Štālbergs: “Ukraiņi teica, ka esmu traks, kad ar auto braucu atpakaļ uz Latviju” (1. daļa)

Lai gan Artūram Štālbergam ir tikai 36 gadi, viņš jau ir paspējis būt gan profesionāls spēlētājs, gan galvenais treneris, gan funkcionārs. Intervijas pirmajā daļā saruna ar Štālbergu par spēlētāja karjeru un laiku līdz 2017. gada decembrim, kad viņš tika atlaists no Paņevežas “Lietkabelis” galvenā trenera amata.

Pastāsti, lūdzu, par savu pieredzi ASV. Aizbrauci uz turieni laikā (2000. gadu sākums), kad tas nebija tik populāri un pieejami

Jau vidusskolā uzstādīju sev mērķi, ka pēc tās absolvēšanas vēlos spēlēt NCAA. Tobrīd tas likās teju kā neaizsniedzams sapnis. Liepājā tolaik izveidoja komandu „Līvu alus”, kur viens no valdes locekļiem bija mans tēvs, bet es kā jaunais „gurķis” 16-17 gados tiku pie diezgan nopietna spēles laika un spēju sevi apliecināt. Vienu gadu parādījās iespēja ar šo komandu aizbraukt tūrē uz ASV un aizvadīt tur vairākas spēles ar vietējām augstskolām. Tajā laikā šāda prakse bija ierasta – vai nu viņi brauca uz Eiropu vai Eiropas komandas brauca pie viņiem, piedevām viss tika apmaksāts no amerikāņu puses.

Devāmies divu nedēļu tūrē, kur aizvadījām ap astoņām spēlēm. Pazīstamākās no koledžām bija „Georgetown” un „West Virginia”, tāpēc sanāca, ka lielāko daļu no mačiem zaudējām – pretiniekos bija patiešām spēcīgas komandas. Pēc tūres bija zvans no aģenta, kurš man paziņoja, ka viena no NCAA otrās divīzijas komandām mani ir ievērojusi un gribētu redzēt spēlējam pie viņiem ar pilnu stipendiju. Tas nozīmē, ka viss ir apmaksāts – dzīvošana, ēšana, studijas un pārējais. Pašam jānodrošina tikai kā aizlidot. Tā bija universitāte Dienvidkarolīnā un tā kā citu piedāvājumi reāli nebija, es piekritu, pat neskatoties uz to, ka tā nebija augstākā divīzija. Pirmajā gadā bija ļoti laba pieredze, bet otrajā sezonā viss tik rožaini vairāk nelikās. Sapratu, ka otrā divīzija nav tas, ko es vēlos. Bet, lai nonāktu pirmajā, ir vai nu gads jāizlaiž, vai jāiet cauri, tā sauktajai, „junior college”, kas ir, ja salīdzinām, tā kā tehnikums vai sagatavošanās posms pirms augstskolas ASV. Tajā laikā Liepājas komandā par galveno treneri strādāja Boriss Karebins, kuram bija labi kontakti gan Eiropā, gan ASV, un, pateicoties viņam, tiku laba līmeņa „junior college”, kas spēlēja basketbola ziņā ļoti spēcīgā konferencē. Gan treneris, gan asistents bija „vecās skolas” pārstāvji. Tas izpaudās tā, ka režīms bija ļoti stingrs – smagi un bieži treniņi gluži kā armijā. Vairāk tā bija fiziskās sagatavotības attīstība un rakstura norūdīšana. No sērijas – saproti, vai vēlies tālāk nodarboties ar basketbolu un esi gatavs sevi visu tam ziedot vai nē.

Aizvadīju labu gadu, kā rezultātā 3. un 4. kursu man piedāvāja studēt un spēlēt pirmajā divīzijā. Neteiksim, ka tas bija pats augstākais līmenis, ko viņi sauc par „major”, kas ir čarterreisi uz mačiem, dzīvošana labākajās viesnīcās un citas ekstras, kuras nav pat dažos labos Eirolīgas klubos, bet kopumā solīdi. Daudzi man ir jautājuši, ko es varu ieteikt tiem, kuri domā braukt vai nebraukt uz ASV. Visiem silti iesaku – ja ir iespēja, brauciet, divreiz nedomājot.

Minēji, ka tik laba tā pieredze otrajā divīzijā nebija. Varbūt pastāsti nedaudz sīkāk – kas tieši bija par problēmu?

Vairāk basketbola līmenī. Tur nebija tik daudz centra pozīcijas spēlētāju, tāpēc nereti treneris man ar maniem 196cm lika spēlēt groza apakšā. Bija maz spēļu, ko translēja pa TV, ažiotāža mazāka, sportiskais līmenis ievērojami zemāks. Tā pati gatavošanās mačiem un nopietnā pieeja tiem. NCAA otrā divīzija ir kā pabērns pirmajai, kaut vai no studiju viedokļa. Pirmajā tu netiksi spēlēt, ja nepavilksi mācībās, bet tur uz to varēja pievērt acis.

