“Sporta pils” piedāvā – Latvijas 30 labāko basketbolistu tops (1. daļa)

Basketbola sezona, kura aizvien pagāja pandēmijas zīmē, ir noslēgusies un jāskatās patiesībai acīs – Latvijas basketbolisti salīdzinājumā ar iepriekšējām divām sezonām spēruši vairākus soļus atpakaļ. Protams, ne visi, bet diemžēl tāda tendence ir vērojama. Ja vēl pērn varējām priecāties par vairākām uzlecošajām zvaigznēm un mūsējo sniegumu pāri okeānam, tad šobrīd realitāte ir tāda, ka kontingents pasaules spēcīgākajā līgā Latvijai ir sarucis, tas pats noticis arī Eirolīgā, bet “vidējais” slānis arī vairāk ir pagājis atpakaļ, nekā gājis uz priekšu.

“Sporta pils” izveidoja savu latviešu basketbolistu reitingu/topu, lai salīdzinātu mūsu profesionāļus un vispār atgādinātu par latviešu leģionu arī ārpus robežām, kas negozējas Eirolīgas un NBA starmešu gaismās.

Tops ir subjektīvs! To veidojot, tiek ņemta vairāku apstākļu mijiedarbība – līga, individuālais sniegums, atrašanās izlases trenera redzeslokā un, protams, arī tirgus vērtība un reputācija. Par atskaites punktu tiek ņemta aizvadītā sezona.

Turpinājumā piedāvājam “Sporta pils” ieskatā Latvijas labākos basketbolistus no 30. līdz 21. vietai.

30. Anžejs Pasečņiks, Vašingtonas “Wizzards” – atlaists neilgi pēc jaunā gada

Foto: AP

Anžejs iepriekšējās sezonas sākumu aizvadīja godam, bet vēlāk “burbulī” pie spēles laika tika minimāli, kaut gan ierindā nebija vairāki pamatsastāva spēlētāji. Nepalīdzēja arī iespaidīgie treniņi pa Siguldas kalniem (kā viņš pats teica, ka fiziski juties ļoti labi). Liels paldies jāpasaka viņa aģentam, ka sarunāja vispār līgumu, jo acīmredzot NBA nav viņa līmenis. Laukumā tika vienā spēlē, kur sešās minūtēs pieļāva piecas kļūdas, ierakstoties NBA antirekordu grāmatās. Pats gan viņš uzskata, ka atlaišanas iemesls esot bijusi saslimšana ar covid, jo neesot bijuši signāli no kluba vadības, ka kāds taisītos no viņa atbrīvoties.

Pēc atlaišanas piedāvājumi no Eiropas esot bijuši un aģents vēlējies, lai centrs kaut kur spēlētu, taču viņa iniciatīva esot bijusi palikt ASV un trenēties un vajadzības gadījumā uzreiz kādai komandai steigt palīgā. Beigās tas tā arī nepiepildījās, bet tagad, kā apgalvo pats spēlētājs, esot interese no viena NBA kluba un tiks izdarīts viss, lai šajā iespējā ieķertos. Reitinga pēdējā vieta aiz cieņas, jo viens mačs pa visu sezonu tomēr nekvalificējas kā nopietns rādītājs, bet būt NBA vienības sastāvā… paši zināt, ka daudzi latvieši tur netiek.

29. Andris Misters, “Melilla CB” (“LEB Oro” jeb Spānijas pēc spēka 2. līga)

Iespējams, daudziem šķitīs – kas ir Spānijas otrā līga? Bet tajā vadošo komandu līmenis un arī daudzu vidusmēra noteikti ir augstāks kā mūsu vietējā čempionātā (izņemot, protams, “VEF Rīga”), kas ir amatieru, un vidējais aritmētiskais – organizācija, menedžments un pārējais – daudziem klubiem nav salīdzināms.

Lai arī Mistera pārstāvētajai komandai negāja pārāk labi un bija jācīnās par palikšanu līgā, vieta beigās tika nosargāta. Latviešu aizsargam gan atzīstams individuālais sniegums – 15 no 26 mačiem sāki starta pieciniekā, bet laukumā pavadītas vidēji 25 minūtes un gūti 12,3 punkti.

