“Gazprom” pumpē gāzi un ietekmi futbolā. Arābu valstis seko piemēram

Pēdējā desmitgadē un pat ātrāk pēkšņi futbola pasaulē savu vārdu pieteica Krievijas valstij vairākuma akciju piederošā dabasgāzes kompānija “Gazprom”. 2006. gadā “Gazprom” noslēdza sponsorēšanas līgumu ar Gelzenkirhenes “Schalke 04”, vēlāk vēl ar pāris klubiem un pat ar UEFA Čempionu līgu. Saprotams, ka sponsorēšanas un reklāmas līgumi labu laiku ir neatņemama futbola sastāvdaļa, tomēr konkrētais gadījums liek uzdot jautājumus, par kuriem vidējais futbola fans noteikti nemaz nav aizdomājies.

Komandas uz savām formām izvieto kompāniju logo un reklamē kredītkartes (“American Express”), mašīnas (“Chevrolet”) un mobilo sakaru un ierīču kompānijas (“T-Mobile”), kā arī lielās organizācijas kā FIFA un UEFA sadarbojas ar lielajām korporācijām, kā piemēram, “Coca – cola”. Šīs kompānijas piedāvā lietas, kuras futbola fani reāli var patērēt un reklāmu apjoms un spilgtums to tiešā veidā var ietekmēt. Savukārt “Gazprom” ir citādāka veida sponsors. Tas ir Krievijas valstij piederošs (50,23% akciju) uzņēmums, kurš pārdod gāzi valstu valdībām, nevis pa taisno cilvēkiem un sporta faniem. Kāpēc “Gazprom” jāiegulda simtiem miljonu futbola klubos, ja reiz viņu pārdoto preci nevar iegādāties futbola fans? Tas ir nedaudz dziļāks stāsts.

Krievijai ir lielākie dabasgāzes resursi pasaulē un lielākoties tie ir koncentrēti arktiskajos reģionos, kur to ieguvi kontrolē “Gazprom”. Kompānijas vadītājs ilgus gadus ir Aleksejs Millers – tuvs Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais. Krievijas valstij “Gazprom” vairākuma akcijas pieder kopš 2005. gada, bet no kopējiem lielvalsts budžeta ienākumiem 40% sastāv tieši no gāzes un naftas produktu pārdošanas. Tātad – pārņemot vadību “Gazprom”, Krievijas valsts galva ieguva daudz lielāku kontroli pār budžeta ieņēmumiem un attiecīgi izdevumiem.

Ja iepriekš lielākā atkarība no Krievijas piegādātās gāzes bija Austrumeiropas reģiona valstīm, tad 1999. gadā krieviem pavērās jauna iespēja. Proti, tā laika Vācijas kanclers Gerhards Šrēders paziņoja, ka Vācija vairāk koncentrēsies uz atomenerģijas ražošanu, kas nozīmēja, ka šim mērķim būs aizvien vairāk nepieciešami citi dabas resursi, kā piemēram, ogles un gāze. Tajā brīdī savu iespēju ieraudzīja “Gazprom”, taču bija problēma – tās gāzes vadi gāja cauri valstīm, kurās bija noteikta gāzes pārpumpēšanas maksa, kas samazināja potenciālo uzņēmuma peļņu, piedevām lielākajai daļai ejot cauri Ukrainas teritorijai, ar kuru šobrīd Krievijai ir saspīlētas attiecības (Krimas aneksija, bruņotie konflikti Austrumukrainā vēl aizvien). Vēl šodien Ukraina no Krievijas iekasē ap no 2 -3 miljardiem ASV dolāru par gāzes pārpumpēšanu.