Ir pagājuši jau 20 gadi un vari pateikt – studentiem kaut ko maksāja aploksnēs? Jo pēc noteikumiem tas ir aizliegts vēl aizvien, bet skandāli ir bijuši vairāki

Manā augstskolā tā nebija. Kad es mācījos, tad pirmajā gadā obligāti ir jādzīvo kopmītnēs, ko apmaksā mācību iestāde, plus ir karte, uz kuras ir uzlikts noteikts limits, kuru var iztērēt ēstuvēs, kas ir universitātes teritorijā. Bet tā summa bija tik liela, ka gribot nevar visu iztērēt. Nākamajos divos gadus varēja izvēlēties palikt kopmītnēs vai pārvākties uz dzīvokli, bet skola tev izraksta bankas čeku, kuru var tērēt šim nolūkam. Ar komandas biedru izdarījām tā, ka paņēmām divatā trīsistabu dzīvokli, bet pēc visiem maksājumiem mums palika pāri ap 500 dolāriem, un kombinācijā ar nodrošināto ēšanu, tas likās kaut kas wow! Kad tā jau par visu ir samaksāts, bet tev vēl paliek pāri tāda nauda.

Vēl vasarās bija izvēle – apciemot mājas vai palikt uz vietas, paņemt papildus kursus, lai atvieglotu mācības semestra laikā, kā arī bija dažādas bērnu nometnes, kur varēja piestrādāt par treneri un labi nopelnīt. Viens piemērs – septiņu dienu nometne, kas paredzēta tēviem un dēliem, bet mēs tur piestrādājām un par vienu dienu maksāja 120 – 150 dolārus. Sanāk nedēļas laikā papildus apmēram tūkstotis. Liela nauda jaunam puisim.

Minēji, ka 15 gados tiki pie solīda spēles laika LBL līmenī. Kāpēc vecākām paaudzēm tā bija izplatītāka prakse, bet, tuvojoties mūsdienām, tādi gadījumi paliek aizvien retāki? Neskaitīsim, protams, ka tagad klubi ir spiesti to darīt atsevišķos momentos, jo vienkārši nav naudas nopietnākiem spēlētājiem, bet tāpat – daudzi aizvien nevelk pat vietējās līgas līmeni

Manuprāt, tas tā ir tā, jo basketbola spēle pati par sevi palikusi daudz fiziskāka un atlētiskāka. Noteikti var uzteikti arī Valdi Valteru, kurš tajos laikos agri talantīgākos jauniešus piesaistīja, kas uz to brīdi noteikti šķita kā avantūra, bet tomēr nostrādāja. Spēlētāji 15-16 gados spēlēja Latvijas augstākajā līmenī, savas minūtes nopelnīja un tas deva atspērienu tālākai karjerai. Savukārt mūsdienās gan treneri, gan klubu vadības var teikt, ka, jā, strādā ar jauniešiem, bet tomēr prasa kaut kādu rezultātu. Paskatāmies uz Ventspili – lai arī budžets ir samazināts un it kā tā būtu lieliska iespēja attīstīties jaunajiem, tomēr acīmredzot Gintam Fogelim ir kāds sportiskais uzdevums, kā rezultātā, piemēram, talantīgie Ķilps un Vīksna nemaz netiek pie kaut cik normāla spēles laika, jo vajag izcīnīt uzvaras. Tas pats ar Liepāju – spēlē puiši, kuri ne tuvu vairs neskaitās jaunie un perspektīvi, bet vienlaikus Šnipke, kurš pārnāca no LU, un jaunie liepājnieki nemaz netiek pie normālas teikšanas, jo vajag vinnēt tagad!

Cepuri nost „Latvijas Universitātei”, kas pulcē sastāvā tikai jauniešus un vismaz pāris kadri pēc tās absolvēšanas nonāk citu LBL klubu rindās, bet arī – cik izaug līdz izlases līmenim? Iepriekš vien daži un izņēmuma kārtā. Cits stāsts par VEF – lai vai kā, bet ir pāris jaunieši, kas LBL spēlēs tiek laukumā, jo viņi var atļauties viņus turēt, jo spēli jebkurā gadījumā uzvarēs.

Latvijas komandās uz doto brīdi pietrūkst spilgtu, meistarīgu spēlētāju ar autoritāti. Šādi spēlētāji vienmēr padara jaunos labākus un vienalga vai tas ir tavs komandas biedrs vai pretinieks.

Atceros, kad ar lielām acīm skatījos uz mūsu tā laika spēlējošo treneri Aigaru Zeidaku. Principā viss, ko viņš darīja, man likās iespaidīgi – kā viņš spēlēja, kā vadīja treniņus, kā runāja. Likās, ka nereāli, ka spēlēju ar viņu kopā. Ja viņš kaut ko izdarīja, gribēju to atkārtot, jo viņš man bija kā etalons. Prātā palicis viens stāsts, kad man skola beidzās vēlāk, līdz ar to nevarēju uzspēt uz komandas autobusu, bet mums bija izbraukuma mačs Rojā. Pateicu Zeidakam, ka, visticamāk, nokavēšu komandas sapulci, ja mani vedīs tēvs. Viņš pateica, ka viss kārtībā, brauksi kopā ar mani. Tajos laikos viņam bija „Ford Scorpion”, viņš brauca pa šoseju uz 140 km/h, bet vēlāk kopā ejam starta pieciniekā. Un tas deva pozitīvu impulsu, jo šķita nereāli, ka tikko lidojam pa šoseju, bet tagad kopā spēlējam. Tie bija pavisam citi laiki un arī motivācija jauniešiem bija citādāka.