28. Dāvis Rozītis, “Girona” (“LEB Oro” jeb Spānijas pēc spēka 2. līga)

Aizvadījis jau trešo secīgo sezonu attiecīgajā līgā un šī padevās neveiksmīgāka kā pērn, ja runājam par pārstāvētās komandas iespēto. “Girona” kā pirmie palika aiz strīpas kārotajā “play-off” “ballītē”, bet cīņā par izdzīvošanu diezgan droši savu piederību “LEB Oro” apstiprināja.

Rozītis komandā spēlēja vadošās lomas, būdams otrajā vietā pēc vidēji aizvadīto minūšu skaita laukumā (22,3), kā arī gūtajos punktos (10,3), bet bija labākais cīnītājs par atlēkušajām bumbām (5,2).

27. Artjoms Butjankovs, “Samara” (Krievijas Superlīga)

Laikā, kad Butjankovs devās uz Krievijas pēc spēka otro līgu, vērtējumi bija dažādi – it kā labi maksā, bet tomēr krievu “piesitiens” ar visām no tā izrietošajām sekām. Naudu vēl aizvien maksā labu, līdzīgi kā varbūt arī kādā dažā labā Rietumu līgā, esot vidusmēra kluba sastāvā, bet apskatoties vairākus mačus klātienē rodas jautājumi par sportisko līmeni un piekoptā basketbola kvalitāti. Protams, ja ir piebāzta zāle ar skatītājiem, tad skats uz dzīvi izskatās pavisam cits, taču šī sporta veida pazinējus ar to apmānīt nevar.

Jebkurā gadījumā Artjoms ir atradis “savu līgu” un to apliecināja arī šosezon, izcīnot otro Superlīgas kausu pēdējo trīs gadu laikā, kā dēļ arī nopelnīta vieta topā, neskatoties uz to, ka spēlēts zemākā līmenī nekā iepriekšējie dalībnieki. Pašam statistika nedaudz pieticīgāka kā citos gados, bet solīda – 12,7 punkti un 6,7 bumbas zem groziem. Tika izsaukts arī uz diviem izlases mačiem Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā, tomēr topa veidotāju ieskatā priekšroka tiek dota tiem, kas ikdienā spēlē augstākā līmenī un ar labāku statistiku. Redzēsiet, turpmākajās vietās tas apstiprināsies.

26. Roberts Stumbris, Radomas “HydroTruck” (Polijas augstākā līga)

Stumbris sezonu iesāka basketbolam nedaudz eksotiskajā Islandes līgā, kur uzspēja aizvadīt tikai vienu spēli, jo pandēmijas dēļ čempionātu pārtrauca un ārvalstu spēlētāji varēja pamest savas komandas. Nav nelaimes bez laimes un Stumbris nonāca pēdējos gados augošajā Polijas čempionātā. Stāsts līdzīgs kā Misteram – komanda vāja uz pārējās līgas fona (14. vieta 16 komandu konkurencē), bet individuālais sniegums vairāk nekā atzīstams – vidēji 15,5 punkti ik maču un stabila starta piecinieka spēlētāja loma. Ja Stumbris visu sezonu tā arī būtu pavadījis Islandē, topā viņa vārds nebūtu atrodams.

25. Kaspars Bērziņš, BK “Ogre”/”Šiauliai” (Lietuva, LKL)

Foto: LETA

Kad visiem jau šķita, ka “Bērzs” vairs nav ieinteresēts doties leģionāra gaitās, tas notika pērn un atkārtojās arī šajā sezonā. Bija viens no labākajiem garajiem spēlētājiem apvienotajā līgā (realitātē – LBL, jo spēles notika vienas valsts komandu ietvaros), ja ne labākais, līdz neilgi pirms jaunā gada saņēma piedāvājumu no spēcīgās Lietuvas līgas kluba no Šauļiem.

Arī tur sevi apliecināja godam, vidēji mačā gūstot 11,7 punktus un izcīnot 4,7 atlēkušās bumbas. Pievienojās komandai grūtā brīdī, bet bija liels palīgs tam, lai komanda kvalificētos “play-off”. Tur gan savainojuma dēļ nespēja palīdzēt, tāpat kā nacionālajai izlasei EČ kvalifikācijas izšķirošajā posmā, kaut gan esot bijis Štelmahera plānos. Atgādināsim, ka LKL kotējas kā top10 līga Eiropā!

