Ankipāns: “Iespējams, treneru kolektīvam bija jābūt nedaudz elastīgākam turnīra gaitā”

Latvijas vīriešu hokeja izlase Rīgā notiekošajā pasaules čempionāta izšķirošajā B apakšgrupas spēlē ar 1:2 (0:2, 1:0, 0:0) atzina Vācijas valstsvienības pārākumu, tādējādi nesasniedzot kāroto mērķi – kvalificēšanos ceturtdaļfinālam. Vēl jo vairāk – pirmo reizi Boba Hārtlija vadībā PČ ietvaros Latvija palika ārpus labāko desmitnieka – 11. vietā.

“Sporta pils” aicināja uz sarunu bijušo Kontinentālās hokeja līgas Rīgas “Dinamo” galveno treneri un izlases spēlētāju Ģirtu Ankipānu, kurš dalījās iespaidos par redzēto gan konkrētajā spēlē, gan čempionātā un izteicās par situāciju Latvijas hokejā kopumā.

Runājot par spēli, Ankipāns iesāka: “Vācieši sāka ļoti aktīvi, presingoja un izdarīja spiedienu, ar ko mūsējie nezin kāpēc netika galā. Vajadzēja laikam nospēlēt pragmatiskāk un vienkāršāk, tad domāju, ka būtu labāk iegājuši mačā un tas nebūtu jāsāk ar 0:2. Manuprāt, tas bija izšķirošais moments, jo pretinieki pēc tam sāka spēlēt no aizsardzības, un Latvija ar katru minūti spēlēja aizvien nervozāk, kamēr Vācija tieši pārliecinošāk. Spēle bija 50 pret 50, bet vācieši to taktiski “paņēma” tās sākumā.”

Zīmīgi, ka pēdējos četros čempionāta mačos Latvijas izlase visos ielaidusi ātrus vārtus līdz pirmā perioda ceturtajai minūtei, uz ko Ankipāns piebilda: “Protams, ka tas ne par ko labu neliecina un mums tādas situācijas turnīra otrajā pusē bija regulāri. Tas ļoti traucē izpildīt spēles plānu, jo neviens jau neiet uz ledus ar domu, ka viņi sāks maču no mīnusiem.”

Bijušais izlases spēlētājs turpināja: “Atrasties iedzinējos jau mača sākumā bija psiholoģiski smagi, bet vācieši turpinājumā spēlēja ļoti disciplinēti aizsardzībā. Nebija mums tādu “tīro” momentu, liela daļa metienu bija sasteigti vai ne no tām izdevīgākajām pozīcijām. Vienīgo reizi, kad viņi nokļūdījās, mēs izskrējām ātrajā uzbrukumā trīs pret viens un to realizējām. Pārējā laikā pretinieki spēlēja ļoti tuvu saviem vārtiem, un atsevišķos brīžos es pat teiktu diezgan pasīvi, un no sērijas – jā, lūdzu, metiet –, bet mēs neko netrāpījām, jo bieži ripa lidoja pat garām vārtiem. Mačs bija sarežģīts un, protams, ka pēc pirmā perioda viņi atdeva iniciatīvu, bet bija jāsāk spēlēt no sākuma. Bija jānotur, vienkārši jānotur pirmais periods, ja gribējām tikt uz ceturtdaļfinālu. Būtu tas izturēts, spēle ievirzītos pavisam citā gultnē, un mēs noteikti redzētu atklātāku hokeju, kur viss varēja notikt citādāk. Diemžēl tas neizdevās.”

Latvijas izlasei visa turnīra gaitā bija vērojamas problēmas ar ieiešanu pretinieku zonā, ko “laicīgi” izgaismoja Kazahstānas hokejisti un arī turpinājumā tiešie Latvijas konkurenti izmantoja tādu taktiku.