Protams, Krievija reaģēja ātrāk, kad tika izveidots “Nord Stream” gāzes vada projekts, kas ļāva apiet Ukrainu un caur Baltijas jūru pa taisno nogādāt gāzi Vācijā. 2005. gadā Vācijā bija gaidāmas vēlēšanas un neilgi pirms tām Šrēders tikās ar Putinu, kur vienojās par šī projekta realizāciju. Vēlāk Šrēders vēlēšanās piekāpās Angelai Merkelei, taču ilgi bez darba nepalika – viņš tika iecelts par “Nord Stream” projekta koordinatoru. Pavisam ātri “Nord Stream” projekts ieguva skandalozu un koruptīvu pieskaņu. Tiesa, drīz tas mainījās, jo 2006. gadā “Gazprom” ar “Schalke 04” noslēdza sponsorēšanas līgumu. Jāatzīmē, ka tobrīd klubs atradās katastrofālā finansiālajā situācijā, tā parādiem esot ap 110 miljoniem eiro. Parakstot līgumu, “Gazprom” valdes loceklis Sergejs Fursenko sacīja: “Klubam ir daudz sakaru ar Vācijas enerģētikas sektoru un ir viena no lielākajām un vecākajam fanu bāzēm Vācijā. Tādēļ mēs nolēmām kļūt par sponsoru.”

Gelzenkirhene atrodas Rūras ielejas reģionā, kur bāzējas lielākā daļa Vācijas valsts enerģētikas uzņēmumu ar attiecīgu infrastruktūru. Pilsēta atrodas arī netālu no Rēdenas – vietas, kur pienāk gāzes vads ar Krieviju, kas dodas tālāk uz citām Rietumeiropas valstīm. Turpat atrodas arī viena no lielākajām Eiropas gāzes rezervju noliktavām. Sakritība?

Tiesa, “Schalke 04” nebija “Gazprom” pirmais sporta sponsorēšanas darījums, jo gadu iepriekš tāds tika noslēgts ar ostas pilsētas Sanktpēterburgas klubu “Zenit”, kas tādējādi to padarīja par zināma veida spēku ne tikai Krievijā, bet arī Eiropas mērogā, piesaistot tādas futbola zvaigznes kā beļģu pussargu Akselu Vitselu un brazīlieti Halku un vēlāk arī citus. Divus gadus vēlāk “Zenit” kļuva par Krievijas Premjerlīgas čempioniem un sāka regulāri spēlēt Eirokausu grupu turnīros. Savukārt “Gazprom” nekautrējās “Zenit” izmantot savās mārketinga aktivitātēs. Jāatzīmē, ka klubam par “Gazprom” līdzekļiem 2018. gadā arī uzcelts jauns stadions, kur iekļauts arī kompānijas vārds.

FOTO: “Zenit”

2007. gadā, kad “Gazprom” sāka pumpēt miljonus “Schalke 04” klubā, lai nosvinētu šo notikumu un jauno kreklu prezentāciju, kur futbolistu krūtis tagad rotāja “Gazprom” nosaukums, tika aizvadīta pārbaudes spēle starp abiem klubiem, kas norisinājās Sanktpēterburgā. 2011. gadā tika noslēgta “Nord Stream” būvniecība, kas sakrita ar laiku, kad Bundeslīgā triumfēja “Schalke 04” – tā bija dubulta uzvara “Gazprom” gan futbola laukumā, gan politiskā rakursā.

Zīmīgi, ka tas sakrita ar laiku, kad “Gazprom” kļuva par sponsoru Belgradas “Crvena Zveda” vienībai un kompānijas vārds sāka gozēties uz kluba formām un stadionā. Situācija līdzīga kā ar vācu komandu – “Crvena Zvezda” parādsaistības pārsniedza 20 miljonus eiro, kas tāda līmeņa klubam varēja maksāt pastāvēšanu. Kā glābējs atkal ieradās “Gazprom”. Arī šeit varēja redzēt politiskas saknes, jo tobrīd caur Melno jūru ar “South Stream” jeb “Juzhny Potok” palīdzību Krievija apgāja Ukrainu, bet Belgradas ģeogrāfiskais novietojums bija izdevīgs, lai gāzi pārpumpētu tālāk uz citām Dienvideiropas valstīm. Šo projektu gan slēdza 2014. gadā, taču sponsorēšana un “Gazprom” vārds uz krekliem palika.

Tiesa, “Gazprom” turpina savu ekspansiju Eiropā, šobrīd būvējot daudz apspriesto “Nord Stream 2”, vienlaikus paplašinot ietekmi un palielinot finansējumu sporta jomā. Tā no 2012. – 2016. gadam notika sadarbība ar Londonas “Chelsea”, aizvien ir sadarbība ar UEFA Čempionu līgu un “Gazprom”, protams, ka bija ģenerālsponsors FIFA Pasaules kausam 2018. gadā, jo tas notika Krievijā – vēl viena politiskā Putina uzvara.