Pēc laika ASV atgriezies Liepājā. Kādi vēl bija varianti?

Aizbraucu atrādīties uz Ventspili, aģents teica, ka bija iespēja uz „try-out” pamēģināt spēkus arī Klaipēdā, bet Liepājas kluba vadība mani pierunāja palikt pie viņiem. Sastāvs bija labs – vairāki labi vietējā līmeņa spēlētāji un Stīvs Ričs, kurš iepriekš labi spēlēja Ventspilī. Pēc solīdas sezonas Liepājā man bija cerība, ka varbūt tikšu pie iespējas izlasē, jo 2008. gadā par izlases galveno treneri kļuva Nenads Trajkovičs, kurš braukāja pa Latviju un vēroja spēlētājus. Viņš bija arī uz pāris mūsu treniņiem, un bija saruna. Trajkovičs man izteica atzinīgus vārdus par manu spēles stilu un solījās piezvanīt, kad vasarā būs izlases sasaukums. Tas deva motivāciju strādāt tālāk, ja reiz izlases treneris tevi tā novērtē, bet zvanu tā arī nesaņēmu… Pēc tam notika treneru maiņa, un pie stūres stājās Ķestutis Kemzura. Tad pirmo reizi tika izveidota otrā izlase ar labākajiem vietējiem spēlētājiem, no kuriem trīs uzaicināja pievienoties pamatsastāvam. Šķiet, nevienam nav jāatgādina, kā ir nosaukta 2009. gada vīriešu izlases vasara…

Foto: LETA

Baigā vasara! Pastāsti, vai tiešām gāja tik traki un visas vasaras garumā?

Pateikšu no sava viedokļa. Visu sagatavošanās ciklu bija dažādi turnīri un pārbaudes spēles ārpus Latvijas. Kaspars Kambala bija mans istabas biedrs, un pieredze bija lieliska. Runājām par dažādām tēmām un dzīves situācijām. Kad iznāca viņa grāmata, es jau visu biju dzirdējis (iesmejas). Man kā izlases debitantam dzīvot ar Kasparu kopā deva pozitīvas emocijas, jo viņam tomēr ir vārds Eiropas mērogos. Bet, runājot par pašu vasaru, atskatoties atpakaļ, protams, redzu, ka bija lietas, kas šķiet bija par traku. Bez daudz kā varēja iztikt, bet nebija arī tā, ka visa sagatavošanās posma laikā regulāri viss bija slikti, ka visam tika pieiets klāt pavirši. Jā, bija dienas, kad rīta treniņā viens vai otrs atnāk ar peregaru. Vienlaikus tie, kuri bija ar to peregaru, treniņā parējos „izvazāja” pa visiem punktiem. Nebija tādas indikācijas, ka finālturnīrā mēs varētu izgāzties un notiks tāda neveiksme, kādu piedzīvojām. Par viesnīcām ārzemju turnīros, jā, tur bija tie momenti, kad par daudz daži paņēma „sīvo”, un rezultātu jau lasījāt…

Finālturnīrā iekaroji stabilu vietu rotācijā blakus visiem dūžiem

Jā, un otrajā spēlē pret Franciju guvu traumu, kura vēlāk izrādījās liktenīga… Neatceros, kurš manī ieskrēja – [Nikolā] Batums vai [Boriss] Diāvs un sasitu labās kājas gūžas kaulu. Tik stipri, ka kāju nejutu vispār. Pa vidu bija brīvdiena, un, lai arī kā ārsti mēģināja savest kārtībā, sāpes bija lielas. Mačā pret vāciešiem sildoties sapratu, ka čempionāts man ir beidzies. Ļoti žēl, redzot kā viss beidzās.

Pēc tam atkal atgriezies Liepājā. Vai trauma bija vēl pie vainas?

Jā, tā mani vajāja visu laiku, godīgi sakot. Atkal biju to atsvaidzinājis, bet pakāpeniski atguvos. Sāku skriet krosus, pamazām pielikt slodzes un viens neveiksmīgs moments – izrāviens un sajutu vecās sāpēs. Spēju atkal it kā ieiet formā, bet pēc sezonas Liepājā sāku pats domāt par perspektīvām – it kā varēju aizbraukt pamēģināt spēkus ārzemēs, atkal uz Klaipēdu („Neptunas”) vai Poliju par algu no diviem līdz diviem ar pusi tūkstošiem. Un pie sevis domāju – labi, šogad divarpus, nākamgad vēl divarpus tūkstoši, bet ko pēc tam? Nebiju pārliecināts, ka tas ir tas, ko vēlos, un tieši Liepājā par galveno treneri kļuva Agris Galvanovskis, bet vadībā bija vairāki citi man zināmi cilvēki, tostarp Artūrs Košeļevs, kurš bija fiziskās sagatavotības treneris laikā, kad biju vēl sporta skolā. Tieši iepriekšējā gadā biju izgājis trenera kursus un teicu Artūram, ka man ir doma varbūt pamēģināt iet par treneri. Pateica, ka varēšu asistēt Galvanovskim un paralēli tam strādāšu ar divām jauniešu vecuma grupām. Tajā brīdī sapratu, ka tas man ir jauns izaicinājums un iešu šo ceļu. Arī skatoties no finansiālā aspekta, kopumā liela atšķirība starp to, cik saņemtu kā spēlētājs Liepājā nebija, turklāt sieva bija stāvoklī ar pirmo bērnu, un tā viss salikās. Nevienu brīdi to nenožēloju.

