Latvijas vīriešu hokeja izlase Rīgā notiekošajā pasaules čempionātā svētdienas vakarā aizvadīja grupu turnīra priekšpēdējo maču, papildlaikā ar 2:3 atzīstot Somijas pārākumu, vienlaikus izcīnot ļoti svarīgu punktu par neizšķirtu spēles pamatlaikā, lai saglabātu reālas izredzes kvalificēties ceturtdaļfināla cīņām.
“Sporta pils” aicināja uz sarunu bijušo izlases uzbrucēju Jāni Spruktu, kurš dalījās iespaidos par redzēto un izteica savas domas par izšķirošo maču ar Vāciju.
“Man ļoti patika, kā nospēlējām otro un trešo periodu. Iespējams, izmantojām to, ka Somijai tā bija otrā spēle tikpat dienās. Varēja redzēt, ka puiši vēlas uzvarēt un visi bija gatavi. Ja pret norvēģiem komanda būtu bijusi tādā gatavībā, domāju, ka mums būtu vairāk punktu. Bet situācija ir kāda ir un ar to ir jādzīvo,” iesāk Sprukts, kurš turpināja: “Komanda bija gatava “strādāt”, fiziski izskatījās labi un bija kustināja kājas arī bez ripas, kas iepriekš nedaudz pietrūka. Bieži spējām tikt pie neitrālajām ripām, jo somi bija lēnāki. Noteikti palīdzēja arī daudz uzvarētu divcīņu laukuma stūros un veiksmīga darbošanās iemetienos, kas iepriekš nevedās.”
Latvijas izlase turnīra gaitā bieži kapitulējusi, kad pretinieki izpilda rezultatīvu metienu tieši no vārtu priekšas vai svarīgos brīžos – periodu sākumos vai pēc tam, kad Latvija ir izdarījusi ilgstošu spiedienu uz pretinieku vārtiem, bet pretinieki uzreiz pretī izmanto savas iespējas. Vaicājām Spruktam, vai tā uzskatāma par laukuma spēlētāju nepietiekamu palīdzēšanu vārtsargiem.
“Es neuzskatu, ka liela daļa ielaisto vārtu ir uz laukuma spēlētāju sirdsapziņas. Tās vienkārši ir spēles situācijas un katra ir savādāka. Kaut vai, ja runājam par pirmajiem ielaistajiem vārtiem pret Somiju. No malas izskatās, ka zaudējām vārtus spēlē trīs pret trīs, bet, paskatoties atkārtojumā, ir redzams, ka trešais spēlētājs pieslido vien situācijas beigu stadijā, un reāli vārti zaudēti spēlē trīs pret divi. Somu spēlētājs uz tā rēķina bija pirmais vārtu priekšā un viņiem par laimi ripa veiksmīgi no kājas atleca vārtos. Protams, zaudētos vārtos vienmēr ir kādas kļūdas vai veiksmes faktors, bet manā ieskatā neredzu, ka tieši aizsargu kļūdas būtu tās, kāpēc zaudējam vārtus,” sacīja bijušais izlases spēlētājs.
Viņš piebilda: “Zaudētie vārti tādos brīžos skaidrojami ar to, ka abas komandas vēlas gūt vārtus (iesmejas)! Ja nopietni, tad kādā brīdī, kad sanāk ilgstoši sēdēt aizsardzībā, spēlētāji jau domā līdzi un saprot, ka drīz pienāks viņu iespējas un tādu var nebūt daudz, līdz ar to vairāk koncentrējas. Labs piemērs tam ir Latvijas pirmā spēle ar Kanādu. Iespēju uzbrukt bija abām komandām, bet reālu vārtu gūšanas momentu kanādiešiem bija stipri vairāk, savukārt mēs izmantojām savas pāris iespējas. Vēl ir vārtsarga faktors, kad uz viņa vārtiem izdara maz metienus un nevar sajust savu spēli un kā pienāk bīstams moments, tā kapitulē. Bet es neteiktu, ka tā ir Latvijas izlases problēma. Tā hokejā vienkārši notiek – kāds uzbruks vairāk, kāds mazāk un tam, kurš to darīs mazāk, daudz rūpīgāk jāizturas pret savām iespējām.”
