Latvijas rekordists atklāti un skarbi par vieglatlētikas saimniecību un tās aizkulisēm

Edgars Eriņš ir nācis no Latvijas laukiem. Dzimis un audzis Varakļānos. Vēlāk pārcēlies uz Murjāņu sporta ģimnāziju un piedalījies olimpiskajās spēlēs. Aizvien ir Latvijas rekordists desmitcīņā, kā arī septiņcīņā telpās. Šobrīd gan viņš nav aktīvo sportistu vidū un karjeru noslēdza salīdzinoši ātri un savos “spēka gados” – 27. Vēlāk gan to cenšoties reanimēt, paralēli izmēģinot arī spēkus bobslejā. “Sporta pils” aicināja Eriņu uz sarunu, kurā viņš atklāti stāsta par pieļautajām kļūdām jaunībā, Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) nespēju vai negribēšanu atbalstīt savus sportistus, runā par sistēmiskajām kļūdām, lai varētu attīstīt jaunos talantus un daudz ko citu.

Kā izdomāji pievērsties tieši desmitcīņai?

Pievērsos vieglatlētikai ceturtajā klasē, kad skolā bija jāskrien kross. Tajā uzvarēju un padomāju, ka tas nav komandu sporta veids, esmu pats par sevi, tāpēc šī doma iepatikās. Piektajā klasē piedalījos Madonas rajona čempionātā trīscīņā (60 metru sprinta skrējiens, tāllēkšana un bumbiņas mešana – red.), kur paliku trešais, un tas uzsita asinis – neesmu vairāk pirmais, bet turpat blakus līderiem esmu un tas deva dzinuli. Katrā nākamajā gadā pa kādai disciplīnai nāca klāt, bet uzvarēt vēl nevarēju – paliku otrais. Tad septītajā klasē nolēmu pievērsties tikai vieglatlētikai, jo pirms tam paralēli spēlēju basketbolu, futbolu, volejbolu un visu, ko laukos varēja darīt, arī darījām. Togad pirmo reizi aizbraucām uz mačiem Daugavas stadionā un atceros, ka man bija neliels šoks. Likās, ka stadiona aplis ir kādus 800 metrus garš, jo man Varakļānos bija 250 metri. Tā gan nebija vēl desmitcīņa, bet piedalījos vairākās individuālās disciplīnās un iegūtās vietas vairs nebija tik augstas, kā iepriekš. Bet mani tas motivēja. Zinu, ka pārsvarā jauniešiem ir tā – ja kaut kas nesanāk, viņi atmet ar roku, savukārt man bija pretēji. Pie sevis domāju – labi, labi, tagad esmu te, bet drīz es pārējos panākšu. Gribējās sevi apliecināt.

Varakļānos trenējos pie Raimonda Sprūdža, lai viņam vieglas smiltis. Viņš nebija vieglatlētikas treneris, bet sporta skolotājs, tomēr vismaz kaut ko no tās saprata, it īpaši to, kas nepieciešams sākuma posmā. Trenējāmies vien divas, trīs reizes nedēļā ar pāris citiem čaļiem un es biju tas, kurs visus mudināja to darīt. Beigās arī Raimonds vairāk uz tiem treniņiem nenāca, tāpēc sāku trenēties viens. Tēva brālis bija gājis brīvajā cīņā un bija liels sporta fanāts. Viņš man sūtīja dažādus sporta žurnālus, tostarp krievu “Ļohkaja atļetika”. Krievu valodu sajēdzu maz, nepratu pat lasīt, bet šķirstīju un skatījos bildes. Tolaik šajā žurnālā bija kinogrammas, kur pa mazām bildītēm attēloti labāko sportistu starti. Kā lec ar kārti, kā ieskrienas tāllēkšanā, u.t.t. Tā es šķirstīju lapas un mācījos. Krāju vienā mapītē visas kinogrammas, gāju uz stadionu un atdarināju, cik nu pašam sanāca. Neviens blakus nestāvēja. Septītajā klasē piedalījos pirmajā deviņcīņā un sapratu – šī ir mana disciplīna. Man patika daudzveidība un jau tajos gados man bija Varakļānu skolas sporta zāles atslēga, kur varēju ņemt inventāru – šķēpus, lodes, barjeras un pārējo. Un tā sāku darboties aizvien nopietnāk. Dienā taisīju divas daudzcīņas, izņemot kārtslēkšanu un augstlēkšanu, jo tam nebija nepieciešamā inventāra.

Astotajā klasē aizbraucu uz Latvijas ziemas čempionātu septiņcīņā, kurā uzvarēju. Pēc tam vasarā uzvarēju stadionā deviņcīņā. Bet to, ka došos uz Murjāņiem, sapratu jau dažus gadus iepriekš. Zināju, ka tādi ir, ka tur var trenēties un attīstīties, jo caur turieni izgājuši visi labākie vieglatlēti, un principā man bija mērķis tur nokļūt. Sākumā mamma bija pret. Teica, ko es tik maziņš braukšu prom, savukārt tēvs atbalstīja, jo vadāja mani uz visām sacensībām un bija par sportu. Pieteicos uz iestāšanos Murjāņos un konkurss bija liels – uz četrām vietām apmēram 40 pretendentu. Tagad ir tā, ka ņem principā jebkuru, kurš atnāk  uz iestājeksāmeniem. Nav vairs prestižs mācīties un trenēties desmitcīņā Murjānos.

Tas nav klišejisks jautājums, bet drīzāk skaudrā realitāte – kā bija ar citiem ārpus sporta vilinājumiem, dzīvojot tādā nomalē? Alkohols, cigaretes un tā tālāk. Tā aizvien ir liela problēma jauniešu vidū mazāk attīstītos reģionos.

