Karašausks par attiecībām ar Ostapenko, Pertiju, izlasi un spēlēšanu ārzemēs

Sava raidījuma kārtējā epizodē Jurijs Žigajevs apciemoja “Liepājas” uzbrucēju Artūru Karašausku. Sarunas laikā futbolists pastāstīja par savām attiecībām ar vienu no Latvijas labākajām tenisistēm, tēva kritiku, konfliktiem ar Pertiju un Starkovu, kā arī dažām citām lietām.

Par attiecībām ar Aļona Ostapenko

Vienkārši uzrakstīju viņai instagramā, sākām sarakstīties. Protams, ir strīdi, kā visiem normāliem pāriem. Varam sastrīdēties, bet vispār jau dzīvojam miermīlīgi. Tas ir normāli – viņa ir impulsīva, es esmu impulsīvs. Dzīvē viņa ir pavisam cita, ne tāda, kā tenisa kortā. Vienmēr esmu teicis, ka sportā nevar bez emocijām. Tas ir normāli, ka ik pa laikam viņa uzsprāgst uz korta. Ja viņai nebūtu tāda rakstura, tad, iespējams, nebūtu arī ”Grand Slam” trofejas.

Manas spēles īpaši neapspriežam, vairāk runājam par viņas mačiem. Ja Aļona pajautā viedokli vai padomu, tad pasaku, bet tā jau es tenisu nesaprotu tik labi. Meitenes vajadzētu atbalstīt, domāju, viņām ir grūtāk nekā puišiem. Ir brīži, kad gribi pateikt kā ir, bet tas var novest pie konflikta. Pagājušajā gadā kopā pavadījām diezgan daudz laika, šogad viņa, visticamāk, uz Liepāju pat neatbrauks, pats braukšu pie viņas, kad Aļona būs Rīgā.

Par tēva kritiku

Teikšu tā – tētis mani nekad neslavēja. Varu atcerēties vienu reizi, kad viņš to izdarīja – 2017. gadā, kad ar ”Liepāju” izcīnījām kausu un es iesitu divus vārtus. Tētis bija ļoti priecīgs. Bet tā diezgan smagi – daudz kritizēja, un, zinot mani, es uzreiz uzsprāgu. Vēl joprojām tētis ik pa laikam uzzvana un uzprasa, kādēļ nospēlēju šādi. Nav tā, ka es nepieņēmu šo kritiku, bet es laikam neesmu sajūsmā no situācijas, ka tētis joprojām man kaut ko saka par futbolu. Man liekas, nevar tētis būt par tavu treneri. Ir pieredze – kopā strādājam jaunatnes izlasē, arī tur es sprāgu.  

Par Tamazu Petriju

Principā man pret viņu nav nekādu pretenziju. Vienmēr esmu teicis un teikšu, ka viņš ir pēdējo 20 gadu labākais treneris Latvijas čempionātā. Tamazs tiešām ir stiprs treneris. Arī slodzes ir diezgan lielas, bet pēc viņa treniņiem vairs ne no kā nebaidies. Vienkārši ar viņu sanāca nepatīkama situācija. Kad biju Valmierā, mēs par visu vienojāmies.

Komandai jau jālido uz pirmssezonas nometni Turcijā, bet tad man pēkšņi raksta kluba prezidents – sorry, meklē jaunu komandu. Neviens neko neteica, nebrīdināja. Ar Tamazu daudz esmu strādājis, viņš man palīdzējis, es viņam palīdzēju. Domāju, ka viņš pats varēja piezvanīt un visu izskaidrot. No Tamaza es zvanu nesagaidīju, nācās zvanīt pašam. Viņš teica, ka pats nezināja, bet man šķiet, ka tā nav taisnība. Tur nebūtu nekas briesmīgs, ja man uzreiz pateiktu, ka es neiederos komandā.

Par Aleksandru Starkovu

Mēs visi zinām, kāds viņš ir treneris, zinām, ka Starkova komandās disciplīna ir pirmajā vietā. Un zinām, kāds esmu cilvēks, visi zina, kāds es biju jaunībā. Bet Starkovam šāda uzvedība nebija pieļaujama. Kaut kādās lietās esmu mainījies, bet neteikšu, ka tagad radikāli. Vienkārši tagad zinu, kad un kur var atslābināties, bet kad un kur nedrīkst. Esmu tāds pats cilvēks, bet tas ir normāli.

