Depresija profesionālajā tenisā – norma?

Sports un mentālā veselība iet roku rokā. “French Open” sākumā par izstāšanos no turnīra paziņoja Naomi Osaka, par iemeslu kļūstot preses konferences neapmeklēšana, kas saistīta ar mentālās veselības problēmām un depresiju. Osaka nav vienīgā, kuru piemeklējušas šāda veida problēmas, kas liek aizdomāties, vai tā ir ikdienišķa parādība, ar ko saskaras augstākās raudzes tenisisti.

“Es nekad neizmantotu terminu “mentālā veselība”, ja tas nebūtu nopietni,” savā paziņojumā sociālajā tīklā “Twitter” teica Osaka. “Patiesība ir tāda, ka esmu piedzīvojusi garus depresijas periodus kopš uzvaras “US Open” 2018. gadā un man ļoti grūti ar to sadzīvot. Lai gan tenisa mediji vienmēr pret mani bijuši jauki, es no dabas neesmu publiska persona, tāpēc man vienmēr ir lieli trauksmes brīži pirms intervijām. Es kļūstu ļoti satraukta un stresa pilna, lai sniegtu atbildes medijiem.”

Būdama vien 22 gadus jauna, 2011. gadā kanādiete Rebeka Marīno, kura iekļuva TOP40, paziņoja, ka uz nenoteiktu laiku pamet tenisu. Pa ceļam uz turnīru Birmingemā sportiste pazaudēja samaņu, un tas kļuva par pēdējo pilienu, lai paņemtu pauzi. Ārsts, kurš apskatīja Marīno, secināja, ka viņai ir klīniskā depresija.

“Bija dienas, kad nevarēju iziet ārā no gultas un saģērbties, kur nu vēl spēlēt tenisu,” atzīst Marīno. “Esot atlētam, tu domā, ka jābūt stipram.” 2019. gadā Kanādas tenisiste atgriezās, turklāt četru mēnešu laikā izcīnīja divus ITF titulus.

Vairākus gadus Marīno apmeklēja psihologu un studēja angļu literatūru, bet pēc tam saprata, ka ir spējīga tikt galā ar spiedienu un vientulību, ko nodara profesionālais teniss. Tāpat viņa sacīja, ka teniss ļoti veicina depresijas attīstīšanos.

Pirms trim gadiem 24 gadus vecā amerikāniete Nikola Gibsa atzina, ka vairāku gadu garumā ar medikamentu palīdzību cīnās pret depresiju, citādāk viņa nemaz nebūtu spējīga doties laukumā. Amerikānis Mārdijs Fišs, kurš savulaik rangā atradās TOP10, noslēdza karjeru trauksmes traucējumu dēļ, kas saasinājās uz pēkšņi atklātu sirds problēmu fona. 2012. gadā Fišs atcēla dalību “US Open” pirms mača ar Rodžeru Federeru, jo pa ceļam uz spēli automašīnā piedzīvoja panikas lēkmi.

Pat tenisa leģenda Rafels Nadals atzinis, ka 2015. gadā jutās nedrošs un psiholoģiskās problēmas ir daudz grūtākas nekā savainojumi. Andrē Agasi autobiogrāfijā rakstīja, ka vairāk vai mazāk vienmēr ienīdis tenisu, savukārt 1987. gada Vimbldonas čempions Pets Kešs pēc karjeras beigām atzina, ka izvairījās no depresijas un domām par pašnāvību ar kokaīna palīdzību.

Arī pašnāvību mēģinājumi nav nekas svešs, jo divi spēlētāji, kas vēl 2018. gadā piedalījās tūrē, esot mēģinājuši sev atņemt dzīvību. Francūziete Katerīna Tevjēra karjeras laikā trīsreiz centās izdarīt pašnāvību. Viņa atzīst, ka slodzes tenisā ir milzīgas, gan kāpumi, gan kritumi mēdz būt visai strauji, ko nevar salīdzināt ar ikdienas dzīves situācijām.

Par galveno depresijas izraisītāju Tevjēra sauc vientulību. “Es visu laiku biju satraukta, man nepatika tā sajūta, kad biju viena pati viesnīcā tūkstošiem kilometru tālu no ģimenes un draugiem.”

Psihiatrs un bijušais profesionālais sportists Kristofers Burnels kā galveno “vakcīnu” pret depresiju min spēju izbaudīt spēli kā bērnam un ļoti nepārdzīvot par zaudējumiem. 2017. gadā Nadals pēc 13:15 zaudējuma piektajā setā Vimbldonā Žilam Milleram palika kortā, lai dalītu autogrāfus. “Viņš ne tikai liek justies labi citiem, bet arī sev, jo depresija sākas tad, kad noslēdzies sevī. Kad tiek darīts kāda cita labā, tu samazini savu ego, kļūsti vairāk atvērts un redzi, ka kādu padari priecīgāku,” saka speciālists.