Ankipāns komentēja: “Loģiski, ka pretinieki skatās kā mēs spēlējam un redz, kuri ir tie spēlētāji, kas ir vadošie un jāneitralizē, vai saprot, kuri ir tie taktiskie zīmējumi, kas var nest rezultātu pret Latvijas izlasi. Iespējams, treneru kolektīvam bija jābūt nedaudz elastīgākam turnīra gaitā, bet Bobs liek spēlēt to hokeju, kādu viņš redz un viņam šķiet var nest rezultātus un tā arī komanda spēlē. Atslēgas vārdi varētu būt tādi, ka pretinieki mūs ļoti labi izpētīja tieši šajā spēles elementā, jo tādas brīvas un vieglas ieiešanas zonā visa turnīra laikā mēs praktiski neredzējām.”

Bobs Hārtlijs par galveno izlases treneri tika iecelts pirms pieciem gadiem, aizvadot četrus pasaules čempionātus (pērn Covid19 dēļ tas nenotika), no kuriem tikai vienā izdevies sasniegt ceturtdaļfinālu, bet šajā komanda finišēja ārpus labāko desmitnieka. Ņemot vērā rezultātus un ieguldītos resursus šajā izlases modelī, vaicājām Ankipānam, vai kopumā skatoties, Hārtlija piesaistīšana ir atmaksājusies?

“Tas ir jautājums pašiem mums, Latvijas iedzīvotājiem, ko mēs gribējām redzēt pēc šiem pieciem gadiem? Domāju, ka jebkurš gaidīja, ka mājas čempionātā būsim vismaz ceturtdaļfinālā un izlase cīnīsies, iespējams, par medaļām, un tāds arī bija mērķis. Tika veidots jauns izlases modelis un solīts, ka spēlēsim uzbrūkošāku hokeju un tā tālāk. Bet ko mēs redzējām? Ka šo čempionātu principā aizvadījām bez vairākuma, jo tajā neko nespējām izdarīt. Grūti kopumā vērtēt, jo bijām vecākā izlase turnīrā. Protams, ka par izdevušos to nesaukt nevaram. Nezinu, ir kaut kam jānotiek un jāpamainās, jo pieci gadi ir daudz. Domāju, ka arī uz šo čempionātu kāds jaunais spēlētājs tika palaists garām, ja reiz Hārtlijs pats visu laiku publiski izteicies, ka komandai pietrūkst ātruma. Noteikti bija kāds nepamanīts jaunais spēlētājs, kurš to varēja iedot. Tiešām negribu neko kritiski vērtēt, bet kā Latvijas pilsonis un hokeja līdzjutējs, ne kā treneris vai bijušais izlases spēlētājs, saku, ka, protams, ņemot vērā cik daudz naudas un laika tika investēts šajā modelī, vēlējos redzēt citu rezultātu.”

Pagaidām vēl pāragri spriest par izlases turpinājumu, bet pastāv iespēja, ka Hārtlijs varētu arī neturpināt darbu ar Latvijas izlase, ja saņems piedāvājumu, piemēram, no NHL. Ja šis scenārijs piepildās, vaicājām Ankipānam kādam būtu jābūt kursam turpmākajos gados.

“Ja skatāmies dziļāk, tad mēs noteikti gribējām, lai šajos piecos gados, kamēr ar izlasi strādā Hārtlijs, notiktu hokeja attīstība kopumā, nevis tikai, lai pieaugušo izlase sasniegtu kādus rezultātus. Ja ņemam par piemēru U18 vecuma izlasi, tad, kad atnāca Bobs, tiem puišiem bija 13 gadi. Manuprāt, lielāka uzmanība bija jāpievērš jauniešiem, kas savu pienesumu dotu nākotnē, bet redzam, ka šis posms ir izlaists. Ja mēs runājam, kā Dānija attīstīja savu hokeja programmu, tad viņi pasauca palīgā zviedrus, kuri sakārtoja sistēmu, kā rezultātā dāņiem bija ievērojams spēlētāju pieplūdums NHL. Skatoties uz Latviju, mēs noteikti vēlamies redzēt attīstību kopumā, jo rezultāti pasaules čempionātā laikam nav noteicošie, lai radītu apstākļus kopējai izaugsmei. Jā, bērni un viņu vecāki skatās spēles. Ja mēs uzvaram – forši, bet realitātē tas neko neatrisina. Piekrītu, ka kaut kam skaļam bija jānotiek, lai to veicinātu, bet no otras puses mums jau bija tāds gadījums – uzvara pār Kanādu, bet pēc tam zaudējām visiem tiešajiem konkurentiem un ar itāļiem pat mocījāmies. Ceturtdaļfināls sasniegts nav un uz ko tad skatīties?” – retoriski vaicā Ankipāns.

