Dārgākās spēles vēsturē, bez seksa, bet ar ierobežojumiem – startē “Tokija 2020”

No 23. jūlija līdz 8. augustam norisināsies (parasti) četrgades lielākais sporta forums Tokijas vasaras olimpiskās spēles. Tās notiek neierastā laikā – nepāra gadā, jo pasaulē plosās Covid19 pandēmija, kas lika sacensības pārcelt par gadu. Tas gan mārketinga nolūkos netraucē šīs spēles dēvēt par “Tokija 2020” līdzīgi kā tas bija ar Eiropas čempionātu futbolā un citiem svarīgiem sporta pasākumiem.

Bet par visu pēc kārtas. Ko mums nesīs šīs spēles un kāda ir Tokijas priekšvēsture to rīkošanā? Kādas ir aktuālās problēmas šoreiz? Un parunāsim arī par Latvijas sportistu kontingentu un tā izredzēm nest savas valsts vārdu plašajā pasaulē.

Vēsture: rīkot olimpiādi Tokijā nav laba ideja

Pasaulē plaši izmantots vārdu salikums “Paris is always good idea”, bet Tokijas un olimpisko spēļu rīkošanas kontekstā varētu būt izveidojies diametrāli pretējs sauklis – “Olympics in Tokyo is always bad idea”. Kāpēc tā?

Japānai tiesības rīkot olimpiskās spēles piešķirtas trešo reizi – pirmo tas notika 1940. gadā, taču tās kara dēļ tika pārceltas vēlāk uz Somiju, Helsinkiem, bet pēc tam 1964. gadā tās pilnvērtīgi norisinājās Tokijā.

Jāatzīmē, ka šī ir pirmā reize, kad olimpiāde tiek pārcelta ar karu nesaistītu iemeslu dēļ. 1916. gada vasaras OS tika pārceltas Pirmā pasaules kara, bet 1940. un 1944. gada vasaras un ziemas spēles Otrā pasaules kara dēļ. Zīmīgi, ka Japānai šī ir otrā reize, kad notikusi spēļu pārcelšana, kad tā ir ieguvusi tiesības tās rīkot.

1940. gadā Japāna svinēja savu 2600. gadadienu un tā radās ideja apvienot valstī ievērojamākos svētkus ar pirmajām olimpiskajām spēlēm to vēsturē Āzijas kontinentā. Japānas politiskā elite cerēja, ka tādējādi tā nostiprinās līderes statusu Austrumu reģionā. Piedevām tā vēlējās iepazīstināt pasauli ar savu bagātīgo kultūru, vienlaikus nodemonstrējot, ka Japāna ir progresīva un augoša pasaules lielvara. Vēl viens arguments, kas runāja par labu Tokijai, bija sportiskie sasniegumi. 1932. gada OS Japānas sportisti izcīnīja 18 medaļas un kopējā ieskaitē ieņēma piekto vietu. Rezultāti ar gadiem tikai uzlabojās. Un tā japāņi uzsāka agresīvu kampaņu, lai pārliecinātu Eiropas valstis, ka šīs spēles jārīko tieši pie viņiem.

Tika pierunāts pat Itālijas diktators Benito Musolīni, lai Roma atsauc savu kandidatūru, bet Japāna apmaiņā atbalstīs, lai tā rīkotu spēles 1944. gadā. Netika žēlota nauda promocijas izdevumiem, vairāki miljoni ASV dolāru tika tērēti, lai pasaulē zināmi sportisti dotos vizītēs uz Tokiju un visai pasaulei paziņotu, ka tā ir labākā vieta, kur spēles rīkot. Un tas nostrādāja!

Tiesa, beigās gan Tokija pati atteicās no spēļu rīkošanas. Oficiālais iemesls – karš. Bet patiesībā problēmu bija daudz vairāk. Varasiestādes ilgi nespēja vienoties par centrālā stadiona izbūves vietu, nebija pietiekami attīstīta infrastruktūra kā citas sporta celtnes, viesnīcu un transporta izvietojums, u.t.t. Bet karadarbība bija pēdējais punkts.