Latvijas izlase pret Somiju izdarīja 37 metienus vārtu rāmī. Iepriekš pārsniegt 20 metienu slieksni šī turnīra laikā bija izdevies tikai pret Itāliju (44) un Norvēģiju (24).
“Ja salīdzinām ar maču pret Itāliju, tad te bija pavisam cita aina. Bija ne tikai pēc kvantitātes daudz metienu, bet tie bija daudz kvalitatīvāk izpildīti un vairāk ar domu. Pret itāļiem vajadzēja nospēlēt aukstasinīgāk, jo redzējām, ka puiši meta teju no visām pusēm, bet bieži tas tika darīts, kad nav neviena vārtu tuvumā, kurš varētu savākt atlēkušo ripu, lai izdarītu atkārtotu metienu labākajā gadījumā vai vismaz to saglabātu uzbrukuma zonā. Bet sanāca tā, ka pēc tādiem metieniem ripa vienkārši aizlidoja pa stūriem un izgāja ārā no zonas, kas prasa papildus enerģiju, lai spēlētu aizsardzībā un censtos atkal to atņemt. Labāk ir ripu saglabāt, nevis mest tā, ka vārtsargs visu redz un nekādu saasinājumu pie pretinieku vārtiem nenotiek. To ļoti labi varējām redzēt papildlaikā pret somiem, cik svarīgi ir ripu turēt pie sevis. Kad pārvaldi ripu, tad kontrolē spēles gaitu. Protams, papildlaikā pēc ielaistiem vārtiem spēle beidzās un ir zaudējums, bet arī, kad spēlējam pamatlaikā, manā ieskatā nevajadzētu izdarīt metienus tikai mešanas pēc, bet rūpīgāk jādarbojas ar ripu. Ziemeļamerikā domāšana ir pavisam citādāka – laukumi ir mazāki, un ripas no bortiem vairāk atlec. Bieži vien aizsardzības spēlētāji nespēj laicīgi noreaģēt, jo tā lēkā pa slidām un nūju, bet Eiropā ir tā – ja netrāpi vārtu rāmī, izspēlējot vairākumu, ripa izslīd no zonas un tās ir papildus 15-20 sekundes, kas tiek zaudētas.”
Latvijai aizvien ir ļoti vāja vairākuma realizācija un daudz tiek runāts par to, ka komandai nemaz nav skaidra zīmējuma, pēc kura tiek spēlēts.
Sprukta domas ir sekojošas: “Ja man prasa, kāpēc mums neiet vairākums, tad redzam – kā var gūt vārtus, ja bieži nonākam tādās situācijās, kad vairāk jādomā kā ripu atkal iedabūt atpakaļ pretinieku zonā? Mēs izdarām metienus, bet tie lido garām un ripa izslīd no zonas. Runājot par vajadzību izdarīt vairāk metienu, tas ir diskutabls jautājums. Ja Ziemeļamerikas skolas pārstāvji piekopj tādu stilu un mēs arī tādu vēlamies, tad vispirms ir jātrāpa vārtos, lai no tā kaut kas sanāktu un nebūtu jāskrien pakaļ ripai.
Pret somiem teju visi metieni bija pamatoti un pārdomātāki. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka metienu izvēle nereti ir nepamatota, nedomājot pāris gājienus uz priekšu, jo kaut kas ir jādara pretinieku zonā, kā rezultātā bieži varam redzēt situācijas, kad vairākumā īsti pat nenostājamies zonā. Jāskatās, vai tev komandā ir tādi aizsargi, kas apveltīti ar grandīgu metienu, kā redzēju skatoties kanādiešus, kad viņi met no zilās līnijas ar tādu spēku, ka pat īsti negribas gulties ceļā tādai ripai, jo, ja tā trāpīs kādā no vietām, kur nav ķermeņa aizsargu, tur uzreiz būs lauzta kāja. Latvija vienmēr ir spēlējusi tādu hokeju, kurā viens otru saprotam no pusvārda un beigās atrodam brīvo cilvēku labā metiena pozīcijā. Nezinu, kāpēc šajā čempionātā mums tas neizdodas.”