Protams, ka tādi vilinājumi bija, un pats tiem arī padevos. Nestāstu to ar lepnumu, bet darīju visu – gan gāju trenēties, gan tusēties. Kad esi jauns, tu jau nedomā līdzi ar galvu. Liekas, ka visu vari apvienot un izdarīt. Kad paliec vecāks, tad atskārti, kad – jā, vajadzēja darīt tomēr citādāk. Tobrīd šķita tā – ja es varu savienot sportu ar ballēšanos, esmu baigais krutais džeks. Likās, ka jūra ir līdz ceļiem. Redzēju arī, ka daudziem tas skauž. No sērijas – kā? Viņš dzer un pīpē, bet ir labi rezultāti? Kāda starpība, ko tu dari. Tā ir tava dzīve un tavas izvēles. Ja vari būt konkurētspējīgs un tas netraucē sportot – lai jau tā dara, ja kāds to vēlas.

Pastāsti pirmo iepazīšanos ar Murjāņos piekopto dzīvi. Kāds bija noteiktais režīms un cik tas tev personīgi sakrita ar reālo izpildījumu?

Lai arī biju prom no mājām, īpaši nepārdzīvoju par to. Man mērķis bija skaidrs – uzlabot sportiskos rezultātus. Domāju, ka vecākiem zināms slogs no pleciem arī novēlās, ka biju tur, un nebija jādomā kā ar mani tikt galā (iesmejas). Septiņos no rīta jāceļas, brokastis, tad mācības, pēc kurām treniņš. Pusdienas, atkal mācības un otrais treniņš. Tad bija jāiet pie klases audzinātājas pildīt mājas darbus, bet ja sekmes uzlabojās, tad to varēja darīt savā istabiņā. Vakariņas un no deviņiem līdz 22:30 brīvais laiks un jāiet gulēt. Tolaik ļoti pārbaudīja vai visi noteiktajā laikā iet gulēt. Nāca arī skatīties vai ir tīra istaba un par to lika atzīmes. Nedaudz armijas variants, bet, protams, vieglākā formā. Bija arī mīnusu sistēma, proti, ja regulāri ir nekārtīga istaba, saņem mīnusu. Un vēl par citām lietām, ja neievēro. Ja sasniedz jau 50 mīnusu robežu, var sākt izskatīt tavu atskaitīšanu. Ja pieķer lietojot alkoholu vai smēķējot, automātiski mīnus 50 punkti, nedod dievs vēl, ja narkotikas – tad uzreiz izlido. Varēja arī dabūt plusus, piemēram, ja piedalies skolas rīkotajos pasākumos. Arī par labām atzīmēm.

Kāds bija treniņu process un nodrošinātie apstākļi?

Zini, ja es atnāku uz Murjāņiem kā puisis no Varakļāniem, kur man ziemā praktiski nebija iespēju trenēties, skolā pa gaiteni skrējām, tad Murjāņos bija divas halles, kur to darīt. Jā, tāpat vienā ziemā bija tik auksts kā ārā, kad jāvelk cimdi un cepures, bet vismaz bija kur trenēties. Stadions bija vēl ar melnajām gumijas plāksnēm, kuras vēlāk paši vilkām ārā un palīdzējām, kad taisīja jauno stadionu. Teikšu tā – tiem laikiem likās, ka apstākļi ir OK, bet paraugoties no mūsdienu viedokļa, tie bija drausmīgi. No otras puses tas noteikti palīdzēja norūdīties tā laika atlētiem. Treneris bija Andrejs Iecelnieks, lai vieglas smiltis, manā ieskatā labākais, kurš vispār Latvijā ir bijis, ja runājam tieši par desmitcīņu. Pie viņa izaudzis Jānis Karlivāns, trenējušies ir Oskars Melnbārdis, Oskars Ķibermanis un citi pazīstami sportisti. Bijām vienā grupā tolaik. Sākumā treniņi nelikās tik grūti, kā biju iedomājies. Laikam tā vēlme sportot bija tik liela, ka aizmirsti par visām sāpēm un grūtībām. Zinu, ka daudzi, kas atnāca uz Murjāņiem, nevarēja to režīmu izturēt, savukārt man viss patika un nelikās tik grūti.

Kad saprati, ka jāiet profesionālajā sportā?

Pirmajā gadā Murjāņos bija arī pirmā desmitcīņa, kad tiku U18 izlasē uz Baltijas čempionātu un savācu 6181 punktu. Sapratu, ka te var kas izveidoties. Jau pirmajā audzināšanas stundā mums bija jāuzraksta par ko nākotnē vēlamies kļūt. Es uzreiz ierakstīju, ka vēlos uzvarēt olimpiādē ar pasaules rekordu. Ļoti ātri sapratu, ka gribu būt profesionāls sportists un tiekties pēc augstākajiem mērķiem. Protams, atskatoties atpakaļ, redzu, ka daudzas lietas noteikti vajadzēja darīt citādāk. Labi, varbūt olimpisko zeltu neiegūtu, bet Londonā noteikti pie citādākiem apstākļiem varēju cīnīties par medaļu.

Pirmais signāls, ka kaut kas Latvijas vieglatlētikas sistēmā nav kārtībā, bija Baltijas čempionāts ziemā, kur paliku aiz trīs igauņiem. Nevis sīvā cīņā, bet atpaliku kārtīgi un tad jau sāku domāt – viņiem ir saceltas manēžas, padomāts par treniņu apstākļiem un pārējo, bet mums… Kas notiks vasarā, ja šitā atpalieku ziemā? Bet vasarā viņus „izkodu” un nedaudz nomierinājos. Tad bija arī mana pirmā ārzemju nometne Čehijā, Jablonecā, pēc kuras sacensībās pietuvojos pie 7000 punktu robežas. Sanāk progresēju starp pirmo un otro gadu junioros par 800 punktiem. Tas ir daudz un tendence bija laba.