Tad pēc divām sezonām Liepājā Galvanovskis tevi paņēma līdzi uz Ukrainas klubu „Mikolayev”

Jā, abās sezonās Latvijā izcīnījām bronzas medaļas. Gan es, gan Agris tolaik sadarbojāmies ar aģentu Raivi Ušacki, kurš bija nodibinājis labus kontaktus Ukrainā un pārzināja to tirgu. Tikko bija beigusies sezona un zvana Ušackis, kurš jautā, vai man ir auto, jo viņam un Agrim savējie jāatstāj sievu rīcībā, bet mums jābrauc uz Ukrainu, jo viņš pēc divām dienām ir sarunājis mums tikšanos ar kluba vadību. Aizbraucām, labā restorānā satikām prezidentu, kurš kādas divas stundas nokavēja. Tajā pašā vakarā vienojāmies ar Agri par līguma nosacījumiem un no rīta devāmies atpakaļ uz Latviju. Viss notika diezgan ātri un spontāni.

Kādi bija pirmie iespaidi par Ukrainas basketbola virtuvi? Tas bija laiks, kad vairākiem klubiem sāka parādīties laba nauda

Tas bija labs laiks, naudas klubiem bija daudz. Līmenis bija augsts, it īpaši Doņeckai, „Budivelnik” un „Azovmash”, bet arī vidusslāņa komandām bija labi leģionāri, tāpēc katrā spēlē bija jāizliekas maksimāli, lai izcīnītu uzvaru. Protams, vēlāk kara krīzes dēļ viss sāka iet uz leju, bet esmu dzirdējis no daudziem, ka tur viss atgriežas tā laika līmenī. Līga aug.

Pastāsti, lūdzu, par Ukrainas īpatnībām. Budžeti klubiem bija solīdi, bet infrastruktūra un pilsētas „labākajās” PSRS nomenklatūras tradīcijās?

Tolaik zāles tiešām visiem klubiem, izņemot Južņijas, bija vecas un nolaistas. Skatījos, ka „Mikolayev” vēl aizvien nekas nav mainījies, varbūt logus ir nomainījuši. Mums bija mači, kur jāspēlē reālā angārā, kur vējš pūš katrā caurumā, treniņi notiek aukstumā un ģērbtuves nav izremontētas, arī tualešu nav, tikai parasts caurums grīdā (iesmejas). Varētu teikt kā Rīgas manēžā. Tā bija realitāte. Bija situācija, kad pie mums atbrauc viena komanda, kuri bija izdomājuši, ka varētu uzrakstīt protestu un iegūt tehnisko uzvaru 20:0. Kā viņi to cerēja panākt? Nolikumā bija rakstīts, ka mačiem jānotiek zālē, kur temperatūra nedrīkst būt zemāka laikam par 17 grādiem. Tie uz rīta treniņu ieradās ar savu termometru un tur ir par grādu zemāk. Uzreiz sekoja iesniegums federācijai ar ziņu – ja līdz vakaram nebūs siltāk, tad viņi nespēlē. Mūsu vadība ātri reaģēja un ienesa zālē sildītāju, kuru darbināja uz soļaru (iesmejas). Mēs pirms mača iesildāmies un jūtam, ka viss smird pēc dīzeļdegvielas. Bija dažādi cirki, bet kopumā pie visa jau ātri pierod.

Tolaik ļoti populāri bija pārmaksāt vietējiem spēlētājiem

Protams, bija situācijas, kad rotācijas 10., 11. spēlētājs saņēma vairākus tūkstošus, nemaz nerunājot par labākajiem, jo nolikums prasīja, ka vienam Ukrainim ir obligāti jābūt laukumā. Ja tev ir vāji vietējie, būs problēmas, tāpēc cenas tika uzsistas mākslīgi augstākas. No otras puses – labi, ka vari nodrošināt savējos izlases spēlētājus ar regulāru un labu spēles praksi un maksāt viņiem lielu naudu.

