Jaunais trends tenisā – “tualešu” apmeklējumi spēļu laikā

Tenisā šobrīd parādījies jauns trends – izmantot pārtraukumus, lai iespaidotu pretinieku. Nē, ne tikai medicīniskos, bet arī… tualetes. Un fani, spēļu komentētāji un spēlētāji/as aizvien vairāk sāk tam pievērst uzmanību, norādot uz to, ka tas ir negodīgs veids un ne pārāk ētisks veids, kā daži spēlētāji cenšas sev iegūt priekšrocības.

Par šī trenda sejām vai pamanāmākajiem izmantotājiem kļuvuši grieķu tenisists Stefans Cicipas un “Roland Garros” uzvarētāja čehiete Barbora Krejčikova. Čehiete šogad piedzīvo karjeras uzrāvienu, pirmo reizi atrodoties WTA ranga labāko desmitniekā un kopumā izcīnot trīs titulus. Tiesa, viņas ieradums pēc zaudētiem setiem ņemt pārtraukumu kļuvis teju leģendārs. Piemēram, Dubaijas turnīra finālā pret Garbinju Muguruzu pēc zaudēta seta viņa devās pārtraukumā un atgriezās kortā pēc 12 minūtēm. Savukārt “Roland Garros” pirms katra izšķirošā seta vairākos mačos viņa to darīja vismaz uz 10 minūtēm.

Līdzīgs niķis ir arī Cicipasam. Viņš principā katrā mačā izmanto pārtraukumu iespējas, kas sāk jau izskatīties diezgan komiski. Piemēram, Toronto turnīra ceturtdaļfinālā, kur viņš tikai 20 minūtēs uzvarēja pirmo setu pret Kasperu Rūdu, viņš tualetē pazuda uz 10 minūtēm. Tikmēr Sinsinati pusfinālā pret Sašu Zverevu tualetes apmeklējums viņam prasīja astoņas minūtes. To pašu viņš bija iecerējis darīt arī pēc otrā seta, taču galvenais tiesnesis to neļāva. Cicips pēc spēles preses konferencē par to neslēpa sašutumu: “Nezinu vai tiesnesi ietekmēja mana pretinieka reakcija vai tādi ir noteikumi. Tas ir jāpaskatās. Bet cik es zinu, spēlētāji drīkst apmeklēt tualeti reizi setā. Tiesnesis gan nolēma, ka izmainīs noteikumus pēc saviem ieskatiem.”

Kādi ir noteikumi?

ATP tūrē noteikumi paredz, ka katram tenisistam WC apmeklējums pienākas vienu reizi trīs setu, bet divas piecu setu mačos. Tikmēr WTA, tā kā sievietes nespēlē piecu setu mačus, tas ir viens apmeklējums. Pēdējos gados atļauto pārtraukumu skaits ir samazināts, jo spēlētāji tos izmantoja stratēģiskos nolūkos – lai izsistu no ritma savu pretinieku. Tagad daudzi ir sašutuši pat ne par to, ka pārtraukumi tiek izmantoti, bet vairāk par to ilgumu. Galu galā, ja medicīniskajiem pārtraukumiem nevajadzētu ilgt vairāk par piecām minūtēm, kāpēc atļauts tik daudz laika pavadīt tualetē?

Atbilde gan ir vienkārša – tāpēc, ka dažādās vietās tualešu telpas attālums no kortiem ir atšķirīgs. Piemēram, 2016. gada Riodežaneiro OS bronzas mačā Rafaels Nadals bija izteikti neapmierināts par sava pretinieka Kei Nišikori ilgo prombūtni (12) otrajā setā pie rezultāta 5:2 un divām breikbumbām. Japānis to skaidroja, ka labierīcības atradās tālu no korta. Kontekstā ar medicīniskajiem pārtraukumiem, arī to ilgums tiek ierobežots ļoti formāli. Piecu minūšu atskaite sakās vien tad, kad ārsts vai fizioterapeits ir pabeidzis pārbaudi un nogādājis spēlētāju korta malā. Tāpēc parasti šādi pārtraukumi ievelkas no 10 – 15 minūtēm. Līdzīgu “triku”, iespējams, šosezon izspēlēja Aļona Ostapenko Vimbldonā pret austrālieti Alju Tomļanoviču, kura neslēpa savu sašutumu turpat uz korta un pēc mača.

Ko ir atļauts darīt, un kāpēc spēlētāji uz WC ņem līdzi somas?

Daudzi spēlētāji ir atklājuši, ka patiesībā viņi neiet nokārtot dabiskās vajadzības. Kā atklāja Cicipas: “Tā nav nekāda astrofizika. Es eju nost no korta, lai pārģērbtos. Nebūtu taču pieklājīgi, ja es pārvilktu šortus uz korta visu skatītāju priekšā? Nedomāju, ka tas ir kas ārkārtējs. Es vienkārši svīstu vairāk nekā citi.”