Nākamo lielo mērķi biju nospraudis kvalificēšanos uz U20 Pasaules čempionātu, kur normatīvs bija 7050 punkti. Viss gāja labi, bet kārtslēkšanā nokritu un beigās pietrūka 90 punkti. Tā dēļ 2004. gadā principā visu vasaru izlaidu, jo bija jāizārstē muguras trauma. Pēc gada atgriezos, nostartēju Baltijas čempionātā un man jau bija starp junioriem trešais labākais rezultāts pasaulē tajā sezonā. Tad sāc domāt – te var arī “izcelt”. Togad U20 EČ notika Kauņā. Bet izdarīju tik lielu muļķību, ka sliktāk nemaz nevar izdarīt. Pirmdien bija jāizbrauc un piektdien vēl aizvadīju pēdējo treniņu. Formā biju lieliskā, bet jutu, ka jāpiestrādā pie šķēpmešanas. Aizgāju viens uz stadionu un sarāvu starpribu muskuli, bet biju tā nobijies, ka to nepateicu ne trenerim, ne dakterim. Aizbraucu ar sāpošām ribām, ka knapi varēju pakustēties. Vēlāk pateicu trenerim iemeslu un viņš mani kārtīgi nolamāja. Pēc pirmās dienas izstājos no sacensībām un fizioterapeits vispār atbrauca tikai tajā dienā, kad desmitcīņa jau bija beigusies. Apskatīja mani un saveda kaut cik kārtībā un būtu pat gatavs startēt. Bet, atskatoties atpakaļ, es tagad noteikti vērstos pie vieglatlētikas savienības vadības un teiktu, kas tā par lietu, ka nevar nodrošināt ar fizioterapeitu no pirmās dienas. Bija paņemta līdzi veca tantiņa, kura mani ārstēja ar “bankām” un spaidīja…

Kad noslēdzās čempis, tad bija arī bankets, kurā “nodevām” pēc pilnas programmas. Atgriezos Latvijā otrdienā, bet nedēļas nogalē jau bija citas sacensības, kurās atkal savācu tādu skaitu kā Baltijas čempionātā. Ar visu traumu un tusēšanu. Tas vien liecina par to, cik labā formā biju, bet cik muļķīgi izdarīju, ka laicīgi par traumu nepateicu trenerim.

Gadu noslēdzu rangā kā piektais Eiropā un sākās lielākā problēma Latvijas sportā. Pabeidz vidusskolu un domā – ko darīt tālāk? Jo pārejas no jauniešu uz pieaugušo sportu Latvijā… Smags temats. Man bija piedāvājums braukt uz ASV, Floridas universitāti ar stipendiju. Tobrīd tur trenējās Braiens Klejs, kurš vēlāk uzvarēja Pekinas olimpiādē. Kārtoju dokumentus un man teica, lai iestājos kādā universitātē Latvijā, nomācos pusgadu tur un tad janvārī dodos pie viņiem. Iestājos LU, braucu ar visu dokumentu mapi uz mājām, bet, kāpjot savā pieturā, aizmirsu tos mikroautobusā. Bet man to visu vajadzēja pārtulkot un vēlāk sūtīt uz ASV. Un man nebija ko… Tolaik nebija kā šodien – kaut ko nozaudē, piezvani uzreiz un uztaisa vietā “papīrus”. Beigās ar tos dabūju pēc gandrīz diviem gadiem, bet vairāk mani tā Amerika nevilināja, jo gandrīz kvalificējos uz Pekinas spēlēm. Ko lai saka – laikam liktenis. Iestājos LU, bet to par studēšanu nosaukt nevar. Četru gadu laikā biju labi ja uz 10 lekcijām līdz beigās izņēmu dokumentus.

Kāds tev bija atbalsts – ko nodrošināja Murjāņu ģimnāzija, bet ar ko palīdzēja Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) kā jaunam un perspektīvam sportistam?

Murjāņos dzīvošana, ēdināšana un treniņu vietu. Medicīniskā aprūpe arī tur bija uz vietas. Tolaik bija atbalsts arī no LVS, bet tad bija jābūt kādā no izlasēm. LVS sadarbojās ar armiju, kas pakļauta zem Aizsardzības ministrijas. Ja es biju pirmais numurs izlasē savā disciplīnā, man pienācās 200 lati, kurus varēju tērēt nometnei vai kādām sacensībām. Bet tajos laikos īpaši par to nedomāja neviens, ka nav naudas. Tu dzīvo uz vietas, mācies un trenējies un naudu īsti nevajag, jo viss svarīgākais ir. Uz nometnēm braukt palīdzēja pašvaldības. Manā gadījumā – Madonas. Liels paldies Mārim Gailumam, kurš man nekad neatteica palīdzību. Gan uz sacensībām un nometnēm, gan ar inventāru, piemēram, apaviem. Tolaik kārtīgas „naglenes” maksāja ap 40-50 latiem un bija grūti dabūt. Un teju katrai disciplīnai vajag savus apavus. Mūsu laikā tas būtu apmēram pusotrs tūkstotis, lai būtu pilns komplekts.

Un kamēr “studēji” LU, kā norisinājās treniņu process?

Visu laiku dzīvoju tāpat Murjāņos. Kopā ar Māri Urtānu (lodes grūdējs – red.) bijām tur ilgdzīvotāji. Tikai nedzīvojām kopā ar skolniekiem, bet atsevišķi viesnīcas korpusā.

Un kā jūs tur palikāt? Vadība uzaicina vai kā notiek tas process?

Nē, vadība tur nebija iesaistīta, jo izskatījās, ka tā laika direktors no sporta īsti neko nesaprata. Vairāk treneri – ja viņi redzēja, ka ir potenciāls, tad nokārtoja, ka var tur dzīvot un trenēties.

Kas notika tālāk?

Pienāca 2007. gads, biju kā pieaugušais un ja nav īsti rezultāti, tad viss var beigties. Nebiju tālu līdz Pekinas OS normatīva izpildīšanas, šķiet, pietrūka 39 punkti. Domāju, ka nākamajā gadā vēl var to izpildīt, bet tad es palaidos režīmā. Aizvien mazāk laika pavadīju Murjāņos, kas noteikti nenāca par labu maniem rezultātiem.

Bet kur tu tolaik dabūji iztikas līdzekļus?