24. Klāvs Čavars, “Tsmoki – Minsk” (VTB Vienotā līga, FIBA Čempionu līga)

Saprotams, ka spēlēt Minskā un būt VTB un FIBA Čempionu līgā nav gluži tas pats, ja to dara, piemēram, Ņižņijnovgorodā, tomēr ikdienā tas nozīmē, ka ir darīšana pret nopietniem pretiniekiem. Minskas klubs FIBA rīkotajā turnīrā izgāja cauri kvalifikācijai, bet ar to arī viss beidzās, grupā ar Atēnu “AEK”, franču “Cholet” un Izraēlas “Hapoel Holon” izcīnot divas uzvaras sešās spēlēs, bet VTB, aizvadot četras reizes vairāk maču, tikts pie vienas uzvaras vairāk, proti, trīs.

Čavara loma nebija no vadošajām, bet tomēr Čempionu līgā vidēji 17 minūtēs 6,3 punkti un 4,1 atlēkusī bumba, savukārt VTB šie rādītāji ir nedaudz zemāki. Baltkrievijas čempionāta faktoru šeit nemaz neminēsim. Jāatzīmē gan, ka Čavars tika izsaukts uz izlases sasaukumiem, četros mačos laukumā vidēji pavadot 7,2 minūtes un gūstot 2,5 punktus un atdodot 2,3 rezultatīvas piespēles.

23. Artūrs Žagars, Badalonas “Joventut” (ACB līga, ULEB Eirokauss)

Foto: TT

Ļoti iespējams, ka tūliņ Žagara kaislīgākie fani pilnā rīklē bļaus, ka topa veidotāji neko nesaprot, bet… būsim reāli. Ar talantu ir par maz un tas jau otro sezonu pēc kārtas atspoguļojas arī Žagara spēles laikā – ACB 12 mačos un Eirokausā septiņos vidējais rādītājs ir piecas minūtes. Tā kā par maz daudzsološam talantam, par kuru nesen vēl bija ļoti nopietna NBA skautu interese. Nav teikts, ka šobrīd nav, bet tā noteikti ir sarukusi.

Traki arī ir tas, ka iespēju tikt prom, respektīvi, izīrētam, arī sezonas pirmajā daļā nebija, jo kluba vadība esot iespītējusies. Nostāja bijusi sekojoša – ir pandēmijas gads, mums jābūt nodrošinātiem pret force major situācijām, ja visi saslimst ar covid19. Sezonas otrajā pusē gan “Joventut” lēmēji vienojās ar izlases galvenā trenera Roberta Štelmahera vadīto Tallinas “Kalev”/”Cramo” par izīrēšanu, taču izlasē gūtais savainojums nekam nenozīmīgajā mačā ar Grieķiju tam patraucēja. Nepameta sajūta, it īpaši pēc spēles ar grieķiem, ka Štelmahers varēja viņu izmantot ātrāk un vairāk, bet tāda sajūta bija par daudziem izlases kreklu uzvilkušajiem kungiem. Tas gan netraucēja Žagaram paziņot, ka, viņaprāt, viņš šajā izlases modelī bija meistarīgākais savas pozīcijas spēlētājs. Ļoti žēl, ka treneris viņam nedeva iespēju to apliecināt. Iespējams, tā arī būtu bijis.

22. Toms Leimanis, “Tsmoki Minsk” (VTB Vienotā līga, FIBA Čempionu līga)

Latvijā Leimaņa vārds ir piemirsies, kaut gan velti. Šosezon izpelnījās līgumu ar Minskas klubu un iespēju spēlēt augsta līmeņa līgās. Ja sezonas sākums neizdevās kā iecerēts, tad uz tās beigām atvērās. FIBA ČL vidēji laukumā pavadīja nepilnas 15 minūtes, bet VTB rādītāji bija ievērojami labāki gan spēles laikā, gan gūtajos punktos – vidēji 20 minūtes un 11,9 punkti, pievienojot vēl 2,8 rezultatīvas piespēles.