Kāds tad bija pārējais, ja tā varam teikt, ukraiņu materiāls, kas palika pāri no tiem, kuri saņēma lielas naudas? Jo komandā viņiem ir jābūt tāpat

Bija tāds, kāds bija. Pēdējos gadus varbūt ir sākuši labāk strādāt ar jauniešiem, bet tad bija jūtamas PSRS laika sistēmas atskaņas, kad vairumā sporta skolu atnāk treneris un iemet bumbu puišiem, lai spēlē pieci pret pieci. Un tie, kas tā dragāja, tādi arī nāca tālāk uz pieaugušo klubiem, izrietot no tā, kas viņiem iemācīts. Kuram sanāk labāk, kuram sliktāk. Viens māk lekt ar labo kāju un mest ar kreiso roku, bet otrādāk nē. Bija dažādi „labi” kadri.

Bet, neskatoties uz to, Ukrainas izlase vēl nesen (2014) spēlēja Pasaules kausā un arī tagad atšķirībā no Latvijas ir iekļuvuši EČ finālturnīrā…

Tolaik ukraiņi izdarīja gudru lēmumu, piesaistot Maiku Fratello. Viņš ar izlases kodolu strādāja trīs gadus, sasniedzot ne tikai Pasaules kausa finālturnīru, bet arī Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālu gadu iepriekš. Viņš iesaistījās arī federācijas ikdienas darbā. Atminos, kad Lietuvā man asistentos bija ukraiņu treneris Černijs, kurš visu laiku polo kreklus lika biksēs un ģērbās pēc viena noteikta stila. Mēs par to iesmējām, bet viņš pateica, ka tas ir iegājies no Fratello – kādai jābūt etiķetei, uzvedībai, kā jāizskatās, to viņš esot kultivējis visās jauniešu un pieaugušo izlasēs. Tas šķita interesanti, jo aizdomājos, ja reiz tik mazas lietas treneri pārņem? Tad cik daudz viņš ar savu darbu tur ir atstājis kopumā?

Foto: LETA

Pa vidu darbam Ukrainā tavā vadībā U20 vīriešu izlase sasniedza vēsturisku panākumu – EČ sudrabs. Vai tas pacēla tavas akcijas kā trenerim, un kas, tavuprāt, bija galvenā panākumu atslēgta šai medaļai?

Varētu teikt, ka Latvijas līmenī noteikti, bet starptautiskā līmenī šaubos. Tajā vasarā nāca piedāvājums vadīt kādu no jauniešu izlasēm, sākumā runa bija par U16, bet samainījās plāni. Arī pats labāk gribēju strādāt ar U20, jo Liepājā trenēju U19 vecuma grupu un pats vairāk izpratu to specifiku. Kāpēc izdevās sasniegt tik labu rezultātu? Kad sākām vasaras darbu, savācāmies uz piecām dienām un pēc tam uzreiz bija turnīrs Ķīnā, kur 12 dienās bija deviņas spēles, baigā „gaļas mašīna”. Pirmo uzvarējām, bet nākamās visas zaudējām. Atskatoties atpakaļ, tas noteikti iedeva komandai rūdījumu, jo režīms bija teju kā armijā. Jā, bija kādi iekšējie konflikti, kāds kaut ko brīžiem nesadalīja, bet, atgriežoties Latvijā, visi bija izdarījuši secinājumus un darbojās ļoti vienoti, kas arī manā ieskatā bija galvenā panākuma atslēga.

Kādas ir tavas domas par praksi, ka nereti par jauniešu izlašu galvenajiem treneriem tiek ielikti cilvēki, kuri ikdienā ar konkrēto vecuma grupu nemaz nestrādā? Tādu piemēru netrūkst

Runājot par jaunākajām grupām līdz U16, domāju pat līdz U18, protams, uzskatu, ka ir jāatrod iespēja piesaistīt šīm izlasēm attiecīgos trenerus, kuri ikdienā tur strādā. Esmu dzirdējis daudz argumentus gan par, gan pret šai idejai. Viens no pretargumentiem, ka LJBL treneri ir bez starptautiskas pieredzes un kad aizbrauks uz čempionātu, tad neko tāpēc neizdarīs. No otras puses, kur mēs esam šobrīd? Tikai U16 ir elites grupā. Kad vēl strādāju LBS, aktīvi iestājos par „Treneru skolas” izveidi. Tas dotu iespēju tiem, kuri nav pie izlašu stūrēm, augt. Doma bija, ka tas varētu viņus papildus motivēt, ka ir kur tiekties, izveidot jaunus kontaktus un apmainīties ar idejām, jaunas apgūt. Uzskatu, ka jāatrod zelta vidusceļš.

„Treneru skolas” ideja bija, kad tai piesakās visi gribētāji, tad māca treniņu metodiku, skautošanu, taktiku, psiholoģiju un vēl daudzas citas lietas. Beigās ir eksāmens un tie, kuri to nokārto, tiek piesaistīti U izlasēm kā asistenti ar domu, ka pēc vienas vasaras šajā postenī viņiem pēc tam tiek dota iespēja nākamajā kā galvenajam strādāt. Tas nodrošinātu pēctecību. Domāju, ka vēl aizvien to ir iespējams izdarīt un tas būtu labs virziens. Lasīju, kā Guntis Šēnhofs teica, ka Latvijā nav jaunu un talantīgu kadru, kuri gribētu iet par basketbola treneriem. Bet kaut kas taču ir jādara? Jāieguldās treneros un ne tikai atalgojumā, ko viņš uzsver kā galveno, bet jāizglīto, jāapmāca un jāpalīdz augt. Šobrīd ir tā, ka nereti jauniešu izlašu galvenie treneri sev par asistentiem izvēlas čomus, lai viņam ir interesantāka vasara. Tas arī ir jāizbeidz!

