, un ASV izlases sudraba medaļas joprojām atrodas Starptautiskās Olimpiskās komitejas birojā. Un papildus eļļu ugunij šim duelim piemet fakts, ka Aukstā kara laikā PSRS un ASV sacensības – vienalga kurā sporta veidā vai jomā – bija principiālas. Līdzīgi kā hokejā PSRS ar Kanādu.

Visu beigās izšķīra tikai trīs sekundes – šajā laikā Padomju Savienības izlases basketbolistam Aleksandram Belovam izdevās iemest bumbu pretinieku grozā un burtiski „izraut” uzvaru no amerikāņu rokām. Vēlāk ASV delegācija atteicās parakstīt spēles protokolu, neatzīstot savu zaudējumu.

Un, lai gan amerikāņi nekad neatzina sakāvi un neatzīst to vēl šodien, šī tikšanās sporta vēsturē iegāja kā pirmais ASV zaudējums olimpiskajā basketbola turnīrā un tas bija īpaši sāpīga – ar viena punkta starpību (50:51) un neviennozīmīgiem tiesnešu lēmumiem.