Toties pie savas iespējas Japāna tika 1964. gadā, izšķirošajā balsojumā apsteidzot tādas pilsētas kā Detroitu, Vīni un Briseli. Iemesli līdzīgi kā iepriekš. Proti, Japāna vēlējās parādīt, ka ir pietiekami atguvusies pēc saņemto atombumbu no ASV trieciena, kā arī izmainīt savu starptautisko diplomātisko tēlu, kas bija sašķobījies pēc Otrā pasaules kara.

Foto: TT

1964. gada olimpiskās spēles tiek uzskatītas par vienām no veiksmīgākajām vēsturē: orgkomiteja izvairījās no politiskas nokrāsas, neskatoties uz Auksto karu, sacensības pārspēja apmeklējumu rekordus, un spēļu tiešraides pirmo reizi tika pārraidītas caur satelītu. Japāņi bija izveidojuši neticami attīstītu infrastruktūru – dažu gadu laikā Tokija no pilsētas, kas smagi cieš no kara sekām, bija pārvērtusies par vienu no galvenajām metropolēm pasaulē. Īsā laikā Tokija bija pārveidota līdz nepazīšanai šī vārda pozitīvākajā nozīmē – tika uzbūvētas vairāk nekā 10 000 jaunas ēkas, tostarp vairākas pieczvaigžņu viesnīcas, izveidotas modernas automaģistrāles un paplašināts metro tīkls.

Tiesa, neiztika arī bez problēmām. Galvenokārt, finansiāla rakstura, kā arī ietekmi uz vidi. Dažas dienas pirms spēļu atklāšanas ceremonijas tika atklāts ātrgaitas vilciena dzelzceļa  savienojums starp Osaku un Šinkansenu. Interesantākais ir tas, ka Osakā olimpisko objektu nebija, tādējādi vajadzība pasteidzināt būvniecību nebija, taču vēlme nodemonstrēt pasaulei, ka valsts ir attīstījusies ātros tempos, bija lielāka. No tā izrietēja korupcijas skandāli un teju divkāršs izmaksu sadārdzinājums. Tas nebija viss. Šis projekts atstāja arī negatīvu ietekmi uz ekosistēmu. Lai ieekonomētu naudu, sliedes tika būvētas pāri ūdenstilpnēm, kā rezultātā vairākos reģionos tika aizliegta makšķerēšana, bet tūkstošiem cilvēku līdz ar to zaudēja darbu. Virs tām tika uzbūvētas arī šosejas, kas slikti ietekmēja ekoloģisko situāciju – izmira zivis, upju dibenā parādījās nogulsnes, ūdenī tika izmesti būvgruži. Tāpat olimpiskajos objektos varu pārņēma Jakudzas bandas, kuras slēpās aiz pārtikas uzņēmumiem. Tā bija cena tam, ka aizvadītā olimpiāde tika uzskatīta par vienu no visveiksmīgāk uzrīkotajām vēsturē… Vismaz starptautiski.

Savukārt šīs spēles būs zīmīgas ar vairākām lietām – stingrajiem ierobežojumiem, vietējo iedzīvotāju nevēlēšanos tās vispār rīkot un daudziem citiem satricinājumiem, kuru pagaidām netrūkst.

Iedzīvotāju neapmierinātība, pandēmija, bet nauda stāv pāri visam

Pēc pēdējo aptauju datiem 80% Japānas iedzīvotāju ir pret spēļu rīkošanu, taču skaidrs, ka SOK (Starptautiskā Olimpiskā komiteja) ar Tokijas OS orgkomiteju ne par ko tās vairāk neatcels un šo domu jau laicīgi izslēdza no iespējamām opcijām. Protams, vārdos gan aizvien skan cita retorika, taču visi ļoti labi saprot, cik piķis ir izgrūsts šajā pasākumā. Problēmu ir daudz un viena no tām ir nauda – kad 2013. gadā tiesības rīkot četrgades svarīgāko forumu ieguva Tokijas pilsēta, sākotnējās izmaksas tika lēstas 7,5 miljardu apmērā, infrastruktūras būvniecības laikā tās tika izrēķinātas uz 10,7 miljardiem, savukārt norises laika pārcelšanas dēļ tās pieaugušas līdz 12,2 miljardiem eiro. Sadārdzinājums radies dažādu sadarbības līgumu pārskatīšanas un pandēmijas izraisīto seku dēļ. Tiesa, neatkarīgā Japānas valdības auditā tika konstatēts, ka reālās izmaksas esot vēl lielākas, proti, tās varētu būt pat aptuveni 21,2 miljardi eiro. Jebkurā gadījumā šīs ir dārgākās vasaras olimpiskās spēles vēsturē! Vienu brīdi Japānas politiskajā vadībā bija runas par iespējamu atteikšanos no šī foruma rīkošanas, taču tās nebija pārāk nopietnas. Ja tomēr politiķi būtu izšķīrušies par šādu soli, tad tas Japānai izmaksātu ap 10 miljardiem eiro, mērot zaudējumus.