Tāpat man bija iniciatīva, kā uzlabot treneru komisijas darbu. Kā ir šobrīd – izlašu koordinatori atnāk uz sēdi ar saviem kandidātiem, prezentē tos. Bet tur pie viena galda sēž čomi ar čomiem un tad ir jābalso. Un kā tu par savējo nenobalsosi? Uzreiz būs greizi skatieni. Vēl kā variantu izteicu, ka tie treneri, kuri ir treneru komisijā, nedrīkst vadīt jauniešu izlases, nostrādā 2 gadus komisijā un komisijas sastāvs mainās.Tas arī izbeigtu šo spēli kad, „es taču par tevi pagājušajā vasarā balsoju, ko tu par mani tagad nē?” Ir jāmaina sistēma fundamentāli.

Turpināsim tālāk par profesionālo līniju. Viss gāja labi un tad vienā brīdī Ukrainā destabilizējās situācija un bija jāmūk prom. Kā tev viss notika?

Ukrainā biju kopā ar ģimeni un vienā dienā redzi, ka uz ielām sāk staigāt cilvēki maskās un ar nūjām rokās. Kliedz un ar karogiem vicinās. Pateicu sievai, ka viss – ņem bērnus un dodies prom. Nākamajā dienā aizvedu uz Odesas lidostu un pats paliku skatīties, kā būs. Vēl pāris nedēļas padzīvoju un viss, arī man bija pienācis laiks doties. Biju ar savu personīgo auto, tāpēc uz Latviju braucu ar to. Atminos, ka ceļš bija interesants, piemēram, iebraucot Kijevā, tie visi kontrolpunkti, pārbauda un prasa uz kurieni brauc. Kad tiku Kijevai cauri, braucu uz Ļvovu pa šoseju un uz ceļa neviena mašīna praktiski nebija. Tikai laiku pa laikam dzirdēju kā virs manis lido iznīcinātāji. Kad vēlāk stāstīju ukraiņiem, ka uz Latviju braucu ar savu auto, man pateica, ka esmu traks, jo tajā brīdī situācija bija tik saspīlēta, kad tev varēja vienkārši vīri uniformās pienākt klāt un atņemt mašīnu. Pasaka, ka valsts interesēs jums auto tiek konfiscēts un viss. Savā ziņā paveicās.

Īsa pietura Valmierā kā asistentam un pēc tam atkal solīdā līmenī – Ņižņijnovgorodā ar Ainaru Bagatski, kas spēlēja ne tikai VTB, bet arī Eirolīgā. Kā nokļuvi tur?

Bagatskis man pēc sezonas teica, ka nogaidi, noteikti būs kāds labs variants un ņemšu tevi kā asistentu līdzi. Es teicu labi, bet beigās tāpat sanāca nepatīkama situācija ar Saldus komandu. Vairākas nedēļas biju runājis ar kluba vadību, līdz es vairāk negribēju gaidīt uz citiem variantiem kā asistentam, un piekritu trenēt tur. Sarunāju, ka vienās brīvdienās palikšu Saldū, paskatīšos kā tur viss ir, novadīšu kādu treniņu un parakstīsim līgumu. Tā arī notika un pirmdienā braucu uz Rīgu uz izlases treniņu. Sēžu olimpiskajā centrā un brokastoju ar Bagatski, saku viņam, ka iešu par galveno uz Saldu, kas tolaik spēlēja LBL1. Viņš man saka: „Nu, priekš kam parakstīji? Es taču teicu, ka tūlīt jābūt labam piedāvājumam un ņemšu tevi līdzi.” Un viņam tieši iezvanījās telefons. Piecēlās, aizgāja klusumā parunāt, pēc 20 minūtēm atgriezās un saka: „Es braucu uz Ņižņijnovgorodu! Brauksi man līdzi?” Biju nedaudz apjucis un, protams, ka piekritu. Bet labi, ka līgumā ar Saldu bija opcija, ka to var lauzt un vienojāmies.

Noteikti bija jāsamaksā kāda kompensācija. Minēšu – tie varētu būt kādi pieci tūkstoši eiro?

Jā, tieši tā. Runājot par summu – aptuveni tāda arī bija.

Kādi bija apstākļi Ņižņijnovgorodā?