Toreiz daudzi vieglatlēti strādāja iekšlietu sistēmās – par policistiem, ugunsdzēsējiem vai arī citi armijas struktūrās. Kuriem rezultāti bija labāki, tos iekārtoja un uzskatu, ka tas strādāja ļoti labi. Visā pasaulē tā ir pieņemts un tas ir normāli, jo tu nevari profesionāli sportot un cerēt uz augstvērtīgiem panākumiem, vienlaikus strādājot pilna laika darbu. Nebija tā, ka es neko policijā nedarīju, algu saņēmu un bija no kā izdzīvot.

Un kāds ir LVS atbalsts un ko viņi saka tajā brīdī?

Neko viņi man nesaka. Saka – malacis, turpini trenēties un viss. Nekāda palīdzība. Ja neesi olimpiskajā vienībā, tad ir švaki. Bet LVS un LOV nav viens un tas pats. Atceros kā mans treneris gāja pie LVS vadības un lamājās. Reizēm pat teica, ka nevajag sūtīt uz Eiropas kausu sacensībām, jo tā ir lieka līdzekļu izšķērdēšana, kaut gan daudzcīņniekiem tieši bija vieni no labākajiem panākumiem. Un vienā brīdī pazuda arī policijas un armijas variants un tad palikām vispār bez nekā…

Tālāk. Ir 2007. gada Eiropas U23 čempionāts, kurā guvi traumu. Kā tas ietekmēja turpmāko?

Jā, tāllēkšanā sarāvu potītei saites. Bija doma taisīt operāciju, beigās to neizdarīju un tā arī sezona noslēdzās. Tā kā netiku uz olimpiādi un ārstēju traumu, īpaši aktīvs nebiju. 2009. gadu praktiski izlaidu un pēc tam aizbraucu pēc ilgāka laika uz nometni, bet biju psiholoģiski sagrauts. Man bija 22 gadi, bet līdz olimpiādei pietrūka tik maz… bija grūti. Tagad atskatoties, saprotu, ka mentāli nebiju gatavs, bet toreiz domāju, ka vienkārši negribu vairāk trenēties. Gāju pie trenera runāt un teicu, ka iešu prom no desmitcīņas – man pietiek un nav jēga. Mani atrunāja un teica, lai pamēģinām vēl vienu sezonu un tad varēšu darīt, ko es gribu. 2010. gads izvērtās gana sakarīgs – režīmu pamainīju, pats biju prātīgs un vairāk ieguldīju laiku un spēku treniņos. Biju labi sagatavojies, bet atkal satraumējos sacensībās Valmierā. Togad neaizbraucām pat uz nometni ārzemēs, jo nebija sakārtoti finansiālie jautājumi. Tā kā “devītajā” gadā nebiju neko darījis, man nebija normatīvs uz EČ Barselonā. Paralēli vēl strādāju iekšlietu struktūrās un kāds trenerim bija sācis teikt, ka Eriņam nav starti bijuši, tā kā vajadzētu to kaut kur izdarīt. Traumu vēl nebiju kārtīgi izārstējis, bet braucu uz sacensībām Igaunijā. Ārsts līdzi nebrauca, tāpēc dakteris iedeva pretsāpju zāles, kuras bija pašam jāspricē. Pats laidu sev zāles iekšā, nostartēju, normatīvu izpildīju, bet ar visu to traumu padziļināju – augšstilba aizmugurējais muskulis ieplīsa uz apmēram septiņiem centimetriem. Uzreiz pēc sacensībām sapratu, ka nekāda Barselona man nesanāks. Bet bija arī pozitīvais, ka padomāju – ja uz pusotras kājas varu “savākt” EČ normatīvu, tad Londonas OS ir reālas. Izārstēju savainojumu un viss aizgāja. 2011. gada Latvijas čempī Valmierā sasniedzu Latvijas rekordu…

Lielākā problēma ne tikai vieglatlētikā, bet vispār Latvijas sportā, ir tā, ka praktiski nepastāv augstskolu sports. Sliktāk nevar būt. Pat divus gadus vēl pirms covid nav notikuši studentu mači vieglatlētikā. Jautāju LSPA – kāpēc tā? Man atbildēja, ka nav, kas startē, un ja arī to rīkotu, līmenis būtu ļoti zems. Junioru vecumā vari būt viens no labākajiem, bet ja netiksi LOV, tev nav nekāda atbalsta. Ne visi var ielēkt pieaugušo konkurencē jau padsmit gados, ir nepieciešama saprātīga pāreja, kurā tev ir kaut kāds atbalsts. Atbrauc jaunieši no provincēm uz Rīgu un viņiem ir jāmācās. Jābraukā regulāri uz treniņiem, bet vēl arī jāēd. Nedod dievs, vēl ir jāstrādā tam visam klāt. Nu, kādu rezultātu mēs tur varam gaidīt? Tā arī pazūd talantīgi sportisti no Latvijas sporta skatuves. Kā notiek ASV – tur puse no NCAA turnīru rezultātiem ir pasaules klases un viss ir nodrošināts. Tikai trenējies un mācies.

Ideja par iekšlietu struktūrām būtu Latvijā jāattīsta?

Protams, ka tas daudzus noturēja sportā. Bet vēlāk viss notika kā ierasts Latvijā – mūs tur iekārtoja Andris Smočs un par to cepuri nost, pats bija vieglatlēts un pēc karjeras beigām bija galvenais palīgs pa lielam visu sporta veidu jaunajiem talantiem ar iekārtošanu iekšlietu struktūrās. Beigās tur notika priekšnieku rotācija un viņš vairs nevarēja palīdzēt, tiem, kam rezultāti nebija ļoti augsti, viss palika iekšlietu ministrijas veselības centra paspārnē, pārējos izmeta. Tāpat arī Latvijā vispār nav attīstīta klubu sistēma, arī vieglatlētikā tāda pastāv. Daudzi teiks – kāda jēga to te darīt? Esam tik skaitliski maz cilvēku. Bet citās valstīs, piemēram Itālijā, tieši policijas vai citu struktūru klubi ir vieni no bagātākajiem un veiksmīgākajiem, kur veidojas arī tā vidējā masa un cilvēki nepazūd no sporta. Pats esmu tur braucis un startējis, par to saņemot naudu.

