Saldā atriebība: kā viens līgums šovasar lika saķildoties “Canadiens” un “Hurricanes”

Nacionālajā hokeja līgā (NHL) ierobežoti brīvajiem aģentiem ir tikai divi scenāriji, kā tikt pie jauna līguma. Pirmais: pagarināt vienošanos ar komandu, kuru jau pārstāvēji. Ņem, kas tiek dots. Tas piepildās 99,9% gadījumu. Visas sviras ir komandas rokās. Otrais scenārijs: aiz muguras parakstīt līgumu ar citu komandu. Bet – tavai iepriekšējai komandai ir dotas septiņas dienas, lai līgumu pielīdzinātu un tevi paturētu. Šāds gājiens bieži noved pie attiecību sabojāšanas. Ne velti šādu situāciju bijis gaužām maz. Taču augusta beigas nesa svaiga gaisa malku un sarīdīja divas komandas vienu pret otru. Atriebība ir salda.

NHL spēlētāji neierobežoti brīvā aģenta statusu visbiežāk iegūst tikai 27 gadu vecumā, kad, kā rāda statistikas apkopojumi, karjeras labākie gadi patiesībā jau ir aiz muguras. Tas gan nenozīmē, ka lielākā nauda jau sapelnīta. Neierobežoti brīvais aģents var izvēlēties, kura debespuse pašam šķiet tīkamākā, un pievienoties citai komandai. Bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo ilgus gadus esi kalpojis savai oriģinālajai komandai. Kāds jauno darba vietu izvēlas pēc tā, kura sola visvairāk. Kāds izvēlas to, kurai ir vislabākās izredzes izcīnīt Stenlija kausu. Reizēm abi ceļi krustojas un izveido zelta vidusceļu.

Līdz tam hokejists ir ierobežoti brīvā aģenta statusā, un iespēju pacīnīties par naudīgāku līgumu ir maz. Ja esi NHL pavadījis vismaz četrus gadus, pienākas tiesības doties uz arbitrāžas tiesu, kas izskata kluba un spēlētāja domas par nākamā līguma apjomu un tad pieņem neatkarīgu lēmumu. Visbiežāk – apmēram pa vidu starp abām prasībām. Šajā vasarā līdz arbitrāžas tiesai netika neviens iesniegums, kaut sākumā tādu bija vairāki desmiti. Tā ir ierasta prakse.

Tikmēr NHL ierobežoti brīvo aģentu laukumos ļoti neierasta prakse ir parakstīt līgumu ar citu komandu (offer sheet), savai vienībai dodot septiņas dienas to pielīdzināt un paturēt hokejistu vai arī izvēlēties saņemt atlīdzību drafta izvēļu izskatā, hokejistu palaižot prom. Lai saskaitītu šādus gadījumus kopš 2000. gada, pietiks ar abu roku pirkstiem. Un līdz svētdienai bija tikai viens gadījums, kad komanda, kurai sākotnēji piederēja spēlētājs, pieņēma lēmumu līgumu nepielīdzināt un šķīrās no hokejista – tā 2007. gadā Edmontonas “Oilers” no Anaheimas “Ducks” pārvilināja uzbrucēju Dastinu Peneru. Tagad šādu gadījumu ir divi. Tomēr stāsts sākās agrāk.

2019. gada vasarā Karolīnas “Hurricanes” centra uzbrucējs Sebastians Aho, nesaņēmis cerēto piedāvājumu no savas pašreizējās komandas, parakstīja offer sheet ar Monreālas “Canadiens”. 42 miljoni piecos gados. “Hurricanes” īpašnieku Tomu Dandonu tas saniknoja. Ne pats līguma parakstīšanas fakts, bet gan līguma nosacījumi. Tie paredzēja, ka Aho pie līguma parakstīšanas saņem bonusu 11,3 miljonu izskatā, bet tieši pēc gada viņam pienākas vēl viens bonuss – šoreiz nepilni desmit miljoni. Šādā veidā “Canadiens” skaidri nodemonstrēja, ka Dandons būs gatavs šķirties no šādas naudas.

