Pandēmijas olimpiāde. Ar ko mums paliks atmiņā “Tokija 2020”?

Tikko kā noslēgušās Tokijas vasaras olimpiskās spēles, svinīgā ceremonijā nododot olimpisko karogu 2024. gada olimpisko spēļu mājvietai Parīzei, un ir pienācis laiks atskatīties uz šo iespaidīgo forumu. Šī olimpiāde, neskatoties uz to, ka tika pārcelta par veselu gadu, tāpat pagāja pandēmijas zīmē ar visām no tā izrietošajām sekām. Kā Japāna tika galā ar organizēšanu, kuras valsts izlases bija veiksmīgākās sportiskajā ziņā, un ko varam secināt pēc Latvijas sportistu startiem?

Covid19 protokols ik uz stūra un iedzīvotāju neapmierinātība

Olimpiskās spēles vienmēr nes dramatiskus brīžus, kas maina vēstures gaitu, izrietot ne tikai no sportistu snieguma, bet arī citos aspektos, piemēram, politikā, veselībā un starpvalstu draudzībā. Šī bija otrā reize, kad Japāna rīkoja OS (iepriekš arī 1964. gadā, tiesības tika piešķirtas arī 1940. gadā, bet Otrā pasaules kara dēļ spēles atcēla) un daudzas celtnes bija derīgas vēl kopš tiem laikiem, kaut gan kopumā Tokijā bija rekordliels sporta objektu skaits – 32.

Japānas iedzīvotāji neilgi pirms spēļu sākuma bija nobažījušies, ka pieaugošās ar Covid19 saslimstības dēļ, tā nonāks pilnīgā izolācijā no ārpasaules un vairāk nekā 80% aptaujāto iedzīvotāju vēl jūlija vidū bija pret spēļu rīkošanu. SOK (Starptautiskā Olimpiskā komiteja) nebija tik daudz noraizējusies par pūļiem pie sporta objektiem, kas skandinās dažādus “pret” saukļus, bet drīzāk par pašiem sportistiem, kuri varētu izteikt kādus politiskus paziņojumus preses konferencēs vai medaļu pasniegšanas ceremonijās apšaubīt kāda uzvaru vai savu zaudējumu.

Foto: TT

Problēmu iedzīvotāju neapmierinātībai bija daudz un viena no tām ir nauda – kad 2013. gadā tiesības rīkot četrgades svarīgāko forumu ieguva Tokijas pilsēta, sākotnējās izmaksas tika lēstas 7,5 miljardu apmērā, infrastruktūras būvniecības laikā tās tika izrēķinātas uz 10,7 miljardiem, savukārt norises laika pārcelšanas dēļ tās pieaugušas līdz 12,2 miljardiem eiro. Sadārdzinājums radies dažādu sadarbības līgumu pārskatīšanas un pandēmijas izraisīto seku dēļ. Tiesa, neatkarīgā Japānas valdības auditā tika konstatēts, ka reālās izmaksas esot vēl lielākas, proti, tās varētu būt pat aptuveni 21,2 miljardi eiro.

Runājot par protesta žestiem, tā viens no tādiem bija no ASV lodes grūdējas Reivenas Sandersas puses, kad viņa apbalvošanā sakrustoja rokas. Kā pati vēlāk atzina, tad “tas esot bijis žests tiem, visiem apspiestajiem, kuri kopā satiekas.” SOK gan lielu vērību šim nepievērsa, tāpat kā iedzīvotāju solītie protesti lielu mediju uzmanību nepaņēma, kaut gan tādi laiku pa laikam bija.