Par izlasi

Nevienam vairs negribu neko pierādīt, domāju, visiem visu jau esmu pierādījis. Protams, jebkurš futbolists grib iekļūt izlasē, ja kāds saka, ka negrib, es tam neticu. Bet te ir jautājums – vai esmu izlasei vajadzīgs? Varbūt nemaz neesmu tur vajadzīgs. Mēs visi lasām to, ko saka treneris, viņa izteikumus par mani, bet var taču pateikt īstu iemeslu, kādēļ mani neņem? Neslēpsim, uzskatu, ka pašlaik esmu starp 28 labākajiem futbolistiem un esmu pelnījis iekļūšanu izlasē. Var taču pateikt, ka viņš neatbilst manai filozofijai, neiederēsies kolektīvā un tā tālāk.

Domāju, tas viss nāk no U21 izlases laikiem, kad to trenēja Dainis Kazakevičs. Mēs pārkāpām disciplīnu, ko nekad neesmu slēpis. Kas pagājis, tas pagājis, man tā bija mācību stunda. Man nav nekādu pretenziju, vienkārši šo situāciju vajadzētu apspriest. Nevar zināt, kāds cilvēks ir pēc astoņiem gadiem. Varbūt mēs aprunātos, es pats saprastu, ka tiešām nevaru dot pienesumu izlasei un viss būtu skaidrs. Bet tā visiem ir daudz jautājumu.

Tajā pašā laikā nevajadzētu domāt, ka tagad mani izsauks un viss pēkšņi mainīsies. Domāju, mēs nekad nebūsim stiprāki par Franciju, Nīderlandi, ar tādām komandām mēs varam spēlēt tikai ar pretuzbrukumiem, sisties viens par otru. Ja to darīsim, tad, varbūt kaut ko sasniegsim, kā izlase 2004. gadā, kad iekļuva Eiropas čempionātā. Viņi sitās viens par otru, viņi bija fiziski spēcīgi. Jābūt arī veiksmei, bez tās būs grūti.

Par ārzemju komandējumiem

”Dnipro” es nonācu bez izredzēm iekļūt pieaugušo komandā. Tur atnāca jauns treneris, viss strauji mainījās, sāka pārbūvēt komandu. Klubam bija nepieciešams rezultāts, bet vai es spētu to dot 18 gadu vecumā? Tur vienkārši bez variantiem. Pusgadu nospēlēju dublieros, ar pieaugušo komandu aizbraucu uz nometni, tā arī viss beidzās.

Kazaņas ”Rubin” – tur īpaši nav ko teikt. Laikam kaut kur neparādīju sevi līdz galam. Iespējams, ja aizbrauktu tagad, tad būtu daudz gatavāks. Vienīgais, par ko es nožēloju, ir nepalikšana Šveicē. Tur man bija lielākā alga, toties tur vispār nebija paredzētas prēmijas. Nezinu, iespējams, ja mēs tiktu uz augstāko līgu, tad kaut ko samaksātu. Bet algas bija tiešām labas. Spēlēju labi, treneri uzticējās, bet tad komandai parādījās problēmas ar finansēm. Cik es saprotu, kluba īpašnieks-turks gribēja būvēt stadionu, vēl kaut ko, bet vietējās varas iestādes viņam to neļāva darīt. Vienā brīdī kļuva skaidrs, ka elites līgā mēs vairs neiekļūsim un īpašnieks pazuda.

Polijā labi strādāju, centos. Sākumā treneris teica, ka esmu vajadzīgs, tad nelika sastāvā un apsolīja, ka priekšā vēl ir daudz maču un es saņemšu savu iespēju. Tad viena spēle ar dublieriem, vēl viena. Izsauc pie pamatsastāva, aizvadu vienu labu maču un atkal spēlēju ar dublieriem. Sapratu, ka man tas neder, paspiedām viens otram rokas un šķiramies.

Arī ziemā man bija daži varianti ārzemēs, bet tobrīd jau parakstīju līgumu ar ”Liepāju”. Ja būs labs piedāvājums, tad, protams, braukšu.

sportapils