Bet Latvijā to būtu grūti realizēt aizvien sliktākās demogrāfiskās situācijas dēļ – mēs paliekam aizvien mazāk, bērnu, kuri varētu trenēties un izaugt par atlētiem, arī… Vai tavā laikā bija līdzīgi, ka sporta veidos cīnījās par bērniem?

Manā laikā Murjāņu skolai vēl bija augsts prestižs, it īpaši desmitcīņā, kad uz pāris vietām konkurēja 40 cilvēki. Tagad neesmu bijis tur un nezinu situāciju, bet pieļauju, ka atnāks labi ja 10 uz iestājeksāmeniem. Vēl nesen bija tāpat, kad ņēma visus, kas atnāk, jo treneriem vajag fiziski nokomplektēt grupu. Un kvalitāte no tā zūd. Es domāju, ka visās disciplīnās saskaras ar šo problēmu, bet turpinot par desmitcīņu, tad šobrīd to trenē Viktors Lācis. Viņš ir vidējo distanču skrējējs. Par ko mēs vispār varam runāt? No vieglatlētikas, protams, viņš kaut ko saprot, bet kā strādāt un darboties ar daudzcīņniekiem, nedomāju, ka viņam ir liela sajēga. Otrs treneris ir Edgars Berķis, kurš ir lodes grūdējs. Jā, ieguvis LSPA diplomu, ka ir vieglatlētikas treneris, jauns džeks, kurš cenšas apgūt desmitcīņas pamatus un lai viņam veicas, tomēr uzskatu, ka Murjāņos ir jābūt trenerim ar desmitcīņas pieredzi, nevis treneriem jāmācās kopā ar audzēkņiem. Esmu redzējis kādi LSPA vieglatlētikas katedrā mācās studenti – viņiem līdz šim sportam tāpat kā man līdz baletam – ļoti tālu. Tur laiž cauri jebkuru. Es prasu pasniedzējiem – kāpēc tad jūs to darāt? Un man atbild, ka viņiem arī vajag tos “ciparus”, lai vispār to visu nepārtrauktu un saņemtu algu. Viss aiziet ķēdītē – LSPA vajag noteiktu audzēkņu skaitu, lai varētu dzīvot, tāpēc piemiedz acis uz kvalitāti, bet pēc tam šie “profesionāļi” iet un strādā ar bērniem. Ko viņš var viņiem iemācīt? Es uzskatu – ja neesi nodarbojies ar vieglatlētiku vismaz Latvijas izlases līmenī, maz ticams, ka spēsi kļūt par kvalitatīvu treneri. Tās teorētiskās zināšanas, ko iedod LSPA, ir novecojušas. Jā, mans iepriekšējais treneris Iecelnieks arī nebija baigais profesionālis, bet desmitcīņu bija taisījis un prata mums to iemācīt. Bet tas ir mums. Mūsdienu jauniešiem ar izstāstīšanu vairāk nepietiek. Ir jādemonstrē ar imitāciju, lai viņi redz kā tas praksē ir. Ja lielākajai daļai jaunizcepto vieglatlētu treneriem tagad pajautātu, piemēram, lai parāda kā jāmet disks, esmu pārliecināts, ka 90% to nespētu izdarīt, un viņu imitācijas varētu uzfilmēt un likt “youtube” kā joku video. LSPA absolventi pēc tam aiziet kur nu katrs pa savu lauku nostūri trenēt bērnus, bet viņiem kvalitāte neinteresē – galvenais savākt grupu, lai saņemtu algu. Par rezultātiem viņam nospļauties. Paralēli tam viņi skolās strādā par fizkultūras skolotājiem. Man ir divi labi draugi, kuri to dara  Bauskā un Ogrē, no kurienes šobrīd nāk arī niknākie daudzcīņnieki, bet abi džeki strādā skolās, jo ar treneru algām izdzīvot nevar. Viņi uz LSPA gāja mācīties par vieglatlētikas treneriem, nevis par sporta skolotājiem. Valstij ir jādomā, kā to labot. Neviens neklausās, bērni lielākoties mājās netiek audzināti, bet nedod dievs tu kādam uzbļausi, pat policiju izsauks. Tad kāpēc to darīt? Ja gribi kvalitatīvi strādāt par vieglatlētikas treneri, tad jāiet tikai tas ceļš. Citādi nekas neizdosies, jo no rīta skolā esi izbesījies, pēc tam dodies uz savu pamatdarbu un tur izliecies virsū viņiem. Cilvēks arī ir tikai cilvēks un emocionāla būtne, tāpēc nav retums, kad var pārdegt.

Tātad viens ir kvalitatīvu treneru trūkums. Teici, ka brauci katru gadu uz nometnēm ārzemēs. Kas vēl pietrūkst Latvijā, lai izaugtu par augsta līmeņa vieglatlētu? Infrastruktūra, treniņu partneri vai kas?

Ja runāju par sevi, tad man vēl ar partneriem bija paveicies, līmeni turēja. Jā, varbūt kopumā desmitcīņā mani rezultāti bija daudz labāki, bet man jau to nevajag. Man vajag, lai sprintā ir ar ko skrieties, lai būtu ar ko sevi salīdzināt starta blokā un tādās lietās. Nometnes, protams, arī ir vajadzīgas. Mēs pārsvarā tādas rīkojām pavasaros, braucot uz siltajām zemēm. Par infrastruktūru Latvijā vispār nerunāsim. Rīgā joprojām vieglatlēti trenējas Maskavas ielas manēžā kopā ar žurkām, piedodiet, ar to arī viss ir izteikts.

Kas to visu finansēja?

Manā gadījumā pārsvarā pašvaldība. Sazvanīju tā laika atbildīgo Madonā Māri Gailumu, palūdzu konkrēto summu un man palīdzēja. Pretī no manis prasīja, lai sacensībās pārstāvu viņu rajonu un viss. Tā ir ierasta un normāla prakse.