Pandēmija un ekonomika iet roku rokā (vai pirmā bojā otro) un to uz savas ādas kārtīgi izjutuši arī šo OS rīkotāji. No tā izriet dažādi stingri sportistu un viņu personāla pārvietošanās ierobežojumi un pieņemts lēmums, ka sacensības pārsvarā notiks bez skatītāju klātbūtnes jeb maksimums līdz pieciem tūkstošiem vienā objektā. Līdzjutēju trūkumu tribīnēs neizjutīs ne tikai sportisti, kuriem tas ir emocionāls elements, bet visskaudrāk to sajutīs spēļu rīkotāji, jo liela daļa no ienākumiem sastāv tieši no biļešu tirdzniecības.

Japāna, lai arī tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajiem piemēram kā tikt galā ar pandēmiju, tomēr laicīgi valstī izsludināja ārkārtas situāciju, starpvalstu pārvietošanos aizliedzot. Neskatoties uz to, olimpiskajā ciematā ir reģistrēti vairāki desmiti pozitīvi Covid19 testi, kas raisījis bažas. Saprotams, pat ja tiek ievērotas visas sanitārās prasības un ieturēta ideālā japāņu samuraju disciplīna, riski pastāv, jo spēļu laikā Japāna uzņems aptuveni 100 tūkstošus viesu (sportisti ar apkalpojošo personālu, tiesneši, darbinieki, žurnālisti) no vairāk nekā 200 valstīm.

Par to izteicies arī Japānas Ārstu arodbiedrības vadītājs: “Dažādu mutāciju vīrusa celmi, kas pastāv dažādās pasaules malās, tiks koncentrēti un satiksies šeit, Tokijā. Mēs nevaram izslēgt iespēju, ka pēc olimpiādes varētu parādīties pat jauns vīrusa paveids. Ja piepildīsies sliktākais variants un tas notiks, tas pat var nozīmēt, ka jauno vīrusa celmu nosauks par “olimpisko”. Tā būs milzīga traģēdija un kritikas objekts olimpisko spēļu kustībai un Japānas valstij vēl daudzus gadus uz priekšu.” Un zīmīgi, ka arodbiedrības paustās bažas atspoguļo Japānas vairākuma iedzīvotāju noskaņojumu.

Saprotams, ja spēles notiktu Krievijā, ne par kādiem ierobežojumiem noteikti nebūtu ne runas vai vismaz tie būtu ļoti minimāli. Taču tā nenotiek un ir jāsaprot viens – ja tiktu aptaujāti visi sportisti un arī līdzjutēju pasaulē, viņi noteikti vienotos par to, ka spēlēm ir jānotiek. It īpaši, ja skatāmies no atlētu skatupunkta – viņi šīm sacensībām ir gatavojušies tik ilgi, ka tās atlikt vairs nav opcija.

Ierobežojumi – kā tad bez  tiem

Lai arī paredzams, ka uz spēļu norises laiku vakcinējušies būs vairāk nekā 80% sportistu un viņu apkalpojošā personāla, olimpiskajos objektos būs stingri ierobežojumi. Ārvalstu sportistiem ierasties olimpiskajā ciematā ar negatīviem Covid19 testiem ļauts ne vēlāk kā piecas dienas pirms pašu startiem. Un vienalga – vakcinēts esi vai neesi, testu vajag un testēšana notiks katru dienu.