Lielākoties sacensības norisinājās bez skatītāju klātbūtnes vai stipri ierobežotā daudzumā, savukārt sportisti varēja brīvi apmeklēt sacensību vietas un atbalstīt savus tautiešus. Tiesa, oficiāli tiem bija liegts tikties ar citu valstu pārstāvjiem vai apmeklēt viņu uzturēšanās vietas, ko gan laiku pa laikam kāds pārkāpa, tostarp Slovēnijas vīriešu basketbola izlase, kuri nekautrējās pie sevis ciemos aicināt spāņu basketbolistes, spēlējot pokeru un malkojot elitāro “Grey Goose” degvīnu. Un pati sevi un pārējos nodeva tieši kāda viešņa, kura nekautrējās jautro laika pavadīšanu iemūžināt “instagram” īsajos stāstiņos. Vēlāk gan šīs publikācijas ātri pazuda, taču organizatori bija nolēmuši pievērt acis. Tāpat kā uz daudziem citiem līdzīgiem atgadījumiem.

Piemēram, pieciem Austrālijas lauka hokeja komandas spēlētājiem tika noteikta izolācija pēc tam, kad viņi izlavījās no olimpiskā ciemata, lai vietējā veikalā nopirktu alu, tādējādi pārkāpjot olimpisko spēļu drošības noteikumus. Austrālija tieši bija piekāpusies Beļģijai finālā un laikam gribēja kaut kā remdēt bēdas. Bet noteikumi paredzēja, ka olimpisko ciematu pamest ir aizliegts, savukārt alkoholu tā teritorijā nepārdos, lai izvairītos no kopošanās, kas varētu būt labvēlīga vīrusa izplatībai.

Rezultātā Covid19 izplatība var tikt uzskatāma kā maza – kopumā spēļu laikā konstatēti 430 pozitīvi rezultāti, no kuriem 27 tikai sportistiem (pārējie ir vai nu brīvprātīgie vai mediju vai sportistu personāla pārstāvji). Protams, neviens vien sūdzējies par striktajiem noteikumiem un principā armijas stila režīmu. Tāpat par daudzām reizēm, kad bijis grūti saprasties ar brīvprātīgajiem, jo viņi gluži vienkārši nepietiekamā līmenī pārvalda angļu valodu, vai daudzām birokrātiskajām procedūrām, bet ja saslimušo skaits ir tik mazs, var secināt, ka viss ir darīts pareizi.

Skaļi notikumi un izteikumi spēļu laikā

Vārds skandāls ir neviennozīmīgs, bet tomēr – pārītis tādu gadījās arī Tokijā. Tā piemēram, diviem Baltkrievijas treneriem tika atņemta akreditācija saistībā ar viņu mēģinājumu piespiest sprinteri Kristīnu Cimanousku doties uz mājām pēc tam, kad viņa bija izteikusi kritiku Baltkrievijas olimpiskās delegācijas treneru virzienā, ka viņa tika pieteikta arī 4×400 metru stafetes skrējienā, kaut gan oriģināli ir 200 metru skrējēja, bet ar viņu šo lēmumu neviens nebija saskaņojis. Viņa ar tādu soli izpelnījās kaunināšanu Baltkrievijas oficiālajos medijos par “komandas gara trūkumu” un bija centieni viņu ar varu aizgādāt uz Minsku. Baltkrievijas Olimpiskā komiteja vēlāk to skaidroja, ka tas darīts saistībā ar ārstu atzinumu par sportistes “emocionālo un psiholoģisko stāvokli”, kamēr Cimanouska apgalvoja, ka viņu nemaz neviens nav apskatījis.

Lidostā sportiste atteicās sēsties lidmašīnā un vērsās pēc palīdzības pie policijas, bet vēlāk vairākām ES valstīm lūdza politisko patvērumu, kur to ieguva Polijā. Kas interesanti, Cimanouska ir viena no vairāk nekā diviem tūkstošiem baltkrievu sportistu, kas parakstījuši atklātu vēstuli, aicinot sarīkot jaunas vēlēšanas un atbrīvot politieslodzītos. Skaidrs, no kurienes aug kājas… Līdzās sprinterei Baltkrievijā nolēma neatgriezties vēl divi sportisti.