Labi, atgriežamies pie tava ceļa uz olimpiādi. Pagāja 2010. gads, trenerim, kurš tevi pierunāja palikt, izrādījās taisnība, jo sasniedzi Latvijas rekordu.

Aizbraucām pavasarī uz Spāniju, bija labs treniņu process un jau mēnesi pirms tā Latvijas čempionāta [2011] Valmierā jutu, ka tūlīt būs, ka man ir “iekšā”. Ja nevari aiziet normāli gulēt un viss tev iziet cauri, tad zini, ka būs. Un tad es sapratu. Valmierā viss sakrita ideāli – laika apstākļi, fiziskā forma un arī psiholoģiskais stāvoklis.

Un kā tev pamainījās dzīvē pēc Latvijas rekorda uzstādīšanas? LVS vadība nebija klāt un neteica uzreiz, ka esi baigais malacis un tā tālāk?

Tajā laikā LVS prezidents bija Guntis Zālītis un viņš mani vēl līdz šai baltai dienai nav paspiedis roku un apsveicis. Varbūt kā cilvēks viņš ir normāls, bet kā LVS prezidents, manuprāt, viņš īsti neko nedarīja. Atceros kā Londonā pēc spēlēm lidojām mājās un Guntis prasīja Vadimam Vasiļevskim vai viņš turpinās sportot. Vadims atbildēja: “Būs finansējums, turpināšu.” Uz ko Zālītis minēja, ka pirms Barselonas OS viņiem arī nav bijusi nauda, uz ko Vadims savā stilā atcirta: “Nejauc (cenzēts) ar pirkstu.” Tajā laikā jums vispār nekā nebija, tagad naudas ir, bet jūs priekš mums neko vispār nevarat dabūt.” No sērijas, ka LVS nedara visu, lai aizstāvētu savu sportistu intereses.

Un pēc rekorda sasniegšanas neparādījās jauni privātie sponsori?

Runas bija. Piemēram, par inventāra nodrošināšanu ar attiecīgajām sporta firmām, bet tomēr visus interesē, lai ir panākumi starptautiskajā arēnā kā PČ un EČ vai komerciālajos mačos.

No nākamā gada tiki arī LOV A sastāvā, pareizi?

Nē B sastāvā, būtu ticis ātrāk, bet guvu savainojumu un tāpēc neaizbraucu uz PČ Dienvidkorejā. Bet tā no 2012. janvāra līdz Londonas OS biju. Tas, protams, palīdzēja daudz. Bet žēl, ka neizdevās aizbraukt uz PČ. Tur laikam ar treneri kaut ko ne līdz galam pareizi izdarījām. Biju lieliskā formā, rekords runā pats par sevi. Bijām nometnē tajā pašā Valmierā ar visiem, kuri bija sastāvā dalībai PČ. Notika kārtslēkšanas treniņš un sajutu asas sāpes. Domāju, ka nekas traks, bet nākamajā dienā lēcu tāllēkšanu un sāpes izgāja cauri cirksnim līdz mugurai un sapratu, ka viss, nevarēšu. Iepriekš parasti trenējāmies trīs nedēļas vienā režīmā, pēc tam nedaudz vieglākā, bet šeit gāja jau piektā. Organisms neizturēja. Treneris gan uzstāja – jābrauc uz PČ. Un tas bija brīdis, kad viņu sāku nesaprast. Nezinu, varbūt viņš vēlējās aizbraukt apskatīt Dienvidkoreju vai kā, bet teicu – kāda jēga braukt, ja neizvilkšu pat divus veidus. Salecāmies, viņam zvana no LVS un prasa vai braukšu, bet viņš pasaka, ka: “Jā, tam cirksnim nav nekas nopietns.” Pēc tam man zvana izlases treneris un prasa vai es tiešām braukšu, ja reiz viņš redzēja, ka īsti nevaru pastaigāt. Tas bija ļoti jocīgs moments.

Bet cik ļoti LOV kontrolēja sportistus, ko viņa dara, kāds ir treniņu plāns, u.t.t.?

Tajā laikā īpašas kontroles nebija. Bija sava dopinga kontroles sistēma, bet tai nav nekāda saistība ar LOV. Ja kas sāp, pats brauc pie ārstiem un visu nodrošina, arī palīdz ar uztura plānu. Bija finansējums nometnēm un inventāram. Tagad visiem ir jāraksta atskaites – ko darīsi, kur brauksi un kāds būs plāns, uz ko es skatos pozitīvi. Tomēr iepriekš bija redzams, ka daudzi, kad saņem LOV finansējumu, palaižas. Tas bija jāsāk darīt daudz agrāk, citādi daudzi tur barojās uz vecu panākumu lauriem.

Varbūt tev ir kāds interesants gadījums ar dopinga kontrolieriem?

Viens stāsts ir (iesmejas). Atpūtos ar draugiem Vecrīgā un katram ir jāieraksta konkrēta stunda, kur tu atradīsies laikā, kad pie tevis ieradīsies. Biju ierakstījis no 7:00 līdz 8:00 rītā. Devos mājup pusastoņos un pie manām durvīm stāv viens vācietis brillēs un prasu viņam: “Ko tu te dari? Ko gribi?” Viņš atbild: “Bet es tikai Edgaru Eriņu meklēju, viņam ir jāveic dopinga kontrole.” Vēl bija atgadījums Tartu, ziemā. Ir nakts no sestdienas uz svētdienu un kaut kādi iereibuši cilvēki visu laiku dauzās pie durvīm, kamēr guļu. Beigās aizslēdzu durvis ciet, bet no rīta man viens dauzās pie durvīm, bet neatvēru. Vēlāk noeju lejā foajē pie apsarga un viņš man saka: “Te viens no dopinga kontroles tevi meklēja, bet es taču nelaidīšu viņu tavā istabā!” Es atcērtu: “Tu muļķis esi, viņu taču bija jāielaiž.” Un stāvēja vēl ārā, kad stundu bija dauzījies pie manām durvīm.