Tāpat atlētiem aizliegts pamest olimpisko ciematu, lai dotos apskatīt Tokijas skaistās ielas un nedod dievs doties izpētīt tās naktsdzīvi. Sacensību rīkotāji arī ilgi diskutēja par alkohola pieejamību sportistiem, līdz vienojās, ka to pilnībā neaizliegs, bet drīkstēs lietot tikai privātajās telpās. Alkohola tirdzniecība gan olimpiskā ciemata teritorija nenotiks.

Ir arī vairāki rekomendējoša rakstura ieteikumi. Kā piemēram, ir ieteikts pavadīt pēc iespējas mazāk laika ēdamzālē un citās sabiedriskās vietās, kā arī vismaz reizi pusstundā vēdināt telpas. Pārsvarā sportisti tiks izmitināti pa diviem vienā numuriņā, taču ārpus tiem ir obligāta prasība nēsāt maskas. Tāpat sportisti nedrīkst apskauties, sarokoties vai apciemot viens otru cita numuriņā. Un par numuriņu gultu specifiku un mērķi nākamajā nodaļā.

Paturpinot par skatītāju ierobežojumiem, viens ir tikpat traģikomisks kā pērnajā vasarā ieviestais dejošanas aizliegums izklaides vietā. Skatītājiem nav atļauta nekāda bļaušana, svilpšana, dziedāšana. Ļauts būs vien aplaudēt.

Jauni sporta veidi un rekordliels sporta objektu un medaļu komplektu skaits

Sacensības notiks ne tikai Tokijā, bet arī tuvējās pilsētās Jokohamā, Saitamā, Sendajā, Kašimā un Saporo notiks futbola spēles, kas jau ir sākušās, pirmās beisbola un softbola spēles notiks Fukušimā, burāšanas sacensības sāksies Enosimas salā, un Čibas pludmale gaida sērfotājus. Olimpisko infrastruktūras objektu šoreiz būs rekordlielā skaitā – 42. Salīdzinājumam piecus gadus atpakaļ Rio bija 37, savukārt Londonā 31 objekts.

Tajā pašā laikā Japānas galvaspilsētā vienlaikus ir vairāki objektu veidi – viena daļa ir veiksmīgo 1964. gada spēļu mantojums, otra ir modernās ēkas. Abu reģionu krustojumā atrodas olimpiskais ciems kā pagātnes un nākotnes apvienošanās simbols. Turklāt no 42 objektiem tikai astoņi ir no jauna uzcelti, bet vēl 10 ir pagaidu ēkas, kā arī olimpiskais ciemats tiks pārveidots par dzīvokļu ēku kompleksu pēc spēļu beigām.

Piebilstot par ciematu, tad šoreiz sportistiem paredzētās gultas ir veidotas īpašā manierē – no ļoti izturīga un viegla kartona, bet matrači ir no polietilēna materiāla. Tās spēj izturēt 200 kilogramu svaru un tajās it kā nav atļauts veikt straujas kustības. Daži olimpisko spēļu dalībnieki šādas gultas skaidro ar vēl vienu pamudinājumu nenodarboties ar seksu, kāds esot arī bijis rīkotāju galvenais mērķis, lai atlēti savā starpā pēc iespējas mazāk kontaktētos un līdz ar to samazinātos vīrusa izplatības risks.

Tiesa, šo mītu viens no olimpiešiem ir apgāzis.

Šīs gultas pēc olimpiādes tiks pārstrādātas par papīru, bet matrači par jauniem plastmasas produktiem. Šīs būs pirmās spēles, kurās gultas un to piederumi būs ražoti no videi draudzīgiem materiāliem, kurus iespējams atkārtoti pārstrādāt. Pats ciemats sastāv no 23 ēkām, tajā ir iepirkšanās zona ar banku, ķīmisko tīrītavu, pastu un citiem pakalpojumiem, kuru gan nav īpaši daudz.

Runājot par vēsturiskajām ēkām, tad starp tām izceļas 15. gadsimtā celtā imperatora pils, kur izveidots finišs maratona skrējējiem un soļotājiem, savukārt Formula – 1 trasē sacentīsies arī riteņbraucēji.

Foto: TT

Tokijā arī tiks izspēlēts lielākais medaļu komplektu skaits – 339 un tas notiks 33 disciplīnās. Salīdzinājumam – Rio bija 28 un 306 komplekti, savukārt Londonā attiecīgi 26 veidos 302. Paredzams, ka pat nākamajās OS , kas norisināsies Parīzē, tiks izspēlēti mazāk medaļu komplekti – 329. Visvairāk medaļu komplektu tiks sadalīts vieglatlētikā (48), peldēšanā (37) un riteņbraukšanā (22).