Tāpat neiztika bez dopinga tēmas. Pēc 200 metru peldējuma uz muguras, kur amerikānis Raiens Mērfijs izcīnīja sudrabu, preses konferencē viņš uzreiz izteicās, ka, “visticamāk, šis fināla peldējums nav bijis pilnībā “tīrs” no dopinga. Mentāli ir ļoti grūti trenēties visu gadu šīm sacensībām, zinot, ka ļoti iespējams, tā nebūs “tīra” sacīkste. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir,” vēlāk gan savus izteikumus mīkstinot un norādot, ka tas nav bijis tēmēts attiecīgā peldējuma zelta medaļas ieguvēja, krievu pārstāvja Jevgēņija Rilova virzienā.

“Manuprāt, mums aizvien pastāv dopinga problēma peldēšanā un sportā kopumā. Nesaku, ka tikai Krievijā ir problēma. Uzskatu, ka ir vairākas valstis, kur to lieto. Un tas ir jāmaina,” sacīja Mērfijs.

Kas interesanti – gadā pirms Tokijas OS pandēmijas dēļ WADA (Pasaules antidopinga aģentūras) bija spiesta ievērojami samazināt dopinga pārbaudes, jo bija pārvietošanās ierobežojumu, kā rezultātā pie sportistiem negaidītās vizītēs bija ļoti ierobežotas iespējas ierasties, kas varēja veicināt negodīgus sportistus aizliegto preperātu lietošanā. Tomēr tagad SOK prezidents Tomass Bahs preses konferencē paziņojis, ka no aptuveni pieciem tūkstošiem ņemtajiem dopinga testiem (urīna un asins paraugiem) vien 0,02% ir bijuši pozitīvi.

Lai arī uz pirmo aci rezultāti izskatās labi, jaunā WADA kārtība par rezultātu “tīrību” var šaubīties vēl ilgu laiku. Tā kā pastāv atpalicība starp jaunu sniegumu uzlabojošu preparātu nonākšanu sportā un uzticamu testu izstrādē, ir pieejams 10 gadu retrospektīvs testēšanas periods. Proti, kad sportistu asins / urīnu ņemtie paraugi laboratorijās glabājas vēl vismaz 10 gadus. Tas jautājumus par to, kurš tieši ir “tīri” uzvarējis, atstāj uz veselu dekādi.

Tā piemēram – kopš 2012. gada Londonas OS dopinga lietošanā pieķerti 143 atlēti, no kuriem 42 bijuši medaļu ieguvēji (no tiem 13 zelta) un gandrīz puse gadījumu atklāti, izmantojot retrospektīvo testēšanu pēc vairākiem gadiem.

Turpinot par skaļajiem notikumiem, tāds noteikti bija ASV mākslas vingrotājas Simonas Bailsas izstāšanās no sacensībām to gaitā. Viņa noteikti tika gatavota kā viena no šo olimpisko spēļu galvenajām sejām un zvaigznēm. Pēc nepārliecinoša snieguma atbalsta lēcienā izstājās no komandu sacensībām, vēlāk to paziņojot ar problēmām ar mentālo veselību. Kā viņa rakstīja savā “Instagram” profilā, tad viņa izjūt “visu pasaules smagumu uz saviem pleciem”. Rezultātā viņa izlaida četras vingrošanas disciplīnas, taču vēlāk atgriezās sacensībās uz līdzsvara baļķa, kur tika pie bronzas godalgas.

Foto: TT

Tādējādi cerēto sešu (maksimāli) iespējamo medaļu vietā jaunā zvaigzne (24 gadi) tika pie vienas, toties visur pasaulē viņas lēmumam bija daudz atbalstītāju, norādot, ka Bailsa šādi ir iedvesmojusi miljoniem cilvēku pievēršot uzmanību mūsdienu problēmai, proti, “morālai izdegšanai”, kas pieņemas spēkā.

Olimpiskās spēles nozīmē arī draudzību un sportiskumu, un divi augstlēcēji parādīja šo aspektu, pie zelta tiekot abiem. Gan Kataras pārstāvis Mutazs Isa Beršims, gan itālis Džanmarko Tamberi pārvarēja 2 metru un 37 centimetru augstumu bez nevienas kļūdas, taču pēc tam neviens tā arī nespēja rezultātu uzlabot, proti, tikt pāri tikai divus centimetrus augstāk novietotajai latiņai. Sportistiem tika piedāvāts sacensties vēlreiz vai arī, izmantojot neskaidru noteikumu, abiem saņemt pirmo vietu. Abi izvēlējās izmainīt vēsturi un saņemt zelta medaļu. Pēc emocijām izskatījās, ka abi ir pietiekami apmierināti.