Pie reizes varbūt pastāsti par, tā saucamo, sportistu tūrismu uz lielajiem forumiem? Tāds bija, kad redzēji, ka uz sacensībām brauc negatavi atlēti, kuriem rezultāts vispār ne ir sasniedzams, ne īsti interesē?

Tā notiek teju katru reizi uz lielām sacensībām. Kad daudzi zina, ka ne uz ko cerēt nevar. Bet vieglatlētikā ir viena lieta, kas ierobežo šo “tūrismu” – normatīvi. Vai tu to izpildi, vai nē. Reizēm vari kādu aizstāt vai aizbrauc pēc valsts kvotām. Piemēram, 2008. gada Pekinas OS. Zināju, ka Jānim Karlivānam ir trauma, un zināju, ka viņš neko nopietnu tur neizdarīs. Man normatīvs nebija izpildīts, bet biju labā formā un gatavs aizstāt. Varēju aizstāt, bet viņš aizbrauca un izstājās. Bet ja tu esi izpildījis normatīvu, tu uz olimpiādi nebrauktu? Arī es brauktu. Vēlāk gan LVS izdomāja jaunievedumu uz 2010. gada EČ Barselonā. Proti, visi, kuri nebija Eiropas reitinga top15, brauca uz turieni par savu naudu. Un ja EČ netika labāko 16niekā, ceļa izdevumi bija jāatmaksā. Skarbi diezgan. Nezinu kā ir tagad ar pieaugušo izlasi, bet junioriem un jauniešiem, ja tekošajā gadā neesi izpildījis normatīvu, tad brauc par savu naudu.

Olimpisko spēļu Londonā dalībnieki Līna Mūze un Edgars Eriņš demonstrē Latvijas Olimpiskās komandas tērpu komplektu. Foto: LETA

Esam nonākuši līdz olimpiādes – 2012. – gadam. Stāsti, kā tas pagāja, kas notika?

Tas laikam bija sliktākais gads manā mūžā. Līdzi nāca iepriekšējā gadā traumētais cirksnis. Man likās, ka viss būs labi, pietiek tikai atpūsties un sadzīs. Ziemā braucām uz nometni Tartu un nekur nestartēju. Vēlāk aizbraucu uz LOV, kur man saka, ka īsti nevar saprast, kas par vainu. Arī pavasara nometnē nevarēju trenēties uz pilnu slodzi. Vēlāk atkal gāju pie LOV un nolēma taisīt operāciju. 18. maijā uztaisa operāciju, mēnesi man bija gultas režīms, pēc kura sāku lēnām atgūties. Tad ap Jāņiem nomira mans treneris un tas bija liels psiholoģisks trieciens. Mēs ar viņu kopā bijām 12 gadus un viņš mani bija ručījis ārā no visādiem mēsliem, kad Murjāņos gribēja atskaitīt, u.t.t. Bet olimpiāde notika pēc mēneša. Reāli pilnvērtīgi un pie šiem apstākļiem dabūju tai sagatavoties vien mēnesi. Ja vēl pirmajā dienā bija ciešami rezultāti, tad otrajā plīsu uzreiz. Nebija pietiekami fiziskā bāze ielikta, kuru pēc operācijas nemaz īsti netrenējām, jo vienkārši nebija laika to izdarīt. Protams, pieredze tāpat bija fantastiska. Tur pirmo reizi sajūties kā īsts sportists. Olimpiskā ciemata atmosfēra, atklāšanas parāde, uz ielas nāk cilvēki un fotografējas, pēc finiša nāk prasa autogrāfus, neskatoties uz to, ka neesi nekāds medaļnieks. Nostartēju tik, cik varēju, jo biju pateicis – izdarīšu to trenera dēļ. Beigās paliku 22ais, kas noteikti nebija tas, ko gaidīju. Nebija sajūtas, ka viss taču ir labi, biju olimpiādē un ieguvu pieredzi. Ja viss būtu kārtībā ar veselību, noteikti varēju pacīnīties par medaļu, jo uz turieni devos ar piekto labāko rezultātu pasaulē 2011. gadā.

Un kādi bija ārpus sportiskā snieguma iespaidi par olimpiskajām spēlēm?

Lieliski. Tā ir kā maza pilsēta, kurā viss atrodas vienviet. Vajag magnētisko rezonansi, uzreiz uztaisi. Vajag masāžas vai citas procedūras – lūdzu. Runājot par tusēšanu, arī to piekopa. Prezervatīvi bļodās uz katra stūra. Varbūt pirmajās dienās vēl viss notiek mierīgāk, bet ar katru dienu paliek aizvien trakāk. Mums pretī bija krievu delegācijas māja, kur katru dienu kaut kas notika. Mūzika, bļaušana, staigā ar pilniem maisiem alkohola, austrālieši nebija īpaši labāki. Arī daži latvieši neatpalika (iesmejas).

Un kādas tev bija pārdomas pēc Londonas?

Daudz ko sapratu. Ilggadējais treneris vairāk līdzās nebija, tāpēc nolēmu, ko citu pamēģināt. Aizgāju uz ziemas testiem bobslejā, kur pārāk labi negāja, bet Zintis Ekmanis teica, lai gatavojos vasarai. Bija interesanti, savā ziņā pat patika, bet tāpat uzskatu, ka vieglatlētikā trenēties ir grūtāk. Tā kā biju stūmējs – iesācējs, bet pēc vecuma vairāk nekāds jaunais (tobrīd Eriņam bija 27 – red.), bija savas grūtības. Piemēram – nevarēju nekādi pieaudzēt ķermeņa masu. Ēdu proteīnus kilogramiem, bet nesanāk. Tāpat arī jaunie stūmēji tiek likti kopā ar jaunajiem pilotiem, kas automātiski nozīmē, ka būs daudz kritienu. It kā viss gāja OK, tajā sezonā piedalījos Eiropas kausā, nobraucu arī braucienus Pasaules kausā ar Oskaru Ķibermani. Pēc tam gatavojāmies jaunajai sezonai, kur Rīgas starta estakādē kārtīgi “nolikāmies”. Āda bija nodedzināta, viss ķermenis zils un “sēdēju” uz antibiotikām. Līdz ar to nebiju formā un nākamajos testos neko neparādīju, un Sandis Prūsis ne ar vienu neauklējas. Tad nolēmu, tas bija 2015. gads, ka atgriezīšos desmitcīņā.