Nevar sūdzēties, tiešām. Protams, sanāca daudz laika pavadīt lidmašīnā uz izbraukuma mačiem. Bet komandai ir sava treniņu bāze, atpūtas komplekss, medicīna līmenī ar visām iekārtām, rehabilitācijas iespējas, modernas ģērbtuves, u.t.t. Daudzi ārzemnieki izvēlējās dzīvot pilsētas centrā, bet es ar fiziskās sagatavotības treneri Oskaru Ernšteinu tuvāk bāzei. Tolaik bija lielas problēmas no centra nokļūt uz bāzi, jo bija sastrēgumi, bet tiltu bija maz. Bija situācijas, kad spēlētāji kavēja treniņus dēļ sastrēgumiem, tomēr dzīvošana bija līmenī un viss pārējais arī. Dēls trenējās futbolā, meita mākslas vingrošanā un abi gāja bērnudārzā, kur apguva krievu valodu. Labas atmiņas par to laiku man ir.

Un kāds bija kluba vadības darba stils?

Kluba direktors organizācijā bija jau no paša sākuma, vēlāk pievienojās Sergejs Panovs, bet kopumā vadības groži bija trīs cilvēku šaurā lokā, bet nevarētu teikt neko sliktu. Bija skaidrs koncepts – jādod priekšroka krievu spēlētājiem un tikai tad jāskatās leģionāru virzienā. Panovs bieži nāca uz treniņiem un skatījās kā notiek process. Viņš gribēja, lai daļa no treniņa tiek vadīta arī krievu valodā: „Jūs taču ar Ainaru krieviski mākiet un te pelniet naudu. Tas būtu tikai solīdi un izmantojiet, ka protat valodu.” Un tā arī darījām. Bija patīkami strādāt. Ne laikā, kad Ainars bija galvenais treneris, ne kad es, nebija tāda spiediena kā parasti ir pieņemts krievu klubos, kad bez maz vai pēc vienas zaudētas spēles sauc uz kabinetu un lamā. Jā, savas pārrunas pēc neveiksmīgākiem posmiem bija, bet normas robežās un civilizēti.

Kad es kļuvu par galveno treneri, mums ievērojami samazinājās budžets, jo tas bija laiks, kad Krievijā gatavojās EČ futbolā un notika stadiona būvniecība arī Ņižņijnovgorodā. Vēlāk man atstāstīja, kā tur viss ir noticis. Mums kavējās trīs mēnešus algas un viens stāsta, ka nauda ir piešķirta, bet mēs to neesam saņēmuši. Izrādījās, ka tā nauda, kas paredzēta basketbola klubam, ar Sporta ministrijas akceptu tika novirzīta svarīgiem maksājumiem stadiona būvniecībai. Tāpēc mēs dabūjām gaidīt. Tomēr galu galā neko parādā nepalika.

Nelielai atkāpei pastāstīšu vienu stāstu. Kad Panovs sāka tur strādāt, komanda tieši bija uzvarējusi Superlīgā un ieguvusi ceļazīmi uz VTB. Pirms sezonas bija komandas bankets un viņam jāsaka tosts. Tajā viņš novēlēja, lai izdodas kādreiz uz pilsētu atvest Madrides „Real”. Tad visi pasmaidīja, bet pēc pāris gadiem tieši tā arī notika.

Kas Ņižņijnovgorodā tolaik bija lielākā godā – hokejs vai basketbols?

Uz abiem nāca, mums it īpaši uz Eirolīgas mačiem, bet hokejam ir pavisam citas tradīcijas. Tur arī ja bieži zaudēja, skatītāji nāca pilna halle. Tolaik arī hokeja klubu trenēja Pēteris Skudra, asistēja Ģirts Ankipāns. Abas komandas spēlēja vienā arēnā, tāpēc bieži sanāca ceļiem krustoties.

Foto: LETA

Pēc diviem gadiem kā asistentam, kad uzzināji, ka tev tiks dota iespēja kā galvenajam?

Man ar Bagatski bija divu gadu līgums, pēc kura viņš nolēma pievienoties „Darussafaka” pie Deivida Blata, bet man iespējas iet līdzi, saprotams, nebija. Tas bija zināms teju uzreiz pēc sezonas beigām, bet jau noslēguma pasākumā komandas vadība pasauca pie sevis un teica, lai gatavojos nākamajā nedēļā aizbraukt uz ofisu parunāt par mani kā par galveno treneri. Man tas likās saistoši, apmierināja manas ambīcijas un vienojāmies. Protams, uzreiz pateicu, kurus neredzu sastāvā turpmāk, tāpat arī aizgāja prom trīs vadošie krievu spēlētāji Hvostovs, Baburins un Antonovs. Komanda bija jāveido no jauna un arī budžeta iespējas ievērojami saruka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Vienu no iemesliem jau minēju.

Cik aptuveni liels budžets bija Eirolīgas sezonā un cik reizes mazāks tas bija, kad tu jau vadīji kā galvenais?

Precīzi neatminos, bet es sāku vadīt komandu ar kādu trešdaļu mazāku budžetu nekā otrajā gadā, bet Eirolīgas laikā.

Spilgtākās atmiņas par to sezonu, jo tomēr debitēji kā galvenais un solīdā līmenī – VTB un Eirokausā?

