Vieglatlētikas pasauli pirms pāris dienām pāršalca satraucoša ziņa – viena no galvenajām favorītēm uz uzvaru Tokijas olimpiskajās spēlēs 100 metru sprinta distancē ASV pārstāve Šekerri Ričardsone pieķerta aizliegto vielu lietošanā. Nē, tie nebija anaboliskie steroīdi vai kāda no populārākajām sniegumu uzlabojošajām vielām, bet gan… marihuāna, kas atrasta amerikānietes organismā. Sportistei ir daudz aizstāvju, kā arī tikpat daudz nīdēju. Bet fakts paliek fakts – “kāsīša uzvilkšana” liks atvadīties no olimpiskās zelta medaļas sapņa. Vismaz šovasar.
Viņas pirmā publiskā reakcija bija ieraksts mikroblogošanas vietnē “twitter.com”: “Es esmu cilvēks.” Vēlāk sarunā ar NBC televīzijā translēto raidījumu “Today” viņa sacīja: “Es zinu, ko es izdarīju. Es zinu, kas man ir jādara. Un es zinu, ko man nav atļauts darīt. Bet es tāpat pieņēmu šo lēmumu.” Amerikāniete savu rīcību pamatoja ar savas bioloģiskās mātes nāvi un tas esot bijis veids (“uzvelkot” dūmu) kā tikt pāri depresijai un vieglāk samierināties ar lielo zaudējumu. Lai arī talantīgā sportiste atzina savu kļūdu, viņai ir jāseko arī citam nerakstītam likumam – ir jāuzņemas atbildība par savām kļūdām. Un tieši tas arī tagad notiks.
“Nonākot šajā pozīcijā manā dzīvē, uzzinot kaut ko tādu, es teiktu, tas mani ietekmēja ļoti, kad runa ir par problēmu risināšanu. Attiecības ar māti noteikti man bija ļoti smags temats. Man bija jāizrāda sevi pasaules priekšā un jāuzliek maska. Jāslēpj savas sāpes un es to izlēmu darīt šādā veidā,” sarunā ar raidījumu “Today” sacīja sprintere.
Par šo situāciju publiski izteicies arī ASV politiķis un sabiedriskā labuma darbinieks Aleksandrija Okasio – Kortess, kas iet roku rokā ar pasaulē šobrīd aktuālo, it īpaši ASV, problēmu – rasismu: “Kaņepes kriminalizācija un aizliegšana ir rasistiskas un koloniālas politikas instruments. Šim lēmumam nav nekāda zinātniska pamatojuma. Tas ir saistāms tikai un vienīgi ar sistemātisku rasismu, kas ilgu laiku ir kalpojis kā pret – marihuānas likumu virzītājspēks.”
Viņš piebilda: “SOK (Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai) ir jāpārskata lēmums atstādināt no sacensībām Ričardsoni un visus pārējos par marihuānas lietošanu sodītos sportistus. Šis spriedums kopā ar SOK aizliegumu par peldcepurēm, kas ir īpaši paredzēta melno sportistu matiem, ir dziļi satraucošs un nekādā veidā neatbilst olimpiskā gara būtībai.”
Jāteic, “interesants” viedoklis, bet kā jau katrā stāstā – vienmēr ir daļa patiesības. Iespējams.
Ziņas nonāca arī līdz ASV prezidentam Džo Baidenam, kurš gan savos izteikumos bija ieturēts: “Noteikumi ir tādi, kādi tie ir un visi tos zina. Vai tiem būtu jāpaliek tādiem pašiem, kādi tie ir bijuši līdz šim – tas ir cits jautājums. Bet atkārtošos, ka pagaidām tie ir tādi un tiem ir jāseko.”
Tikmēr savu atbalstu jaunajai sportistei izteicis NBA leģenda, trīskārtējais čempions Dveins Veids: “Lielākā daļa no tiem cilvēkiem, kuri izdomājuši šos noteikumus, paši ikdienā lieto marihuānu un ļoti iespējams ir investori THC vielu ražošanas kompānijām. Izbeigsim vienreiz spēlēt šīs spēlītes.”
Pozitīvā dopinga prove, kurā tika konstatēta marihuānas klātbūtne Ričardsones organismā, tika ņemta pirms ASV olimpiskās kvalifikācijas sacensībām, kas norisinājās Origonā. Kas paradoksāli –tur vietējās likumdošanas ietvaros marihuānas lietošana ir atļauta, tātad vietējos likumus viņa nav pārkāpusi, “tikai” WADA.