Kā bija ar finansējumu, kamēr biji bobslejā?

Tā kā Eiropas kausa kopvērtējumā ar pilotu Uģi Zaļumu palikām trešie, bijām LOV B sastāvā, paralēli turpināju arī strādāt policijā.

Īsumā – kas tev visspilgtāk palika atmiņā no bobsleja pieredzes?

Tas, ka tur ir skarbi apstākļi. Jūnijā ir pirmā divu nedēļu nometne, pēc kuras tikpat jātrenējas pašam. Tad atkal Ventspilī divas nedēļas, atkal mājās un vēlreiz tāpat. Un visu laiku liek iekšā fizisko bāzi un ir ļoti grūti. Un kad tuvojas sezona, brīvā laika praktiski nav.

Un pēc bobsleja tomēr nolēmi atgriezties desmitcīņā. Kas pamudināja uz šādu soli?

Sapratu, ka pirmajos divos četriniekos netikšu un man būs jābrauc ar jaunajiem pilotiem, nodomāju, es esmu par vecu, lai katru otro braucienu kristu un atgriezos desmitcīņā.

Pastāsti, kā tev tur gāja un kad saprati, ka tomēr jāmet miers un jānodarbojas ar ko citu?

Es vēl neesmu teicis ardievas desmitcīņai (smejas).Gribu vienu desmitcīņu vēl uztaisīt, gribu, lai meita redz, ko tētis savā jaunībā ir darījis.

Kāpēc beidzu trenēties? Īsumā sakot, viss apstājās pie finansējuma, gribēšana bija bet bija jāizvēlas vai nu treniņi vai nu darbs, jo 2017. gadā beidzās policijas darbs. Bija jāsāk darīt kas cits un nolēmu sākt trenera karjeru. Šobrīd trenēju bērnus, bet arī tur redzu problēmas. Ka daudzi vecāki viņus sūta uz treniņiem, lai pašiem ar viņiem nebūtu jānodarbojas. Un liela daļa bērnu nemaz nav ieinteresēti treniņos. Un tad sanāk, ka treneriem ir viņi jāaudzina. Tas arī nav ļoti pareizi. Viss sākās ģimenē – ja tur neko neiemāca, tad būs grūti…

Esi sportojis dažādu LVS prezidentu vadībā. Gan Gunta Zālīša, gan Inetas Radēvičas. Kā, tavuprāt, šie cilvēki tika galā ar vieglatlētikas saimes vadīšanu?

Zālīša laikā pa lielam netika darīts nekas, neviens sportists nejuta nekādu atbalstu no LVS. Radēvičas laikā sākās kaut kādi uzlabojumi parādījās – piemēram, sponsori, sāka kaut nedaudz atbalstīt jaunos vieglatlētus. Cik es zinu, izveidoja treneru rangu, kur top15 treneriem bija piemaksas pie algas, kas ir joprojām.

Un kā tu vērtētu šī brīža prezidenta darbu?

Esmu nedaudz nost no vieglatlētikas, bet runājot ar treneriem un sportistiem ir skaidrs, ka Radēvičas iesāktais ir apstājies. Vieglatlētikas prezidents ir neredzama persona, domāju, ka viņš tur tikai kā ieliktenis darbojas, bet visu vada pavisam citi cilvēki. Viņš nav no prezidentiem, kas pateiks – es tā izlēmu un tā arī būs. Drīzāk tāds, kurš pateiks dariet ko gribat, mani tas neinteresē.

Kas šobrīd būtu fundamentāli jāmaina vieglatlētikas sistēmā? Redzam, ka uz Tokijas OS aizbrauca vien astoņi pārstāvji un puse no tiem bija šķēpmešanā…

Manuprāt, galvenais, kas ir jāsakārto, ir pāreja no junioru vecuma uz pieaugušajiem. Līdz junioru vecumam mums ir pietiekoši daudz talantu, taču 90% no viņiem pazūd. Jāsakārto augstskolu sports, neprasām ASV līmeni, bet uz kaut ko līdzīgu ir jātiecas. LVS ir jāsāk nopietnāk meklēt sponsori. Šajā jautājumā, lai griežas pie bobsleja dūža Zinta Ekmaņa, viņš pamācīs kā to darīt (smejas). Ir jāsakārto infrastruktūra, Rīgā nav nevienas normālas manēžas. Kā tas var būt? Tallinā ir! Lai arī tas izklausās skarbi, ir jāsāk izvērtēt prioritārās disciplīnas, kuras trenēt. Latvija nekad nebūs sprinteru un gargabalnieku zeme, ir jāspiež uz tehniskajiem veidiem, bet lai to darītu, 80% treneru nav pietiekošu zināšanu. Rīgā nav nevienas daudzcīņnieku grupas, kaut gan treneru ir ļoti daudz. Bez Indras Eversones, kas trenē šķēpmetējus, pārējie visi trenē tikai skriešanu un labākajā gadījumā tāllēkšanu un varbūt barjeras un tas arī viss. Ja runājam par Latviju kopumā, tad mīļā LSPA, nu, nelaidiet cauri tos jaunos trenerus, kas no vieglatlētikas neko nesajēdz, vai tad jums tiešām patīk klausīties, ka redz, tur šitas pabeidzis LSPA? Paskaties kādas muļķības viņš māca bērniem. Domāju, ka sporta veidiem savā starpā vairāk jākomunicē, jo talantu Latvijā netrūkst, varbūt kāds, kurš neder basketbolam, der diska mešanai, varbūt kāda, kura neder volejbolam der augstlēkšanai.