Tāpat SOK sportistiem spēļu gaitā vienā brīdī vairs netika atļauts publicēt sociālajās vietnēs video no sacensību norises vietas. Šī lēmuma mērķis bija aizsargāt raidorganizāciju tiesības. To uz savas ādas izjuta 100 un 200 metru distancē uzvarējusī Jamaikas sprintere Eleina Tompsone-Hera, kura tika īslaicīgi bloķēta no “Instagram”, kad viņa savā profilā bija ievietojusi video ar saviem fināla skrējieniem. Šādi jamaikiete pārkāpa raidorganizāciju iegūtās translācijas tiesības.

Jāatzīmē, ka SOK par 2018. gada ziemas un šīm olimpiskajām spēlēm saņems vairāk nekā četrus miljardus ASV dolāru (3,4 miljardi eiro) par pārdotajām translāciju tiesībām. Iegūtās naudas lielākā daļa tiek atvēlēta, lai gatavotos olimpiādei, kā arī, lai atbalstītu sporta veidus un to atlētus.

Medaļu ieskaite – kur atrodas Latvija starp pasaules lielajiem?

Foto: TT

Kopējā ieskaitē triumfēja ASV, izcīnot 39 augstākā kaluma medaļas, pēdējā dienā apsteidzot Ķīnu, kurai 38 zelti. Trešā ar 27 pirmajām vietām bija mājiniece Japāna, bet kopā pārliecinoši visvairāk medaļu bija ASV – 113, kamēr Ķīnas sportistiem 88. Ceturtā ar 22 zeltiem palika Lielbritānijas delegācija, kurai tās bija neveiksmīgākās olimpiskās spēles kopš 2008. gada, taču tik un tā izdevās uzrādīt labāko rezultātu no Eiropas valstīm, bet Krievijas Olimpiskās komitejas komanda palika piektā ar 20. Tiesa, viņi kopvērtējumā ievāca trešo lielāko medaļu ražu – 71 godalga.

Runājot par individuālajiem varoņiem, tad par pieckārtēju olimpisko čempionu Tokijā kļuva amerikānis Kalebs Dresels, kas viņam vienam kopējā valstu ieskaitē dotu 17. vietu, bet visvairāk medaļas izcīnīja austrāliete Emma Makeona, kurai četri zelti un trīs bronzas medaļas Tokijas peldbaseinā.

Skatoties no pasaules rekordu laušanas skatu punkta, tad šoreiz tas noticis salīdzinoši maz – 17 reizes, salīdzinājumam ar Riodežaneiro (2016), kur tika lauzti 27, un Londonu (2012) ar 32 jauniem rekordiem.

Kā ievērības cienīgu panākumu noteikti jāatzīmē ASV sieviešu basketbola izlases septīto secīgo OS titulu, no kuriem pēdējos piecos piedalījušās gan Sjū Bērda, gan Diāna Taurasi. Septiņi tituli pēc kārtas ir vīriešu izlases atkārtos rekords, ASV kungiem šo olimpisko zelta sēriju aizvadot no 1936. līdz 1968. gadam. Viņi triumfēja arī šajā turnīrā.

Par Latvijas varējumu zinām – viena zelta medaļa 3×3 basketbola izlasei, kā arī bronza svarcelšanā Artūram Plēsniekam, kas kopējā ieskaitē deva 59.- 62. vietu, ko tā dalīja ar Igauniju, Fidži un Taizemi. Divas ceturtās vietas ieguva mūsu pludmales volejbola pāri Mārtiņš Pļaviņš/Edgars Točs un Tīna Graudiņa/Anastasija Kravčenoka. Mieles, protams, par to nedaudz ir, bet no otras puses – ja kāds pirms olimpiādes teiktu, ka abi mūsu pāri būs labāko četriniekā, daudzi neticētu. Šoreiz rezultāts šāds. Ņemot vērā, ka Rio pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas Latvijai nācās palikt bez godalgām, rezultāts uzskatāms par pozitīvu.