Kas interesanti – viņas treneris ir Deniss Mičels (1992. gada OS zelta medaļas ieguvējs 4×100 metru stafetē ar ASV, tajā pašā gadā bronza individuālajā 100 metru sprintā, kā arī subrads 1996. gadā stafetē), kurš par dopinga lietošanu tika diskvalificēts 1998.gadā. Viņa organismā toreiz tika konstatēts ievērojami pieļauto normu pārsniedzošs testerona līmenis. Pats viņš to vēlāk skaidroja, ka pirms analīzēm izdzēris piecus alus un vismaz četras reizes pēc kārtas nodarbojies ar seksu ar savu sievu… Viens no viņas treniņu partneriem savukārt ir sprinteris Džastins Getlins, kurš par dopinga lietošanu saņēmis sodus pat divas reizes. Bet, protams, tas nekādi ne uz ko nenorāda. Tās ir sakritības.
Minimālais iespējamais sods par marihuānas lietošanu Ričardsonei varbūt diskvalifikācija no viena mēneša līdz maksimāli diviem gadiem. Ja spēj pierādīt, ka tā lietota sniegumu neuzlabojošu iemeslu dēļ, tad var tikt piešķirts mazākais iespējamais termiņš. Aizliegums (lai arī cik ilgs tas būtu) stāsies spēkā no 28.tā, savukārt analīzes ņemtas 19. jūnijā, bet Tokijas OS vieglatlētikas sacensības sāksies 30. jūlijā. Teorētiski amerikāniete varētu uzspēt atgriezties ierindā, taču pozitīvā prove ņemta pirms ASV kvalifikācijas un tādējādi viņas rezultāts ir anulēts. Tagad vienīgā teorētiskā iespēja startā olimpiādē ir 4×100 metru distances stafetes komandā.
Tikai 21 gadu jaunā Ričardsone ir (bija?) viena no iecienītākajām un kolorītākajām personībām, ko vieglatlētikas sabiedrība piedzīvojusi pēdējos gados. Ne tikai sava ārējā izskata, bet arī netradicionālās seksuālās orientācijas dēļ, par ko visā pasaulē viņa tiek uzskatīta kā drosmīga publiskā persona. Aprīļa sākumā “Miramar Invitational” sacensībās Floridā viņa pakāpās uz sesto vietu visu laiku ātrāko sprinteru sarakstā, kad 100 metrus noskrēja 10,72 sekundēs. Viss gāja uz to, ka viņa liks savai nācijai celties kājās OS fināla skrējienā. Bet noteikumi ir noteikumi…
Patiesību sakot, šeit runa nav par noteikumiem. Noteikumi patiesībā ir tikai kā iegansts reālijām. Tie ir objektivitātes fasāde. Pieņemsim, ka naratīva “noteikumi ir noteikumi” ir derīgs un pieņemams koncepts. Tāpat kā mīlestība ir mīlestība, fakti ir fakti un kā teicis filozofs Lorīns Hils – viss ir viss. Pieņemsim šo fasādi. It kā noteikumiem nebūtu to izstrādātāju, izstrādātāju, kuriem ir vēsture, konteksts, perspektīva un, jā, aizspriedumi – tas nozīmē, ka arī viņu veidotajos noteikumos tādi pastāv. Bet tagad tuvāk lietai un skaidrībai.
USADA (ASV antidopinga aģentūra), kura paziņoja gan par pozitīvajiem analīžu rezultātiem, gan par atstādināšanu no oficiālajiem startiem, savu lēmumu pamatoja ar 2011. gadā veikto pētījumu, kurā skaidrots kādēļ marihuāna ir iekļauta sportistiem aizliegto vielu sarakstā. Zīmīgi, ka uzskaitītie iemesli daudzviet ir ļoti pretrunīgi. Marihuāna ir aizliegta, jo tā ir potenciāli bīstama, jo izraisa “lēnāku reakcijas laiku un sliktāku fizisko īpašību realizēšanu vai lēmumu pieņemšanu”. Tā ir aizliegta profesionāliem atlētiem arī tāpēc, jo “tai var būt īpašības, kas uzlabo sportista sniegumu”, kā arī tā “neatbilst sportista tēlam kā paraugam jauniešiem”. Sanāk viens apgalvojums apgāž citu. Un te ir runa par oficiāliem pētījumiem.
2019. gadā USADA grozīja noteikumus, nosakot, ka CBD eļļa (kanabidiols ir augu izcelsmes viela, ko iegūst no sējas kaņepes) nav aizliegta profesionāliem atlētiem. Tiesa, THC (tetrahidrokanabinols), kas ir psihoaktīva viela marihuānas sastāvdaļā, aizvien atrodas aizliegto substanču sarakstā, nevis aizliegto veiktspēju/sniegumu uzlabojošajā vielu sadaļā, kas principā neatbilst mūsdienu izpratnei. Patiesībā THC kā fizisko spēju uzlabojoša viela aizvien vairāk tiek apšaubīta nekā ir pierādīta. Pat vienā no 2018. gadā veiktajiem WADA (Pasaules antidopinga aģentūras) zinātnieku veiktajā pētījumā (iespējams izlasīt šeit) ir teikts, ka nav tiešu pierādījumu tam, ka tā patiesi tāda ir.