Saprotams, ka nacionālajā izlasē aizsargu pozīcija it kā ir pārsātināta, no otras puses – šķiet dīvaini, kāpēc puisis iepriekš tā arī netika izsaukts, lai uz viņu apskatītos. Protams, ne tas vadošais klubs līgās, kurās startē (izņemot vietējo), tomēr “vidējās klases” amerikāņu vietā (kas gan komandā tāpat bija) tika izvēlēts tieši viņš.

21. Artis Ate, “VEF Rīga” (Latvijas – Igaunijas apvienotā līga, FIBA Čempionu līga)

Foto: LETA

Lai arī cik daudzi vēl nesen Ati sūtīja uz LBL2, tomēr savu vietu basketbolā viņš ir izsitis. Vārda tiešajā nozīmē. Protams, ir spēles kur vairāk notiek skraidīšana pa laukumu nekā reāla pretspēlētāju kustību apgrūtināšana, bet tomēr – stabila vērtība vefiņam, kur bija arī šosezon kapteinis. Čempionu līgā vidēji 25 minūtes un 6,2 punkti, bet zināms, ka viņa tiešie pienākumi laukumā ir citi. Tas gan netraucēja pāris izšķirošajos mačos gūt arī vitāli svarīgus grozus.

Tāpat piedalījās piecās izlases spēlēs, trijās no tām esot laukumā 20+ minūtes. Nav slikts rādītājs un, visticamāk, vēl pāris gadus būs pie Latvijas basketbola apvāršņa.

Vērts pieminēt: Dāvis Geks (BK “Liepāja”) – viens no komandas līderiem, kurš vidēji mača izcēlās 14,1 punktu un 2,9 rezultatīvajām piespēlēm. Tāpat varētu izcelt viņa komandas biedru Iļju Gromovu, kurš, šķiet, nedaudz atdzīvojies un demonstrēja solīdu sniegumu – 12,5 punkti un 8,6 atlēkušās bumbas. Igaunijā labu sezonu aizvadīja arī Roberts Freimanis, kurš tika iekļauts kaimiņu līgas simboliskajā pieciniekā, bet no vietējiem kadriem varam runāt vēl par Māri Gulbi, kurš sezonu iesāka ļoti rezultatīvi (vairākos mačos 30 punkti, plus mīnus) un Kristapu Dārgo no BK “Ogres”. Visus nosauktam nevaram un lai kāds piedod, ja var!

Komentārs: Par vairāku spēlētāju pozīcijām tika diskutēts arī ar vairākiem basketbola virtuves pazinējiem, nonākot pie secinājuma, ka spēlēt labā Eiropas līmeņa komandā un tikt pie spēles laika (kaut tās būtu 10 vai 15 minūtes) ir nozīmīgāk nekā būt līderiem zemāka līmeņa turnīros. Tāpat, ja spēlētājs atrodas augsta līmeņa komandas sastāvā, bet laukumā tiek vien, tā saucamajā, “garbage time” un spēlē vien tad, kad nekas neizšķiras vai iesaistās mačos uz patiešām īsiem sprīžiem un ir ilgstošāk traumēts (Žagara piemērs), priekšroka būtu jādod tiem spēlētājiem, kuri tiek pie sevis apliecināšanas laba līmeņa turnīros (Leimanis).

Strīdīgās situācijās kā “tie-braker” var ņemt izlases kārti, kas šoreiz tika nedaudz arī darīts. Tāpat jāuzsver, ka Spānijas otrās līgas līmenis patiesi ir solīds, tāpēc nebūtu jābrīnās, ka tas tiek vērtēts augstāk par tiem spēlētājiem, kuri bijuši līderi savās komandās Latvijas līgā (nekāds apvienotais čempionāts šogad nebija – “Final 6” bija kausa izcīņa realitātē!), jo, lai piedod visi, bet tas ir amatieru līmenis. Un, protams, Pasečņiks… Atrašanās NBA klubu redzeslokā (un arī nav zināms cik ļoti) ir laba lieta, taču nospēlētais maču skaits (viens) runā pats par sevi.