Jā, Dandons no saviem darbiniekiem pārrunās izspiež visu. Ne tikai no spēlētājiem. Taču – viņš ir miljardieris. Lai gan sakostiem zobiem un negribīgi, bet viņš var atļauties 20 miljonus. “Hurricanes” bez lielas domāšanas līgumu pielīdzināja un noturēja Aho.

Stāsta nākamā nodaļa meklējama augusta beigās un septembra sākumā, komandām mainoties lomām. Joprojām bez līguma bija somu centra uzbrucējs Jesperi Kotkaniemi, kuru “Canadiens” 2018. gadā draftēja ar trešo numuru. Karolīna vispirms centās vienoties par maiņas darījumu, bet pēc kurvīša saņemšanas atdarīja “Canadiens” un ar Kotkaniemi parakstīja offer sheet. Ar simbolisku vēstījumu un jau atkal – bonusa paskatā. Kotkaniemi gadījumā tie nebija daudzi miljoni, bet gan vienkārši 20 dolāri. Kāpēc? Jo Aho spēlē ar 20. numuru.

“Jesperi Kotkaniemi piekrita mūsu piedāvājumam. Viņš vēlas spēlēt Karolīnā. Viņš redz mūsu komandas kodolu, ko esam uzbūvējuši, un vēlas būt daļa no tā. Lepojamies ar to, bet mums vēl jāpagaida,” pēc līguma parakstīšanas teica “Hurricanes” ģenerālmenedžeris Dons Vadels. Kas tur īpašs? Viņš vārds vārdā atkārtoja “Canadiens” ģenerālmenedžera Marka Berževēna pirms diviem gadiem teikto, kad tika parakstīts offer sheet ar Aho.

Pēcāk “Hurricanes” arī izpriecājās sociālajos tīklos, gan izspēlējot “Uno” kārti, kas pavēršas pret tevi, gan atgādinot par bonusu, gan savu vēstījumu nododot franciski runājošajai Monreālas daļai.

Tas, kā “Hurricanes” piegāja situācijai, bija gudrāk nekā “Canadiens”. Pirmkārt, līgums tika parakstīts vasaras beigās, kad komandām nav tik daudz brīvas vietas zem algu griestiem. “Canadiens” ar Aho rīkojās pirmajā dienā, kad tas bija atļauts. Otrkārt, ja Aho līgums tagad ir pat zem tirgus vērtības, tad “Hurricanes” Kotkaniemi galdā lika nesamērīgi lielu līgumu – 6,1 miljonu.

Taču svarīgākas šeit pat ir nākamās sezonas. Līgums ir uz vienu gadu, un, ja “Canadiens” pēc sezonas gribētu saglabāt tiesības uz Kotkaniemi, būtu jāizsaka kvalifikācijas piedāvājums, kas nedrīkst būt mazāks par iepriekšējo līgumu. Turklāt “Canadiens” nedrīkstētu aizmainīt somu uzbrucēju. Tā būtu ļoti smaga situācija, tāpēc Monreālas lēmums līgumu nepielīdzināt un palaist Kotkaniemi uz Karolīnu, kā atlīdzību saņemot drafta pirmās un trešās kārtas izvēles, ir likumsakarīgs.

Lai gan draftēts ar trešo numuru, ļoti iespējams, ka “Canadiens” sasteidza Kotkaniemi ienākšanu līgā. Viņa loma komandā nebija saprotama, un tas bija redzams, Monreālai sasniedzot Stenlija kausa finālu – jaunais soms tika nosēdināts rezervē un ļoti pārdzīvoja. Pēcāk Berževēns izteicās – sliktākais scenārijs būtu, ja vakanto otrās maiņas centra pozīciju aizpildītu Kotkaniemi. Uzbrucējs vēlējās tikt prom un atrada skarbāko izeju.