Viņš turpināja: “Uz situāciju var skatīties dažādi, bet noteikti jābūt publiskai diskusijai, kā rīkoties tālāk. Nevaram visu laiku klausīties kā Bobs runā ar presi un mēs zinām, ka viņš to prot. Bet jābūt diskusijai un izvērtēšanai par notikušo, jo Stenlija un Gagarina kauss, ko Bobs izcīnījis ar klubiem, uz Latviju nekādā veidā neattiecas.”

Labā iezīme ir tā, ka piecos no septiņiem mačiem tika paņemti punkti, kas agrāk tik bieži nenotika, bet ar Bobu papildlaikos vai “bullīšos” Latvijai ir tikai viena uzvara.

Savu redzējumu par šo aspektu sniedza treneris: “Papildlaikā, kad jāspēlē trīs pret trīs, uz ledus tiek sūtīti lielākie meistari, kādi nu katrai komandai ir pieejami un viņi arī izšķir spēles likteni. Tādā formātā spēles struktūra pazūd – svarīgākais ir spēle viens pret viens un visi slidinās, kā prot, ja tā vienkāršoti izsakāmies. Parasti uzvar tā komanda, kurai ir vairāk labu slidotāju. Tad viņiem ir priekšrocība. Un kā Bobs arī iepriekšējos gados ir teicis, ka neesam tā ātrākā komanda, tad te arī redzam tos iznākumus. Savukārt “bullīšos” tā ir tīrākā meistarība un vārtsarga darbība. No savas pieredzes varu teikt – ir cilvēki, kas met “bullīšos” un tā ir viņu specialitāte. Mums it kā viņi ir, pret kazahiem pirmos trīs iemetām, bet pēc tam neaizgāja. Arī pret norvēģiem nevedās, kā gribētos. Nesakrita viss, kā nepieciešams. Tad mēs sametām, pretī arī ielaižot. Tad vārtsargs mūs turēja sērijā, bet mēs neiemetām. Grūti teikt, kāpēc tā.”

Noslēgumā Ankipānam vaicājām, vai Latvijas sabiedrība katru pavasari no hokeja izlases nesagaida pārāk daudz un tieši tāpēc fanu vidū tik bieži ir vilšanās par (ne)sasniegto rezultātu.

“Kā mēs skatāmies uz hokeja izlasi? Tas ir pavasara trakums un kas tad cits sportā mums maijā notiek? Loģiski, ka visi gaida un cer uz labiem rezultātiem, visi sēžamies pie TV ekrāniem un jūtam līdzi. Kā hokeja valsts, būsim godīgi, neesam vienā līmenī ar Top6 izlasēm. Bet dienā, kad ir izlases spēles, tāpat puiši iziet laukumā, lai uzvarētu. Atceros no savas pieredzes – kad uzvelc izlases kreklu, tu ne par ko citu kā  uzvaru nedomā. Vienalga pret ko ir jāiziet laukumā. Nedomāju, ka mēs, arī hokeja sabiedrība, kaut ko par daudz pārvērtētu pirms čempionātiem, bet šobrīd mēs esam tur, kur esam, un tā ir mūsu vieta,” noslēgumā sacīja Ankipāns.

Sprukts: “Latvijā hokejs nesākas un nebeidzas ar nacionālo izlasi. Galvenais nodrošināt, lai ir pēctecība”