Foto: TT

Šogad spēļu programmā pirmo reizi parādījies 3×3 basketbols un brīvā stila BMX, kā arī SOK izstrādājusi kārtību, kas ļauj rīkotājvalstij pašai izvēlēties jaunus veidus, ko iekļaut. Japāna izvēlējās skeitbordu, karatē, klinšu kāpšanu un sērfošanu. Tāpat atgriezies ir beisbols un softbols.

Latvijas delegācija – ar pāris cerībām, līdzi ņemot realitātes sajūtu

Sekojot dzimuma līdztiesības principam un ievērojot to, Tokijā Olimpiskā kustība aizsāk jaunu tradīciju –  olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā katras valsts karogus nesīs divi karognesēji – sieviete un  vīrietis. Latvijai tie būs 3×3 basketbolists Agnis Čavars un tenisiste Aļona Ostapenko.

Foto: LOK

Tokijā Latviju pārstāvēs 33 sportisti un sportistes 14 sporta veidos. Zīmīgi, ka 26 atlēti piedzīvos olimpisko debiju. Mazāka pārstāvniecība bijusi tikai iepriekšējās spēlēs Riodežaneiro, kā arī 2004. gadā Atēnās. Īpaši jāizceļ dalībnieku skaita kritums vieglatlētikā. Šoreiz no Latvijas tur piedalīsies astoņi pārstāvji/es, no kuriem puse startēs šķēpmešanā. Mazāk ir bijis tikai vienu reizi – debijā 1992. gadā Barselonā, kad bija septiņi. Tiesa, tolaik Latvijai kā jaunai olimpiskās kustības loceklei bija iedalītas attiecīga skaita kvotas un vairāk vietu nemaz nebija iespējams dabūt. Visās pārējās OS mazāk par 15 vieglatlētiem/ēm nav startējuši.

Protams, varam apelēt pie tā, ka SOK uz Tokijas spēlēm noteikusi patiešām augstus kvalifikācijas normatīvus, kurus izpildīt var tikai elites klases sportisti, taču tas nebija vienīgais veids kā kvalificēties. Ja nespēj izpildīt normatīvu, iespēja tikt bija caur pasaules rangu. Lai to paveiktu, pietika ar augstvērtīgiem rezultātiem pāris sacensībās (arī divām) un lieta darīta. Nemaz tik sarežģīti tas nebija. Caur šo veidu to paveica divi mūsu soļotāji.

Skaidrs, ka lielākās cerības tiek liktas uz 3×3 basketbolistiem, kuri regulāri tūrē apgrozās godalgotajās vietās. Arī formāts ir pateicīgs – piedalīsies vien astoņas komandas, no kurām sešas tiek ceturtdaļfinālā. Pamatotas cerības var likt arī uz kādu no cīņu sporta veidu pārstāvjiem – Anastasija Grigorjeva brīvajā cīņā līdz 62 kg, kā arī Kalvis Kalniņš karatē līdz 67 kg. Te gan jāpiebilst, ka ikdienā Kalniņš sacenties ar mazāka svara sāncenšiem, bet OS ir pavisam citas kategorijas kā pasaules kausa posmos. Būs jācīnās ar neierasti smagākiem pretiniekiem. Taču rezultāti viņam ir patiesi augstvērtīgi – sudrabs šī gada Eiropas čempionātā, kā arī zelts 2019. gadā Eiropas spēlēs Baku.

Pie potenciālo pārsteigumu autoriem noteikti varam pieskaitīt Aļonu Ostapenko, kura gan ekspertu ieskatā nav starp top 20 favorītēm šajā turnīrā. Tāpat šajā “grozā” var iemest pludmales volejbola pārstāvjus – Mārtiņu Pļaviņu/Edgaru Toču un Tīnu Graudiņu/Anastasiju Kravčenoku. Starp citu, pirmajiem jau izskatās, ka viena cīņa būs uzvarēta pirms došanās smiltīs, jo viņu apakšgrupas pretinieku pārī no Čehijas konstatēts pozitīvs Covid19 tests. Latvijas delegācija dzīvo vienā viesnīcā ar Čehijas, līdz ar to sākumā bijis neliels satraukums par to, vai arī kāds no mūsējiem nebūs saķēris vīrusu. Lai arī katra valsts delegācija dzīvo savā stāvā, ir pietiekami daudz koplietojamo telpu, kas teorētiski var kalpot kā infekcijas perēklis.