Daudz biju mācījies no Bagatska un arī kluba vadības attieksme nemainījās – nebija tā, ka nāca pēc katras zaudētas spēles un norādīja, kā būtu jādara labāk vai ja nebūs uzvaru, tad atlaidīs. Kopumā sezona sanāca smaga – bija jāiespēlē daudz jaunie spēlētāji, kuri vēl nebija gatavi šim līmenim gan spēles izpratnes ziņā, gan meistarībā. Pa vidu vēl sanāca pāris čē-pē, kad uzņēmām ritmu, uzvarējām vairākas spēles pēc kārtas un pietuvojāmies VTB līgā „play-off” zonai, un pēkšņi gadījums, kad pilsētas centrā kādā klubā mūsējie iekļuvuši konfliktā un izkāvušies… Tā rezultātā viens no līderiem uz ilgāku laika izkrita ārā ar smadzeņu satracinājumu. Neskatoties uz to, nebijām tālu, lai iekļūtu arī astotniekā. Man bija viena gada līgums un īpašu sarunu par pagarināšanu nebija – pēc pēdējā mača aizgāju uz ofisu, parunājām un pateica, ka neturpinās sadarbību un viss. Draudzīgi šķīrāmies. Galvenā viņu argumentācija – netikām VTB „play-off”, bet mērķis bija sasniedzams.

Kādi bija piedāvājumi turpināt karjeru pēc Ņižņijnovgorodas?

No Krievijas mājās atbraucu jūnijā un uzreiz bija zvans no Paņevežas „Lietkabelis” ģenerālmenedžera. Ātri vienojāmies par līgumu uz diviem gadiem, vienīgi nenācām ārā ar šo informāciju publiski. Neilgi pirms tam bija arī variants Ventspilī, kur es un Roberts Štelmahers bijām divi kandidāti uz šo vietu. Runājām, ka jābrauc tikties ar valdi, Robis jau bija aizbraucis, bet es tieši biju vienojies ar lietuviešiem, tāpēc nācās atteikt.

Pieredze „Lietkabelis” tev izvērtās gana interesanta. Komanda sezonu iesāka labi, jo bilance LKL bija 8-0, bet Eirokausā 3-2. Tad konflikts ar vienu no kluba vadības cilvēkiem?

Viss iesākās labi, pirmā tikšanās aizritēja patīkamā gaisotnē. Sakarīgs prezidents, ģenerālmenedžeris un vēl viens valdes loceklis, kuram dēls bija komandā. Gatavošanās posmā arī viss bija labi, neviens īsti nebrīdināja par to cilvēku, kāds viņš ir. Spēlējām pārbaudes mačus ierastā ritmā un pie teikšanas tika visi, kas bija pieejami, jo komandai vēl nebija pievienojušies leģionāri. Sākās pirmās oficiālās sezonas spēles, kurās es kā galvenais treneris izvēlos kodolu 8-9 spēlētājus, kas manos ieskatos iznesīs arī lielāku smagumu uz saviem pleciem, bet pārējiem, kas objektīvi skatoties bija mazliet mazāk meistarīgi, arī iespēja tiks dota un viņu minūšu laiks būs atkarīgs no tā, kā ieies spēlē un sevi parādīs. Izcīnām četras uzvaras pēc kārtas un naktī vienos man zvana – jātiekas! Sāk teikt, ka, neskatoties uz uzvarām, mēs spēlējam slikti, komandai kaut kas pietrūkst un man ir tas jāmaina.

Atbildēju, lai saka kā ir, jo sapratu, ka pie vainas ir tas, ka dēls laikam maz spēlē. Viņš atbildēja, ka, jā, dēlam arī vajadzētu vairāk minūtes, ko iedot. Labi, uzklausīju un eju tālāk. Turpinām uzvarēt, cik varu, tik uzlaižu to dēlu laukumā. Vienu spēli vairāk, vienu mazāk, atkarīgs no tā, kā sevi parādīja. Un visu laiku pēc katras spēles mani sāka dušīt. Uzvaram izbraukumā “Rytas”, bet pēc spēles cilvēks ar mani nesveicinās, jo dēls netika laukumā. Tā viss krājās, viņš pamazām sāka arī gan prezidentu, gan ģenerālmenedžeri noskaņot pret mani, līdz sapratu, ka atliek vien zaudēt divas spēles pēc kārtas un būšu brīvs. Kā arī notika. Vienreiz pat bija situācija, kad pēc uzvarēta mača viņš ienāca manā kabinetā un teica, ka, ja arī vinnēsim, bet dēls spēlēs maz, viņš mani atlaidīs… No vienas puses it kā saprotu, jo viņš piecu gadu laikā klubā bija ieguldījis 200 tūkstošus eiro privātās naudas, lai dēls varētu spēlēt un attīstīties, bet no otras puses skatoties tā nav īsti veselīga atmosfēra profesionālā klubā, kam mērķis ir izcīnīt panākumus.

Kā viss finansiālajā sektorā noslēdzās?

Sākumā bija brīdis, kad neizgāja uz kontaktiem un domāju, ka palīdzība būs jāmeklē starptautiskajā šķīrējtiesā. To arī pateicu, turklāt piebildu, ka piedzīšu arī par otro gadu, jo man bija uz divām sezonām garantētais līgums. Tajā brīdī saprata, ka nav ko muļķoties un samaksāja un viss beidzās.