Viņš turpināja: “Jautājums ir par to – kas vada vairākumu. Ja treneris pasaka, ka jāspēlē ir pēc viņa noteiktā zīmējuma un spēlētājiem brīvība pašiem pieņemt lēmumus netiek dota, tad var arī kaut kas nesanākt. Tas ir viens variants. Cits, ka tie, kas atrodas vairākuma brigādēs, nav uzspējuši sajust viens otru un tieši to, kādā manierē spēlēsim, kad mums ir skaitliskais pārsvars. Ir jāsaprot, kāds ir uzstādījums, bet tā kā to nezinu, man grūti spriest.”
Noslēgumā vaicājām par galvenajiem faktoriem, lai uzvarētu Vāciju un iekļūtu ceturtdaļfinālā.
“Svarīgākais šajā brīdī būs aukstasinība un kā komanda spēs savākties gan pēc ielaistiem vārtiem, lai nenolaistu rokas un uzreiz būt atpakaļ spēlē, gan pēc gūtiem, lai neiezogas pašpārliecinātība. Nesaku, ka iepriekšējos mačos mums tā regulāri notiek, bet ir bijušas atsevišķas epizodes, kur, manuprāt, svarīgos brīžos nenospēlējām līdz galam veiksmīgi. Tāpēc jābūt gataviem spēlēt vienā līmenī visas 60 minūtes. Jāņem piemērs no mačiem ar kanādiešiem un somiem, kad komanda nospēlēja ļoti labi un disciplinēti. Galvenais, lai šis ritms tiktu paņemts uz nākamo spēli, kas būs izšķiroša. Fiziski izskatījāmies solīdi un ar labu kustību un tā spēlēt ir jāturpina. Lai turpina kustēties kājas, bet arī galva tiek līdzi,” uzskata Sprukts.
Latvijai izšķirošais mačs ar Vāciju paredzēts otrdien, 1. jūnijā plkst. 20:15. Uzdevums ir skaidrs – neatkarīgi kā pirmdien savā starpā nospēlēs citas grupas komandas, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā, Latvijai nepieciešama uzvara pamatlaikā. Tiesa, pastāv arī vairāki citi varianti, kā tur nokļūt.
Var pietikt arī ar uzvaru papildlaikā vai “bullīšos”, bet tad ir jāpiepildās diviem no trīs nosacījumiem:
- Kazahstāna zaudē pamatlaikā Norvēģijai
- ASV jebkā – pamatlaikā vai papildlaikā/”bullīšos” – uzvar Vāciju
- Somijai jāizcīna vismaz punkts (jāzaudē pamatlaikā/”bullīšos”) Kanādai
Tāpat pastāv arī “sapņu” variants, proti, kad Latvija zaudē papildlaikā/”bullīšos” Vācijai, bet tik un tā tiek tālāk. Lai tāds scenārijs piepildos, tad:
- Kazahstānai jāzaudē pamatlaikā Norvēģijai
- Kanāda izcīna precīzi vienu punktu (zaudējums papildlaikā/”bullīšos”), bet 0, 2 vai 3 neder.
Kāpēc tā? Jo tādā gadījumā Latvijai, Kanādai un Kazahstānai visām būtu pa 10 punktiem un vērā tiktu ņemti savstarpējo spēļu rezultāti. Latvijai līdz ar to būtu 4, Kanādai 3, bet Kazahstānai 2 punkti, kas nozīmētu, ka mūsējie ierindojas B apakšgrupā ceturtajā vietā un ceturtdaļfinālā tiktos ar A grupas uzvarētāju.