Nav izslēgts, ka par kādu pārsteigumu šķēpmešanā var parūpēties Gatis Cakšs vai kāda no trīs mūsu meitenēm, kuras šogad startēs. Varbūt arī svarcēlājs (līdz 81 kg) Ritvars Suharevs, kurš 2019. gadā EČ junioriem izcīnīja zeltu, spēs iesaistīties diskusijā par medaļām.

Latvijas Olimpiskās delegācijas vadītājs Kārlis Lejnieks par gaidāmām spēlēm izteicies sekojoši: “Uz Tokiju dodas gados jauna, mērķtiecīga un pārliecināta komanda, lai parādītu labāko iespējamo sniegumu lielākajā no sporta arēnām. Komandas vidējais vecums ir 28 gadi. 26 sportistiem tās būs pirmās olimpiskās spēles. Īpašs gandarījums, ka Latvija tiek pārstāvēta tādos sporta veidos, kas pirmo reizi ir iekļauti olimpisko sacensību programmā – basketbols 3X3 un karatē.”

Tikmēr LOK prezidents Žoržs Tikmers izteicās ierasti diplomātiski: “Olimpiskās spēles ir ļoti gaidīts notikums sporta pasaulē un katras valsts sporta dzīvē. Tokijas vasaras Olimpiskās spēles mums ir vēl jo īpašākas gan tādēļ, ka gaidījām tās piecus gadus ierasto četru vietā, gan tādēļ, ka tās aizritēs vēl nebijušā formātā, kas saistīts ar olimpisko komandu drošību un veselību.”

Ja skatāmies no medaļu cerību prizmas, tad Latvija var būt viena no tām valstīm, kas visvairāk var iegūt no jauno sporta veidu iekļaušanas programmā – 3×3 un karatē patiesi ir pamatotākās cerības tikt uz pjedestāla. No otras puses, pēdējos gados Latvijas delegācija paliek ne tikai skaitliski mazāka, bet arī ar aizvien mazāk reāliem medaļu pretendentiem, kā tas ir arī šoreiz. Saprotams, ja tiks izcīnītas pāris medaļas, visi atkal klusēs. Sak’, mums taču ir godalgas, nevajag nemaz tik daudz to tūristu. “Tūristu” retorika iepriekšējos gados publiskajā telpā bija viens no kritiķu jājamzirdziņiem, kad uz olimpiādēm sūtījām skaitliski lielākas delegācijas.

Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc uz spēlēm neaizbrauca Laura Ikauniece. Viņa pēdējos gados mocījusies ar savainojumiem un pēdējā laikā nebija uzrādījusi augstvērtīgus rezultātus, kā dēļ iekšēja spiediena dēļ, LOK ģenerālsekretārs Lejnieks uzdeva LOV novērtēt Ikaunieces gatavību startēt OS.

Ikauniece pēdējoreiz lielajās sacensībās piedalījās 2019. gada Eiropas čempionātā telpās Glāzgovā, finišējot piektajā vietā. Vēlāk viņa pati atsauca savu dalību, pamatojot to ar to, ka nav spējusi līdz galam fiziski atgūties.

Lai vai kā, pēdējos gados ir vērojama tendence (sākot ar Rio) ir ļoti nepatīkama, un LOK būs jādomā vēl vairāk kā atbalstīt talantīgākos sportistus un arī vidējo masu, jo valsts finansējums sportam noteikti samazināsies aizvien vairāk. Olimpiādē izcīnīti augstie sasniegumi var kalpot kā labs arguments nākotnes sarunās, lai tomēr valdību pārliecinātu sportam neatvēlēt aizvien mazāk finansējumu, bet gluži pretēji.

Pilnu Latvijas olimpiskās delegācijas sastāvu varat skatīt ŠEIT.