Šobrīd “Gazprom” piegādātā gāze sastāda lielu daļu Eiropas tirgū – aptuveni 40%. Un, neskatoties uz dažādu aktīvistu, piemēram, “Green Peace” centieniem vērst uzmanību uz uzņēmuma veiktajām klimatam nedraudzīgajām darbībām, kā arī politiskās ietekmes audzēšanu, tas veiksmīgi turpina ieiet futbola tirgū, savas reklāmas izvietojot aizvien plašākā spektrā – ne tika uz formastērpiem, bet arī stadionos, pirms nozīmīgiem mačiem TV ekrānos un daudzviet citur.

Un daudzas valstis ņem piemēru no Krievijas. Te jāpiemin arī aviokompāniju iespaidīgie sponsoru līgumu kā “Quatar Airways” (“Barcelona”) un “Etihad Airways” (Mančestras “City”) un, protams, “Fly Emirates” (Parīzes “Saint-Germain”), kas sponsorē arī tenisa turnīrus un ir pat Anglijas FA kausa galvenie sponsori. Pirmie divi uzņēmumi pieder Apvienoto Arābu Emirātu un trešais Kataras valstij. Atcerēsimies arī Azerbaidžānas reklāmu uz Madrides “Atletico” krekliem – sponsorēšanas nauda nāca pa taisno valsts kases. Tā ir mūsdienu jaunā taktika valstīm ar apšaubāmu reputāciju, kas saistīta ar to interesēm globālā mērogā, ne jau tikai, lai pārdotu aizvien vairāk aviobiļešu. Futbols tiek izmantots kā instruments to realizēšanai.

Un jāteic, ka pagaidām ar panākumiem. Šo kompāniju (valstu) ieguldītā nauda ļāvusi attiecīgajiem klubiem gūt sportiskos panākumus un līdz ar to – uzlabot savu tēlu futbola fanu acīs. Katarai šī stratēģija atmaksājusies dubultā, jo tā ir ieguvusi tiesības rīkot Pasaules kausa izcīņu 2022. gadā, kas notiks neierastā laikā – ziemas mēnešos no novembra līdz decembrim, jo ierastajā vasaras laikā tur valda pārāk liela svelme. Pierādījums – ko nevar nopirkt par lielu naudu, to var par ļoti lielu…

Tomēr šāda pieeja mainījusi futbola pasauli un tās pastāvēšanas pamatus. Aizvien vairāk dzirdams par dažādu klubu jaunajiem arābu firmu (valstu) sponsoru līgumiem, kas īsā brīdī tos pataisa no vidusmēra komandām uz titulu pretendentiem. UEFA (Eiropas Futbola asociāciju savienība) jau sākusi veikt pirmos soļus, lai ar to cīnītos, ieviešot “financial fair play” noteikumus, neļaujot klubiem izdarīt pārmērīgus tēriņus, tādējādi “neuzspridzinot” finansiālo kārtību līdz krīzes līmenim. Tas gan netraucē klubiem dažādos veidos krāpties un tik un tā panākt savu, proti – bagātais dara kā grib, nabagais kā māk… Arī nacionālu līgu vadības cenšas ar šo problēmu cīnīties kā nu katra prot. Tas kalpoja par iemeslu, kāpēc Lionels Mesi pameta “Barcelona”, taču atkal – viņš nonāca šeihu finansētajā Parīzē, kur finanšu pārskati arī nav ideāli.

Tas viss kārtējo reizi parāda – sports un politika nav šķirti, lai arī cik ļoti kādam gribētos tā domāt. Visam ir savas gaišās un tumšās puses, taču, ielūkojoties esošās kārtības aizkulisēs, un kārtīgi tajās iedziļinoties, tikai retajam nav skaidrs – ja tā turpināsies, futbols mirs un tam līdzi paraus arī finanšu sistēmu, kas tajā izveidojusies. Un tad sāksies īstās ziepes…