Foto: TT

Piekto vietu brīvajā cīņa izcīnīja Anastasija Grigorjeva, bet sesto vietu svarcēlājs Ritvars Suharevs. Abi sportisti gan nebija apmierināti ar sasniegto rezultātu, tēmējot uz medaļām. Ja Suharevam tādas iespējas vēl, visticamāk, būs, tad Grigorjevai ir jau 31 gads un Parīzes spēles būs zem jautājuma. Taču noteikti nekas neizdarāms un kā pati viņa izteicās: “Ja medaļas nav, tātad jāturpina gatavoties tālāk, lai varētu to beidzot izcīnīt!”

Karatists Kalvis Kalniņš ieņēma septīto vietu, tiesa, piedalījās vien 11 sportisti. No otras puses – ej, nu tiec 11 labāko vidū! Noteikti jāizceļ arī smaiļotājs Roberts Akmens, kuram 200 metru sprinta distancē astotā vieta.

“Sausais atlikums” ir sekojošs – Latvijas reālākā cerība arī bija uz 3×3 basketbolistiem, tāpat arī svarcēlāju izredzes netika vērtētas kā “nereālas” cīņa par medaļu. Noteikti jāpievērš uzmanība tam, ka pēdējos gados ievērojami sarūk pārstāvniecība vieglatlētikā, kas agrāk bija viens no viskuplākajiem kontingentiem. Šoreiz no Latvijas Tokijas OS piedalījās astoņi pārstāvji/es, no kuriem puse bija šķēpmešanā. Mazāk ir bijis tikai vienu reizi – debijā 1992. gadā Barselonā, kad bija septiņi. Tiesa, tolaik Latvijai kā jaunai olimpiskās kustības loceklei bija iedalītas attiecīga skaita kvotas un vairāk vietu nemaz nebija iespējams dabūt. Visās pārējās OS mazāk par 15 vieglatlētiem/ēm nav startējuši. Rezultātā labākais sasniegums starp vieglatlētiem bija Madaras Palameikas 11. vieta. Ir par ko padomāt…

Tāpat būs par ko padomāt arī 3×3 basketbolistu saistībā. Lai arī esam čempioni, potenciāls par tādiem atkal kļūt ir liels ne tikai mums, bet noteikti ieslēgsies arī citas valstis. Ņemot vērā, ka no 33 startējušiem sportistiem 26 tā bija debija olimpiādē, skats nākotnē varētu šķist kā gaišs. No otras puses procentuāli ievērojams mazākums no delegācijas sasniedza labāko desmitnieku, bet personīgo rekordu neatkārtoja/nepārspēja absolūtais vairākums ar dažiem izņēmumiem… Tas liek ieturēt piesardzīgu optimismu.

Lai vai kā, tas ir nežēlīgais olimpisko spēļu skaistums – neviens pēc pāris gadiem vairs neatcerēsies par sliktajām lietām, kas notika Tokijā. Ne vājajiem atlētu startiem, ne neizdarībām pie organizēšanas darbiem. Nākamās spēles notiks ja pēc trīs gadiem un ļoti cerams, ka tajā brīdī būsim jau izgājuši ārpus Covid19 ēras. Parīze sola daudzus jaunievedumus, proti, spēļu norisi pārcelt uz pilsētas centru, pludmales volejbola laukumu būvēt pie Eifeļa torņa minot kā vienu no spilgtākajām idejām. Ceļš uz Parīzi sāksies jau šodien, tāpēc novēlēsim Latvijas sportistiem, funkcionāriem un atbildīgajām federācijām par to domāt jau šodien, lai pēc trīs gadiem mūs priecētu aizvien lielāka medaļu raža! Un, protams, atgriezt vieglatlētikas spozmi atpakaļ!