Pieņemsim, ka Ričardsone diskvalificēta, lai ievērotu noteikumus, taču patiesībā tā tas nav. Tas ir potenciālo seku dēļ. Savukārt sekas ir pilnas ar subjektivitāti. To veido sentimenti un jūtas, uzskati un normas. Vienlaikus šīs sekas var radīt iespēju, lai izdarītu secinājumus. Iespēju žēlsirdībai un notikuma būtībai aizstāt kā akmenī iekaltos noteikumus, kuru zinātniskajam pamatojumam, kā tika atzīmēts vienā no iepriekšējām rindkopām, īsta apstiprinājuma nemaz nav. Bet kas patiesībā Ričardsones gadījumam traucē to izskatīt pēc būtības un reālā konteksta?
Šis noteikti ir gadījums, kad būtu jāņem vērā visi apstākļi, kur jāskata arī viņas uzvedība pagātnē (proti, “attiecības” ar aizliegtajām vielām) un jāsaprot, kas ir uz spēles. Naudas sods šajā situācijā būtu daudz saprātīgāks. Protams, ASV ir daudzi Šekerri aizstāvji un viens no tiem ir “The Athletic” apskatnieks Markuss Tompsons, kurš raksta: “Kurš ir nolēmis, ka izlaist olimpiskās spēles, ir atbilstošs sods par THC uzņemšanu organismā? Un kāpēc šie cilvēki nav gājuši līdzi laikam, nevis balstījušies uz 2011. gada veiktajiem pētījumiem un ziņojumiem, kur ir daudz neskaidrību, bet papildus klāt nākuši jaunāki pētījumi, kas daudz ko apgāž? Vai viņiem pašiem nebūtu jāievēro noteikumus un jāuzņemas atbildība par savu rīcību? Ričardsones tiesības startēt oficiālās sacensībās tika apturētas uz 30 dienām tā, it kā šīs 30 dienas – un šajā laikā veiktie laboratoriskie izmeklējumi un tiesas par diskvalifikāciju būtu pietiekams, lai noskaidrotu patiesību?”
Tompsons arī norāda uz faktu, ka krievu sportistiem, lai arī startējot ne zem sava karoga, bet tomēr ir atļauts piedalīties olimpiskajās spēlēs, neskatoties uz to, ka ir atklāta un pierādīta valsts kontrolēta dopinga sistēma, savukārt par sniegumu neuzlabojošas vielas lietošanu Ričardsonei šāda iespēja tiks lieta. “Ļaujiet viņai startēt, bet ne zem ASV karoga, himnas vietā atskaņojiet Bejonsī. Lieta darīta un olimpiskais gars parādīsies visā spozmē,” raksta žurnālists.
Šis noteikums par krievu atlētu dalību oficiālās sacensībās, kad ir konstatēta virkne pārkāpumu, ir daudz vairāk stigmatizēts un godīgas spēles normu moralizējošs nekā norma par marihuānu, kas atklāta ar USADA zinātnieku “rokām” par šīs vielas patieso efektu profesionālam atlētam/ei. Bet šeit rodas seku piemērošana pēc likuma burta un iespēja patiesi īstenot taisnīgumu tiek palaista garām. Neviens no tā neiegūst – ne WADA, USADA, ne SOK, ne ASV Vieglatlētikas federācija, ne pati sportiste, kā arī citi – ne OS skatītāji un līdzjutēji.
“Lēmums neatļaut Ričardsonei piedalīties olimpiādē noteikti apdraud sportistu veselību. Nepiedalīties četrgades svarīgākajā forumā pēc visa ieguldītā darba ir uzbrukums mentālajai veselībai. Ar kuru, starp citu, sportistei pēc mātes nāves jau tā gāja grūti un marihuāna palīdzēja ar to tikt galā. Kaut kas nav pareizi šajā pasaulē,” raksta Tompsons.
Protams, šo rindu autors neglorificē marihuānas lietošanu, vienlaikus vērš uzmanību uz to, ka ne velti aizvien vairāk valstīs tā tiek dekriminalizēta vai pilnībā legalizēta arī atpūtas nolūkos (vairākos ASV štatos, Kanādā, Urugvajā, Amsterdamā jau sen un citviet). Un balstoties uz iepriekš nosauktajiem apgalvojumiem, kāpēc “it kā” marihuāna ir aizliegta profesionāliem atlētiem, tas arī liek uzdot jautājumus. Jā, var piekrist, ka tas nerāda labu piemēru jauniešiem, taču no otras puses – neba atļaujot lietot marihuānu visi atlēti tagad sacensību laikā vai publiski regulāri parādītos ar aizdegtu kāsi rokās.