Tādējādi varam secināt, ka par tualetes pārtraukumu to sauc tikai formāli. WTA un “Grand Slam” turnīros šīs pauzes oficiāli sauc par “Toilet/Change of Attire Break” jeb tualetes vai pārģērbšanās pārtraukumu. Turklāt vēl pavisam nesen “Grand Slam” turnīros tas bija atļauts tikai sievietēm. Iespējams, tāpēc ATP noteikumos šāda pārģērbšanās pauze nemaz nav. Ir skaidri norādīts, ka “Toilet Break” drīkst izmantot tikai tā tiešajiem nolūkiem.

Tāpēc, ja netiek ievēroti šie noteikumi, spēlētāji par to būtu jāsoda. Un tas šogad vienreiz ir noticis, kad brīdinājumu saņēma Janiks Siners. Kad spēlētājs pamet kortu, viņu pavada līnijtiesnesis, kurš seko līdzi tam, vai tiek ievēroti noteikumi. Kad Siners atgriezās kortā, līnijtiesnesis galvenajam paziņoja, ka pauze izmantota citiem nolūkiem. Itālis, protams, taisnojās, sakot, ka viņam vajadzēja “pi – pi” (viņa vārdi), bet tienesis nenoticēja.

Kādās situācijās ir atļauts ņemt pārtraukumu?

WC pārtraukumu drīkst ņemt starp setiem. Ja spēlētājiem patiesi pēkšņi savajagas uz tualeti, tas jādara laicīgi – pirms izspēlēm, nevis to vidū. Tās būtu 25 sekundes starp geimiem vai 90 sekundes starp pušu maiņām. Ja spēlētājs nespēj atgriezties piešķirtajā intervālā, viņam tiek uzlikts sods saskaņā ar īpaši saskaņotu sistēmu: mutisks brīdinājums par pirmajām 30 prombūtnes sekundēm, punkta sods par otro un geima sods par trešo un nākamajām.

Pērn šī noteikuma sekas izjuta Iļja Ivaško, kad seta laikā viņš devās uz tualeti, bet atgriežoties uzzināja, ka viņam ir atņemts geims. Viņš uzskatīja, ka tiesnesis viņu ir maldinājis un nav visu paskaidrojis līdz galam, bet beigās vēl pajautāja: “Jūs gribat, lai (cenzēts) tepat uz korta?” Domādams par “lielajām vajadzībām” nokārtoties.

Vienlaikus reizēm tiesneši spēlētājus par tādiem gājieniem atstāj nesodītus. Bet ar pārģērbšanos spēles laikā vispār ir interesanta situācija. Ir noteikumi, kas regulē pārtraukumu skaitu, bet ir arī atruna: “Ja no spēlētāja neatkarīgu iemeslu dēļ drēbes, apavi vai nepieciešamais aprīkojums (izņemot raketi) salūst vai ir jāmaina, spēlētājam var piešķirt papildus laiku, lai atrisinātu radušos problēmu.” Teorētiski var apgalvot, ka drēbes ir pārāk piesūkušās ar sviedriem un tās ir jāmaina. Un tam ir bijuši arī vairāki izpildītāji. Viens no tiem pērn “US Open” bija Borna Ciličs, kurš pret Zveveru pārģērbās divas reizes geima laikā, jo pēc viņa domām, “atstājis zviedru peļķu uz laukuma”.

Atsevišķi noteikumi paredz, ka nepieciešamības gadījumā spēlētājs jebkurā laikā var paņemt pauzi, lai nomainītu apavus. Tiesa, viņam tas jādara uz korta. Bet, ja nepieciešams ļoti pārģērbties, bet tiesnesis to neļauj, to drīkst darīt visu acu priekšā, kā to savulaik darīja Nadals. Nadals to uzskatīja par lielu necieņu un panāca to, ka attiecīgais tiesnesis vairākus gadus netiesāja mačus ar viņa dalību.

Dažas tenisistes pat ir praktizējušas kleitu maiņu uz korta.

Ir tikai viena atruna – spēlētājam tas jādara uz soliņa vai krēsla, kas viņam atvēlēts laukuma malā. Ja spēlētāji no sevis novelk kādu apģērba gabalu uz laukuma gala līnijas, tiesnesis piešķir brīdinājumu par nesportisku rīcību.

Jebkurā gadījumā katra situācija atšķiras. Teniss ir individuāla spēle, kurā lielu lomu spēlē psiholoģija. Spēlei piedzīvojot evolūciju, pieaug arī spēlētāju kreativitāte dažādu spēlīšu veikšanai. Tiesa, cits jautājums ir – kurš to prot izdarīt nemanāmi, kurš to dara atklāti un ne pārāk ētiski.