Un ja runājam par piemēru jauniešiem, tad Nacionālā basketbola asociācija ir noslēgusi sponsorēšanas līgumu ar viskija ražotājiem “Henessy”. Un kā zināms, šai līgai seko līdzi miljoniem nepilngadīgu jauniešu, tostarp no ASV, kur alkoholu vispār drīkst lietot tikai no 21 gada vecuma. Tā pati SOK sadarbojas ar “Coca – Cola”, bet par šīs firmas ražoto dzērienu ietekmi uz organismu, it īpaši jauniešu un sportistu, arī domas dalās. Kur ir taisnība? Bet nauda nesmird, jo kopā ar dažādiem citiem sponsoriem SOK iekasē pāri 100 miljoniem eiro un savu daļu tam piemet klāt arī “Coca – Cola”. Šajā gadījumā viss ir kārtībā ar piemēru jauniem cilvēkiem. Protams, “Coca – Colu” salīdzināt ar marihuānu līdz galam nav korekti, bet ir par būtību un piemēra rādīšanu.
Aizvien vairāk pasaulē pazīstami sportisti/es publiski aizstāv marihuānas lietošanu medicīniskiem, ne sniegumu uzlabojošiem nolūkiem. Daudzi dalās savā pieredzē kā tā ir palīdzējusi atgūties pēc smagām traumām vai tikt galā ar dažādām garīga rakstura slimībām, kā piemēram, veģitatīvo distoniju vai bezmiegu un citām kaitēm. Un ja ir pētījumi, ka tā sniegumu neuzlabo, un vienlaikus ir citi pētījumi, kur viens apgalvojums apgāž otru par to, ka uzlabo, tad skaidrs, ka šim jautājumam ir nepieciešama daudz dziļāka izpēte, lai neatkārtotos līdzīgas situācijas, kad olimpisko spēļu topošiem un esošiem varoņiem, nevēloties negodīgi uzlabot savu sniegumu, viņi tiek izslēgti no spēlēm un tiek atņemtas iespējas realizēt savus sapņus un cilvēkus visā pasaulē iedvesmot.
“Kas jūs tādi esiet? Un kas esmu es, lai norādītu jums, kā tikt galā, ja saskarieties ar sāpēm un mentālu cīņu, ar kuru iepriekš jums nekad nav bijusi saskarsme, vai domājat, ka jums ar to nenāksies nekad saskarties,” retoriski sarunā NBC sacīja Ričardsone, piebilstot: “Šī ir tikai viena olimpiāde un man ir tikai 21 gads, esmu ļoti jauna. Man priekšā ir vēl vairākas olimpiskās spēles, kurās varēšu piedalīties. Un man ir pietiekami daudz fizisko īpašību un talantu, kuri palīdzēs man sasniegt augstākos rezultātus. Visu, ko līdz šim esmu sasniegusi, esmu sasniegusi ar saviem spēkiem! Te nav runa ne par kādiem steroīdiem vai citām trakām substancēm. Šis incidents ir saistīts ar marihuānas lietošanu. Saprotiet paši. Pavisam drīz es būšu tiesīga atgriezties skrejceļā un sacensties. Un būšu gatava, ka pie manis jebkurā dienas laikā var ierasties kāda no dopinga kontrolējošām institūcijām. Mani tas nebiedē, jo šis atgadījums ir izņēmums, nevis norma. Gaidiet mani atpakaļ.”
Un fani ASV, kā arī visā pasaulē, to noteikti darīs. Gaidīs. Un gaidīs ne tikai Ričardsones atgriešanos, iespējams, jau OS ASV stafetes komandā, bet gaidīs WADA un citu institūciju lēmumu par marihuānas lietošanas noteikumu pārskatīšanu. Bet noslēgumā jāatceras – noteikumi ir noteikumi. Un pēc tādiem arī profesionāli atlēti dzīvo un vadās. Izdarot vienu izņēmumu, var notikt domino efekts. Un to ne SOK, ne WADA, ieskaitot USADA, kaut gan tieši viņu zinātnieki 10 gadus vecajā pētījumā izcēla marihuānu kā sniegumu neuzlabojošu vielu, laikam nevēlas. Paradokss, ar kuru jādzīvo.
Vācijas Demokrātiskās Republikas dopinga impērija – krievi nebija pirmie